11.30.2020

Is 40,1-5.9-11, II adventa svētdiena, B

Is 40,1-5.9-11

Otrajā Adventa svētdienā Baznīca mums atgādina, ka cilvēce gaida Pestītāju un piedāvā mums uzlūkot Jāņa Kristītāja pravietisko personu, kurš aicina taisnot savas dzīves ceļus, lai mēs varētu piedalīties Dieva sagatavotajā pestīšanas notikumā. Šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 1, 1-8) mēs lasām arī senos Isaja grāmatas vārdus: “Ierīkojiet tuksnesī Kungam ceļu, dariet klajumā līdzenas tekas mūsu Dievam!” (Is 40,3; sal. Mt 3,3; Mk 1,3; Lk 3,4; Jņ 1,23). Aplūkosim vārda liturģijas pirmo lasījumu no Isaja grāmatas, lai labāk izprastu šo vārdu piepildīšanos Jēzus Kristus personā un ar to saistītajos notikumos. 

Pirmais lasījums tiek ņemts no Isaja grāmatas daļas, kura saucās “Mierinājuma grāmata” (40-55 nod.) un tika rakstīta Izraēlim, kurš atradās Babilonas gūstā. Tieši šīs svētdienas lasījums ir viens no svarīgākajiem visā Isaja grāmatā. Šādā trimdas situācijā tautai bija nepieciešama cerība un iedrošinājums, jo skumjas, šaubas un bezcerība bija ar cilvēciskiem spēkiem nepārvaramas. Pravieša vārdi vēstīja par Dieva mīlestību, kurš vēlas uzrunāt cilvēka sirdis ļoti tuvā un saprotamā veidā, lai Dievu vārētu uzrunāt kā “mūsu Dievs”. Grāmatas 40. nodaļa ir ļoti skaista un izteiksmīga, kurā iepazīstam radības plašumu un cilvēka lepnības šaurību. Pravietis pasludina šeit Dieva godību un grēcinieku glābšanu. Dievs ir bezgalīgi varens un ir gatavs piedot grēkus, mierināt un stiprināt.

Šajā pravietojumā mēs lasām daudzus mierinājuma vārdus. Viens no svarīgākajiem vārdiem, kurus dzirdēja tauta, kas nejūt Dieva klātbūtni bija vārdi "mana tauta"! (Is 40,1). Kungs nevēlējās tiesāt, bet dāvāt mierinājumu un runāt ar viņiem "sirsnīgi" (Is 40,2). Kungs piedot grēkus un visādos veidos iedvesmo savu tautu, bet svarīgākais, ko Dievs pasludina ir jaunas nākotnes radīšana. Ja arī trimdas laika beigas pašas par sevi nesola spožu nākotni, jo daudz vēl kas priekšā, tomēr Dievs sola kaut ko patiesi skaistu un varenu. Dievs apņemas iesaistīties tautas nākotnē. Lielāko mierinājumu un labumu, ko Dievs var dot, ir būt savas tautas vidū, vadot, aizsargājot un gādājot par to. Tagad Kungs sola to īstenot. 

Mierinājums, par kuru lasām Isaja grāmatā, balstās attiecību atjaunošanā ar Dievu. No vienas puses Dievs ir parādīts kā varens, bet no otras puses kā gādīgs un rūpīgs. Grēku piedošana ir iespaidīga dāvana un tā saistās ar “izceļošanas” pieredzi, kādu tauta piedzīvoja izejot no Ēģiptes verdzības. Dievs vēlas ienākt cilvēku dzīvēs un tāpēc prasa ceļa sagatavošanu jaunai izceļošanai, jaunai pashai. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāuzlūko sava dzīve, kura var izskatīties kā lauks pilns ar dažādām pieredzēm, ciešanām, grēkiem un netikumiem, kas aizkavē Dieva ienākšanu sirdī. 

Ja mēs skatāmies uz tā laika vēsturiskajiem notikumiem, tad bija pienācis laiks Babilonas impērijas galam, kuru grasījās nomainīt persieši; īsi pirms Persijas valdnieks Kīrs izdeva pavēli par Izraela atgriešanos dzimtenē (Ezr 6, 3-5; 2 Hr 36,22-23). Kāpēc tad Izraelim bija nepieciešami iedrošinājuma un cerības vārdi? Pravietis Jeremijs jau bija runājis par gūsta beigām (Jr 25,11; 29,10) un došanos uz dzimteni. Vai kaut kas bija mainījies viņu noskaņojumā un vēlmē atgriezties mājās? Tauta vairs nebija tik noskumusi par pārmainām, un bija iedzīvojusies un pielāgojusies jaunajai zemei, un nealka pēc jauniem un bīstamiem pārceļošanas piedzīvojumiem. Nebija liela vēlme pamest ērto un stabilo dzīvi, iegūtos īpašumus un prognozējamo nākotni, un doties uz izpostītu zem, kaut arī tā bija apsolītā zeme. Tieši šādā situācijā bija nepieciešami pravieša iedrošinājuma vārdi. 

Cerības pilnajiem vārdiem vajadzēja sasniegt visu tautu un uzmodināt tajā jaunu izpratni par Dieva plāniem. Tas bija brīdis, kad tauta gandrīz jau padevās savās cerībās un spējās atjaunot attiecības ar Dievu. Vēl nedaudz un viņus nevarētu pārliecināt par Dieva piedošanu. Tas, ko tauta dzirdēja bija kaut kas ļoti pārsteidzošs. Vēsts neiekļāvās tautas izpratnē par īstenību, kurā viņi dzīvoja. Izrādījās, ka pasaule, kurā viņi dzīvo pieredz jaunus laikus. Babilona aiziet un tās vietā nāk Persija. Pravietis ļoti labi atpazina īstenību un redzēja kā tajā var īstenoties Dieva brīvības dāvana. Svarīgi, ka viņš redzēja brīvība ne tikai no politiskajām varām, bet no veciem priekšstatiem un cerībām, uzskatiem par Dievu un brīvība no grēka. Redzēt pāri politiskajiem un citiem pasaules notikumiem ir viens būtisks ticīga cilvēka aicinājums: vai redzēt tikai pasaules notikumu maiņas un cīņas, vai arī dialogā ar Kungu atklāt kaut ko dziļāku un pestījošāku. Šis gads pasaulē kristiešiem šajā ir liels izaicinājums. Dievs vēlējās atklāties Izraēlim daudz savādāk un īstenot kādu nebijušu pestīšanas plāna posmu. Cerība, ko piedāvā pravietis bija ļoti svarīga, jo vēlējās atjaunot tautas uzticīgu sekošanu Dieva plānam. 

Pravietis sludināja klausītājiem, kuri atminējās sāpīgu pieredzi, kuras laikā tika izvesti no dzimtajām mājām un viņu attiecības ar Dievu bija ievainotas. Viņu izsūtīšanas iemesls bija sadumpošanās pret Dievu un tas, ka viņi savas vajadzības uzskatīja par svarīgākām nekā baušļi un kopējais labums, dzīvoja nerēķinoties ar saviem tuvākajiem, un pat izmantoja viņus savas labklājības celšanai. Tautai trimdā Dieva apslēptība bija kaut kas daudz ierastāks un patiesāks nekā Dieva klātbūtne. Pravietis mēģina pārliecināt savu tautu par to, ka Dieva "apslēptības" laiks tuvojas beigām. Ar Isaja grāmatas vārdiem (40,1-11) drūmajai pieredzei bija jāpaliek pagātnē, jo Dievs iesāka jaunu pestīšanas darbu.

Pravieša vārdi piepildījās Jēzus Kristus pestīšanas darbā un krusta nāves notikumos. Evaņģēlijā vārdi “Ierīkojiet tuksnesī Kungam ceļu, dariet klajumā līdzenas tekas mūsu Dievam!” tiek saistīti ar Jāni Kristītāju. Tieši vietā, kur viņš sludināja gandarīšanas vēsti noslēdzās iepriekšējā "izceļošana" un tagad Dievs vēlējās sākt jaunu ceļu. Tātad šeit notika kaut kas dziļāks un nozīmīgāks. Ceļa sagatavošana saistās ar grēka nožēlu un grēka nožēla Bībelē cieši savijās ar “izceļošanu” vai “jaunu izceļošanu”. Isaja grāmatā “izceļošana” parādās bieži dažādās vietās un tai skaitā šīs svētdienas fragmentā (Is 40, 9-11). Pravietis apliecināja, ka Dievs piedos visus grēkus. Tauta varēja domāt, ka Dievs viņus ir pametis, tomēr Viņš turpināja par viņiem rūpēties. Līdzīgi kā ceļā no Ēģiptes, Kungs vedīs savu tautu cauri tuksnesim, vairākus simtus kilometrus no Babilonas uz Jeruzālemi, ceļš varēja ilgt vairākus mēnešus. Vietā, kur beidzās viņu ceļš, vairākus gadsimtus vēlāk stāv Jānis Kristītājs un norāda uz ceļa turpinājumu.

Kā izprast šo iešanu cauri tuksnesim, kur ir sastopamas ielejas un kalni? Ielejas mēs varam skaidrot dažādi un katrs savā dzīvē tādas var atrast. Piemēram, ielejas var būt mūsu bailes, mazdūšība, šaubas un slēpšanās no patiesības; kalnus un pakalnus mēs varam meklēt sevī kā paaugstināšanos, lepnību un vēlmi saglabāt savu neveiksmīgo brīvības pielietojumu. Visus šķēršļus, kurus varam atrast savā sirdī mēs varam pārvarēt ar autentisku Dieva meklēšanu un atvērtību. No vienas puses šī jaunā izceļošana atgādinās veco - Dievs izstieps savu roku un izvedīs tautu caur tuksnesi, atbrīvo no grēka nebrīves un dāvās jaunu dzīvi, bet no otras puses jaunā izceļošana atšķirsies, jo Dievs dāvās cilvēkiem savu vienpiedzimušo Dēlu - Jēzus Kristu. Šī jaunā izceļošana ir daudz pārsteidzošāka un drošāka, jo neatstāj cilvēku vienu pašu ar sevi un savām problēmām. Dievs pats ienāk cilvēka dzīvē caur savu Dēlu Jēzu Kristu un zūd Dieva apslēptības pieredze, jo cilvēks paliek Dieva klātbūtnē brīvs un laimīgs. 

br. Jānis Savickis OFMCap


Nav komentāru: