1 Kor 1,3-9
Pirmajā Adventa svētdienā Svēto Rakstu lasījumi norāda Jēzus Kristus atnākšanas pestījošo nozīmi miesā un pastarā laikā. Vārda liturģijas otrajā lasījumā - pirmajā vēstulē korintiešiem - , kuru svētdien pārdomājam, lasām par pateicību mūsu pestīšanas dāvanai. Apustulis Pāvils uzsvēra savā mācībā, ka pestīšanas dāvana, žēlastības un miers nāk “no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus!” (1 Kor 1,3). Tā ir svarīga patiesība, ka Dieva plāns īstenojas Jēzus Kristus personā un mums ir pieejamas nepieciešamās žēlastības, lai šajā plānā iekļautos. Jēzū Kristū īstenojās Dieva lielo darbu kulminācija. Pāvils šajā īsajā fragmentā piemin piecas reizes vārdu Jēzus Kristus un atgādina par visu pestīšanas vēsturi - pagātni, tagadni un nākotni - visu, ko aptver Kristus pestīšanas darbs. Katrā teikumā pieminot Jēzu Kristu apustulis atgādina, ka viss, kas korintieši ir, viņiem ir pateicoties Dieva darbiem Jēzū Kristū. Dieva tauta īpaša ir tāpēc, ka viss ir Dieva žēlastība un nevis sabiedriskais status, privilēģijas vai sasniegumi. Svarīgi ir tas, ka tas pats Kungs nāk atkal.
Pāvils savas vēstules iesākumā izteicās par visu labo, ko Dievs ir paveicis Korintas baznīcā. Tāda labvēlīgā noskaņā viņš parasti iesāka savas vēstules, kas katras baznīcas dzīvi ļāva viņam ievietot Dieva darbības kontekstā un viņš izteica atzinību par līdz šīm paveikto ticības dzīvē. Apustulis izprata, ka Dievs dod korintiešiem žēlastību dzīvot vienotībā ar Kristu tā, ka viņu dzīves tiek bagātinātas ar spēju runāt par Dievu un pazīt viņu (1 Kor 1,5). Viņš bija pateicīgs, ka liecība, kuru viņš deva apstiprinājās viņu dzīvēs.
Tomēr viņš apzinājās viņu grēkus un neveiksmes, bet sākumā vēlējās vērst uzmanību uz korintiešu dzīvas pozitīvajiem aspektiem. Pirmkārt, viņš pateicas par Dieva glābjošo darbību viņu vidū (1 Kor 1,3), par to, ka viņi saprot Rakstus, mācību un viņiem ir visas garīgās dāvanas (1 Kor 1,5-7) un, ka viņi gaida uz Kunga otrreizējo atnākšanu (1 Kor 1,8). Šī fragmenta nobeigumā apustulis atgādina, ka Dievs viņus ir aicinājis uz vissvarīgākajām iespējamajām attiecībām - uz sadraudzību ar Jēzu Kristu (1 Kor 1,9; sal. 1 Jņ 1,3.6-7).
Tikai pēc sveiciena un pateicības, Pāvils pievērsās baznīcas problēmām. Vai vajag sākumā pateikties baznīcai, kas ir pārpilna ar problēmām vai tas nav dīvaini? Vai uz reiz nosodīt, runāt par grēkiem un vājībām? Ja Pāvils paļautos tikai uz saviem spēkiem, tad izredzes mainīt korintiešu kristiešus būtu miglainas. Dievs ir tas, kas darbojas un tieši tāpēc Pāvils varēja izteikt savu pateicību. Tā ir skaista bibliska pieeja cilvēkiem, kopienām un veselām baznīcām, kura bieži trūkst ticīgajiem. Tas liecina, ka Dieva žēlastības skatījums uz ticības īstenību dzīvē vēl nav integrēts, bet virsroku gūst vecais cilvēks ar saviem likumiem. Raksti aicina visu uzlūkot ar pateicību un atpazīt, pirmkārt, Dieva darbību un klātbūtni dažādos notikumos un procesos, ka viss nenotiek tādā veidā kā mēs gribam, bet, ka Dievs ar savu žēlastību dara lielas lietas. Tas arī ir viens no iemesliem kāpēc rodas dažādas nesaprašanās un pārpratumi Baznīcā, jo daļa ticīgo neiet apustuļa Pāvila pēdās.
Neskatoties uz problēmām šajā baznīcā, apustulis kopumā ir priecīgs par viņu ticības dzīvi, vismaz attiecībā uz to, kas saistās ar Dieva žēlastību ar kuru viņi tika bagātināti (1 Kor 3-4). Vēlāk gan Pāvils viņus kritizēs par lielīšanos garīgajās prasmēs, kuras viņiem deva Dievs. Dievs deva korintiešiem izpratni “katrā mācībā un ikvienā atziņā” (1 Kor 1,5) un šo tēmu Pāvils apskatīs vairākās vēstules vietās (1,18-3,5; 8,1-13; 13,1-2; 14,1-40), kur apustuļa novērtējumu pavadīs brīdinājums par šo dāvanu lietojumu kopienā. Grieķi parasti lika uzsvaru un zināšanām un gudrību, un labi prata izteikties. Zināšanas par kurām raksta apustulis šeit nenozīmē kādu noslēpumainu un iedarbīgu mācību ar kuras palīdzību viņi varēja bez kristus Krusta kaut kādā veidā sasniegt Dievu un būt glābti. Pāvils šeit raksta par konkrētu izpratni par pestīšanu, kas balstīta Jēzus Kristus personā un Viņa nāvē pie krusta.
Viscaur vēstulei Pāvils norāda uz nākotni, nepieciešamību dalīties saņemtajās dāvanās un Kunga iepazīšanas mākslā, lai novērstu nenobriedušus spriedumus par sevi un citiem, lai brīdinātu pret pašapmierinātību un lai mazinātu pārspīlētus spriedumu un par savām zināšanām un citām garīgām dāvanām un to pielietojumu. Vienīgais pamats ir Dievā un balsts nav jāmeklē sevī un savās ambīcijās. Šī fragmenta noslēgumā mēs lasām Pāvila apliecinājuma vārdus par Dieva uzticību. Dievs mūs ir aicinājis uz sadraudzību ar Kristu. Viņš uzticīgi turpinās savu darbu ar žēlastības spēku mūsu ikdienas dzīvē. Cik gan svarīgi ir to atpazīt, lai pateiktos Dievam mēs iepazinām šī fragmenta sākumā! Cilvēkiem ar saviem spēkiem nav iespējams sasniegt Kungu ikdienā un pastarā dienā, bet Dievs ir uzticams un izpilda savus solījumus. Tieši tāpēc nevienam Dieva bērnam nav jājūt sastingušam vai ar mazākuma sajūtu jādzīvo starp brāļiem un māsām, bet jāskatās vien uz Jēzu Kristu, kurš vēlas piepildīt mūsu alkas un izmantot katra dāvanas kopējam kalpojumam, lai Baznīca sagaidītu Kunga atnākšanu mierā un žēlastībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru