Kol 3, 1-5. 9-11, svētdiena XVIII, C

Kol 3, 1-5. 9-11

Dievs no Kristus krustā sistā ķermeņa, pārdurtā sāna, izvelk Baznīcu,
kronētu sievieti. Manuskripts no Francijas, 13.gs. vidus.

3. augusta svētdienā turpinām kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu iepazīt Pāvila vēstuli Kolosiešiem un šajā svētdienā ielūkojamies fragmentā, kurš ir ņemts no vēstules otrās daļas, kurā apustulis vairāk pievēršas brīdinājumiem un izklāsta mācību par jauno dzīvi Kristū. Sākumā norāda uz laiku beigās (Kol 3,1-4) un tad aicina sekot Kristum (Kol 3, 6-17). To var īstenot gandarīšanā, kuras auglis ir jaunais cilvēks. Jaunā dzīve mūs padara par Tēva dēliem un bērniem, Krisus brāļiem un Svētā Gara iemājošanas svētnīcu. Šī dzīve vēl ir apslēpta Dievā (Kol 3,3), bet pilnībā atklāsies mūsu augšāmcelšanā garīgajā un neiznīkstošajā miesā (1 Kor 15, 42-55). Cilvēku valodā nevar izteikt vārdos dievišķās dzīves saturu, svētumu un godību, un tas pat nav vienmēr jācenšas, ja negrib pazaudēt personisko saiti ar Dieva noslēpumainību. Jaunā Derība ar viso pestīšanas vēstures reālismu to ņem vērā un Pāvils raksta: “jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). No augšāmcelšanās plūstošā dzīve, svētums un godība šajā pasaulē vēl ir apslēpta un pakļaujas zemes dzīves apstākļiem.

Zemes dzīvei ir savi ierobežojumi un kristieši uzglabā saņemtās dāvanas “māla traukos” (2 Kor 4,7) un Pāvils aicina: “savu prātu virziet uz to, kas augšā, ne uz zemes lietām” (Kol 3,2), lai pēc iespējas mazāki būtu šķēršļi žēlastībai mūsos. Pāvils vēstulē Kolosiešiem uzsvaru liek ne tikai uz Kristus iepazīšanu vai arī uz veidu kā ticīgajam jāseko Viņam, bet īpaši vērš uzmanību uz dzīves kopienu ar Kristu, kas veido kristiešu dzīvi. Ticīgajiem ir jāatmet vecais cilvēks, lai ietērptos jaunajā cilvēkā. Pāvils jauno cilvēku izprata morālās kategorijās (Kol 3,9-17; Ef 4, 1-2.22-24). Kristīgā identitātē ir ietverta pārliecība, ka mūsu augšāmcelšanās jau ir sākusies ar Jēzus augšāmcelšanos un tā ir sākusies ikvienam, kas tic Kristum. Apustulis Pāvils šo “jau tagad” redz kristiešu ikdienas dzīves miršanā un augšāmcelšanā (Rom 6,13; 2 Kor 4,16; Kol 3,1-4; Jņ 4,24).

Cilvēka dzīves piepildījums ir Dievā un tāpēc alkas pēc Dieva ir cilvēka dzīves būtisks elements. "Dažreiz var vēlēties to, kas nav vēlēšanās vērts. Par to runā vārdi: "[Nomērdējiet sevī] kaisli, samaitāto iekāri" [Kol 3,5]. Ļaunas vēlmes nav vēlmes vērta, tāpat kā viltus labums nav izvēles vērts, pat ja daži to izvēlas."* Tas, kurš ticībā ir kopienā ar Kristu, šajā pasaulē vēlēsies dzīvot pēc Viņa tēla un līdzības, un sekojoši būs šeit uz zemes autentiska un patiesa persona; tas arī ir iemesls, kāpēc ar mieru un prieku ir vēlme pāriet no šīs pasaules pie Tēva. Mūsu zemes dzīvei Kungs Pēdējo Vakariņu laikā atstāja testamentu: “To dariet manai piemiņai” jeb to, ko konkrēti nozīmē īstenot savā dzīvē piemiņu tam, ko pats Jēzus pieredzēja. Tāpēc Pāvils vēstulē Kolosiešiem raksta: “novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla” (Kol 3,9-10) jeb tas cilvēks, kurš uzvedas kā Kristus, tas piepildās un īstenojās kā cilvēks; kas īsteno piemiņu tam kā dzīvoja Kristus, mēģinot Viņam sekot, pateicoties Dieva žēlastībai kļūst pakāpeniski Viņam līdzīgs, pieņemot to pašu tēlu, kas ir Kristū.

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.8 [Ps 20]

br. Jānis Savickis OFMCap