Rom 13, 11-14, I adventa svētdiena, A

Rom 13, 11-14

Dekorācija no Orselina, Convento della Madonna del
Sasso, Codice II: Antiphonarium de tempore (I), kas aptver 
Adventa un Kristus Piedzimšanas svētku laiku. Rakstīts un 
ilustrēts Itālijas ziemeļos franciskāņu klosterim, 14.gs.

Šajā svētdienā mēs pasludinām, ka Kunga diena ir tuvu un mums ir jāsagatavojas Viņa atnākšanai. Ja mēs mīlam Kunga klātbūtni, tad skumju un pesimisma kārdinājumam ir grūti ienākt mūsu sirdīs. Adventa sākumā Dieva vārds piedāvā mums uzticības un paļāvības vārdus Kungam, kurš nepievils mūsu ilgas, tomēr laiku, kad piepildīsies apsolījumi mēs nezinām. Tāpēc ir svarīga modrība šeit un tagad, un atbildība par savām izvēlēm un morālajiem lēmumiem. Jēzus savus laika biedrus salīdzināja ar cilvēkiem Noasa laikā, kuri ignorēja atgādinājumus un aicinājumus uz dzīves veida maiņu. Kristīgā modrība ir svarīga, lai ticīgais nebūtu pārsteigts par Kunga nākšanu, bet šī modrība neiezriet no bailēm no beigām un nezināmā. Mēs vienkārši esam Dieva bērni un no tā būtu jārodas cieņa pret baušļiem un nopietna uztvere pret dzīvi, kas ir pretēja virspusējai un seklai plūdu paaudzes dzīvei.

Adventa pirmajā svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no vēstules romiešiem pēdējām nodaļām (Rom 12,1-15,13), kurā tiek uzskaitīti svarīgākie kristiešu dzīves pienākumi un uzlūko Baznīcu kā Kristus Miesu, kurā katram ir sava īpašā vieta. Apustulis Pāvils sniedza padomus un pamācības kopienas dzīvei: sākumā iesaka mīlestību kā saiti, kas veido noturīgas sabiedriskās attiecības (Rom 12,14-21), cienīt laicīgo varu (Rom 13, 1-7), tuvākmīlestības prakse (Rom 13, 8-14), savstarpējā sapratne (Rom 14, 1-12) un izvairīties no ieļaunošanas (Rom 14,13-23). Tuvākmīlestībai un pestīšanas dienas tuvībai ir cieša saistība. Laiks ir īss un šī dzīve ir pārejoša, bet tas neatņem tai nekādu vērtību, bet nostiprina mūs gaidās par Kristus nākšanu un tāpēc izšķiroša ir piederība Kristum nāvē un dzīvībā, jo “neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam” (Rom 14,7). Pāvilam visas atbildes par pēdējām lietām ir meklējamas Kristū.

Vēstules romiešiem 13. nodaļā saplūst kopā moralitāte un eshatoloģija, un Pāvils aicināja ticīgos būt nomodā pasaulē, kas dzīvo grēkā. Apustulis izmantoja tumas un gaismas tēlus, jo tumsa, kurai seko rītausma simbolizē “šo laikmetu” (Rom 12,2). Nakts vietā nāks gaisma un līdzīgi kristiešiem jāceļas un jāuzņemas savi pienākumi kamēr tas vēl ir iespējams. Pāvils mudināja ticīgos, tēlaini izsakoties, celties agri no rīta jeb apzināties, ka mēs vienmēr dzīvojam pārejas periodā starp nakti un dienu. Šis “brīdis” starp tumsu un gaismu piešķir Pāvila morālajiem pamudinājumiem steidzamības sajūtu, tomēr pašreizējā laikmeta tumsa vēl nav izgaisusi un tas kristiešiem joprojām ir kārdinājumu un riska laiks. Ticīgajiem ir jāuzvelk gaismas bruņas, lai pasargātos no garīgām briesmām un ceļoties pirms rītausmas, viņi tiek mudināti sagatavoties garīgajai cīņai. Ne velti sena liturģiskā praksē jaunkristītos Lieldienu naktī ietērpa baltās drānās, kas apzīmēja viņu garīgo šķīstību, lai Augšāmcelšanās rītā dotos pasaulē. Šī Lieldienu kristību garīgā un liturģiskā nebeidzas šajā rītā, jo katru dienu ticīgajiem ir jāatjauno sava apņemšanās dzīvot saskaņā ar Eaņģēliju.

Sv. Augustīns “Atzīšanās” raksta par savu atgriešanos un apustuļa grāmtas lasīšanu: “Es paņēmu to, atvēru un klusībā izlasīju rindkopu, kurai pirmajai uzdurās manas acis: “Nevis dzīrēs un dzeršanā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet ietērpieties Kungā Jēzū Kristū un rūpes par miesu nepārvērtiet par kārībām.” [Rom 13,13-14] Es nevēlējos lasīt tālāk, un tas arī nebija vajadzīgs: līdz ar šī teikuma beigām manā sirdī ieplūda drošības gaisma un šaubu tumsa izzuda.” (VIII, 12, 28-30). Augustīns savā meklējumu ceļā nonāca līdz ticības dāvanas pieņemšanai. “Garīgā diena top pateicoties “taisnības saulei” (Mal 3,20). Rakstos, un jo īpaši Jaunajā Derībā, par šo dienu daudz rakstīts: “Kā skaidrā dienā” viņš saka, “dzīvosim godīgi” (Rom 13,13). Zini, ka arī burtiskā nozīmē tie, kas izdara jebkādas ļaunas darbības, to dara tumsā, it īpaši, ja klāt ir daudz labu cilvēku. Tas, kurš nezina labo, paliek tumsā un dara daudz lietu, kas nes kaunu. Tomēr, ja kādu apgaismo patiesā gaisma, tad “staigājos skaidrā dienā” (Rom 13,13), tas ir, attīstoties - “staigāšana” nozīmē attīstību - visu dara pieklajīgu un neplāno neko tādu, kas nes negodu. Arī pravietis Isajs, aprakstot šādu stāvokli, saka: “mans gars agri no rīta paceļas pie Tevis, ak Dievs” (Is 26,9). Šim “rītam” ir nepieciešams atbalsts, jo pat ja mūs apņem gaisma un dienas sākums, mums ir nepieciešams, lai gaisma būtu klātesoša, lai diena nebeigtos.”*

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.23 [Ps 21]

br. Jānis Savickis OFMCap

Kol 1, 12-20, svētdiena XXXIV, C - Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visuma Karaļa svētki

Kol 1, 12-20

Jesses koks: ciltskoks, leja ir Jese, vidū ķēniņš Dāvids un augšā
Ķēniņš Kristus, manusktipts no Nīderlandes 1297-1320.g.
The Tree of Jesse: genealogical tree sprouting from Jesse's loins
(Jesse, King David, and Christ only) - KB, National Library of the
Netherlands, Netherlands - Public Domain

23. novembra svētdienā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visuma Karaļa svētdienu un šogad kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums ir ņemts no Pāvila Vēstules kolosiešiem. Kolosas ticīgie iztur un cīnās Dieva svētās tautas pusē, to pusē, kurus Kristus ir atguvis savai valstībai. Pāvils rakstīja drošības un aizsardzības toņos, jo cilvēks kļūstot par kristieti, ienāk jaunā ģimenē un saņem priekšrocības, kas dāvā stabilitāti un identitāti. Antīkajā pasaulē pieņemšana jaunā mājsaimniecībā nozīmēja, ka jaunajam ģimenes loceklim būs tiesības uz mantojumu un iepriekšējās dzīves parādi tika dzēsti. Lai arī kādas bailes un raizes būtu bijušas par vecās dzīves un ļauno garu iedarbību uz kolosiešiem, Pāvila pārliecināja viņus, ka viņiem nav jābaidās no tumšajām varām, jo ​​ticīgie ir izrauti no tumšās valstības un ir ievadīti Dieva mīļotā Dēla ķēnišķīgajā namā. Tumas un svešās zemes tēli ar tās varām atsauc atmiņā izceļošanas notikumus no Ēģiptes. Dievs atbrīvoja Izraela tautu, kas svešatnē bija apspiesta, cieta, jutās bezcerīga un nomākta, un izveda to drošībā. Pāvils atgādināja kolosiešiem par brīvību, kas nāk no dzīvi mainošās grēku piedošanas Kristū un iedrošināja un deva viņiem spēku tiekties pēc kristiešu kopienas vienotības un miera.

Apustuliskā pārliecība no paša sākuma bija, ka Kristus ir Kungs, Baznīcas Galva. Kolosieši gribēja Jēzu izprast visuma kontekstā. Viņi dzīvoja panteistiskajā vidē, kur bija plaši izplatīts priekšstats par kosmosu kā dievišķā Logosa ķermeni un elementiem kā dažādiem tā ķermeņa locekļiem. Pagāniem Zevs bija kosmosa galva un ar savu spēku caurstrāvoja visu pasauli. Stoicismā bija pazīstama ideja, ka viss kosmoss ir piepildīts ar Dievu, un cilvēki ir šī viena ķermeņa kā locekļi. Šīs svētdienas himnai ir līdzība ar pagānu kosmosa izpratni, bet atbilde ir viennozīmīga: Kristus ir miesas galva. Vēstulē kolosiešiem tiek labota pagānu kultūrā pastāvošā izpratne, ka Logos vai Zevs dod dzīvību un eksistenci kosmosam, bet tas ir Kristus. Pamatdoma ir tāda, ka pestīšanas un dzīvības princips, un attiecības starp galvu un miesu ir atrodami tikai Kristū. Vēstulē kolosiešiem veiktais labojums attiecas uz “miesu” kā atsauci uz baznīcu, nevis kosmosu. Tas maina visu kultūras un reliģiskās vides perspektīvu. Kosmiskais fons tiek no jauna interpretēts pestīšanas vēstures un Baznīcas perspektīvā.*

Vēstule kolosiešiem galvenokārt kristīgo dzīvi izprot telpiskā, nevis laika izteiksmē. Pāvils rakstīja par valdīšanas maiņu kristiešu dzīvēs: tāpat kā ķēniņš var izraut veselu tautu no tās dzimtenes un likt tai apmesties citur, tā Kristus izrauj kristiešus no šīs pasaules ietekmes sfēras, kur pārdabiskas būtnes nosaka cilvēka likteni ar horoskopa palīdzību, un pārceļ uz citu ietekmes sfēru – valstību, kurā vienīgi Kristus ir Kungs. Šai telpiskajai koncepcijai ir daudzas sekas. Kristieši ne tikai jau ir miruši kopā ar Jēzu savās kristībās, bet caur savām kristībām viņi jau ir augšāmcēlušies kopā ar Kristu. Viņi ir tikuši pārcelti dzīvei augšā Kristus debesu ietekmes sfērā un tagad to varam nosaukt par Baznīcu. Šajā pasaulē kristiešiem nav jāmeklē zemes lietas, bet debesu lietas. Tādējādi Vēstule kolosiešiem atrod savu pieeju Mazāzijas pagānu garīgumam, bet apraksta īstenību kristīgajos jēdzienos: visums un dzīve, kas piepildīta ar debesu lietām, ir iespējama tikai Kristū, kurš patiesi ir augšāmcēlies un mājo pie Tēva. Vēstule kolosiešiem uzsver apustulisko ticību pilnīgi citā kultūras vidē** un vietējiem kristiešiem skaidro jauno dzīvi Kristū viņiem saprotāmā valodā.

Himnā atklājas arī tas, ko ticīgie “zina”, bet tas sniedzas daudz tālāk par vienkāršām intelektuālām zināšanām un tas ir saistīts ar cieņas apzināšanos, ko Dievs piešķir ticīgajiem “dara cienīgus saņemt savu daļu svēto mantojuma gaismā… un ieveda sava mīļotā Dēla valstībā” (Kol 1,12-13). Himna liecina par pacilātību, kas raksturoja arī Pāvila pieredzi baznīcas lūgšanā un tā pauž pateicības prieku par dzīvi Kristū. Lasījuma otrajā daļā (Kol 1,15-20) lasām vienus no izteiksmīgākajiem Jaunās Derības vārdus, kur Jēzus tiek atēlots kā augstākā būtne un nevainojams pestīšanas starpnieks. Pāvils uzsvēra, ka Kristus personas universālo rakstutu, jo Viņš ir pāri visam, Viņš ir radījis visu, Viņš ir pirms visa un Viņam ir vara pār Baznīcu, uzvara pār nāvi - lielāko ienaidnieku un Viņš ir visu samierinātājs. Kāpēc Pāvils izsakās par šādu Kristus pārākumu pār visu? Šīs himnas pamattēma ir Kristus starpniecība vispirms radīšanā, pēc tam izlīgumā. Pāvils atsaucās uz Vecās Derības Gudrības tēliem - “attēlu”, “sākumu” un “pirmdzimto” -, kas bija klātesoša kopā ar Dievu kopš mūžības un piedalījās radīšanā (Sak 3,19; 8,30; Gudr 8,5, Sīr 1,9; 24,9; Ps 104,24).

Kristus jau tagad īsteno savu varu pār pasauli, tomēr Viņš to dara tikai kā Baznīcas galva, tā ir Viņa miesa, kurai Viņš dod dzīvību un spēku. Tādējādi Vēstule kolosiešiem apgalvo, ka tikai Baznīca, nevis kosmoss, ir Kristus miesa. “Pretēji tam, ko saka daudzi cilvēki, Vēstulē kolosiešiem nav kosmiskās teoloģijas: tā ir centrēta uz Bznīcu… Šīs labošanas sekas ir tādas, ka caur Baznīcu Kristus īsteno savu kundzību pār pasauli, un Viņš to jau dara. Kristus ir visa Kungs un arī “galva ikvienai valdīšanai un varai”, kā skaidri norādīts Vēstulē kolosiešiem 2,10. Tomēr [kosmos] nav Viņa miesa. Un šī kosmiskā valdīšana izpaužas faktā, ka Baznīca nes Kristu visām tautām caur savu sludināšanu (Kol 1,27-29). Saskaņā ar Vēstuli kolosiešiem, Bnīca ir vieta, kur Kristus īsteno savu pasaules mēroga valdīšanu šeit un tagad: caur pestīšanas un izlīguma sludināšanu.”***

* Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World, Volume 7 (The Collected Works of Edward Schillebeeckx), London: Bloomsbury 2014, 174-176.lpp.

** Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World. 177.lpp.

*** Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World. 176.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ez 47, 1-2. 8-9. 12, Laterāna Bazilikas veltīšanas gadadiena

Ez 47, 1-2. 8-9. 12

Svētā Jāņa Laterāna bazilika Romā 18. gadsimtā Rom, Basilica di S. Giovanni in Laterano - 1750 - Handel House, Germany - CC BY-NC-SA.

9. novembra svētdienā svinam Laterāna Bazilikas veltīšanas gadadienu. Uzraksts uz Bazilikas fasādes latīņu valodā “Sacrosancta lateranensis ecclesia omnium urbis et orbis ecclesiarum mater et caput” norāda uz to, ka tā ir visu Romas un pasaules baznīcu māte un galva, un tā ir visas katoliskās Baznīcas vienotības simbols ar pāvestu priekšgalā. Pirmajā vārda liturģijas lasījumā iepazīsim fragmentu no Ezehiēla grāmatas. Ezehiēls bija priesteris un pravietis, un savā sludināšanā arī izmantoja priesteriska satura vēstis un viņa viena no galvenajām rūpēm bija svētnīca. Savas grāmatas pēdējās deviņās nodaļās pravietis aprakstīja nākotnes jauno svētnīcu un tās rituālus (Ez 40-48) no kuras izplūdīs ūdens, kas simbolizē Dieva klātbūtni savas tautas vidū, kurš ir dzīvības un dziedināšanas avots (Ez 47).

Izraelī veidojās dažādi uzskati kāda būs jaunā Jeruzaleme un kopējais visos senajos pravietojumos bija tas, ka tā būs augstā Dieva kalnā, Dieva mājvieta, Dieva valstība un ūdens straumes avots. Dievs iemājos Sionā un Jeruzalemē, un aizbildinās par savu pilsētu un svētnīca no kuras izplūdīs spēcīga upe (Ez 47,1-22), jo “visur, kur upe plūdīs, būs dzīvība” (Ez 47,9), kas pat atgriezīs dzīvību. Dzīvais ūdens netek ne tikai uz austrumiem, bet arī uz rietumiem un ne tikai kādu laiku, bet arī ziemā un vasarā, un tālu pa visu pasauli. Ezehiēla jaunās svētnīcas plāns kļūs par jaunās sabiedrības centru.

Izraelim svētnīca ir Dieva klātbūtnes vieta, kas dāvā žēlastību un pestīšanu, kuru pats Kungs ir izvēlējies, lai tajā tauta pieredzēta vienotību un izredzētību. Atjaunošanās teologs Ezehiēls rakstīja ne tikai par fizisko ēku, bet vairāk mēģina parādīt jauno Dieva klātbūtnes veiku pasaulē un cilvēku vidū. Šo jauno sabiedrību veidos Kungs, kurā veidosies saites starp cilvēkiem un Dievu, un saitēs starp cilvēkiem apstiprināsies Dieva godība. Jaunajā Derībā svētnīca vairs nav veidota no akmeņiem, bet, pirmkārt, sabiedrība un jaunā svētnīca ir pats Kristus un ticīgo kopiena kopā ar Kristu, un apvienoti ar Viņu veido paša Dieva svētnīcu. Kristus krusta noslēpumā Kunga sirdij un sānam ir dziļa loma, jo no sāna “iztecēja asinis un ūdens” (Jņ 19,34), “ūdens tek lejup gar tempļa dienvidu sienas” (Ez 47,1) no patiesās svētnīcas, kas ir Viņa Miesa (Jņ 2,21).

Ūdens, kas izplūst no Kunga sāna piepilda pravietojumus par dzīvības upi un Svētais Gars ir šis dzīvības ūdens, kurš ļauj uzpalukt cilvēkiem. Lieldienu nakts vigīlijā lūgšanā par dāvanām priesteris dzied: “Lai šis upuris, kura sākums ir Lieldienu noslēpumos, kļūst mums dziedināšanas līdzeklis mūžīgajai dzīvei”. Dziedināšana ir viena no mūžības īpašībām. Šī Lūgšana lūdz mūžīgo dzīvi, bet ar noteiktu īpašību – dziedināšanu. Jāņa Atklāsmes grāmatas pēdējā nodaļā apustulis Jānis iztēlojas dzīvības upi ar kokiem abās pusēs, kas nes augļus, un koka lapas ir paredzētas tautu dziedināšanai. Tas pats tēls parādās šīs svētdienas lasījuma noslēgumā (Ez 47,12). Pestīšanas viena no īpašībām ir dziedināšana un tā ir daļa no mērķa uz kuru kristītie tiecas un tāpēc ticīgie vēlas, lai Kungs pieņemtu viņu lūgšanas, kas nāk no Lieldienu noslēpumiem un šajā svētku dienā ticības vienotības pieredzei arī jānes dziedināšana, kas izriet no dziļas piederības un kristīgās idenitātes.

br. Jānis Savickis OFMCap