1 Kor 12, 12-30, svētdiena III, C

1 Kor 12, 12-30

Kristus godībā sēžot tur krustu un atvērtu grāmatu un svētī ar labo roku,
Eņģeli abās pusēs. Dieva roka virs Kristus galvas tur "Q" burtu, kas iesāk 
vārdu "QVONIAM". Eņģelis zem Kristus kājām veido burta "Q" ļipiņu.
manuskripts no Lielbritānijas, 1100-1140.g.

26. janvāra svētdienā turpinām lasīt Pāvila Otro vēstuli korintiešiem 12. nodaļu, un pēc iepriekšējās svētdienas mācības par Gara dāvanām, apustulis pāriet pie Baznīcas attēlošanas kā pārdabiskā Kristus Miesa (1 Kor 12,12-26). Šie Pāvila vārdi ir viens no Baznīcas izpratnes pamatiem, kuros atskan apustuļa atgriešanās pieredze ceļā uz Damasku, kur viņš dzirdēja Kunga vārdus: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” (Apd 9,4) un saņēma skaidrojumu par savu kristiešu vajāšanas kampaņu: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā” (Apd 9,5). “Ja Kristus Miesa un locekļi pieder tam pašam organismam, tad neveido divus. Viņš atstāja tēvu un māti, savienojās ar savu sievu un būs divi vienā miesā. Atstāja Tēvu, jo “sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu” (Filip 2,7). Savienojās ar savu sievu jeb ar savu Baznīcu.”*

Dažādībai nepieciešama vienotība līdzīgi kā cilvēka ķermenim nepieciešama harmoniska sadarbība dažādajos locekļos, tā Baznīcai ir nepieciešamas dažādas garīgās dāvanas un paklausīgus tām ticīgos, kas savstarpēji papildinās un palielina garīgos labumus. Baznīcas tēls kā dzīvs organisms prasa no visiem tās locekļiem solidaritāti (1 Kor 12, 26-27). Pāvils izcēla trīs harizmātus: apustuļu, praviešu un skolotāju, kas aptver vārda kalpojumu pateicoties kuram tiek sludināts un pieņemts Evaņģēlijs. Pēc tam seko četras citas dāvanas: darīt brīnumus, dziedināt, veikt žēlsirdības darbu un runāt dažādās mēlēs. Kopā tās ir septiņas dāvanas, kas izsaka pilnību, jo Dieva darbs ir Baznīca un tāpēc Viņš rūpējas, lai tai būtu viss nepieciešamais ticības dzīvei un sūtībai.

Uz kādiem apdraudējumiem vienotībai Pāvils norāda šajā lasījumā? Apustulis vairākas reizes atgādina, ka miesas locekļiem jābūt daudz un dāžādiem (1 Kor 12,14) un Viņš uztraucās par dažādības trūkumu. Dažādība ir nepaciešama, lai nejauktu vienotību ar vienveidībum, jo tā apdraud Baznīcu, jo tad to veidotu vienādi locekļi un tas vairs nebūtu harmonisks ķermenis, bet kaut kāds briesmonis. Pāvils arī raizējās par šķelšanos (1 Kor 12,25), jo ķermeņa vienotība izpaužas kopdarbībā, kad ciešam un priecājamies kopā (1 Kor 12,26), Pāvils arī ievēroja, ka kādi indivīdi vai grupas pašas izslēdzas no kopienas, visdrīzāk uzskatot, ka tās ir pašpietiekamas (1 Kor 12, 15-16). Vairākos vārdos (1 Kor 12,22-25) Pāvils gribēja atturēt ticīgos, lai neveidojas cienīguma pakāpes starp vieniem un otriem, ka viena harizma vai funkcija ir nepieciešama, bet otra nē, vai kāds mokās ar mazvērtības un kāds dominē ar pārākuma sajūtu. Pāvils vēlējās stiprināt kristīgo identitāti tiem, kas ļāvās mazvērtībai un bija bez redzamām harizmām, dāvanām vai talantiem, kas lika viņiem justies kā otrās šķiras kristiešiem. Tiem, kas varēja justies pārāki Pāvils vēstulēs nākamajā nodaļā piedāvā mīlestības himnu (1 Kor 13, 1-13).

“Pāvila vēstulēs jau vārda pilnā nozīmē ir attīstīta baznīcas teoloģija, kuru pārspēt nevar arī pašreizējā baznīcas teoloģija.”** Kopiena ar Kristu kļūst redzama ticīgo solidaritātē un kopīgā visu Krisus Miesas locekļu līdzdalībā ciešanās un sāpēs, un tāpēc Pāvilam visatbilstošākais vārds, lai aprakstītu Kunga Baznīcu ir Kristus Miesa. Miesa vispirms nozīmē Jēzus miesīgo un zemes dzīvi, pēc tam dara klātesošu sakramentālā veidā paaugstināto Kungu maizes un vīna veidā Vakarēdienā un no tā izriet ticīgo dzīves kopiena ar Jēzu Kristu, Baznīcas Galvu. Baznīcas definēšana kā “Kristus Miesa” ir svarīgākie Pāvila vārdi par Baznīcu.

*sv. Augustīns, Sprediķi par sv. Mateja Evaņģēliju, 91. sprediķis 6.7.

**Karls Rāners, Ticības pamatkurss. Ievads kristietības jēdzienā, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2024. 332 lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 12, 4-11, svētdiena II, C

1 Kor 12, 4-11

Papirus ar 1 vēstules Korintiešiem 12,3-12 fragmentu, grieķu
valodā no Ēģiptes 3.gs. Šis ir senākais saglabātais, gandrīz
pilnais, Pāvila vēstuļu manuskripts. Šajā kodeksā saglabājušās 
86 no 112 lapām.
1 Corinthians 12.3-12; 12.13-24 - Chester Beatty Library, Ireland - CC BY. https://www.europeana.eu/item/1100/515

19. janvāra svētdienā kā otro vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem, nodaļas, kurā viņš apskata Svētā Gara dāvanas. Pāvils atbild uz korintiešu jautājumiem par dāvanu hierarhiju un sāncensību, kas grāva Baznīcas vienotību. Ne viss, kas izskatās kā dievbijība un tuvība ar Dievu ir jāatzīst un jāuzslavē, jo pagānu svētnīcās arī izplatījās dedzīga dievbijība, kurā pat tika sasniegtas ekstāzes. Kristieši nevar kopēt pagānu prakses, bet svarīgākais ir ticības apliecināšana Jēzum Kristum. Svētais Gars darbojas dažādos veidos un dāvanās, kuras saņem ticīgie: gudrība, runas māksla, dziedināšana, brīnumi un pravietošana u.t.t. Tās ir dažādas dāvana jeb harismāti, “piešķirdams katram atsevišķi, kā Viņš to grib” (1 Kor 12,11).

Korintas draudze bija bagāta harizmātos, bet tai draudēja divas lietas, pirmkārt, ka ar Gara klātbūtni pietiks, lai saglabātu uzticību tradīcijai, morālo stāju, draudzes vienotību, un otrkārt, ka pārvērtējot dažu dāvanu nozīmi (runāšana mēlēs un pravietošana) mazvērtē citas (kalpošana). Pāvils piedāvāja vairākus Gara dāvanu sarakstus (1 Kor 12,7-10), harizmas (1 Kor 12,28-31) un garīgās dāvanas (1 Kor 14,1…). Šie trīs saraksti savā starpā saturā nesakrīt, bet svarīgi ir tas, ka Pāvils redzēja dāvanu lielo dažādību un negribēja tām vilkt kādu robežlīniju, jo dāvanu dažādība ir saistīta ar Svētā Gara brīvību un vēsturiskajām pārmaiņām un katra laikmeta vajadzībām. Korintas kristieši lielāku vērību pievērsa un priecājās par Gara dāvanām nekā par pašu Garu, Trīsvienības Personu, kurš ārpus visām personiskajām garīgajām pieredzēm dāvā caur savām dāvanām Baznīcu kā Kristus Miesu.

Šajā vēstulē Pāvils pievēršas Baznīcai un dāvanām, kas dotas katram atsevišķi visu kopējam labumam. Apustulis gribēja pārtraukt sāncensību un šķelšanos draudzē, un tāpēc uzsver vienotību, lai tā būtu izejas punkts, kas ļauj draudzē ikkatram kopējā labuma vārdā pielietot savas dāvanas. Tieši tāpēc viņš uzsvēra, ka “ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars” (1 Kor 12,4). Pāvils negribēja tikai apcerēt problēmas, kas radās no spriedzes starp ticīgajiem, bet aplūkoja Baznīcas dzīves problēmu kopumā. Sākumā viņš uzsvēra apustuļu lomu, praviešus un mācītājus, un pēc tam uzskaita dāvanas, kas saistās ar veiktajām funkcijām. Korintas harizmātiķi koncentrējās tik ļoti uz Gara dāvanām, ka nesaprata kā Viņš piešķir dāvanas, kuras ir vērstas uz kalpošanu Baznīcā euharistiskajam Kungam.

Kungs pats darbojas caur saviem kalpiem ar Svētā Gara spēku un tāpēc ticīgie nevar darīt ko grib un sludināt kas viņiem ienāk prātā, bet jāizmanto savas spējas Evaņģēlija kalpošanā un rīcībā tādā veidā, lai atbildētu uz ticības dzīves izaicinājumiem vislabākajā sev iespējamā veidā. Piešķirtā dāvana un uzdevums ir domāts kalpošanai, un tās var būt pārdabiskas vai dabiskas. Lai izšķirtu Gara dāvanas ir jāievēro vairāki priekšnoteikumi. Pirmkārt, ticība Jēzum Kristum, kurš ir vēsturiskais Jēzus no Nazaretes, krustā sists, augšāmcēlies un tagad ir klātesošs Baznīcā, draudzēs un kopienās, un Kunga ceļš ir saistīts ar krusta nešanu, kurā arī tiek atpazīts Dievs. Otrkārt, vai dāvanu dažādība kalpo kopējai lietderībai un visa pamatā ir mīlestība. Treškārt, harizmāts ir kā funkcija, kalpojums, bet ne tituli un pagodinājums. Dāvana, kas ir kā sava “es” pagodināšana, kaut kas priekš sevis, ko izmantot savam labumam pārstāj būt par harizmātu.

Apustulis pāvils Pirmajā vēstulē korintiešiem (12-14.nod.) rakstīja par harizmātiem, kas ir ļoti svarīgi vārdi, lai izprastu viņa Baznīcas koncepciju. Pāvils šajā lasījumā izmanto trīs svarīgus jēdzienus: harizmāts, diakonia (kalpojums) un darbība. Harizmāts saistās ar nesavtīgu dāvanu, kuru piešķir Svētais Gars. Kalpojums saistās ar Kristu, kurš kalpoja līdz pat savas dzīves atdošanai un vērš mūsu uzmanību uz harizmāta mērķi. Darbība saistās ar Tēvu un atgādina, ka harizmātā darbojas Dievs. Diemžēl šajā Dieva dāvanā ielavās personiskās intereses un pārākuma sajūta. Korintieši aizmirsa par dāvanu mērķi un uztvēra to kā ieganstu parādīt sevi draudzes priekšā. Tomēr ir vienmēr jāatceras, ka garīgās dāvanas vispirms atklāj Trīsvienības darbu kristiešu vidū un tas nozīmē, ka dāvanu avots un mērķis ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

br. Jānis Savickis OFMCap