Kol 1,15-20
 |
Pāvils raksta vēstuli kolosiešiem. Manuskripts no Nīderlandes, 1372.g. St. Paul sending a letter to theColossians autors Jean Bondol - 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain. |
Starp cilvēkiem un Kristu pastāv noslēpumaina saistība, jo Dieva Dēls ir “neredzamā Dieva attēls” (Kol 1,15) un ja cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tad viņš ir arī pēc Kristus tēla un līdzības. Pirms Jēzus Kristus iemiesošanās šis tēls bija noslēpumā un tāpēc, kad Vārds iemiesojās, Viņš iemiesojās tēlā, kas ir Viņa paša tēls, lai atklātu cilvēkam patiesību par tēlu, kas viņu veido un lai atgrieztu viņam zaudēto līdzību.* Jēzū radība atrod pati sevi. Sv. Didims Aklais (313-398) Kristus noslēpumu skaidro ar nelielu sava laika platonisko pasaules izpratni: “Ar maņām uztvertajām lietām ir savi līdzenieki idejās, kas ir Dieva domas, Dieva nodomi. Centieties izprast šo patiesību ar piemēra palīdzību. Tas, kas grib uzcelt pilsētu, [vispirms] savā prātā uzprojektē visu pilsētu un tās atsevišķās daļas, un saskaņā ar šo ieceri veido materiālos elementus. Ja viņš nepieņem pareizo, piemēram, tirgus vai svētnīcas, vai arī kaut kā cita koncepciju, viņš nevarēs paveikt materiālās lietas. [...] Paskaidrosim: “Kristū tika radītas visas lietas, kas ir debesīs un kas ir virs zemes, redzamās un neredzamās, gan valdības, gan varas. Visas lietas pastāv caur Viņu. Viņš ir pirms visa un viss pastāv Viņā.” (Kol 1, 16-17). Viņā tika radītas būtnes, redzamas un neradzamas. [Tas ir] tā, it kā pilsētas atsevišķās daļas, [vispirms radītas] arhitekta prātā, tiktu uzceltas [pēc tam materiāli], tas ir, pēc tā parauga, vadoties pēc tā, jo ideja pieder dominējošajai īstenībai. Tāpēc Kristū visam ir jāpastāv. Ja mēs teorētiski vēlamies atdalīt idejas no pastāvošām lietām, tad pēdējais zaudē savu eksistenci. Izzūd līdz ar idejas pazušanu.”**
Vārds “attēls” šajā himnā ir ļoti svarīgs, jo Kristus ir tas, kurš savā personā un dzīves gājumā padarīja neredzamo Dievu redzamu un tuvu. Šis lasījums ir kā atbilde cilvēkiem, kuri nepazīst un meklē Dievu, jo Viņš vairs nav neredzams un tāls, jo Viņš tagad ir iepazīstams un sasniedzams. Kristū viss tika radīts un izkaisīta radība Viņā atrod saskarsmes punktu, un lai izteiktu savas domas Pāvils izmanto jēdzienus, kuri sastopami arī platoniskajā un stioķu filozofijā, lai aprakstītu apbrīnojamo kosmosa vienotību. Jūdu domātājs Aleksandrijas Filons arī rakstīja, ka Dieva Logos ir vienojošā saite, kas visu aptver un saglabā vienotībā.
Pirmo kristiešu pārdomas par Dieva nonākšanu un pazemošanos savijās ar pashālo Kunga pagodināšanu, un iztēlojās ceļu, kurā Kristus nāk no Dieva pasaulē un atpakaļ pie Tēva. Šī izpratne izplatījās ne tikai kā skaidrojums par cilvēku pestīšanu, bet arī kā uzlūkot visuma apvāršņus, kuros Krisus notikums iegūst savu pilno mērogu (Kol 1, 15-20). Jēzus iemiesojoties nezaudēja savu dievišķību un Viņa paaugstināšanās neatcēla Viņa cilvēcību, un Viņš rāda cilvēkiem kāds ir Dievs un grib atjaunot Dieva tēlu cilvēkos caur savu iemiesošanos. Lasījuma sākuma vārdi “visas radības pirmdzimtais” (Kor 1,15) saskan ar Psalma vārdiem “es viņu darīšu par savu pirmdzimto, par visaugstāko starp zemes ķēniņiem” (Ps 89, 28), kur Dāvids tiek nosaukt par pirmdzimto, augstākais no zemes valdniekiem. Kristus pārākums pār visu radību ir pierādījums, ka Viņš ir pirms visām lietām un ka Viņš ir visu lietu Radītājs un visas lietas tiek saturētas Viņā (Kol 1,17).
Pestīšanas vēsturē apvienošanās ir centrālā tēma, jo Dieva mūžsenais plāns savu radību ved uz vienotību un apvienošanos Kristū (Kol 1,18). Visa Jēzus dzīve un darbība tika pilnīgi pakārtota komūnijas veidošanai, lai sapulcinātu Dieva tautu. Katram kristietim dziļākais un galīgais vēstures mērķis ir Jēzus Kristus un Viņā piepildās visas lūgšanas, ilgas un cerības. “Jo tāpat kā no kakla nāk nervi, kas apņem un pārvalda visu ķermeni, tā no Baznīcas galvas, kas ir Kristus (sal. Kol 1,18; Ef 1,22-23; 5,23) caur evaņģēlija disciplīnas pazemīgo kaklu nāk mīlestības un ticības nervi, kas vieno visus ticīgos vienā ķermenī, lai viņi varētu pastāvēt vienoti ticības saitēs.”***
Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības (Rad 1, 27) un Kristus ir pilnīgs Dieva attēls (2 Kor 4,4; Kol 1,15). Katrs cilvēks ir Dieva gribēts tāpat kā Viņa pirmdzimtais Dēls. Mūsu līdzība Dievam ir balstīta līdzībā Kristum, jo Viņā varam redzēt neredzamo Tēvu (Jņ 14,9; 12,45). Ja Kristus ir pilnīgs Tēva attēls, tad mūsu uzdevums ir padarīt redzamu šo dabisko un pārdabisko līdzību sekojot Kristum, ietērpjoties jaunā cilvēkā. Kristietis ir dzīvs Kristus attēls un mūsos ir jāatklājas Dieva godībai, kas visā pilnībā piepildīsies nākošajā dzīvē (2 Kor 3,18). Visa Dieva žēlastības darbība mūsos ir vērsta uz Dieva dēla attēla veidošanu mūsos. Cilvēki īpašā veidā tika Dieva radīti Jēzū Kristū caur Viņu un Viņam, un katra persona, kas nāk pasaulē, Jēzū Kristū atrod savas esības pamatjēgu. Kad Dievs iecerēja cilvēku, tad Viņš domāja par Jēzu Kristu. Kādā veidā šī līdzība īstenojas un kāda ir Jēzus Kristus persona pēc kuras līdzības mēs esam radīti? Jēzus ir Dēls, kurš ar pateicību atzīst, ka visu, kas ir, ir saņēmis no Tēva un tāpēc ir labprāt Viņam paklausīgs katrā dzīves brīdī. Kad cilvēks nedzīvo kā Jēzus Kristus un maldās pa dzīves ceļiem, nenes augļus un atmet vienotību ar Dievu. Ja kāds grib dzīvot autentisku dzīvi saskaņā ar savu būtību, tad viņam jārīkojas kā Kristus jeb kā Dieva bērnam.
* Bernard Sesboüé, Jezus Chrystus Jedyny Pośrednik. Rzecz o odkupieniu i zbawieniu, Tom 1, Poznań: W Drodze 2015 - 287.lpp.
** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.140 [Ps 30]
*** Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio II, 37.
br. Jānis Savickis OFMCap
