Rad 18, 20-32, svētdiena XVII, C

Rad 18, 20-32

Abrahams aizbilst par Sodomu un izglābts tikai tiek Lots
ar savu ģimeni. Manuskripts no Čehijas, 1417.g.
[Bible olomoucká, I. díl] - 1417 - Research Library in Olomouc, Czech
 Republic - CC BY-NC-SA.

Pirms nedēļas Dieva vārda liturģijā lasījām kā trīs noslēpumaini vīri apciemoja Abrahamu un viņš izrādīja ciemiņiem lielu viesmīlību, un saņēma kā balvu ziņu par dēla piedzimšanu no sievas Sāras. Beidzot solījums sāka piepildīties, bet viņam nācās domāt ne tikai par Dieva apsolījumiem, bet arī par vēstures norišu nemierīgajiem notikumiem un cilvēku likteņiem kā tas ir katram ticības ceļa gājēju. Lasot tālāk Radīšanas grāmatas 18. nodaļu šajā svētdienā iepazīstamies ar Abrahamu kā starpnieku, kurš pārliecināja Dievu, lai glābtu Sodomu un Gomoru. Dievs zina, pēta, izsver un tiesā, un tāpēc Viņš grib precīzi zināt, kas notiek Sodomā (Rad 18,21). Stāsts norāda uz to, ka Dievs bija gatavs piedot un izrādīt žēlasirdību sava kalpa Abrahama dēļ, tomēr pilsēta tika izpostīta un no tās izglābās tikai viņa brāļadēls Lots ar savu ģimeni (Rad 19,29). Dievs sodīja elkdievu ticību ar tās izvirtušajām seksuālajām praksēm, kas bija raksturīgas Kanānas iedzīvotājiem un kuriem bija liela negatīva ietekme uz Izraeli.

Bībelē dialogu uzsāk Dievs un Abrahama dzīvē tos ir ļoti spilgti redzams, un tāpēc Dievs neslēpa no patriarha to, ko apņēmās darīt, jo izvēlēja viņu par svētību tautām, tāpēc, ka notiekošais cilvēku vēsturē attiecas arī uz viņu. Šajā dialogā Abrahams izsaka savu viedokli, kas nesakrīt ar Dieva ieceri. Dievu un cilvēku šķir nebeidzamas tāles, bet tas nav šķērslis atklātai sarunai. Vājākais un padotais spēcīgākā un varenākā priekšā var būt nepatiess, izbijies un rūpīgi izvēlas to, ko teikt, bet Abrahams drosmīgi un atklāti izsaka savas domas. Abrahama uzticība Dievam bija spēcīgāka nekā bailes un tā ir liecība patiesībai, ka patiesa ticība ļauj izteikt drosmīgu lūgumu ar uzstājību un cieņu.

Abrahams nebija tieši saistīts ar abām pilsētām, kuras Dievs bija nolēmis iznīcināt, tomēr nostājās to pusē, jo viņam bija jākļūst par svētību tautām. Abrahama jautājumi Dievam, kuros viņš kaulējās ar Kungu, nebija tikai aizbildniecības lūgšana: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari” (Rad 18,23), bet arī jautājums, vai Dievs vēlas iznīcināt taisnīgos kopā ar grēciniekiem jeb kādi ir Dievs darbības kritēriji vadot pasaules vēsturi? Tas bija jautājums netikai par Sodomu un Gomoru, bet cilvēci, jo, vai tad Dievs dēļ nezālēm pļautu visu labības lauku. Evāņģēlija līdzībā par nezālēm labības laukā lasām: “nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus” (Mt 13,29). Tas bija svarīgs jautājums, jo gandrīz katrā traģiskā notikumā nav pamanāma atšķirība starp taisnīgajiem un bezdievjiem, jo posts piemeklē visus. Abrahama aizbildniecība noslēdzas pie desmit taisnīgajiem un atbilde netiek dota, un jautājums palika karājoties gaisā. Kas notiek ar vienu taisnīgo grēcinieku vidū? Ko es darītu Dieva vietā? Neskaitāmas un neprognozējamas dzīves situācijas rada nemitīgu jautājumu konveijeri.

Abrahams kaulējās ar Dievu un pakāpeniski samazināja iespējamo taisnīgo skaitu pilsētā līdz desmit, bet šajā dialogā skaits nav svarīgākais. Kāpēc Abrahams šai labajā aizbildniecības ceļā apstājās un netirgojās arī par piecu vai vienu taisnīgo pilsētā? Abrahams savās prasībās neaizgāja līdz beigām, jo skaitļiem viņam vēl bija nozīme, bet Dieva acīs tā nav, jo Dievs ir gatavs glābt visus viena dēļ. Pravietiskā tradīcija to gana labi uztvēra un Jeremija grāmatā lasām vārdus par Jeruzālemes grēku: “pastaigājiet pa Jeruzālemes ielām, palūkojiet, apjautājieties un pameklējiet, vai jūs tur atradīsit kādu, kas dara pēc taisnības, ir uzticīgs un patiess un domā par ticību,- tad Es tai piedošu!” (Jer 5,1) vai pravietis Ezehiēls: “Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā, ka Es ar Savu tiesas spriedumu to galīgi nepazudinu, bet Es neatradu neviena.” (Ez 22,30) un pravieša Jeremija grāmatā cietošais kalps “aizlūdza par ļaundariem” (Jer 53,12) un viņa dēļ Dievs piedod visiem pateicoties viņa upurim. Abrahams atvēra ticības ceļu, kas atvedīs pie Jēzus Kristus.

Ko šis lasījums mums pavēsta? Vai par taisnīgo glābšanu? Kopīgo atbildību? Vai Dievs nenostājas nevienā pusē? Vai arī visas pilsētas glābšanu no Dieva soda ar taisnīgo cilvēku aizbildniecības spēku? Abrahams uzticējās labajam Dievam un Viņa žēlsirdībai, un bija solidārs ar tiem, kuri pieredzēja cilvēciskos vājumus un grēku. Abrahams bija Dieva iecelts svētību starpnieks un kļuva par ceļu, kas savieno cilvēkus ar Dievu. Radīšanas grāmatas 18. nodaļā liels uzsvars tiek liekts uz cilvēku lielo grēcīgumu, ka pat Dieva žēlastība un piedošana nevar sasniegt cilvēka sirdi. Pēc nesekmīgas tirgošanās ar Dievu un neatrodot tur nevienu tainsnīgo, Dievs sodīja pilsēta. "Ne katrs, kurš sauc ar iekšējā cilvēka balsi, sauc uz Dievu, bet tikai tas, kurš runā par Dieva lietām, kurš vērš savu lūgumu Dievam. Sauc arī sodomieši, bet ne pie Dieva: "Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi" [Rad 18,20]"* Kristietim nevajadzētu būt pārsteigumam, ka neatradās neviens taisnīgais, jo vienīgais taisnīgais ir Jēzus Kristus un savā ziņā Dievs atbildēja uz Abrahama meklējumiem pēc taisnīgā un sūtīja pasaulē savu Dēlu. Patiess taisnīgums ir varens un nepakļaujas grēka diktātam, un tāda ir Jēzus Kristus nestā pestīšana. Viena taisnīgā esība var atnest piedošanu visiem un Vecajā Derībā jau cietošais Kunga kalps ir noslēpumains Kristus pirmtēls, kurš atnesīs pestīšanu, Viņš-Viens priekš visiem un tas notika uz krusta koka.

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.109 [Ps 26]

br. Jānis Savickis OFMCap

Kol 1,24-28, svētdiena XVI, C

Kol 1,24-28

Pāvils no ieslodzījuma Romā pasniedz vēstuli, lai to
aizvestu Kolosiešiem. Pāvils ievietots burtā "P".
Manuskripts no Anglijas, 12.gs. beigas un 13.gs. sākums.

20. jūlija svētdienā turpinām lasīt Pāvila vēstuli Kolosiešiem, un ja iepriekšējā svētdienā lasījām himnu par godu Kristum, tad pēc tās seko vairāki motīvi, kuros apustulis atgādina ticīgajiem viņu dzīves jauno situāciju un norādot uz savu dalību Kristus noslēpumos. Kristieši ir aicināti ciest kopā ar Kristu (skat. Mk 8,34). Šis aicinājums nav vērsts uz ciešanām, bet vispirms uz sekošanu Kristum, jo nevar Viņam sekot bez dalības Viņa ciešanās. Pāvils apvieno vēlmi būt kopā ar Kristu ar dalību Viņa ciešanās. Apustulis pieredzēja to pašu ko Kungs, jo kalpošana un taisnīga dzīve rada pretestību un ved caur ciešanām un vājībām pie nāves, kas līdzīga Kristus nāvei. Pirmos kristiešus ātri sāka vajāt un daudzi kļuva par asinslieciniekiem, un saprata, ka piedzīvo paša Jēzus Kristus situāciju. Moceklības liecībai ar mieru un prieku bija pārsteidzošs spēks.

Lasījums sākas ar vārdiem, kas caur gadsimtiem ir radījuši daudz jautājumu: “savā miesa papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās” (Kol 1,24). Vai Kristus ciešanām kaut kas pietrūkst un Pāvilam tās ir jāpapildina? Jāuzsver, ka Kristus pestījošās ciešanas ir pietiekošas, bet tas, kas vienmēr ir nepieciešams ir Jēzus Kristus Evaņģēlija sludināšana. Pāvils savās vēstulēs saista prieku ar apspiešanu pasaules beigu perspektīvā un savas ciešanas izprata kā laiku beigu kristiešu apspiešanu un viņu apvienošanos ar cietošo Kristu. Savas ciešanas viņš izprata kā upuri par draudzēm, kurām viņš rakstīja vēstules. “Kristus ciešanu papildināšanu” uztvēra konkrēti, jo varēja trūkt kalpotāju grūtajā apustuliskajā misijā vai bija jāpapildina materiālie trūkumi pārdalot to no bagātajiem kristiešiem pie trūcīgajiem. Pāvils norāda, ka savās ciešanas garīgā veidā aptver un stiprina ticīgos.

Kristus atvēra mums iespēju līdzi ciest ar Viņu. “Visiem, kas cieš šajā pasaulē – slimajiem, neārstējamiem un mirstošajiem, cietumā esošajiem un spīdzinātajiem, apspiestajiem un bezcerīgi nabadzīgajiem – ir jāzina, ka savā situācijā viņi nav nolemti pilnīgai bezspēcībai: ja viņi apvienos savu bezcerību ar krustā sisto Dieva Dēlu, viņi darīs vairāk, lai celtu patieso Dieva valstību nekā daudzi zemes laimes arhitekti. Protams, cilvēkiem, un jo īpaši kristiešiem, ir jādara viss iespējamais, lai mazinātu cilvēces pašreizējās un nākotnes ciešanas. Taču, to darot, viņiem nevajadzētu aizmirst Jēzus teiktās svētības, kad viņš caur ciešanām un krustu raugās uz augļiem”*, kas ir izteikti kalna svētībās.

Pāvilam ticība ir ar izteiktu sabiedrisku raksturu un savas ciešanas viņš redzēja Baznīcas kontekstā. Savās vestulēs rakstos par savām ciešanām, apustulis atklāj, ka saņēmis no Dieva dāvanu, kas ļāva viņam tās pieņemt ticības garā un vērtēt tās pestīšanas plāna un vēstures gaismā. Pāvilam nebija grūti pieņemt domu, ka var ciest otra dēļ, vai dēļ Baznīcas un arī Kristus darbu labad. Dzīve Kristus dēļ ir sevis atdošana, lai viņš varētu ticīgajā rīkoties, lai Kunga noslēpums īstenotos cilvēka dzīvē un Baznīcas kopienā notiktu Kristus pashālais notikums Viņa Miesas - Baznīcas labā. Kristietis tādā veidā nodod savu dzīvi Kristum, kur Viņa Noslēpums kļūst klātesošs arī praksē caur tuvākmīlestību kādu mums parādīja Jēzus Kristus ar savu nesavtīgo un atvērto attieksmi pret citiem, pat pret tiem, kuri neprot pozitīvi uz to atbildēt. Pāvils vienmēr palika priecīgs, jo dziļi uzticējās Dievam, jo redzēja savas darības augļus kristiešu ticības dzīvē.

Kristīgais garīgums ir cieši saistīts ar ķermeniskumu, jo garīgā dzīve aptver visu personu, kas ir vērsta uz Jēzu Kristu un šī kustība, kurā ķermenim ir sava loma saistās arī ar ciešanām. Pāvils neizvairījās no īstenības radītajām grūtībām un reālistiski uzlūko dzīves samezglojumus un smagos posmus, kuri ir pārejoši un kurus ir jāpārvar nākotnes labumu perspektīvā (skat. 2 Kor 4,17). Pāvilam ciešanas ir cieši saistītas ar Kristu, jo viņš tās atdod Kungam, lai tās iegūtu vērtību un kļūtu par “papildinājumu”. Ir tikai viens Kristus krusts, kuram kristieši pievieno savas ciešanas un līdzīgi ir tikai viena Kunga augšāmcelšanās, kurā ticīgie piedalās. “Kristus ciešanu papildināšanu” varētu pārprast, domājot, ka Kristus ciešanas nebija pietiekamas pestīšanai un ka svēto ciešanas ir jāpievieno, lai tās pabeigtu, bet tas, ko Pāvils gribēja pateikt ir tas, ka pietrūkts viņa ciešanu Kristus un Baznīcas dēļ, un līdzīgi katra ticīgā ciešanas jeb uzticība Dieva gribai, kas var izsaukt dažādus pārbaudījumus un ciešanas, ir tas, kas nepieciešams Kungam, lai Baznīca varētu izplatīties katrā laikmetā un zemē.

* Hans Urs von Balthasar, You Crown the Year With Your Goodness: Sermons Throughout the Liturgical Year, San Francisco: Ignatius Press 1989 - 59.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

​​Kol 1,15-20, svētdiena XV, C

Kol 1,15-20

Pāvils raksta vēstuli kolosiešiem. Manuskripts no

Nīderlandes, 1372.g.

St. Paul sending a letter to theColossians autors Jean Bondol - 1372

- KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

13. jūlija svētdienā lasām vēstules Kolosiešiem fragmentu no 1. nodaļas, kurā iepazīstam kristīgās ticības pamatvēsti cēlā kristoloģiskā himnā (Kol 1, 15-20). Līdzīga himna ir vēstulē Filipiešiem (Filip 2,5-11). Kristus šajā himnā tiek paaugstināts kā Kungs radīšanas aktā (Kol 1, 15-17) un kā izlīguma nodrošinātājs starp cilvēkiem un Dievu. Kaut arī tā ir Jaunās Derības himna, tomēr jēdzieni un izteiksmes līdzekļi ir piesātināti ar Vecās Derības izpratni, bet tās centrā ir Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās. Himnās, kuras mēs atrodam apustuļa Pāvila vēstulēs, interesanti ir tas, ka pastāv divi galvenie viedokļi par to izcelsmi: viens ir tāds, ka apustulis tās ir dzirdējis kristiešu draudzēs un iekļāvis savās vēstulēs vai arī pats sacerējis. Pirmie kristieši ātri sāka saprast, ka Jēzu Kristus persona ir "vieta", kurā Dievs pilnīgā un saprotamā veidā atklāja savu patiesību un arī patiesību par cilvēci, radību un vēsturi. Šīs svētdienas lasījumu jeb pirmkristiešu himnu var sadalīt divās daļās. Pirmajā daļā (Kol 1, 15-17) Kristus ir definēts kā “visas radības pirmdzimtais” un aplūko Viņa pirmseksistenci un starpniecību radīšanā. Otrajā daļā (Kol 1, 18-20) Jēzus tiek nosaukt par “pirmdzimto no mirušajiem” un Viņā sākas jauna radība, jo Viņā grēks, nāve un dalījums tiek uzveikts.

Starp cilvēkiem un Kristu pastāv noslēpumaina saistība, jo Dieva Dēls ir “neredzamā Dieva attēls” (Kol 1,15) un ja cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tad viņš ir arī pēc Kristus tēla un līdzības. Pirms Jēzus Kristus iemiesošanās šis tēls bija noslēpumā un tāpēc, kad Vārds iemiesojās, Viņš iemiesojās tēlā, kas ir Viņa paša tēls, lai atklātu cilvēkam patiesību par tēlu, kas viņu veido un lai atgrieztu viņam zaudēto līdzību.* Jēzū radība atrod pati sevi. Sv. Didims Aklais (313-398) Kristus noslēpumu skaidro ar nelielu sava laika platonisko pasaules izpratni: “Ar maņām uztvertajām lietām ir savi līdzenieki idejās, kas ir Dieva domas, Dieva nodomi. Centieties izprast šo patiesību ar piemēra palīdzību. Tas, kas grib uzcelt pilsētu, [vispirms] savā prātā uzprojektē visu pilsētu un tās atsevišķās daļas, un saskaņā ar šo ieceri veido materiālos elementus. Ja viņš nepieņem pareizo, piemēram, tirgus vai svētnīcas, vai arī kaut kā cita koncepciju, viņš nevarēs paveikt materiālās lietas. [...] Paskaidrosim: “Kristū tika radītas visas lietas, kas ir debesīs un kas ir virs zemes, redzamās un neredzamās, gan valdības, gan varas. Visas lietas pastāv caur Viņu. Viņš ir pirms visa un viss pastāv Viņā.” (Kol 1, 16-17). Viņā tika radītas būtnes, redzamas un neradzamas. [Tas ir] tā, it kā pilsētas atsevišķās daļas, [vispirms radītas] arhitekta prātā, tiktu uzceltas [pēc tam materiāli], tas ir, pēc tā parauga, vadoties pēc tā, jo ideja pieder dominējošajai īstenībai. Tāpēc Kristū visam ir jāpastāv. Ja mēs teorētiski vēlamies atdalīt idejas no pastāvošām lietām, tad pēdējais zaudē savu eksistenci. Izzūd līdz ar idejas pazušanu.”** 

Vārds “attēls” šajā himnā ir ļoti svarīgs, jo Kristus ir tas, kurš savā personā un dzīves gājumā padarīja neredzamo Dievu redzamu un tuvu. Šis lasījums ir kā atbilde cilvēkiem, kuri nepazīst un meklē Dievu, jo Viņš vairs nav neredzams un tāls, jo Viņš tagad ir iepazīstams un sasniedzams. Kristū viss tika radīts un izkaisīta radība Viņā atrod saskarsmes punktu, un lai izteiktu savas domas Pāvils izmanto jēdzienus, kuri sastopami arī platoniskajā un stioķu filozofijā, lai aprakstītu apbrīnojamo kosmosa vienotību. Jūdu domātājs Aleksandrijas Filons arī rakstīja, ka Dieva Logos ir vienojošā saite, kas visu aptver un saglabā vienotībā.

Pirmo kristiešu pārdomas par Dieva nonākšanu un pazemošanos savijās ar pashālo Kunga pagodināšanu, un iztēlojās ceļu, kurā Kristus nāk no Dieva pasaulē un atpakaļ pie Tēva. Šī izpratne izplatījās ne tikai kā skaidrojums par cilvēku pestīšanu, bet arī kā uzlūkot visuma apvāršņus, kuros Krisus notikums iegūst savu pilno mērogu (Kol 1, 15-20). Jēzus iemiesojoties nezaudēja savu dievišķību un Viņa paaugstināšanās neatcēla Viņa cilvēcību, un Viņš rāda cilvēkiem kāds ir Dievs un grib atjaunot Dieva tēlu cilvēkos caur savu iemiesošanos. Lasījuma sākuma vārdi “visas radības pirmdzimtais” (Kor 1,15) saskan ar Psalma vārdiem “es viņu darīšu par savu pirmdzimto, par visaugstāko starp zemes ķēniņiem” (Ps 89, 28), kur Dāvids tiek nosaukt par pirmdzimto, augstākais no zemes valdniekiem. Kristus pārākums pār visu radību ir pierādījums, ka Viņš ir pirms visām lietām un ka Viņš ir visu lietu Radītājs un visas lietas tiek saturētas Viņā (Kol 1,17).

Pestīšanas vēsturē apvienošanās ir centrālā tēma, jo Dieva mūžsenais plāns savu radību ved uz vienotību un apvienošanos Kristū (Kol 1,18). Visa Jēzus dzīve un darbība tika pilnīgi pakārtota komūnijas veidošanai, lai sapulcinātu Dieva tautu. Katram kristietim dziļākais un galīgais vēstures mērķis ir Jēzus Kristus un Viņā piepildās visas lūgšanas, ilgas un cerības. “Jo tāpat kā no kakla nāk nervi, kas apņem un pārvalda visu ķermeni, tā no Baznīcas galvas, kas ir Kristus (sal. Kol 1,18; Ef 1,22-23; 5,23) caur evaņģēlija disciplīnas pazemīgo kaklu nāk mīlestības un ticības nervi, kas vieno visus ticīgos vienā ķermenī, lai viņi varētu pastāvēt vienoti ticības saitēs.”*** 

Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības (Rad 1, 27) un Kristus ir pilnīgs Dieva attēls (2 Kor 4,4; Kol 1,15). Katrs cilvēks ir Dieva gribēts tāpat kā Viņa pirmdzimtais Dēls. Mūsu līdzība Dievam ir balstīta līdzībā Kristum, jo Viņā varam redzēt neredzamo Tēvu (Jņ 14,9; 12,45). Ja Kristus ir pilnīgs Tēva attēls, tad mūsu uzdevums ir padarīt redzamu šo dabisko un pārdabisko līdzību sekojot Kristum, ietērpjoties jaunā cilvēkā. Kristietis ir dzīvs Kristus attēls un mūsos ir jāatklājas Dieva godībai, kas visā pilnībā piepildīsies nākošajā dzīvē (2 Kor 3,18). Visa Dieva žēlastības darbība mūsos ir vērsta uz Dieva dēla attēla veidošanu mūsos. Cilvēki īpašā veidā tika Dieva radīti Jēzū Kristū caur Viņu un Viņam, un katra persona, kas nāk pasaulē, Jēzū Kristū atrod savas esības pamatjēgu. Kad Dievs iecerēja cilvēku, tad Viņš domāja par Jēzu Kristu. Kādā veidā šī līdzība īstenojas un kāda ir Jēzus Kristus persona pēc kuras līdzības mēs esam radīti? Jēzus ir Dēls, kurš ar pateicību atzīst, ka visu, kas ir, ir saņēmis no Tēva un tāpēc ir labprāt Viņam paklausīgs katrā dzīves brīdī. Kad cilvēks nedzīvo kā Jēzus Kristus un maldās pa dzīves ceļiem, nenes augļus un atmet vienotību ar Dievu. Ja kāds grib dzīvot autentisku dzīvi saskaņā ar savu būtību, tad viņam jārīkojas kā Kristus jeb kā Dieva bērnam.

* Bernard Sesboüé, Jezus Chrystus Jedyny Pośrednik. Rzecz o odkupieniu i zbawieniu, Tom 1, Poznań: W Drodze 2015 - 287.lpp.

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.140 [Ps 30]

*** Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio II, 37.

br. Jānis Savickis OFMCap