Jņ 6, 54.61-70
Vairākas iepriekšējās svētdienas pārdomājām Euharistijas noslēpumu, kādu mums atklāj apustulis Jānis sava Evaņģēlija 6. nodaļā. 26. augusta svētdienā Evaņģēlija fragments noslēdz 6. nodaļu un sasniedz visas nodaļas drāmas kulmināciju, jo šajā nodaļā notikumu vēriens ir plašāks kā iepriekš, pūlis lielāks, saruna garāka un reakcija uz Jēzus vārdiem starp klausītājiem bija pretēja un izlēmīga. Jēzus neizmantoja mierinošus vārdus, lai iztaptu saviem klausītājiem, bet runāja ļoti reāli pat tad, kad redzēja, ka daudzi mācekļi Viņu pameta.
Jēzus pazina savus klausītājus (Jņ 1,47; 2,24-25; 6,15) un viņu kurnēšanu (6,41); Viņš parādīja, ka ir gatavs pieredzēt kā mācekļi Viņu pamet un nemainīja savu dialogu un sarunu saturu. Daudziem Jēzus runa bija apgrēcība, klupšanas akmens, šķērslis ceļā, ievešana grēkā, zaudēšanas iemesls, izsauca dusmas un šoku - tās ir tikai nedaudz iespējas kā var pārtulkot grieķu vārdu skandalizei (6, 61). Apustulis Pāvils rakstīja: “Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība (skandalon), bet grieķiem neprātība” (1 Kor 1,23).
Šis fragments norāda uz zināmu jaunumu. “Divpadsmit” mācekļi iepriekš Evaņģēlijā netika pieminēti, bet tagad viņi tiek pieminēti trīs reizes (6,68.71.72). Pēteris tekstā tika pieminēts (1,42), bet vēl nerunāja un tagad parādās kā tas, kas runā divpadsmit vārdā. Tas ir būtisks pavērsiens Evaņģēlija plūdumā un svarīgi ir ievērot, ka notiek tas nodaļā, kurā tiek padziļināta Euharistijas izpratne. Visa notikuma nozīmību pastiprināja Pētera vārdi: “Tu esi Dieva Svētais” (6, 69), kas arī vēl Evaņģēlija tekstā netika lietots.
Šie Pētera vārdi norāda uz visas ainas būtību un mērķi. Vārds “svētais” izsaka Dieva būtību un norāda uz lielāko iespējamo tuvību ar Dievu, piedalīšanos Dieva dziļākajā un būtiskajā esmē. Atzīt Jēzu kā Dieva Svēto nozīmē izteikt domu, ka Dieva būtība un sirds ir klātesoša Jēzū. Dievs nav kaut kur tālu projām no cilvēkiem. Turklāt, atzīt to tik svinīgi un tik izšķirošā brīdī parāda, ka svētums nav kaut kas tāds, ko Jēzus patur sevī, bet Viņš, Svētais ienāk divpadsmit mācekļu sirdīs un prātos.
Pētera atbilde uz šo grūto situāciju toreiz un šobrīd ir aktuāla: “Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi.” (Jņ 6,69). Svētais Gars ir tas, kas pasaulei dod dzīvību - pestīšanu, un bez Gara cilvēks (miesa, gr. sarks) (6,63) nespēj izprast Jēzu un Viņa darbus (Jņ 3,6; 1 Kor 2,14). Vārdi “miesa neder nekam” nenozīmē, ka Jēzus miesa ir tāda, bet nederīga ir miesa pati par sevi, kurai nav nekādas atsauces, saistības ar Garu. Jēzus miesa ir garīga un Viņš aicina savus sekotājus pārveidot sevi saskaņa ar Garu. Cilvēki Jēzus vārdus uztvēra kā smagus (6, 61), bet Viņa vārdi bija gars un dzīvība (6,64); Viņa vārdi nedarbojās automātiski, bet tie ir jāuzņem ar ticību. Jēzus no sākuma zināja, kurš no sekotājiem ticēja un kurš neticēja (1,47; 2,24-25; 6,15), un tāpēc daudzu mācekļu aiziešana (6,67) Viņam nebija pārsteigums.
6. nodaļas beigās mainās arī vārdi ar kādiem tiek aprakstīti Jēzus klausītāj - mācekļi un jūdi. Evaņģēlists Jānis tādā veidā vēlējās uzrunāt savus lasītājus, jo viņiem, mācekļiem arī draudēja kurnēšana un pretestība pret Jēzus vārdiem kā to darīja jūdi; viņu starpā arī varēja būt tādi, kas bija vāji ticībā un kas var tūlīt aiziet projām. Evaņģēlists iedrošināja pirmos kristiešus palikt uzticīgiem pārbaudījumos un pastāvēt mācībā, vārdos (8,31), kas var likties kā “skandāls”. Divpadsmit nodalījās no tiem, kuri savā ticības ceļā bija virspusīgi, noslēgti, pasaulīgi un tuvredzīgi; līdzīgas problēmas piedzīvoja pirmkristieši un viņiem šajā kontekstā bija jāmācas izšķirīgos brīžos saglabāt uzticību. Pētera ticība parādīja, ka jāveido spēcīga saite ar Jēzus personu, jāpieņem Viņa vārdi, pat tie, kurus uzreiz nevar saprast. Mācekļu piemērs bija tik spilgts, pamācošs un uzrunājošs, ka pirmie kristiešu uz tiem atsaucās un saglabāja savu ticību, īpaši Euharistijai, dažādos pārbaudījumos.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru