Lapas

3.26.2020

Jņ 11, 1-45, V gavēņa svētdiena, A

Jņ 11, 1-45

Piektajā gavēņa svētdienā mēs lasām Evaņģēliju par Lācara piecelšanu no miroņiem. Tas, ko Baznīca vēlas mums atklāt ar šo Rakstu vietu ir patiesība, ka Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība, un ir nācis, lai citiem dāvātu dzīvību. Jēzus atgrieza dzīvību Lācaram un tādā veidā norādīja uz daudzām svarīgām patiesībām. Tas bija viens no notikumiem pirms Jēzus pagodināšanas, kurš norādīja uz to, kas īstenosies Viņa krusta nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Tas nav nejauši, ka Lācara augšāmcelšanās notikums tiek lasīts priekšpēdējajā gavēņa svētdienā. Kā jau tas gavēņa laikā ir iecerēts, liela daļa no tēmām ir domātas katehumeniem, kuri gatavojas kristību pieņemšanai. Lācara piecelšana no miroņiem ir kā iedvesma un tēls dzīvībai, nāvei un augšāmcelšanai, uz kuru savā dzīvē gaida un kuru grib pieredzēt katehumeni Lieldienu naktī. Šajā svētdienā draudzes ar katehumeniem ir aicinātas īpaši lūgties par kristību kandidātiem, kuri vēl ir nāves un grēka varā, lai viņi varētu piedzīvot atbrīvošanu no grēka varas un iedarbības, uzsākot jauno dzīvi Kristū.

Tiem, kas jau ir kristīti tas atgādina, ka ar piedalīšanos Augšāmceltā Kunga dzīvē mēs ticam mūžīgajai dzīvei, ka nāvei nav varas pār mums, jo Kristus ir uzvarējis nāvi. Lai pieņemtu šo dzīvības dāvanu no Kunga, mums ir jāpieņem ticība un jādzīvo ticības dzīve. Ticība un Jēzus pieņemšana savas dzīves centrā ļauj jau tagad pieskarties mūžībai. Šajā noslēpumā mēs varam piedalīties caur saņemto Kristību, kurā saņēmām grēka piedošanu un Svētā Gara attaisnojošo darbību mūsu dzīvēs, un šo stāvokli regulāri atjaunojam atgriešanās procesā un Gandarīšanas un Izlīgšanas sakramentā. Šajā ticības ceļā mēs varam pieredzēt bezcerīgas un grūtas situācijas, bet tās var pārvarēt ar debesu Tēva gādību.

Stāstam par Lācaru Jāņa Evaņģēlijā ir centrāla vieta. Lācara piecelšana no mirušajiem bija kaut kas vairāk nekā brīnums, tā ir zīme, jo atklāja Jēzus patieso būtību, ka Viņš ir Kristus un Dieva Dēls. Jāņa Evaņģēlijā ir septiņas šāda veida zīmes un šī ir pēdējā un spēcīgākā no tām. Iepriekšējās nodaļās Jēzum bija vairākas sarunas ar tautas elites pārstāvjiem. Jēzus atklāja savu dziļo vienību ar Tēvu. Jūdi Viņu apsūdzēja zaimošanā un meklēja iespēju viņu apcietināt. Jēzus šajā savas darbības brīdī nevarēja atgriezties Jeruzālemē, jo viņam draudēja nopietnas briesmas. Varēja gaidīt, ka Viņš mazāk parādīsies starp cilvēkiem līdz brīdim, kad dosies uz Pashas svētkiem Jeruzālemē. Tomēr Viņš neslēpās, bet ar savu brīnumu, zīmi izsauca savu oponentu vēlmi: “no tās dienas tie nolēma Viņu nonāvēt” (Jņ 11,53).

Lācara piecelšana no mirušajiem ir ļoti īpašs fragments un tā viens no mērķiem ir izsaukt lielu emocionālu ietekmi uz lasītāju. Vairāk nekā citos brīnumos šeit tiek uzsvērta garīga spriedze un Jēzus dziļš aizkustinājums. Kāpēc šajā fragmentā Jēzus jūtas ir tik ļoti uzsvērtas? Tāpēc, ka Viņa stunda tuvojās, kurā Viņš pats izies caur nāvei. Šeit tik ļoti netiek likts uzsvars uz mācību, kaut arī tā te ir (Jņ 11, 21-27). Lasītājs tiek turēts neziņa, jo evaņģēlists izmanto svarīgākā notikuma atlikšanas taktiku. Līdz Jēzus nonāks līdz Lācara kapam Viņš sastop viņa māsas, mēs lasām par Jēzus emocionālo reakciju un lūgšanu pie kapa. Šī atlikšana un četras dienas kopš nomiršanas rada noskaņu, ka apkārtējie pakāpeniski pielāgojas tam, kas ir noticis. Tā rezultātā noslēguma ainā, kad Lācars iziet no kapa, ir daudz spēcīgāka. Notikums šādi arī noslēdzās. Svarīgākais tika pateikts un lasītājam prātā apvienojas Lācara piecelšana no mirušajiem un Jēzus augšāmcelšanās (20. nod.). Turklāt abās ainās ir līdzīgas detaļas: sērojošās sievietes, akmens, kas aizver kapu, līķauti. Jēzus pēdējā zīme pirms ciešanām kļuva arī ieganstu Viņa apcietināšanai (Jņ 11,47-56).

Šīs svētdienas Evaņģēlija mērķis bija parādīt, ka Jēzus ir dzīves un nāves Kungs; Viņš atklāja Dieva pestījošo darbu pasaulē. Mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū mums atklājas kā pastarā augšāmcelšanās laika beigās un garīgā dzīvība, kuru varam pieredzēt jau šeit un tagad (Jņ 11,25) savā personiskajā dzīvē. Jēzus zīmes apliecināja Dieva klātbūtni un varu Jēzū Kristū (Jņ 3,2). “Bet šis [zīmes] ir rakstīt[as], lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā” (Jņ 20,31). Lācara piecelšana no miroņiem mums spēcīgā veidā atgādina, ka Kungam pieder vara pār dzīvi un nāvi, arī pār miesu. Tomēr mēs nevaram aizmirst šī stāsta garīgo vēsti un tik ļoti nekoncentrēties uz brīnuma fizisko pusi. Neviens nevar veikt šādus brīnumus kā tikai Kungs, bet ir vēl lielāki darbi! (Jņ 1,50; 5,20; 14,12) Tā ir spēja pārveidot dzīves ar Svētā Gara palīdzību, Evaņģēlija sludināšanu un grēku piedošana (Jņ 20,23). Tieši cilvēces un katra cilvēka “kapa stāvoklis” ar saviem spēkiem ir nepārvarams. Cilvēks pieredz tādas situācijas, kurās nespēj tikt galā ar bailēm un nāvi. Tikai Jēzus Kristus mums nāk palīgā un vēlas mūs izsaukt ārā no sava tumšā patvēruma, lai mūs satiktu, atbalstītu, šķīstītu un mainītu tur, kur mēs esam, un lai bailes, meli, ārējie apstākļi, grūtības, ļauni skatieni - viss, ko mēs varētu raksturot kā to, kas mūs nospiež un nogalina mūsu ikdienā - tam vairs nebūtu varas pār mums.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: