Lapas

7.22.2020

Ef 2, 19-22, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Ef 2, 19-22

26. jūlijā Baznīca Latvijā svin Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienas svētkus. Iepriekšējos gados šeit tika pārdomāti lasījumi no Vecās (1 Ķēn 8; Ps 84 (83)) un Jaunās Derības (1 Kor 3), šogad apskatīsim fragmentu no Vēstules efeziešiem. Šis lasījums ir viens no vairākiem, kuri tiek piedāvāti šiem svētkiem un baznīcā varam arī to nedzirdēt, tomēr apcerēsim to, jo tas var ienest gaismu mūsu izpratnē par Baznīcu. Pāvils vēstulē mēģina uzsvērt to, ko Dievs bija paveicis Jēzū Kristū visiem cilvēkiem un īpaši pagāniem. Otrā vēstules nodaļa pasludina vēsti par mieru un šim mieram ir konkrēts vārds - Jēzus Kristus. Jēzus klātbūtne nes mieru, un cilvēkiem, kurus Kungs uzrunāja, miers bija īss brīdis starp kariem, naidu un strīdiem. Tāda bija vēsture, kuru pieredzēja Izraels un miers bija tas pēc kā viņi ilgojās.

Apustulis Pāvils vēlas mums parādīt kā visi kristieši veido vienotību savā starpā un ar Dievu. Lai to labāk attēlotu apustulis izmanto arhitektūras metaforu. Kristieši ar jūdu vai pagānu izcelsmi veido vienu Dieva saimi, kuru Kungs veido uz apustuļu un praviešu pamata, kur vissvarīgākais akmens ir Jēzus Kristus. Senatnē sākot celt ēku tika izvēlēts galvenais akmens, kurš rūpīgi tika ievietots pamatos, jo ap to sāka būvēt visu celtni. Lai akmeņus saturētu kopā neizmantoja arī saistvielas, bet akmeņus izcirta un nolīdzināja tā, ka tie saderēja viens pie otra.

Jēzus kā svarīgākais ēkas elements stabilizē visu celtni un uztur to ar savu gudrību un autoritāti. Apustulis vēlējās uzsvērt, ka arī kristieši no pagānu tautām tiek iekļauti šajā lielajā ticības struktūrā un ka tā nav tikai jūdu celtne. Baznīcas pamatiem - apustuļiem un praviešiem - bija jāpielāgojas Jēzum Kristum. Visa celtne - visiem kristiešiem - ir jāsinhronizējas ar Jēzu, lai šī dzīvā ēka nekļūtu par nesaderīgu, nejaušu un savā starpā nesamērītu akmeņu krāvumu.

Caur Jēzu Kristu pagānu atsvešināšanās no jūdiem tiek pārvarēta un abas cilvēku grupas var sanākt kopā vietā, kur mīt un kuru veido Svētais Gars. Pāvila vēstules lasītāji var iztēloties sevi kā rūpīgi veidotus un ievietotus akmeņus. Tēli un valoda kā viņš par to raksta atgādina Vecās Derības cerību atjaunot Jeruzālemes svētnīcu, kur visa Izraela tauta sapulcēsies uz Dieva pielūgšanu. Tas nenozīmē, ka pagāni kļuva par Izraela tautas daļu, bet to, ka jūdi un pagāni tika iekļauti jaunā Dieva izveidotā tautā. Vasarsvētkos ir jāmeklē šīs jaunās tautas sākums.

Šī jaunā vienotība neveido kādu jaunu nāciju vai politisku spēku, bet tajā iekļaujas personas no visām tautām, lai pieredzētu privilēģiju, kas iepriekš bija tikai Izraelim - būt par Dieva saimes locekļiem. Šāda piederība bija senatnē ļoti svarīga. Pilsētās iebraucēji varēja palikt par svešiniekiem uz paaudzēm, jo viņiem nebija pilsoņu tiesības. Tikai maza sabiedrības daļa antīkajās pilsētās bija pilsoņi un Pāvila vārdi par “līdzpilsoņiem” visiem kristiešiem piešķir kādu pārdabisku drošību un piederību pasaulē, kur atsvešināšanās ir plaša parādība.

Pāvils neraksta par kādu statisku un laikā un telpā iesaldētu būvi, bet par dzīvu un augošu organismu. Vārds “templis” (gr. naos) šeit nav domāts viss Jeruzālemes templis ar pagalmiem vai viss sakrālais komplekss (gr. hieron), bet tas norāda uz svētvietu, kas atrodas akmens celtnē Jeruzālemē. Vecajā Derībā Dieva godība bija sastopama svētnīcā, kur izvēlēta tauta pieredzēja Dieva klātbūtni. Jaunās Derības laikā Dieva klātbūtne ir šajā jaunajā svētnīcā, kas nav būvēta no akmeņiem, bet no ticīgajiem. Dievs ievieto ticīgos šajā struktūrā un turpina to celt. Šī jaunās svētvietas mērķis ir Svētā Gara iemājošana visos kristiešos kopumā un katrā atsevišķi (Rom 5,5; 8,9; 11,1; 1 Kor 2,12; 6,19; Gal 3,2;4,6; 1 Jņ 3,24; 4,13).

Vēstulē efeziešiem Pāvils uzsver, ka Gars iemājo kopienā, kuru veido dažādas izcelsmes cilvēki. Ļoti svarīga doma izskan fragmenta noslēgumā: ticīgie paši tiek attēloti kā akmeņi uz kuriem dievišķais mājoklis pakāpeniski tiek celts. Cilvēku dzīves ievaino strīdi, šķelšanās un naida mūris, bet tas neattiecas tikai uz cilvēku attiecībām, bet arī attiecībās ar Dievu. Saskaņā ar cilvēku uzskatiem senajā pasaulē Dievu un cilvēku atdalīja debess jums caur kuru cilvēks nevarēja tikt cauri. Šis debesu “mūris” bija zīme kādai dziļākai plaisai starp Dievu un cilvēku. Tā kā cilvēks nevar redzēt Dievu un ir ieslēgts savā redzamajā un taustāmajā pasaulē, viņam šeit var rasties izjūta, ka zeme ir pārāk šaura un parādās neuzticība pret apslēpto Dievu un cilvēkiem sev apkārt. Jēzus Kristus ienāca pasaulē un atvēra debesu vārtus, lai katrs varētu nākt pie Dieva. Turklāt, mums nav vairs jāvērš skats uz debesīm, bet pats Kungs ir nācis mūsu vidū un izveidoja no ticīgajiem mājokli Svētajam Garam.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: