Māc 1, 2; 2,21-23
 |
Mācību teicēja grāmatas sākums manuskripts no Vācijas 14.gs. sākums |
Par Mācību teicēja grāmatas (3.gs.b. -2.gs.sākums) autoru nekas nav zināms kā vien tas, kas atrodams pašā grāmatā, kur var iepazīt cilvēku, kurš atklāj savu un būtībā katra cilvēka iekšējo pasauli, kurā nav ilūziju. Eklezists cilvēka dzīvi redz ļoti dzidri, bet arī ar savām problēmām, spriedzi, pretrunām, kas ir daudzšķautņaina un netverama. Jautājumi, kurus uzdod šī grāmata un nemieru ko tā var izraisīt ir noderīgi dažādu ticības dzīves posmu pārvarēšanai. Visu pārdomu centrālais jautājums ir “kāda ir dzīves jēga?” Iepriekšējos gadsimtos pravieši Jeremijs un Ezehiēls apšaubīja kopīgo sabiedrības morālo atbildību par grēku un ļaunumu. Vēlāk Ījaba grāmata mēģināja atbildēt uz jautājumu par cilvēka personisko vainu, vai cilvēks cieš par saviem grēkiem vai nē, jo tā laika gudrība izdalīja labos un ļaunos saskaņā ar rīcību un pienākošos sodu. Ekleziasts savās pārdomās gāja vēl tālāk un jautāja, kam kalpo labklājīga un veiksmīga dzīve. Uz zemes taisnīgums var nenest labklājību un pēcnāves taisnīgā atmaksa vēl nav sasniedzama, un šis neskaidrais starpstāvoklis var nest eksistenciālo krīzi. Mācību teicēja grāmata ir krīzes grāmata, kas var izjaukt cilvēciskās, garīgās un teoloģiskās konstrukcijas, lai sagatavotu vietu jaunai idejai.
“Tukšība” cilvēka darbos, par kuru rakstīts grāmatā, šajā svētdienā apvienojas ar Evaņģēlija līdzību par bagāto muļķi un Jēzus mācību, ka nav jāraizējas par pasaulīgo mantu (Lk 12, 13-21). Jēzus vārdi: “pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder” (Lk 12, 15) brīdina no krāšanas sev un aicina būt bagātiem Dievā (Lk 12,21). Pirmajā fragmenta teikumā ir grāmatas pazīstamākais teikums, kurā piecas reizes atkārtojas vārds “tukšība”. Šīs rindas ieved lasītāju un klausītāju ciešā saskarsmē ar saviem un pasaules uzskatiem un vienlaicīgi ieved tumsā. "Tukšību tukšība - viss ir tukšība” (Māc 1,2) tā sākas Mācību teicēja grāmata un tas ir dīvains veids kā ievest lasītāju pārdomās par dzīvi, kad atbilde tiek dota jau pašā sākumā un tikai pēc tam tiek uzdots jautājums par cilvēka dzīves jēgu (Māc 1,3). Atbilde ir sagaidāma, tā ir tukšība, ebreju valodā vārds “hebel”. Šis vārds gan iesāk (Māc 1,2), gan arī noslēdz (Māc 12,8) šo grāmatu. “Hebel” var tulkot kā vējšs, pūtiens, migla, dūmi, dvesma jeb tēls visam, kas ir nepastāvīgs. Bībelē vārds “hebel” bieži tiek lietots kā metafora kaut kam ātri gaistošam un iluzoriskam, un Rakstos cilvēka dzīve (Ps 39,5-12; 62,10; 78,33, Īj 7,16), vārdi (Īj 21,34) un fiziskais skaistums (Sak 31,30) var būt raksturoti kā “hebel”.
Vārds "hebel" Bībelē pirmo reizi parādās Radīšanas grāmatas sākumā, kur Ādams un Ieva otrajam dēlam deva vārdu Ābels (ebr. hebel), kas simboliski un pravietiski paredz traģisko un pāragro taisnīgā cilvēka nāvi. Ābela vārds attēlo vispārējo cilvēka stāvokli, kas ir mirstīga būtne, īslaicīga un pārejoša. Citviet Rakstos "hebel" apraksta cilvēka dzīvi kā dvesmu (Īj 7,16; Sak 13,11; 21,6; 31,30; Ps 39,7.12; 62,10; 78,33; Sīr 41,11). Šādā kontekstā šīs svētdienas lasījuma sākums gūst dziļāku jēgu: "cilvēks (ebr. adam) ir pūlējies ar gudrību, zināšanu un prasmi, un tādam, kas nav tur pūlējies, - tādam viņš ardod savu daļu! Arī tā ir tukšība (ebr. hebel)! Un liela nejaucība!" (Māc 2,21). Ādama dēlu Ābelu nogalināja rūgtuma pilnais brālis Kains un Ābels nevarēja piedzīvot ilgu, jēgpilnu dzīvi. Līdzīgi katrs cilvēks uzsāk darbu kā Ādams (cilvēks), bet darbs atklājas kā tukšība un katrs no mums dzemdē Ābelu, pārejošu, īslaicīgi, gaisīgu darbu. Cilvēka darbs ir pārejošs, bet vērtīgs, tomēr tas nav kā Dieva darbs, kas ir visaptverošs, pastāvīgs un pamatīgs.
Ironiski, ka Ekeziasts kā Bībeles gudrais domāja tik daudz, ka atklāja, ka gudrība ne vienmēr sniedz pareizas atbildes. Gudrajiem un muļķajiem ir līdzīgs liktenis un tie, kas “pūlējas ar gudrību, zināšanu un prasmi” (Māc 2,21) nevarēja ievākt garentētus augļus. Saskaņā ar Sakāmvārdu grāmatu “prātīgs vergs valdīs pār necienīgu dēlu un ar tā brāļiem dalīs mantojumu” (Sak 17,2), bet Ekleziasts vaimanā, ka pat pūliņi un gudra rīcība nenes pārliecību, kas ļauj kontrolēt īpašumu pēctečiem (Māc 2,19) un to var saņemt kāds, kas to nav pelnījis (Māc 2,21). Bībeles gudrības literatūrā ierasti taisnīgi un cienīgi cilvēki iegūs mantojumu: “Negadās taisnajiem nekas slikts, bet ļaundari nelaimes pilni” (Sak 12,21) un “Grēkdarus vajā ļaunums, bet taisnajiem top atmaksāts ar labu” (Sak 13,21). Ne vienmēr necienīgie piedzīvo traģēdiju, bet labumu pieredz cienīgie. Ekleziasts ievēroja, ka īstenību nevar paredzēt un katrs var piedzīvot vilšanos un palikt par muļķi. Nav nekāda izšķīruma starp labajiem un sliktajiem, un īstenības pieredze ir pretrunā ar morālām koncepcijām. Skatoties uz to visu Ekleziasts uzdeva loģisku jautājumu: “Ko tad gūst cilvēks par saviem pūliņiem un savas sirds bažām, ka tas pūlas zem saules?” (Mās 2,22). Autors domā, ka nāve izlīdzinās visu un cilvēka dzīves vieglums nāk no monotonas atkārtošanās un nāves.
39. psalms par cilvēka niecību ir vislabākais ievads šīs svētdienas lasījumam, jo psalmists ir sarūgtināts cilvēks, kurš mēģina saprast dzīves nepastāvību ar kuru sastopas katrs: “Cilvēks tik dvesma (ebr. hebel) vien ir” (Ps 39,6; sal. Ps 62,10). Ja no tālienes kaut kas var izskatīties interesants, tad pieejot tuvāk tas kļūst gaisīgs un netverams kā migla no tālienes tuvumā ir netverama. Cilvēks pasaulē pieredz vilšanos, jo izrādās, ka īstenība pieviļ, pāriet un ir bezjēdzīga. To arī Ekleziasts vēlas pierādīt. Šādu domas gājumu ir grūti saprast ticīgam cilvēkam un nav brīnums, ka Jaunajā Derībā uz šo grāmatu neviens no autoriem neatsaucās. Ekleziasts pārdomājot neizdibināmos dzīves noslēpums nonāca pie vairākiem secinājumiem. Ar prātu analizējot dzīvi viņš nevarēja atrast jebkādu apmierinošu jēgu un varēja teikt, ka viss ir tukšība. Dievs nosaka visus notikumus, bet cilvēks nespēj saskatīt šos likumus un Dieva darbusm pasaulē. Viņš vairāk runāja par reālo es nekā ideālo es. Ekleziasts nepieslējās pie Vecās Derības ticības vienprātības un kaut arī autors nenoliedz Dieva varu pār pasauli, viņš uzsver, ka tā ir nepieejama un neaptverama cilvēka prātam un ticībai.
Pirmkārt, jāņem vērā, ka Ekleziasts bija ticīgs cilvēks, kurš uzticējās Dieva taisnībai un apredzībai. Ekleziasts piedāvā visiem zināmu gadījumu, ka dzīves laikā ieguldītie pūliņi ir velti un aiziet citiem. 3. gadsimta Jūdejā no visām pusēm lauzās iekšā lielvaras un apdraudēja cilvēku labklājību un mieru. Vai tā ir netaisnība, ka citi gūst labumu nepelnīti. Neskatoties uz gudrību un praktisko pieredzi, zināšanām un informāciju, un prasmēm jeb veiksmi, kas nāk no gudrības un zināšanām neviens nevar apiet nāvi un garantēt noturību. Vienīgi Evaņģēlijs deva atbildi: “jūsu pūles nav veltīgas Kungā” (1 Kor 15,58). Ko Ekleziasts var pateikt tiem, kam klājas labi un vēl jo vairāk slikti, vai tikai to, ka viss nāk no Dieva un viņu gaida tikai nāve? Tomēr viņš pats nedeva atbildes. Izraela vēsturē pamazām parādījās arvien spēcīgāka ticība augšāmcelšanās patiesībai, kas atvēra jaunu perspektīvu Ekleziasta pārdomām un Jēzū Kristū piepildījumu. Ekleziasts neatrisināja izvirzītās problēmas, bez izveidoja ceļu, kas sāk risināt šķietamu atrisinājumu piedāvājumus un kaut arī nesagaidīja Evaņģēlija vēsti, viņš tai gatavojās, jo uz uzdotajiem jautājumiem atbildēja tikai Jēzus Kristus. Ja citās Vecās Derības grāmatās Dievs runā, tad šajā grāmatā Dievs it kā klusē un autos novēro īstenību un pats runā, bet ne ar Dievu, bet par Dievu. Pasaule bez Evaņģēlija paliktu tumša, tukša, bez jēgas, mērķa un cerības, un tikia Kungs Jēzus ir iemesls, lai dzīvotu piepildītu dzīvi un nomiertu mierā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru