Rom 9, 1-5, svētdiena XIX, A

Rom 9, 1-5

Apustulis Pāvils raksta vēstuli Romiešiem

manuskripts no Vācijas, 1441/1449**

13. augusta svētdienā kā otro lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no Pāvila vēstules romiešiem 9. nodaļas. Vēstules vidusdaļas nodaļās (9.-11.) Pāvils pamato, ka jūdiem un pagāniem jānāk pie Dieva ar vienādiem nosacījumiem. Vēstules 9-11. nodaļas ietver īpašu vēstures teoloģiju, kurai daudzus gadsimtus Baznīca nepievērsa uzmanību un arī mūsdienās kristiešiem ir nezināma. Ja šī vēstures teoloģija būtu palikusi klātesoša kristiešu teologu un ticīgo prātos, tad nekad nevarētu pastāvēt kristīgais antijūdaisms, kas galu galā padarīja iespējamu Aušvices nāves nometni. Pāvils šo teoloģiju uzsāka ar tā visa uzskaitīšanu, ko Dieva mīlestība dāvāja izvēlētajai Izraela tautai. Vislielākās ciešanas un skumjas Pāvilam sagādāja tas, ka Kristus izsauca ieļaunojumu lielai Izraela tautas daļa un viņš nespēja samierināties, ka tikai maza tautas daļa ieticēja Mesijam un veidoja Baznīcu. Pāvils jautāja sev kada ir jēga Dieva plānā lielākās tautas daļas neticībai.* Pāvils gribēja atbildēt uz jautājumu, kurš nodarbināja daudzus kristiešus. Kā Evaņģēlija vēsts saskanēja ar ebreju tautas priviliģēto stāvokli? Vai Dievs viņus noraidīja? Vai viņš bija mainījis savus plānus?

Pāvils savās vēstulēs nepopularizēja apgaismota un nesatricināma cilvēka idejas un pats domāja un rīkojās ar milzīgu enerģiju un degsmi. Viņam bija praviešu dedzība un viņu ļoti satrauca Izraela tautas situācija (Rom 9,1-3), kristiešu draudžu apstākļi (1 Kor 6,1-11) un radības ciešanas (Rom 8,18-23). Pāvils rakstīja arī par sirds mieru, bet tas nav stoiķu miers, kurā var paslēpties savā “es”. Tas ir miers, kas nāk no sekošanas Jēzum Kristum. Tas ir Svētā Gara miers.*** Apustuļa Pāvila vēstulēs pasaule nav neitrāla vai izplūdusi un arī personīgās reliģiskās jūtas viņš izpauž reti, jo viņa domāšanas veidu ietekmēja Izraela gudrības tradīcija ar savu dzīves-nāves duālismu, kopienas koncepcija (Dieva tauta), ekleziālā doma un orientēšanās uz Toru. Pat izpratnes formulēšanā par garīgo ekstāzi viņš izvairās no subjektīvisma. Viens no gadījumiem, kad Pāvils izsaka jūtas ir lasāms šajā svētdienā (Rom 9,2) un izrāda raizēs par savu tautu, bet arī šeit valodā izmanto “juridiskas metaforas” (sal. Rom 9,1.3; sal. 11, 1-2a). Pāvilu vairāk interesēja saprāts, griba un dalība Dieva atklāsmes notikumos un īstenībā (piem., Baznīca), kas izaug no šiem notikumiem.**** 

Šajā fragmentā Pāvils dalījās ar savas sirdsapziņas pieredzi apzinoties, ka Svētais Gars ir klātesošs viņa dzīvē un apliecināja savas dziļās sirds sāpes par to, ka lielākā daļa ebreju noraidīja Evaņģēliju. Viņa vēlme pēc viņu pestīšanas bija tik spēcīga, ka viņš gribēja, lai viņš tiktu nolādēts un atdalīts no Kristus par saviem tautiešiem, izraēliešiem. Pēc tam Pāvils uzskaitīja astoņas privilēģijas, kas piederēja Israēlim kā Dieva izvēlētajai tautai. Par savas runas ticamības liecinieku Pāvils ņēma savu sirdsapziņu, kas palika ciešā saistībā ar Svēto Garu. Sirdsapziņa ir neatņemama cilvēka personas sastāvdaļa un jaunums šajā pirmajā teikumā ir sirdsapziņas savienošana ar Svētā Gara darbību. Arī vārdi “es saku patiesību Kristū” parāda, ka abas dievišķās personas tiek piesauktas kā liecinieki apustuļa vārdiem. Ticība vēl spēcīgāk uzsver un paaugstina sirdsapziņas lomu, jo ticība apgaismo to un pateicoties tam tā kļūst skaidrāka. Pāvils pazīst pieredzi, kurā “sirdsapziņa apliecina Svētajā Garā” (Rom 9,1). Kristietim darboties saskaņā ar ticību un sirdsapziņu ir viens un tas pats. Ticība apgaismo sirdsapziņu, bet sirdsapziņa sargā ticību, jo ticības noslēpums labi tiek saglabāts “tīrā sirdsapziņā” (1 Tim 3,9).

Iepriekš vēstulē (Rom 8, 35.38) Pāvils uzsvēra to, ka nekas nevar ticīgo atdalīt no Dieva un Kristus mīlestības, bet šīs svētdienas fragmentā raksta pilnīgi ko citu, ka ir gatavs būt “nošķirts no Kristus, par labu saviem brāļiem” (Rom 9,3). Pāvils bija gatavs būt nolādēts (gr. anathema), atsvešināts, atdalīts, lai kalpotu saviem brāļiem un savai Izraela tautai. Pāvila stāja atgādina Mozus rīcību, kas Sinaja kalna pakājē aizbilda par savu tautu: “piedod viņu grēkus, un ja ne - izdzēs mani no savas grāmatas, ko tu esi rakstījis” (Izc 32,32). Mozus bija gatavs tiks izdzēsts no dzīvības grāmatas, jo svarīgāk viņam bija tas, lai tautai tiktu piedoti grēki, tomēr Dievs neļāva Mozum sevi upurēt par tautu (Izc 32, 33-34). Pāvila un Mozus situācijas atšķiras, un Pāvila priekšā nestāvēja tik dramatisks notikums, tomēr tas nenozīmē, ka iekšējais pārdzīvojums viņam būtu mazāks nekā Mozum. Pāvila mīlestība un griba upurēt sevi par savu tautu nepiepildījās kādā īpašā veidā, bet ja pieņem viņa uzticību un moceklību, tad viņš atdeva savu dzīvību par to un palika dzīvības grāmatā.

Pāvils uzskaitīja svarīgus Izraela tautas dzīves elementus: 1) dēla tiesības (Izc 4,22); 2) godība (Izc 16,10; 24,17; 40,34; 1 Ķēn 8,11); 3) derības (Rad 15,18; 2 Sam 7,12-16; Jer 31,31-34); 4) bauslība (At 5,1-22); 5) dievkalpojumi, 6) apsolījumi (Mesija nākšana), 7) tēvi (Mat 1,1-16; Rom 1,3) un pievieno vēl, ka 8) Kristus miesā nāca no Izraela. Jāievēro, ka vārds “derība” šeit tiek lietots daudzskaitlī un tādā veidā Pāvils norāda uz derībām ar patriarhiem vai derības atjaunošanām Vecajā Derībā. No tēviem jeb Dāvida pēcnācējiem nāca lielākā žēlastība Izraelim, jo Kristus miesā nāca no viņiem, bet no otras puses Pāvils apliecina savu ticību Jēzus dievišķībai. Kunga piedzimšana miesā bija Viņa cilvēcības sākumu. Dievs izvēlējās Izraeli kā savas darbības vidi, kurā veica pestīšanu caur Jēzu Kristu, savu Svaidīto, Mesiju jeb Kristu. Vēstules romiešiem 9. nodaļa sākas ar dīvainu žēlabu un svinīguma apvienojumu. No vienas puses Pāvils vēlējās skaidri apliecināt kristiešiem, ka viņš sēro par Izraēlu, bet no otras puses pieminēja septiņas unikālas dāvanas, kuras Dievs bija uzticējis Izraēlam Sinaja kalnā. Nosauktās svētības, sākot no dēla tiesībām līdz patriarhiem, ir tās, kas iezīmē Izvēlēto tautas identitāti; tauta, kas ir nošķirta no citām tautām Kunga īpašajiem mērķiem. Taču ir arī astotā dāvana - Mesija - , un šeit radās problēma.​​​​ Pāvils pārdzīvoja, ka tik daudzi viņa tautieši bija atteikušies no šīs vainagojošās Dieva svētības viņa tautai (Rom 11,20.23). Katrs ticīgais arī ir aicināts nopietni ielūkoties sirdsapziņā un atpazīt, vai nav kādu svarīgu vai izšķirošu ticības vai morāles patiesību izslēdzis no savas dzīves.

* Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 193.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 255.lpp.

** Paul writing to the Romans - Heidelberg University Library, Germany - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/206/item_Q5RERZZZA4EIWMHFFUOVPLV5IDQMIGEC

*** Gerhard Lohfink, Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Liturgical Press 2022 - 332.lpp.

*** Klaus Berger, Identity and Experience in the New Testament, Minneapolis: Fortress Press 2003 - 132.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap