Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48, VI lieldienu laika svētdiena, B

Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48

Pēteris Kornēlija namā, manuskripts no
Austrijas 1425-1435.g.

St. Peter in the house of Cornelius - Institute of Material

Culture of the Middle Ages and the Early Modern Period,

Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/item/15501/005277

5. maija lieldienu svētdiena sagatavo ticīgos Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem un šīs svētdienas pirmais lasījums pavēsta par Pētera misionāro darbību starp pagāniem, īsi pēc tam, kas saņēma atklāsmi, ka visa barība ir šķīstīta (Apd 10,9-16; Mk 7,19) un vēl šīs vīzijas pārsteigts pieņēma pagāna Kornēlija trīs sūtņus, kuri aicināja apustuli uz Cēzariju. Pēteris ar pārliecību, ka ir Svētā Gara vadīts devās pie Kornēlija un sekoja viņam līdzi arī citi Kunga mācekļi. Romietis Kornēlijs bija simtnieks (centurions), kas kalpoja impērijai un bija pagāns, bet tomēr bijās Dieva jeb bija jūdaisma praktizētājs, kas nepievienojās šai ticībai pilnīgi. Praksē tas izpaudās monoteistiskā ticībā un atmeta ticību daudzdievībai, un centās ievērot jūdaisma morālo likumu. Kad Kornēlijs sūtīja pēc Pētera, viņš apzinājās, ka apustulim būtu jālauž dažādi priekšraksti, tomēr Kungs caur redzējumu bija sagatavojis Pēteri uz tikšanos ar pagānu. Klausoties Kornēlija stāstu (Apd 10, 30-33), Pēteris vēl dziļāk izprata savu vīziju (Apd 10, 9-16), ka ne piederība kādai tautai vai ieražu ievērošana padara cilvēku tīkamu Dievam, bet gan tas, ka Dieva “bīstas un taisnīgi dzīvo” (Apd 10, 35).

Negaidīta Svētā Gara nonākšana un Pētera runas pārtraukšana bija zīme, kas apstiprināja pestīšanas žēlastības piešķiršanu pagāniem un ceļš uz misiju pie pagāniem tika atvēts. Jēzus debeskāpšanas dienā Kungs pasludināja, ka tie, kas Viņam ticēs runās jaunās valodās. Vasarsvētku dienā apustuļi sāka sludināt Evaņģēliju dažādās valodās, kuras iepriekš neprata. Kristus pashālais noslēpums piepildas Svētā Gara dāvanā, kas tika nosūtīts Vasarsvētkos pār jūdiem un pagāniem. Šī dāvana atjaunoja iepriekšējo Gara klātbūtni pasaulē, kas sagatavoja Kristus ienākšanu pasaulē un Izreala tautā. Visā Apustuļu darbu grāmatā Kornēlija un viņa ģimenes atgriešanās ir ar īpašu lomu pestīšanas vēsturē, jo tā ir pirmā Baznīcas atvēršanās uz pagānu pasauli. Pēc pagānu iekļaušanas Baznīcas pestījošajā kopienā mainās kristiešu sastāvs un tajā vairs nebija tikai ebreji, bet arī pagāni. Svētais Gars lika Pēterim bez kavēšanās doties pie Kornēlija uz mājām, kas jūdiem bija aizliegts un tas pats Gars lika, lai pretēji Mozus Likuma priekšrakstiem, nešķirot pagānus un jūdus (Apd 11,3). Pēkšņā Gara nākšanu Pētera runas laikā apliecināja, ka apgraizīšana vairs nav nepieciešama pestīšanai, jo ja pestīšanai būtu nepieciešama Mozus likuma ievērošana, Svētais Gars nenāktu pār neapgraizītajiem pagāniem. Svētais Gars atvēra Baznīcas vārtus pagāniem. Kornēlija gadījums atklāj saistību starp vārdu, ticību, atgriešanos, kristību un Svētā Gara dāvanu, un to, ka iniciatīva pilnībā ir Svētā Gara ziņā, jo bija jāatver ticības durvis pagāniem, kuras līdz šim bija aizvēris pats Dievs. Svētais Gars nāca pār pagānu ģimeni pat apsteidzot pašu kristību, kas ir nepieciešama, lai cilvēkus iekļautu Banīcā.

Apustuļu darbu grāmatā Svētā Gara loma ir aktualizēt un izplatīt pestīšanu, ko dāvā Jēzus Kristus un dot liecību par Kristu, jo vienmēr pestīšana tiek piedēvēta Jēzum Kristum. Apustuļu darbu grāmatā ir parādīts kā Kristus turpināja savu pestīšanas darbu savas Baznīcas draudzēs un Gars iesaistījās spēcīgā veidā izšķirošos Dieva pestīšanas plāna īstenošanas brīžos. Ar Svētā Gara nosūtīšanu nepietika, lai ar vienu reizi ļautu apustuļiem izprast vispērēju aicinājumu uz ticību un bija nepieciešams laiks un jaunas Svētā Gara iniciatīvas. Pirmais Svētā Gara notikums bija Jeruzalemē (Apd 2; 4,25-31), tad Samarijā (Apd 8, 14-17) un tas, par kuru lasām šajā svētdienā - Cēzarejā (Apd 10,44-48; 11,15-17) un vēl turpinājās (Ef 19,1-6). Katrā no šiem notikumiem bija pieredzama Svētā Gara iejaukšanās, kas izpaudās Dieva slavēšanā ar mēlēs dāvanām un pravietošanā. Svētais kapucīns un Baznīcas mācītājs Laurencijs no Brindizī (1559 -1619) pārdomājot Kornēlija personu raksta, ka “šis virsnieks kļuva par tādu kā pagānu pirmaugli (primitiae Gentium); bet tāpat kā visi nākošie ir līdzīgi pirmajiem augļiem (primitivis fructibus), tā arī mums ir jābūt līdzīgiem simtniekiem, ja gribam būt pestīti. Šis simtnieks bija pagāns, taču Kristus viņu neatmeta, jo Dievs “grib, lai visi cilvēki tiktu glābti” (1 Tim 2,4). Tāpēc Pēteris pie simtnieka Kornēlija atgriešanās saka: “Patiesi es saprotu, ka Dievs cilvēku neskata pēc ārienes, bet ikvienā tautā viņš pieņem katru, kas viņu bīstas un ir taisns savos darbos” (Apd 10, 34-35). Tāpat šis simtnieks, tāpēc, ka bijās Dieva un bija ticības un taisnības pilns, bija Kristus pieņemts” (Feria quinta post Cineres, Homilia 177, IX).

br. Jānis Savickis OFMCap