Ef 4, 17.20-24, svētdiena XVIII, B

Ef 4, 17.20-24

Kristus, manuskripts no Nīderlandes 1200-1250.g.
Christ - KB, National Library of the Netherlands , Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056122923

4. augusta svētdienā lasījumā no vēstules Efeziešiem apustulis Pāvils raksta par jauno un veco cilvēku. Kristietis ir patiesi jaunais cilvēks gan tajā, kas attiecas uz attiecībām ar jūdaismu, gan arī pagānu ticību un moralitāti (Ef 4, 17-24). Vēstule Efeziešiem uzsver šo otro aspektu, kas liecina par to, ka daļa Efezas kristiešu tika kārdināti ar atgriešanos pagāniskajā dzīves stilā un uzvedībā. Atgriešanās pie pagānisma varēja nozīmēt kādu reliģiskā sinkrētisma veidu, kas izpaudās izlaidībā, bet sabojāts dzīves veids var kļūt lipīgs. Tāpēc arī apustulis brīdināja par iespēju iepīties grēkā, nocietinātībā un vienaldzībā, jo “ne tā jūs esat iepazinuši Kristu” (Ef 4,20). Evaņģēlija jaunums liek pamest “veco cilvēku” un “ietērpties jaunajā cilvēkā, kas radīts pēc Dieva taisnībā un patiesības svētumā” (Ef 4,24). 

Sv. Aleksandrijas Klements (150-212) savā darbā Protrepticus jeb "Aicinājums grieķiem" cīnās arī pret gnosticismu un raksta par šīs domāšanas bīstamību un praksi: “Stāsta, ka, lūk, viens no viņiem satika kādu ļoti skaistu no mūsu meitenēm un teica: “Ir rakstīts: dod tam, kas tevi lūdz” (Sal. Lk 6,30; Mt 5, 42), bet viņa ar cieņu atbildēja, pat neapzinoties vīrieša priekšlikuma izlaidību: “Laulības lietās tikai ar māti runā”. Ak biedējoša bezdievība! Tā lūk sagroza Kunga vārdus! Lūk, kā šie izvirtības un iekāres līdzzinātāji, kas ir kauns ne tikai filozofijai, bet visai dzīvei, patiesības viltotāji, vēl vairāk - tās grāvēji. [..] Šie trīsreiz nelaimīgie cilvēki uzskata sevi par miesīgās mīlestības kopienas noslēpuma priesteriem un tic, ka šī kopiena viņus vedīs uz Dieva valstību. Bet šāda veida kopiena ved tiešu uz prieka namiem” (III, 27, 1).

Kristus atdarināšanas būtība ir Viņa dispozīcijas pieņemšana un “lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū” (Filip 2,5), bet šī jaunā virzība cilvēkā nav iespējama tikai pateicoties Kristus piemēram, bet vispirms pateicoties Kristus iemājošanai mūsos (Rom 8,10; Ef 17,24). Tieši Kristus mājošana mūsos ir patiesais jaunās virziena avots, jo Viņa žēlastība atjauno mūsu sirdis un ir spēcīgs Dieva sauciens mūsos. Ja ietērpjamies Kristus būtībā, tad mūs saista vēl spēcīgāk darbība Dieva godam. “Jaunais cilvēks” apzīmē Kristus atjaunotu cilvēka dabu, kura ir pielāgojusies Augšāmceltajam un savu dzīvi īsteno trijās dimensijās: 1) sakramentālā dimensija, jo jaunais cilvēks veidojas kristībās (Rom 6,6; Gal 6,15); 2) ētiskā dimensija, jo patiesa cilvēka atjaunošana ir Kristus iesākata, kurā cilvēks pārveidojas saskaņā ar pravietiskajiem vārdiem, kuri solīja jaunu gara dvesmu, jaunu sirdi (Jer, Ez, Ps 50). Kristus ietekme atklājas jaunajā cilvēkā jeb ļauj atklāties jaunajā cilvēkā; 3) Baznīcas jeb kopienas dimensija ir labi parādīta vēstulē Efeziešiem, kur divas cilvēces daļas, jūdi un pagāni, veido jauno kolektīvo Cilvēku. Pāvilam Baznīca pasaulē ir kaut kas nesalīdzināmi jauns un pirmbaznīca uz antīkās pasaules fona bija patiess jaunums, un tā sevi uztvēra paši kristieši un arvien vairāk pagāni, kas uz viņiem skatījās. Kristieši tad nepazina mazvērtības kompleksu ar kuru mūsdienu sabiedrībā ticīgie var saskarties. Tas, ka kristieši bija sabiedrības avangards, nevis pasīvi gaisa jaucēji, mainīja pasaules vēsturi.

Jaunais cilvēks nekļūst par kādu attālinātu no pasaules gnostiķi vai konteplātiķi, bet dzimst konkrētā un aktīvā stājā, kas bija raksturīga Jēzum Kristum. Kristīgā morāle iziet no nāves un augšāmcelšanās loģikas, jo vienīgi pashālā loģika dod iespēju iepazīt un īstenot jauno dzīvi. “Jaunā radība” (Gal 6,15), “jaunais cilvēks” (Ef 2,15; 4,24) un “jauns, dzīves ceļš” (Ebr 10,20) saņem jaunu garu un maņas, lai Augšāmcelto uztvertu un tālāk nodotu vārdos, sakramentos un dzīvē. Cilvēks attiecībās ar Dievu piedzīvo divas pārveidošanās: “viena caur žēlastību, kad viņš ir attaisnots un no grēcinieka kļūst taisnīgs un svēts. Notiek tā, jo “novelciet no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem” (Kol 3,9) un ietērpjas jaunajā, “kas radīts pēc Dieva taisnībā un patiesības svētumā” (Ef 4,24). Otra pārveidošanās ir pārveidošanās godībā, kad cilvēks nāk no zemes uz debesīm, no pasaules pie Kristus, no karojošās Baznīcas uz triumfējošo, no tuksneša uz Apsolīto Zemi” (Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica secunda in Quadragesima, Homilia 208, VIII).

br. Jānis Savickis OFMCap