Jņ 17, 20-26, VII lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 17, 20-26

Kunga Debeskāpšana, manuskripts no

Francijas, 14.gs.

Ascension. - National Library of France, France

- No Copyright - Other Known Legal Restrictions.

1.jūnija Lieldienu svētdienā lasām Jāņa Evaņģēlija pierakastītā Jēzus augstā priestera lūgšanas noslēgumu. Kunga sekotāji vēl veidoja trauslu kopienu, ko pierādīja tālākie Kristus ciešanas notikumi un mācekļu bēgšana, un tāpēc jau tagad Viņš lūdzās par viņu vienotību, lai vienotības aizmetņi pamazām viņos sāktu darboties. Mācekļu saite ar nākošajām ticīgo paaudzēm netiks sarauta, jo viņos iemājos Jēzus un tas nozīmē, ka kristieši jau savā dzīves laikā varēs pieredzēt mūžīgo dzīvi. Jēzus mīlestība pret apustuļiem neatšķiras no tās, kādu caur gadsimtiem pieredz nākošās ticīgo paaudzes. Lūgšana noslēdzas ar pacilātu toni, jo Jēzus ņem mūs visus savos apskāvienos. Ja pasaule negribēja dzirdēt Tēva vēsti cilvēkiem, tad tie, kas atvērās un iepazina Tēvu, piedalās Dieva Dēla mīlestības noslēpumā. Jēzus atklāja cilvēcei Tēvu un palika uzticīgs un izgāja cauri krustam, augšāmcelšanai un dāvā savu Garu.

Jēzus savā augstā priestera lūgšanā nerunā par detaļām vai Dieva dabu, bet par debesu Tēvu un arī par vēsturi un darbiem. Mācekļi ir šīs lūgšanas neatņemama sastāvdaļa un Jēzus lūdzas par viņiem un lūdza Tēvu, lai viņi varētu iemājot Dēla priekā un paliek vienoti. Šīs svētdienas lasījumā Jēzus lūgšanas perspektīva paplašinās no mācekļu kopienas līdz visiem, kas ir pasaulē un visiem, kas Viņam ticēs. Visa uzmanība ir uz Dieva darbiem, ka Dieva plāns pasaulei tiks piepildīts un to var pilnveidot caur mācekļu kopienu. Jēzus savas zemes dzīves beigās vairs nerunāja līdzībās, bet ļoti skaidri uzsvēra, ka “atklāti jums pasludināšu par Tēvu” (Jņ 16,25) un “es esmu darījis zināmu viņiem Tavu vārdu (Jņ 17,26). Visa Jāņa Evaņģēlija galvenais mērķis ir atklāt Dieva vārdu, ka Viņš ir Tēvs. Jēzus nāca, “lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop” (Jņ 11 52) un lūdza par tiem, kas ticēs Viņam pateicoties apustuļu vārdiem “lai visi būtu viens” (Jņ 17,21) kā Dēls un Tēvs. Jēzus vairs nedarbojas tikai individuāli, dziedinot neredzīgo, paralizēto vai pievēršoties konkrētu cilvēku vajadzībām, bet palīdz ar savu spēku apvienot kopienu.

Īpaši Jēzus lūdzās par savu mācekļu vienotību un šīs vienotības modelis ir meklējams Jēzus un Tēva attiecībās: “lai visi būtu viens, itin kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī” (Jņ 17,21). Kad ticīgais skatās uz šo vienotību, tad redz tās vertikālo un horizontālo līmenī, jo šī mīlestība nav tikai pašā Dievā, bet mēs esam aicināti iegremdēties tajā. Mācekļu ieiešana Tēva un Dēla mīlestībā ļauj arī pieredzēt vienotību savā starpā. Mācekļu vienotības pamatā Dieva mīlestība, kura viņus apņem un ļauj īstenot tuvākmīlestības bausli savā starpā. Mācekļu vienotības mērķis ir brālīga mīlestība, kas attīstas un pilnveidojas, lai dažādos paredzamos un neparedzamos veidos būtu par Dieva pestījošās darbības zīmi pasaulei.

Jāņa Evaņģēlijā skaidri parādās, ka Dieva valdīšana nav vienkārša zināšana, jaunas atklāsmes saņemšana vai sasniegt kādu īpašu atskārsmes stāvokli, bet Dieva valdīšana ir saistīta ar miesu un garu (Jņ 6,63), kas prasa nopietnu iesaistīšanos rosīgā radīšanas darbā Jēzū Kristū. Šī iesaistīšanās ir iekļaujoša (Jņ 17,20) ar apņemšanos pazemīgi kalpot (Jņ 13, 1-17). Dziesmu dziesmas grāmatā lasām šos skaistos vārdus: “Mīļais - man un es viņam, tam, kurš lilijās gana” (Dz 2,16). Līdzīgā veidā izteicās pravieši: “jūs būsiet mani ļaudis, un es būšu jūsu Dievs” (Ez 36,28), “es būšu viņiem Dievs, un viņi būs mana tauta” (Jer 31,33). Dziesmu dziesmā Līgava šo valodu pārveido laulāto mīlestības jēdzienos. Lai izteiktu mīlestību Jēzus lieto līdzību valodu: “es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani” (Jņ 10,14), “lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens” (Jņ 17,23).

Sv. Gregors no Nīsas savu homīliju par Dziesmu dziesmām noslēdza ar pārdomām par vienotību un mīlestību, un uzsvēra, ka “Kad mīlestība pilnīgi atņem bailes un bailes pārtop mīlestībā, tad izrādīsies, ka visi pestītie radīja vienotību pateicoties apvienošanai ar vienīgo labumu un apvienojās savā starpā caur pilnību [,...jo] kad caur svētībām Viņš ielika savos mācekļos visu savu spēku, caur vārdu [... un] dod svētajiem arī citus labumus, vispirms svarīgāko labumu, proti, lai nebūtu sadalīti dažādo brīvās gribas lēmumu dēļ, bet, lai visi būtu viens pateicoties vienam labumam, lai [...] pateicoties Svētā Gara vienotībai, apvienoti miera saitēm, visi kļūtu viena miesa un viens gars ar cerību uz kuru tika aicināti. [..] Lai visi būtu viens, itin kā Tu Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos [Jņ 17,21]. Šādas vienotības saite ir godība, un neviens nenoliegs, ka Svētais Gars ir nosaukts par godību, ka vien palūkosimies uz sekojošajiem Kunga vārdiem: godību, ko Tu man esi devis, es esmu devis viņiem [Jņ 17,22]. Patiešām deva mācekļiem šo godību Tas, kurš teica: Saņemiet Svēto Garu [Jņ 20,22].”*

* Gregorii Nysseni, In Canticum Canticorum XV, 466-467

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 14,23-29, VI lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 14,23-29

Svētais Gars baloža veidā, manuskripts no Austrijas,
1200-1300.g.
Holy spirit - Institute of Material Culture of the Middle Ages and
the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Sestajā Lieldienu svētdienā Evaņģēlijā lasām par Svētā Gara apsolījumu, kurā Jēzus izklāsta savu vēlmi iemājot ar Tēvu ticīgajos, kuri saglabā Kunga vārdus. Trīs dievišķo Personu klātbūtne izriet no mīlestības un Jēzum vienotības cēlā pieredze izpaužās dziļā izpratnē par to, kas ir šis “Mēs”. Kad Jēzus “priecājas Svētajā Garā” (Lk 10,21), tad tas bija vienā dievišķā mīlestībā, vienā Mēs. Tas ir tas “Mēs” par kuru Jēzus runā, ka “mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu” (Jņ 14,23), lai arī ticīgie pieredzētu šo “Mēs”. Svētais Gars turpina šo Jēzus “Mēs” īstenību Baznīcā un dara to jaunās situācijās un laikos, kuros kristieši sastopas ar jauniem izaicinājumiem, un Gars turpina skaidrot Jēzus vārdus. Mīlestība ir saite, kas ved uz pilnību un vieno kopienas locekļus vienā Kristus miesā. Tas ir Kristus miers kopienai, bet ne tik daudz “miers dvēselei”. Šis miers ir it kā vide, kurā dzīvo jaunais cilvēks, Baznīcas ķermenis – tā pasaules daļa, kas jau ir samierinājusies, kur jau pārsvaru gūst miers un no kurienes miera veidošanas darbībai ir jāizplešās pasaulē.

Evaņģēlistam Jānim bija savi īpašie vārdi kā viņš aprakstīja saņemto Atklāsmi: tikai viņš rakstīja par “patiesības Garu” (Jņ 14,16; 15, 26) un Paraklētu - Aizstāvi (Jņ 14, 26; 15,26; 16,7). Jāņa Evaņģēlijā Jēzus piecas reizes sola Svētā Gara atsūtīšanu un katrā no reizēm uzsvēra vienu no Viņa sūtīšanas aspektiem. Lasījuma noslēgumā parādās Paraklēta - Svētā Gara apsolījums, kura loma būs mācīt un skaidrot Jēzus vārdus. Kristiešiem ir jāuzticas Paraklētam kā Skolotājam, kurš pasargās no kļūdām un neļauj atkāpties no Jēzus gribas. Vārds “Paraklēts” ir raksturīgs evaņģēlistam Jānim: “atsaukts no malas” (lat. ad-vocatus) pilda aizstāvja, palīga un advokāta lomu. Tāpat kā Jēzus Kristus ir mūsu Paraklēts pie Tēva (1 Jņ 2,1) un šī jēdziena piedēvēšana Svētajam Garam norāda uz pestīšanas darba nepārtrauktību starp Jēzu un Garu. Jēzus un Gara saistība arī norāda uz Gara personas statusu un ne tikai kādu dievišķu enerģiju, tomēr Gara neatklāj sevi, bet Kristu, jo Viņš turpina Iemiesošanos, aktualizē Jēzus Dievcilvēka noslēpumu.

Jēzus uzsvēra, ka Tēvs sūtīs Garu “manā vārdā” (Jņ 14,26), jo Gars darbojas ciešā vienotībā ar Jēzu. Svētā Gara vadībā Jēzus mācība joprojām ir tā pati un nav nekādu jaunu patiesību. Gars atver uz dziļāku Jēzus darbu un vārdu izpratni, un atver atmiņu, kas nav vienkārša atminēšanās, bet iekšējā apgaismošana, sapratne par to, ko mācekļi uzzināja no Kunga, bet ne vienmēr uzreiz to aptvēra. No konteksta izriet, ka, pirmkārt, Jēzus domā par to, ko Viņš runāja par Tēvu. Pēc šiem apstiprinājuma vārdiem Jēzus saviem mācekļiem dāvāja miera dāvanu. Tas ir Jēzus miers (ebr. šālōm) jeb atvadas un šī miera būtībā ir drošība par Svētā Gara klātbūtni; tas nav pasaules miers. Pasaules miers dod atvieglojumu no mainīgajiem notikumiem un nepatīkamiem pārsteigumiem; šis miers vairāk ir atbildes reakcija nevis kaut kas pāri ārējām dzīves izmaiņām. Jēzus dāvātais miers veido dzīvi, kas ir brīva no grēka un vienota ar Dievu, un vienīgais var piepildīt cilvēka patiesās ilgas.

Evaņģēlistam Jānim ticībā pieņemti kristības un Euharistijas sakramenti dod iespēju un nodrošina iemājošanu Kristū, kas ļauj patiesi sevī pieņemt Kunga mīlestību, izlietu to pār brāļiem un atbildēt tai, kas nāk pār mums no paša Tēva. Šī Dieva iemājošana mūsos balstās savstarpējā mīlestībā, kuras sākums ir atnākušajā pie mums Vārdā, kurš kļuva Miesa un šī atnākšana Sakramentos sasniedz mūs ļoti smalki un dziļi. Sv. Didims Aklais (313-398) komentējot 27. psalma vārdus  “kad paceļu savas rokas uz Tavu svēto templi” (Ps 27, 2b) raksta: “Gribot attiecināt šos vārdus uz Dievu, teiksim, ka “svētnīca” ir tur, kur var atrast Dieva klātbītni. [...] Par svētnīcu varam nosaukt ticīgo sapulci, kuri nāk pie viņus mīlošā Jēzus, un Viņš kopā ar Tēvu veido pie viņiem mājvietu [sal. 14,23]. Pret šo “svētnīcu” ir jāizstiepj rokas, vajag sekot svētajiem”* . Šī mājvieta “tika uzbūvēta, tika atjaunota, kļuva jauna un tajā iemājo Dievs. Un ja tur dzīvo Dievs, tad tādā dvēselē dzīvo Viņam līdzās esošie Viņa eņģeļi, un arī Dieva Gara dāvanas un visi tikumi.”** 

*sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.116 [Ps 27]

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.128 [Ps 29]

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 13,31-33a.34-35, V lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 13,31-33a.34-35

Pēdējais Vakarēdiens: Jēzus ar apustuļiem pie galda, 
manuskripts no Nīderlandes, 1332.g.
Last Supper: Christ and the apostles at table autors Michiel van der Borch -
1332  - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

18. maija svētdiena Dieva vārda liturģija piedāvā lasīt Jāņa Evaņģēlija 13. nodaļas fragmentu, kura Jēzus dod jauno bausli. Evaņģēlists Jānis piecās nodaļās (13-17. nod.) raksta par Jēzus Pēdējo Vakarēdienu ar saviem mācekļiem, kur Viņš parāda brāļu mīlestības mēru kādu sagaida no saviem sekotājiem: “Kā es esmu mīlējis jūs, tā jūs mīliet cits citu” (Jņ 13,34) jeb līdz mīlestības pēdējām robežām, tātad līdz nāvei. Šim vakaram ir trīs svarīgi posmi un šajā svētdienā ielūkojamies īsi otrajā daļā: pirmajā Viņš parāda mācekļiem kāju mazgāšanas mācību (Jņ 13,2-30), tad Kungs sarunājas ar mācekļiem (Jņ 13-31-15,33), tad seko lūgšana Tēvam (Jņ 17). Ja pārējos Evaņģēlijos Jēzus ir attēlots vārdos ļoti skops, tad evaņģēlists Jānis apraksta Kunga garās runas un dialogus, un redzam Viņa tuvību ar Tēvu un pestīšanas ieceri.

Lasījuma sākums var pārsteigt ar Jūdasa personas pieminēšanu Lieldienu laikā, kad visi ciešanu notikumi no Lielās nedēļas jau ir aiz muguras, un to kā Jēzus ļauj brīvi darboties velna pārstāvim, kurš gribēja pazudināt Kungu. Brīdis, kad Jūdas iziet no Pēdējo Vakariņu nama, iesākas godības ceļš, došanās pie Tēva. Brīdī, kad Jūdas izgāja, rodas sajūta, ka Jēzus jūtas atvieglots un ir gatavs vēl vairāk atvērties saviem mācekļiem kaut arī apzinājās, kas Viņu gaida tālāk. Jēzus atvadu dāvana mācekļiem ir jaunas savstarpējās mīlestības bauslis, jo mīlestība tagad būs Viņa klātbūtnes vieta. Šajā vakarā Kungs sāka sludināt savu godību un skaidrot saviem mācekļiem, ka ciešanas ir Cilvēka Dēla slava (Jņ 13,31-32).

Jēzus savā uzrunā arī norāda uz to, ka cilvēka pestīšana nav tikai solījums vai cerība, bet īstenība, kas ir arvien tuvāk pateicoties tam, ka Kungs izlēma pieņemt krusta nāvi. Savas dzīves lielāko notikumu, kas bija ļoti personisks un dramatisks, Jēzus uzlūkoja to mūžības perspektīvā un Viņa ciešanas bija kā vislielākā pielūgsme, kuru salika Tēvam. Tomēr šis pagodinājums noveda pie atvadīšanos no savējiem un vientulības sāpēm viņu dēļ. Jēzus vērsās pie saviem mācekļiem var vārdu “bērniņi” (gr. teknia) (Jņ 13,33). Šis vārds Evaņģēlijā parādas divas reizes (Jņ 13,33; 21,5) un vairākas reizes Pirmajā Jāņa vēstulē, un šāds uzrunas veids atgādina patriarha vārdus, kurš atvadas no saviem tuviniekiem.

Sv. Bonaventura skaidrojot šo Rakstu vietu norāda uz “mācekļu nepilnību sekojot Kristum. Tāpēc viņš tos sauc par “bērniņiem”, tas ir, par vājiem ticībā, jo stipra ticība padara cilvēkus par “bērniem”, turpretī vāja ticība padara viņus par “bērniņiem”. [..] Un, tā kā viņi bija nepilnīgi, Kungs viņiem deva mīlestības zāles, lai viņi varētu mīlēt viens otru un viens otru atbalstītu. Šī iemesla dēļ tekstā teikts: Es jums dodu jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu. Tātad tas ir “jauns”, jo tam vienmēr jābūt svaigam sirdī un tāpēc, ka mīlestībai vienmēr jābūt parādā un tā nekad nenoveco. Vēstulē Romiešiem 13,8 lasām: “Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību.” Un Viņš izsaka mīlestības veidu: Kā es esmu mīlējis jūs, tā jūs mīliet cits citu. Tagad viņš mīlēja tā, ka mīlēja mūsu pestīšanu vairāk nekā savu dzīvību. Tāpat arī katram cilvēkam vajadzētu mīlēt sava tuvākā dzīvi vairāk nekā savu miesu. Jāņa Pirmajā vēstule 3,16 saka: “Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem.””*

Jēzus ar saviem vārdiem vēlējās sagatavot mācekļus ticības dzīvei, kuri Viņam sekos, bet viņiem vēl nebūs pieejams tāds godības ceļš pie Tēva un tāpēc Kungs atbildēja uz viņu vēlmi ar dāvanu, kura ļauj viņiem kādreiz pievienoties Kristum Viņa godībā - mīlestības baulī. Bauslis, kur Jēzus atstāj saviem sekotājiem, ir dzīves veids un zīme, kas to izceļ un definē. Vārds “bauslis” šeit nav lietots kā ārējs likums, bet atklāsmes un Dieva pestīšanas plāna nozīmē, kurā Tēvs atklāj savu mīlestību. Šāds dzīves stils mācekļus jāpavada visu dzīvi līdzīgi kā Jēzus visu savas zemes dzīves laiku. Šie jaunā baušļi vārdi ir atklāsme, Dieva dāvana, kura vada ticīgo dzīves un balstās uz savstarpēju mīlestību, jo kas mīl brāli, tas dzīvo, jo mīlestība ir dzīvība un iespēja īstenot savu esības potenciālu.

Vecajā Derībā mīlestība pret brāļiem tiek mērīta saskaņā ar mīlestību pret sevi: “mīliet savu tuvāko kā sevi pašu” (Lev 19,18). Jēzus piedāvā mīlestību jaunā veidā un brāļu mīlestība tiek mērīta saskaņā ar Jēzus piemēru un paraugu (Jņ 13,34). Tā būs Jaunās Derības būtības zīme, kas balstīta Jēzus mīlestībā pret cilvēci un jauns bauslis ir tāpēc, ka izsaka kristīgās kopienas ikdienu, kura saskaras ar pasaules savtīgumu un šajā pasaulē cenšas ienest mīlestību tādā pašā veidā kā Jēzus. Jēzus mīlestība pret mums ir vienmēr jauna, negaidīta, nesavtīga un neizsmeļama.

Sakramentu svinēšana un saņemšana ir visievērojamākā mīlestības tikuma izpausme. Pateicoties ticības pilnai un uzticīgai līdzdalībai Sakramentos arvien dzīvākā veidā piedalāmies mīlestības saitē starp Kristu un Baznīcu, Līgavaini un Līgavu. Sakramenti nozīmē un dara, pirmkārt, vienojošo darbību visam, kas ir sašķelts. Kunga mīlestība iekļauj mūs savā mīlestībā un prasa savstarpēju mīlestību pret sevi un piekrišanu Dieva gribai. Pēdējā Vakarēdienā, ciešā saistībā ar Euharistijas iestādīšanu, Kristus pasludināja jauno mīlestības bausli (Jņ 13, 34; 15,12). Jēzus saista mīlestību un Sakramentus, un uzsver to dialogālo, sabiedrību veidojošo un redzamo raksturu, lai mīlestība kļūtu redzama. 

* Sv. Bonaventura, Commentarius in Evangelium S. Ioannis, XIII, 46-47.

br. Jānis Savickis OFMCap