Gal 3, 26-29, svētdiena XII, C

Gal 3, 26-29

Krustāsišana, Marija un Jānis no vienas puses, un Asīzes 
Francisks un Klāra, manuskrips no Nīderlandes, 1490-1500
The Crucifixion, with Mary, St. John, St. Francis of Assisi and St. Clare of Assisi -
KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

22. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijas otrais lasījums ir ņemts no Pāvila vēstules galatiešiem, kurā apustulis formulē skaidrus uzskatus par Likuma lomu un Jēzus Kristus personu un sūtību. Šīs patiesības neapskata tikai ārēji un teorētiski, bet personiski, jo pats pieredzēja Kristus pārākumu par Likumu. Likums ved pie Kristus un tāpēc ticība Viņam ir saskaņā ar Likumu un apstiprina Likuma pāriešanu. Jēzus Kristus attaisno no grēkiem un samierina cilvēkus ar Dievu, kas kristiešiem dāvā jaunu dzīvi. Pāvils piedāvā sešus pierādījumus, ka pestīšana nāk caur ticību un nevis Likuma ievērošanu. Šajā svētdienā apskatīsim trešo argumentu, kurā uzsvars tiek likts uz kristību pieredzi. 

Kristticīgie ir Dieva bērni, kuri ir “ietērpti Kristū” (Gal 3,27) un atšķirības, kas dalīja cilvēkus kļūst mazsvarīgas, jo “visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,28). Tik ļoti dažādi cilvēki tiek iekļauti vienā Kristus miesā un jūdiem nav nekāds pārsvars pār pagāniem, un nevarēja uzspiest savu dzīves veidu, ieražas un rīcību. Kristīgais universālisms ir nesalīdzināms ar jūdu Bībeli, kaut arī jau Radīšanas grāmatā Dievs apsolīja Abrahamam caur viņu “tiks svētītas visas dzimtas uz zemes” (Rad 12,3) un pravietis Isajs skaidroja Izraelim, ka Dievs izveda tautu trimdā, lai tā kļūtu par liecinieci pagānu vidū (Is 43, 4-8). Evaņģēlijā ir nepārprotami vārdi par iešanu pie pagāniem (Mt 28,18) un Pāvilam jau “nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes - jūs visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,28).

Ietērpšanās Kristū saistās ar attiecībām starp cilvēkiem un tās ir attiecības, kas tiek pārveidotas kristībā. Apģērbs antikajā sabiedrībā norādīja uz sociālo lomu un šīs atšķirības tika izteiktas apģērbā, un tāpēc uzsvars šeit nav tik daudz uz kristītā iekšējo dzīvi, jo apģērbs norāda uz to, kas viens priekš otra mēs esam un tāpēc kristībā mēs tiekam apvienoti vienā jaunā sabiedrībā. Ietērpšanās Kristū sekas ir tādas, ka zūd visas atšķirības starp cilvēkiem . “Tie, kas saglabās svētumu, atdusēsies Vissvētā svētnīcā. Visus vientuļos iepriecinās Vienīgais no Tēva klēpja. Nebūs tur nekas, kas vīrišķīgs un sievišķīgs, ne verga, ne brīvā, bet visi būs dēli Visaugštākajā [sal. Lk 6,35; Ga; 3,28]”.* 

Mācību par Dieva bērnu godu vispilnīgāk ir izteicis Pāvils. Sākumā Dieva pieņemto dēlu gods bija Izraela privilēģija (Rom 9,4) un visi kristieši Jēzū Kristū par tādiem kļūst (Gal 3,26; Ef 1,5) un Gars viņus padara par pieņemtajiem Dieva dēliem (Gal 4,5; Rom 8,14-17), un viņi ir aicināti attēlot vienīgā Dēla tēlu sevī (Rom 8,29). Pašsaprotami ir tas, ka pieņemšana par Dieva bērniem dod arī mantojuma tiesības tam, ko saņēma patriarhi un tā ir Dieva valstība un mūžīgā dzīve. Praksē tas nozīmē, ka visi, kuri veido Dieva Baznīcu ir visu pārdabisko lietu, Gara dāvanu un augļu mantinieki. Tā ir pāriešana no verdzības uz brīvību, kas arī ir pierādījums tam, ka esam dēli. Pāvils ir liels brīvības macītājs un tā cenšas izteiktu pestīšanas īstenību. 

Cilvēki pirms Kristus dzīvoja saskaņā ar miesu, bet ticībā un kristībā pārmainītais cilvēks dzīvo saskaņā ar Garu. Dzīve saskaņā ar Garu atklājas kā spēja citiem dāvāt Augšāmceltā dzīvību, iekļaujoties Viņa nāvē, kas īstenojas kristībās. Tas nav formāls notikums un mūsu samierināšanās notiek par tik, par cik esam iekļauti Kristus nāvē un augšāmcelšanā, kas turpinās kristībās un Euharistijā, Viņa miesā, kas tika nomocīta, nogalināta un augšāmcelta, lai kristieši varētu būt viens Kristū. Tie, kuri ietērpjas Kristū un kuros iespiests Kristību, Iestiprināšanās un Priesteriskais zīmogs un, kas Euharistijā vienojas ar Kristu, tiem vajag nest atgriešanās augļus un jārīkojas pēc Kristus parauga. Kristības saites ir piederības zīme ģimenei, kura visiem dod bērnu tiesības, dalību Euharistijā un sakramentu pieņemšanā, kā arī bērna pienākumos pret Baznīcu. Kristības atbrīvo no smaguma, ko izraisa dalījumi. 

“Ļaunie tiek saukti par velna dēliem: Jūs esat no sava tēva - velna [Jņ 8,44], bet taisnīgie un patiesi ticīgie ir Dieva dēli [Rom 8,14-23; Gal 3,26; 4,6). Tas ir vislielākais cēlums, kas izplūst no patiesas un dzīvas ticības, un protamas balstās uz patiesu, dzīvu un pilnīgu ticību.”** Pāvils savās vēstulēs uzsverēra, ka Abrahams ir ticīgo tēvs (Rom 4,12) un viņi ir viņa mantinieki (Gal 3,29), apsolījuma bērni (Gal 3,28), izvēlēti (Rom 8,33), mīlēti (Rom 1,7), Dieva bērni un dēli (Rom 8,16; Gal 3,26). Šīs svētdienas lasījumā kārtējo reizi dzirdam vienus no visbiežāk izmantotajiem Pāvila vārdiem (Gal 3,38), kas liecina par jauno un atpirkto tautu, kura pieredz savā starpā etnisko, kulturālo un politisko mūru nojaukšanu, jo visu sirdis tiecās pie Kristus. Kristus jaunums nozīmēja visu dabisko un politisko piederību un atšķirību relativizāciju, un mums tik pierastais kristiešu pulks patiešām bija jaunums, jo Baznīcai nepiederēja un nepieder tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni. 

“Būt kristietim nav identitāte tādā pašā veidā kā būt beļģim vai francūzim, vīrietim vai sievietei. Būt kristietim nenozīmē piederēt pašreizējai pasaulei, kas aiziet (1 Kor 7,31). Būt kristietim arī nenozīmē sevis izņemšana no pasaules. Pāvilam kristietība pārveido visas identitātes, kas viņu definē, lai pakļautu tās mīlestības un universālas komūnijas imperatīvam. Ticība vedina pārkāpt fiksēto identitāšu robežas. Lūk, absolūtas eksistenciālas patiesības modelis, kas neved pie vardarbības, bet gan pie brīvības attiecībā uz piederību, absolūtas eksistenciālas patiesības modelis, kurā cilvēks var atrast sevi un pārveidot savas attiecības ar pasauli kopības vārdā.”***

*  Afrahats, Runa par derības dēliem 6,6 / Demonstrationes, Exhortatoria VI,6

** sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria quinta post Cinres, homilia 177, V

*** Benoît Bourgine, Conversation, Identity and Truth // Edward Schillebeeckx and Contemporary Theology, Edited by Lieven Boeve, Frederiek Depoortere, Stephan van Erp, NY: T&T Clark International 2010, 230.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sak 8, 22-31, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Sak 8, 22-31

Trīsvienība. Neierasts attēlojums, kur Tēvs un Dēls tur
biķeri, kurā ielido balodis, kas ir Svētā Gara simbols.
Manuskripts no Francijas, 1400.g.

Svētās Trīsvienības svētkos Dieva vārda liturģijā pirmais lasījums tiek ņemts no Sakāmvārdu grāmatas, kuras tapšana saistās ar garu attīstības procesu. Līdzīgi katrs ticīgais visu mūžu iepazīst Svētās Trīsvienības noslēpumu. Izraelis runāja atšķirīgāk par savu Dievu nekā apkārtējās tautas par saviem dieviem. Katrā jaunajā tēlā, kuru mums piedāvā Raksti, Dievs piedalās pasaulēs notikumos ar radošu mīlestību un viens no sarīgiem tēliem ir gudrība. Gudrība nav kaut kas atsevišķs no Dieva, tā ir dievišķa pati par sevi un kopā ar Dievu; tā “līksmojas Viņa priekšā” kā “iemīļots bērns”* (Sak 8,30) un arī ir pasaulē. Sakāmvārdu grāmatas sākotni var meklēt Salomona laikmetā un savu galīgo versiju sasniedza 5. vai 6. gs. pirms Kristus. Sakāmvārdi pārstāv vairāk nekā piecu gadsimtu Izraela gudrības kustību un izprot pasauli kā sadalītu divās cilvēku kategorijās: gudrie un muļķie. Starp viņiem ir neiesaistītie, vienkāršie vai nepieredzējušie, kuriem vienas no divu kategoriju ietekmē būs jāiekļaujas vienā no tām. Pretstars "gudrais" un "muļķis" (nevis neziņa) ir ļoti būtisks, jo pat augsti inteliģents cilvēks var būt “muļķis”, ja neizprot patieso dzīves jēgu un mērķi. Sakāmvārdu grāmatas 8. nodaļas būtiska iezīme ir tā, ka cilvēka gudrība ir atdarināšana un mācīšanās notiek caur klausīšanos un paklausību Dievm.

Šo lasījumu var uztvert par visbūtiskāko Sakāmvārdu grāmatas fragmentu. Protams, visa grāmata ir iedvesmota un lasāma, taču šeit gudrība ir kā Dieva īpašība, kas tiek personificēta un Dieva gudrība ir kā persona. Kristiešiem tā ir Trīsvienības otrā Persona, kura kļuva par cilvēku Jēzū Kristū. Dievs nav vientuļš Dievs un par to apjausma bija jau Vecajā Derībā, un par Viņu kā visu cilvēku un dzīvo būtņu Ķēniņu, jo Viņam bija savs galms, kas Viņu apņēma un kalpoja. Dieva gudrība, ar kuras palīdzību Viņš radīja pasauli un vada vēsturi, kļūst par tādu kā personu, kas spēlē un līksmojas Radītāja priekšā (Sak 8,30) un tiek sūtīta pie Izraela, lai tur iemājotu (Sīr 24,8). Gudrības personifikācijas process Vecajā Derībā pastiprinājās, bet tā vēl nav Jaunās Derības Gudrība, Logos, Iemiesotais Vārds, un jūdiem Dievs ir viens bez iekšējās dievišķo personu dzīves, Viņš ir Izraela un visu tautu pestītājs.

Derība starp Dievu un cilvēkiem prasīja starpnieku un Vecajā Derībā šādus tēlus var atrast un varam ievērot, ka starpnieks ļoti nopietni tiek meklēts. Sākumā šādu lomu spēlēja debesu Kunga eņģeļa tēls, kurš sarunājas ar patriarhiem: Dievs atklājas Abrahamam un Mozum. Kunga eņģeļa tēls ir pārsteidzošs, jo no vienas puses ir Kungs Dievs un otras - kaut kas atdalīts no Viņa. Kristiešiem šis eņģelis ir Jēzus Kristus, kurš meklē un grib pestīt savu tautu, un Baznīcs tēviem bija skaidrs, ka tas ir Jēzus Kristus. Kunga eņģelis parādījās neregulāri un reti, un vēl nemitinājās cilvēku vidū. Vēlāk Pestīšanas vēsturē parādījās jauns starpniecības tēls - gudrība. Jūdaismā sākot ar 3. gs. pirms Kristus bija ierasts apcerēt Dieva gudrības personifikāciju un aprakstīt to ar izteiksmīgu tēlu palīdzību. Jūdu izpatnē gudrība tieši izgāja no Dieva, pildīja saistošo un starpniecības funkciju radīšanā un atklāsmē, jo tā izgāja no Dieva mutes, dzemdēta pirms visa (Sīr 24, 3-7; Sak 8,22-33). Gudrība no vienas puses pietuvojās Torai, Mozus likumam, kurā tā iemiesojās un no otras puses saistījās un ar helēnisma stoicima izplatīšanos identificējās ar Logosu.

Jēzus Kristus uzsākot savu publisko darbību pievērsās arī mācīšanai ar autoritāti un bieži tiek saukt par “rabi”, jo bija gudrības mācītājs. Atklātā gudrība nāca no Dieva, kuru tikai Viņš pazina un varēja atklāt. Viss Jāņa Evaņģēlijs apraksta Jēzu kā Tēva atklājēju un Viņš runāja tikai to, ko saņēma no Tēva. Jēzus nav tikai gurības un patiesības mācītājs, bet pats ir gudrība (1 Kor 1,24) un patiesība (Jņ 14,6), un mācekļi drīz vien sāka identificēt Viņu ar noslēpumaino gudrību, kas pastāvēja Dievā pirms radīšanas un, kas bija jau ievērots Vecās Derības gudrības literatūrā (Sak 8; Īj 28; Gudr 7, Sīr 4-6, Bar 3). Šī literatūra īpaši un atkārtoti uzsvēra radības skaistumu, kārtību un adekvātumu. “Radības vieglumu, rotaļīgumu, skaistumu un absoluto pilnību diez vai labāk  var izteikt kā priecīgas, neierobežotas spēles tēlā. Protams, metafora par “radošās gudrības spēli” tiek izmantota arī, lai pateiktu, ka Dievs priecājas par radību. Tās nebija sāpīgas dzemdības, noteikti ne spntānais aborts, bet gan viegla un krāšņa spēle - un tāda tā varētu palikt mūžīgi, ja cilvēki pievērstu uzmanību radības gudrībai un spēlētu līdzi tai.”** Tie, kas neciena radības kārtību un sagroza dabas ieceri, nodara kaitējumu sev, jo Dievs nav tas, kas soda, bet cilvēki paši sevi soda un neizpilda savus dzīves mērķus. Svētā Trīsvienība ļauj atgriezt cilvēkam sākotnēju spožumu, vieglumu un skaistumu, bet tad dzīve ir jāpakļauj Jaunās Derības ceļam pie Tēva caur Jēzu Kristu Svētajā Garā. 

* Starp biblistiem pastāv diskusija kā tulkot Sak 8,30 vārdus: darbinieks vai mīļotais bērns. Šeit sekosim otrajai tulkojuma iespējai. Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022, 21, 178.lpp.

** Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth, 21.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap