Kol 1,24-28, svētdiena XV, C

Kol 1,24-28

Pāvils no ieslodzījuma Romā pasniedz vēstuli, lai to
aizvestu Kolosiešiem. Pāvils ievietots burtā "P".
Manuskripts no Anglijas, 12.gs. beigas un 13.gs. sākums.

20. jūlija svētdienā turpinām lasīt Pāvila vēstuli Kolosiešiem, un ja iepriekšējā svētdienā lasījām himnu par godu Kristum, tad pēc tās seko vairāki motīvi, kuros apustulis atgādina ticīgajiem viņu dzīves jauno situāciju un norādot uz savu dalību Kristus noslēpumos. Kristieši ir aicināti ciest kopā ar Kristu (skat. Mk 8,34). Šis aicinājums nav vērsts uz ciešanām, bet vispirms uz sekošanu Kristum, jo nevar Viņam sekot bez dalības Viņa ciešanās. Pāvils apvieno vēlmi būt kopā ar Kristu ar dalību Viņa ciešanās. Apustulis pieredzēja to pašu ko Kungs, jo kalpošana un taisnīga dzīve rada pretestību un ved caur ciešanām un vājībām pie nāves, kas līdzīga Kristus nāvei. Pirmos kristiešus ātri sāka vajāt un daudzi kļuva par asinslieciniekiem, un saprata, ka piedzīvo paša Jēzus Kristus situāciju. Moceklības liecībai ar mieru un prieku bija pārsteidzošs spēks.

Lasījums sākas ar vārdiem, kas caur gadsimtiem ir radījuši daudz jautājumu: “savā miesa papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās” (Kol 1,24). Vai Kristus ciešanām kaut kas pietrūkst un Pāvilam tās ir jāpapildina? Jāuzsver, ka Kristus pestījošās ciešanas ir pietiekošas, bet tas, kas vienmēr ir nepieciešams ir Jēzus Kristus Evaņģēlija sludināšana. Pāvils savās vēstulēs saista prieku ar apspiešanu pasaules beigu perspektīvā un savas ciešanas izprata kā laiku beigu kristiešu apspiešanu un viņu apvienošanos ar cietošo Kristu. Savas ciešanas viņš izprata kā upuri par draudzēm, kurām viņš rakstīja vēstules. “Kristus ciešanu papildināšanu” uztvēra konkrēti, jo varēja trūkt kalpotāju grūtajā apustuliskajā misijā vai bija jāpapildina materiālie trūkumi pārdalot to no bagātajiem kristiešiem pie trūcīgajiem. Pāvils norāda, ka savās ciešanas garīgā veidā aptver un stiprina ticīgos.

Kristus atvēra mums iespēju līdzi ciest ar Viņu. “Visiem, kas cieš šajā pasaulē – slimajiem, neārstējamiem un mirstošajiem, cietumā esošajiem un spīdzinātajiem, apspiestajiem un bezcerīgi nabadzīgajiem – ir jāzina, ka savā situācijā viņi nav nolemti pilnīgai bezspēcībai: ja viņi apvienos savu bezcerību ar krustā sisto Dieva Dēlu, viņi darīs vairāk, lai celtu patieso Dieva valstību nekā daudzi zemes laimes arhitekti. Protams, cilvēkiem, un jo īpaši kristiešiem, ir jādara viss iespējamais, lai mazinātu cilvēces pašreizējās un nākotnes ciešanas. Taču, to darot, viņiem nevajadzētu aizmirst Jēzus teiktās svētības, kad viņš caur ciešanām un krustu raugās uz augļiem”*, kas ir izteikti kalna svētībās.

Pāvilam ticība ir ar izteiktu sabiedrisku raksturu un savas ciešanas viņš redzēja Baznīcas kontekstā. Savās vestulēs rakstos par savām ciešanām, apustulis atklāj, ka saņēmis no Dieva dāvanu, kas ļāva viņam tās pieņemt ticības garā un vērtēt tās pestīšanas plāna un vēstures gaismā. Pāvilam nebija grūti pieņemt domu, ka var ciest otra dēļ, vai dēļ Baznīcas un arī Kristus darbu labad. Dzīve Kristus dēļ ir sevis atdošana, lai viņš varētu ticīgajā rīkoties, lai Kunga noslēpums īstenotos cilvēka dzīvē un Baznīcas kopienā notiktu Kristus pashālais notikums Viņa Miesas - Baznīcas labā. Kristietis tādā veidā nodod savu dzīvi Kristum, kur Viņa Noslēpums kļūst klātesošs arī praksē caur tuvākmīlestību kādu mums parādīja Jēzus Kristus ar savu nesavtīgo un atvērto attieksmi pret citiem, pat pret tiem, kuri neprot pozitīvi uz to atbildēt. Pāvils vienmēr palika priecīgs, jo dziļi uzticējās Dievam, jo redzēja savas darības augļus kristiešu ticības dzīvē.

Kristīgais garīgums ir cieši saistīts ar ķermeniskumu, jo garīgā dzīve aptver visu personu, kas ir vērsta uz Jēzu Kristu un šī kustība, kurā ķermenim ir sava loma saistās arī ar ciešanām. Pāvils neizvairījās no īstenības radītajām grūtībām un reālistiski uzlūko dzīves samezglojumus un smagos posmus, kuri ir pārejoši un kurus ir jāpārvar nākotnes labumu perspektīvā (skat. 2 Kor 4,17). Pāvilam ciešanas ir cieši saistītas ar Kristu, jo viņš tās atdod Kungam, lai tās iegūtu vērtību un kļūtu par “papildinājumu”. Ir tikai viens Kristus krusts, kuram kristieši pievieno savas ciešanas un līdzīgi ir tikai viena Kunga augšāmcelšanās, kurā ticīgie piedalās. “Kristus ciešanu papildināšanu” varētu pārprast, domājot, ka Kristus ciešanas nebija pietiekamas pestīšanai un ka svēto ciešanas ir jāpievieno, lai tās pabeigtu, bet tas, ko Pāvils gribēja pateikt ir tas, ka pietrūkts viņa ciešanu Kristus un Baznīcas dēļ, un līdzīgi katra ticīgā ciešanas jeb uzticība Dieva gribai, kas var izsaukt dažādus pārbaudījumus un ciešanas, ir tas, kas nepieciešams Kungam, lai Baznīca varētu izplatīties katrā laikmetā un zemē.

* Hans Urs von Balthasar, You Crown the Year With Your Goodness: Sermons Throughout the Liturgical Year, San Francisco: Ignatius Press 1989 - 59.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap