Jēk 5,7-10, III adventa svētdiena, A

Jēk 5,7-10

Jānis Kristītājs cietumā, manuskripts no Austrijas

1425-1435.g. 

St. John the Baptist in prison - Institute of Material Culture of the

Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārda lituģijas otrajā lasījumā Baznīca piedāvā lasījumu no Jēkaba vēstules, kuras saturs ir pilns ar brīdinājumiem un šīs svētdienas fragments iedrošina uz pacietību ciešanās. Kristīgā dzīve un pacietība ir iespējama tikai lūgšanu garā un Jēkabs to uzsver vairākās vēstules vietās. Interesanti, ka vēstulē nav pieminēta Jēzus nāve un augšāmcelšanās, tomēr apustulis Jēkabs gaida Kunga nākšanu (gr. parousia, Jēk 5, 7-8) un aicina kristiešus nepagurt. Autora mācībai par cerību uz Kunga otro atnākšanu pamatā ir augšāmceltais un pagodinātais Kristus. Jēkabs uzrunāja ciešanas piedzīvojošos svētos un mudināja viņus būt pacietīgiem. Tas bija viņa padoms vēstules sākumā (Jēk ​​1,1-5) un vēstules noslēgumā, ko lasam šajā svētdienā. Dievs nelabos visas pasaules netaisnības, kamēr neatgriezīsies Jēzus Kristus un kristiešiem ir pacietīgi jāiztur un jāgaida. Jēkabs šajā īsajā lasījumā trīs reizes atgādina par Kunga nākšanu.

Lasījums sākas ar pacietīgā zemnieka piemēru, kas varētu būt atsauce uz Jēzus līdzību par augošo sēklu (Mk 4,26-30) kā pretstatu tiem, kas vēlējās ātri un efektīvi veidot dedzīgu perfektu kristiešu kopienu. Svētajā Zemē “zemes vērtīgie augļi” (Jēk 5,7) norāda uz diezgan mazām saimniecībām ar ierobežotām pārtikas devām. Vecajā un Jaunajā Derībā raža ir Dieva tiesas tēls, kuru Jēkabs paredzēja īstenojamies tuvākajā nākotnē. Pacietība šeit ir domāta kā nepieciešamība noskaņot savu raksturu ilgam skrējienam jeb domāt ilgtermiņā un koncentrēties uz pēdējo dzīves cīņu un raudzīties uz Kunga atnākšanu. Pacietības būtība ir redzama zemniekā, kurš pacietīgi gaida nepieciešamo lietu un ražu. Ja cilvēks ir nepacietīgs, viņam labāk nekļūt par zemnieku, jo graudi neizaug dienas laikā un viņam arī nav nekāda vara pār laikapstākļiem. Zemnieks bija gatavs pacietīgi gaidīt, jo viņa raža bija “vērtīga” (Jēk 5,7) un uz vērtīgām lietām ir vērts gaidīt.

Kristieša tēls šajā lasījumā tiek attēlots kā "zemnieka garīgums", kurš gaida ticības augļus. Ticības dzīvē arī ir savi posmi vai “gadalaiki”. Ticības ražu var baudīt tikai tad, ja kristieša sirds ir pamatīga un pacietīga. Nepacietība ticības dzīvē bieži var novest pie nepacietības pret Dieva un cilvēkiem, kas var izpausties skarbumā vienam pret otru un tādā veidā var palaist garām ražas laiku. Jēkabs mudināja ticīgos būt pacietīgiem un izturīgiem līdz Kunga atnākšanai, jo Jēzus atnākšana ir nenovēršamu un apustulis mēģināja panākt, lai ticīgie saskatītu sevi kā piederīgus garajai liecinieku, praviešu rindai, kuri vienmēr palika uzticīgi Kungam (Jēk 5,10). Kristieši ir pravietiska tauta ar vērtībām, kas atšķiras no pasaules vērtībām. “Šeit Kungs vērš pacietību pret juteklisko mīlestību un bagātībām un baudu kāri, pret mīlestību pret tagadnes un laicīgajām lietām. Tas ir visu ļaunumu cēlonis un izcelsme, daudzu pazušanas cēlonis, jo viņi ar pārmērīgu mīlestību mīl laicīgas lietas.”*

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica Sexagesimae, Homilia 168, X.

br. Jānis Savickis OFMCap