1 Kor 1, 10-13.17, III svētdiena, A

1 Kor 1, 10-13.17

Pāvils rokās tur lielu zobenu un vēstnesim nodod rakstu rulli.
Manuskripts no Itālijas, Boloņas, 13.gs. beigas. Marginālā
figūra nav konkrēta persona, bet izdomāta groteska un
rokā tur tekstu vai pergamenta strēmeli ar pseido-rakstu,
 ko viduslaiku iluminatori bieži izmantoja kā ironisku
parodiju par galveno svēto tekstu lapas centrā, radot
kontrastu starp Svētajiem Rakstiem - Pāvila vēstuli un
marginālo, “tukšo”, bezjēdzīgo, absurdo, ironisko
un nesalasāmi haotisko tekstu figūtas rokās.

25. janvāra svētdienā noslēdzas lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību un otrajā Dieva vārda liturģijas lasījumā ir fragments no pirmās vēstules korintiešiem sākuma daļas (1 Kor 1,10-4,21), kurā Pāvils koncentrējas uz šķelšanās problēmu jeb dalīšanās garu, kas parādījās draudzē pēc viņa došanās prom no Korintas pilsētas un draudzes. Sānsensība kristiešu draudzē ir pretruna, jo Kristus ir nedalīts (1 Kor 1, 10-16). Korintas kristiešu starpā parādījās strīdi, kas sāpīgi ietekmēja kopienas vienotību un Pāvils to uzreiz atzina par lielu problēmu un visā nopietnībā stājās tai pretī. Korintas ticīgie lauza vienotības principu un vairāk pieķērās tiem no kuriem pieņēma ticību un kristības. Kādām frakcijām piederēja Korintas kristieši. Viena daļa identificējās ar Pāvilu, citi ar Apollosu, kurš ieradās no Efezas, citi izcēla saiti ar Pēteri un citi ar Kristu. Kas Pāvilam liek rakstīt korintiešiem, ka neparasti ir identificēties ar Kristu? Izklausās dīvaini. Šie kristieši vai nu nesaprata atšķirību starp Evaņģēlija sludinātājiem un Kristu, kas ir sludināšanas centrā, vai arī neievēroja nekādas saites ar sludinātājiem un apgalvoja, ka padodas tikai tieši Kristum. Izskatās, ka trīs no četrām grupām apšaubīja Pāvila autoritāti un ceturtā bija viņam pārlieku piesaistījusies. Tās nebija garīgās tradīcijas, bet ap personām veidotas grupas, kas bija pārāk piesaistījušās saviem dibinātājiem un garīgajam vadītājam.

Šī situācija parāda, ka Korintā Pāvils nebija vienīgais evaņģelizators un pēc daiļrunīgā Apolla ierašanās labprāt izvēlējās vairāk turēties kopā ar šo sludinātāju nekā apustuli. Iespējams, ka arī Pēteris apciemoja Korintu vai arī viņam bija kāda spēcīga ietekme uz kādu kristiešu grupu, kas deva viņiem iespēju apšaubīt Pāvila autoritāti. Šādi noskaņojumi veicināja šķelšanos. Pāvils šādās grupās redzēja apdraudzējumu Kristus aicināto vienotībai. Pāvils atbildi meklē pozitīvā motivācijā un skaidroja, kas ir kristietis un kā viņam sevi jāizprot, un tikai pēc tam sniedz norādes kādā veidā draudzei ir jādarbojas, un uzdeva retorisku jautājumu: “Vai tad Kristus būtu dalīts? Vai Pāvils jūsu dēļ būtu krustā sists, vai jūs būtu Pāvila vārdā kristīti?” (1 Kor 1,13). Protams, ka atbilde ir negatīva. Pāvils kristību jautājumu novieto otrajā plānā un pirmajā plānā notiek Evaņģēlija sludināšanu, lai uzsvērtu, ka kristību pieņemšana no kāda nenozīmē padarīt sevi atkarīgu un veidot kādu īpašu grupu. Šādā veidā pieredzēt ticību nozīmētu pārņemt pasaules paraugus un uzvedības modeļus, kuros dominē savas personas izcelšana un cilvēku piesaistīšanās vienam pie otra par labu savai grupai nevis vienotībai. Kristiešu starpā jāvalda citiem principiem, jo Evaņģēlija spēkam nav jābūt atkarīgam no sludinātāja argumentiem, ietekmes, prasmēm un “gudrības vārdiem” (1 Kor 1,17) saskaņā ar cilvēku izpratni un stratēģiju.

Dalījumi ir jāatmet, jo svarīgākās ir attiecības ar Kristu un Evaņģēlija spēks ir Kunga krusts, kura pieņemšana un atmešana veido divas cilvēku grupas. Ja starp ticīgajiem būs dalījumi, tad krusta noslēpums būs nesaprotams un kristiešu pašpāliecinātība neļaus pieredzēt savu nepietiekamību un vājumu, bet vairāk savu gudrību un prasmes skaidrot patiesību. Pāvilam šādas situācijas lika vēl spēcīgāk uzsvērt krusta spēku savā sludināšanā, kurā pretstatīja pasaules gudrību un krusta spēku. Pasaules jēdzieni - gudrība, spēks, inteliģence - tiek nostādīti Dieva darbības priekšā - muļķība, ieļaunojums, vājums. Šis pretmets caurauž šīs svētdienas lasījumu. Korintieši varēja sev tuvās grieķiem ierastās domāšanas rezultātā mazināt Evaņģēlija vēsti līdz pašai teoloģijai un gudrībai, un tāpēc cilvēciskie elementi varēja gūt pārsvaru pār krusta muļķību (1 Kor 1, 13). Nav jābrīnās, ka korintieši lielāku uzmanību pievērsa sludinātāju valdzinošajām spējām nekā pestīšanas vārdiem, kurus viņi nesa. Korintas kristiešu grupas ne tikai vienkārši palika pie sava, bet savā starpā nodarbojās ar sāncensību, lai ieņemtu pirmo vietu.

Ja pirms nedēļas lasījām kā Pāvils vēstules sākumā korintiešus sauc par svētajiem un aicinātajiem, tomēr vēstules gaitā un jo īpaši šajā svētdienā parāda, ka grēks un izgāšanās var būt atklāts visās kristīgās kopienas dzīves jomās. Korintā bija strīdi un sāncensības, bet vēstules gaitā uzzinām, ka divi draudzes locekļi griezās pie pagānu tiesas, lai savā starpā risinātu saspīlējumu (1 Kor 6,1-7) vai citi padevās nešķīstīgai izlaidībai (1 Kor 5,9-13; 6, 12-20) un vēl cita kristietim nepiederoša rīcība. Korintas kristiešu draudze visādā ziņā ir viena no interesentākajām visā Jaunajā Derībā, jo tajā parādas pirmkristiešu kopienas gaišās un ēnas puses. Vislielākā ēna bija bēgšana no krusta. Tas nenozīmē, ka Korintā krusta tēma tika noklusēta, bet tam tika atņemts spēks skaidrojot to nesaistīti ar dzīvi Kristū. Krustāsistā skandāls nav tik svarīgs kā labi darbi un svarīgāks ir Augšāmceltais Kungs un Viņa Gars. Pāvilam svarīga ir krusta loģika, sevis dāvāšana jeb mīlestība, kas īstenojas kristiešu starpā dažādos ticības līmeņos. Protams, Pāvils ļoti labi zināja par Kristus augšāmcelsānos, bet vēl spēcīgāk gribēja atgādināt, ka Augšāmcēlies vienmēr ir arī Krustāsists. Komūnija nāk no Dieva un cilvēks tajā ieiet aicinājuma spēkā un nevis savas lēmuma spēkā, un aug tajā pateicoties uzticībai Dievam. Dalījums ir zīme, ka kaut kas nav kārtībā ar tiem, kas sevi uzskata svarīgākiem par Kungu un sadalīta kristiešu kopība noliedz, pretēji saviem vārdiem un nodomiem, ka Jēzus ir vienīgais Kungs. Tikai krusta spēkā var salauzt savu vēlmi būt kaut kam svarīgākam Baznīcā un tāpēc ir jākļūst par kalpu un mazāko. “Dieva vārds tiek dāvāts tikumīgiem cilvēkiem, jo saucas par Viņa tautu. Kad mums ir darbi un vārdi, kas atbilsts šim vārdam, tad Viņa vārdu mēs paaugstinam - ne personiski , bet kopīgi, jo esam būvēti “vienprātībā un kopīgā atziņā”.”* (1 Kor 1, 10).

*sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.190 [Ps 33]

br. Jānis Savickis OFMCap