Rom 5, 12-19, I gavēņa svētdiena, A

Rom 5, 12-19

Priesteris tur biķeri. No tā galvas izaug zaļš koks ar krustu
centrā. Tas simbolizē atpestīto Ādamu Kristū. Kaila sieviete
kreisajā pusē ir jaunā Ieva, kas tur ābolu, kas ir dzīvības
auglis jeb Kunga miesa. Kreisajā pusē divpadsmit lūdzēji,
kas pārstāv Ādama ciltsrakstu. Eņģelis ved ceļinieku (Ādamu?)
ar maisu/nastu un spieķi pie altāra kā Dieva žēlastības zīme.
Manuskripts no Lielbritānijas, flāmu izcelsme1435.g.

Gavēņa pirmajā svētdienā otrais Dieva vārda lasījums ir no Pāvila vēstules romiešiem 5. nodaļas, kas veido vēstules centrālo daļu (5-11.nod.). Kristus atvēra mums ceļu uz draudzību ar Dievu. Apustulis skaidro Kristus veikto attaisnošanu, kas ir izlīgšana ar Dievu, tā pārvar grēku, ir pieejama katram cilvēkam un visai cilvēcei. Pieņemot Jēzu Kristu cilvēks saņem mieru, kas ļauj dzīvē pieredzēt paļāvību uz Dievu nāves priekšā un uzticīgi gaidīt mūžību. Šajā svētdienā uzsvars tiek likts uz visas cilvēces pestīšanu un Pāvils salīdzina Jēzus nāves sekas ar Ādama izgāšanos. Pāvils vēlējās parādīt, ka Kristus izlaboja ar uzviju pirmvecāku grēku un tā sekas. Jēzus Kristus ir Dieva atbilde grēka un nāves ienākšanai pasaulē. Ar lielu prieku apustulis aprakstīja lielu pretstatu starp grēka sekām un Dieva žēlastību, kas cilvēkiem dāvāta caur Jēzu Kristu. Likums nevarēja dzēst grēku, bet deva lielāku grēka apziņu. Kungs nodrošina nepieciešamo spēku, lai pārvarētu grēku un dāvā dzīvi, kas ir varenāka par nāvi. Ādama nepaklausībai Jēzus pretī liek savu paklausību un tāpēc Kungu var nosaukt par jauno Ādamu, kura darbība un spēks ir tik liels, ka viss ko Viņš dara, var nosaukt par jauno radību.

Pāvila vēstulēs varam lasīt par kristīgo un biblisko izpratni par cilvēka grēku, un svarīgs teksts šai ziņā ir šīs svētdienas lasījums. Pirmajā teikumā: “caur vienu cilvēku grēks ienāca pasaulē un caur grēku nāve, tā arī nāve ir iespiedusies visos cilvēkos, jo visi ir grēkojuši” (Rom 5,12). Grēks šeit ir attēlots kā kaut kāds pārpersonisks un pārvēsturisks spēks. Pagānam tas liktos kaut kas mitoloģisks, ja grēku uztvertu kā personu, bet Pāvils to šeit tā nedomā, jo viņam grēks ienāca pasaulē caur personisku un vēsturiski sagrēkošanu: "Nāve valdīja no Ādama [Rom 5,15a], dodot sākumu iznīcinošai varai [..]; dzīvības valstība atnāca un iznīcināja nāves varu un iesākās jauna piedzimšana, jauna dzīve un cita eksistences forma, mūsu pašu dabas pārmaiņa."* Kristus žēlastība pārmaina mūs no grēciniekiem uz taisnīgajiem, no grēka vergiem uz Dieva dēliem, no solidāriem ar Ādamu pie solidāriem ar Kristu.

Pāvils vēlējās piedāvāt saviem lasītājiem noteiktu sintēzi un plašu vispārēju izklāstu. Viņš salīdzināja divus ceļus: viens uz leju (Ādams) un otrs uz augšu (Jēzus). Abos ceļos ir sava veida solidaritāte un sava veida auglīgums: Ādama auglīgums izpaužas grēkā, tā potenciāla atbrīvošanā un cilvēces nospiešanā. Jēzus piedāvā citu ceļu, tik nepierastu grēka loģikai. Šeit auglība arī nāk no viena avota Kristus, kas izplešas pa pasauli. Pāvils izveidoja šādu plašu vīziju par diviem avotiem - Ādams un Kristus - , kurā pirmais ir pretstats otrajam. Ādams met savu ēnu pār Kristu, bet Kristus gaisma izgaismo Ādamu. Pāvils šeit neraksta par Ādama grēka iemesliem, bet tas nenozīmē, ka tos nezina, jo “nāve pasaulē ienāca velna skaudības dēļ” (Gudr 2,24). Kristīgajā pestīšanas pieņemšanā cilvēces solidaritātei ir principiāla loma, jo kā Ādamā visi grēkoja, tā Kristū visi atpirki. Šī saistība neiet tikai no pirmvecākiem uz visiem pēcnācējiem un ne tikai no Kristus uz konkrētajiem atpirktajiem, bet tā drīzāk ir noslēpumaina savstarpēja saite, kas vieno visus ticīgos (Rom 12,4).

Šīs svētdienas lasījumā netiek tikai salīdzināts Ādams un Kristus, bet viņu lielākie darbi ar visām sekām. Kristus paklausība iznīcināja Ādama nepaklausības sekas. Katrs no šiem cilvēkiem ienes pasaules vēsturē kaut ko savu, kurā tiek ievilkti visi citi viņu pēcteči. Ādams ar vienu kritienu ievelkt visus grēkā un nāvē. Jēzus ar krusta upuri pavelkt cilvēkus taisnībai un dzīves pārpilnībai. Pāvils uzsvēra paklausības un žēlastības pārākumu pār nepaklausību un grēku. Šī salīdzinājuma dialektika “viens par visiem un visi par vienu” darbojas divās pretējās nozīmēs. Mūsu solidaritāte ar Ādamu un ar Kristu. Kristus paklausība spēcīgā veidā nosaka, kas ir jaunais Ādams un kontrastē ar veco Ādamu. Jēzus nāve un Viņa misija bija paklausības misija. Evaņģēlists Jānis bieži atkārto, ka Kristus pilda Tēva gribu, kurai bija uzticīgs kārinājumā, agonijā un uz krusta. Krusts bija paklausības kulminācija un brīdis, kad Viņš pilnībā atklājās pasaulei. Pāvilam Krusta paklausības akts ir centrālais Kristus dzīvē, bet Ādamam centrā ir nepaklausība.

Šajā svētdienā Evaņģēlijā lasām par Jēzus kārdināšanu un tā izsaka Viņa nemitīgo cīņu ar tumšajiem ļaunuma spēkiem, kas apņem mūs no pirmgrēka un pārpludina pasauli. Šī cīņa kļūst ļoti konkrēta un redzama, kad Jēzus sadurās ar grēcīgiem cilvēkiem, kas Viņu atmet un nevarēja panest Viņa taisnīgumu. Šī cīņa kā process aptver visus Evaņģēlijus un palīdz daudz dziļāk izprast Jēzus nāves noslēpumu. Jēzus kārdināšana tuksnesī atklāj Kunga pilnīgo viengabalainību un tas ir īpaši svarīgi ticīgajiem pasaulē, kur visu var uztvert divdomīgi un tāpēc mums ir jābūt ļoti pateicīgi Viņam par lielo skaidrību, kuru Viņš grib ienest mūsu dzīvēs. Kunga kārdināšana arī tieši norāda uz vēstules romiešiem fragmenta izskaņu: “caur viena cilvēka paklausību daudzi tiks darīti taisni” (Rom 5, 19b).

* sv. Gregors no Nisas, Pashālās homīlijas: In Christi resurrectionem I, 277.

br. Jānis Savickis OFMCap