Lk 17, 5-10, svētdiena XXVII, C

Lk 17, 5-10

6. oktobra svētdienā mēs noslēdzam septiņu svētdienu ciklu, kurā mēs varējām iepazīt kādi nosacījumi jāņem vērā, lai īstenotu savā dzīvē Kristus māceklību. Ja mēs atskatāmies uz visu šo laiku, mēs varam atminēties kādi ir šie māceklības nosacījumi: apgriezts savu pāraugušo “es” (Lk 13,22-30); pazemība pret tuvākajiem (14,1.7-14); radikāla Jēzus pieņemšana un novietošana dzīves centrā (14,25-33); autentiska atgriešanās (15,1-32); bagātību bīstamība (16,1-13); bagātības nevar būt kā vienīgais dzīves mērķis (16,19-31). Šosvētdien pēdējais Evaņģēlija fragments šajā ciklā aicina mūs pārdomāt savu ticību, kurai jāveido dzīvības pamats. Māceklības apziņas nostiprināšana palīdzēs nākamajās svētdienas pārdomātu Dieva valstības noslēpumu “mūsu vidū”. Evaņģēlijs ieved mūs ticības pieredzes pasaulē, kurā mums ir jārūpējas par tās pavairošanu, lai neiekristu vispusības vai bagātības atkarībās. Par bagātību un izolācijas briesmām varējām pārliecināties iepriekšējās divās svētdienās. 

17. Lūkasa Evaņģēlija nodaļa iesāk pēdējo stāsta daļu kurā Jēzus dodas uz savu galamērķi - Jeruzalemi, kur arī svinīgi Viņš iebrauks (Lk 19, 37-38). 17. nodaļā iesākas ar dažādām pamācībām un līdzībām. Nodaļas sākumā Jēzus runāja par nemitīgu piedošanu. Mācekļi saprata, ka ir nepieciešama liela ticība, lai piedotu, un tāpēc viņi jautāja par ticības pavairošanu. Māceklības ceļā bieži var pieredzēt savas ticības vājumu un nespēju saprast Kunga vārdus, un vēl jo vairāk to iedzīvināt ikdienā. Pirmajā lasījuma daļā Jēzus runāja par mācekļu ticību, kurai jābūt tik lielai kā sinepju graudiņam, lai veiktu lielus darbus. Šī līdzība mums atgādina, ka sēkla aug apslēpta kā Dieva valstība (Lk 13,18-19). Otrā daļa iepazīstina mūs ar līdzību par apzinīgo kalpu, kurš gaida savu kungu un ēd tikai tad, kad saimnieks ir pabeidzis ēst. Evaņģēlists lietoja šīs līdzības, lai uzsvērtu, ka kristīgais kalpojums ir pienākums un nevis kaut kas tikai ārišķīgas vai morāls. 

Ticība nodrošina šo kalpošanas un māceklības identitāti, jo ticība ved pie ticīgas rīcības, bet ticības trūkums noved pie trauksmes un bailēm (Lk 5,20; 7,9.50; 8,25.48). Lūkas raksta par ticību kā par uzticību un mācekļu lūgumu Jēzum “vairo mūsu ticību!” (Lk 17,5) burtiski var tulkot “pievieno mums ticību”, bet lūguma ir jēga: “padari mūs par uzticīgiem cilvēkiem” vai “dāvā mums ticību līdzās citām dāvanām, ko esam saņēmuši”. Mācekļi iepazīstot Jēzus mācību redzēja, ka viņiem, kā Dieva valstība iemītniekiem, ir jābūt uzticīgiem mazajās lietās (Lk 16,10-13). Tomēr ne tik svarīgs ir ticības lielums, bet ticība Dieva lielumam un varenībai. Maza, bet autentiska ticība. 

Šajā ticības ceļā var rasties kārdinājums padoties garīgajam lepnumam un tāpēc Jēzus deva šo piemēru par apzinīgo kalpu. Kad mēs veicam kādu uzdevumu, mēs nevaram apgalvot, ka esam veikuši ko vairāk nekā mums vajadzētu. “Nederīgs” (Lk 17,10) šajā kontekstā varētu nozīmēt “tas, kurš nenes ienākumus”. Šo pašu vārdu evaņģēlists Matejs lietoja rakstot par “nelietīgo kalpu”, kurš noslēpa savus talentus un kuru izmeta “ārējās tumsībā; tur būs raudāšana un zobu griešana” (Mt 25,30). Pat mūsu labākais kalpojums nedod Dievam kādu ieguvumu un mums privilēģijas Viņa priekšā: “Jo kad es sludinu evaņģēliju, tas nav man par godu, bet tas man nepieciešami jādara. Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9,16). Labākajā gadījumā mēs izdarām tikai savu pienākumu.

Jēzus saviem mācekļiem atgādināja, ka viņiem ir atbildība Dieva priekšā. Pirmā no tām ir ticība, taču pareiza un autentiska ticība; otrā - pazemīga kalpošana. Evaņģēlists Lūkas ticību saista ar pestīšanu un atgriešanos “šodien” un “ikdienas”, jo mācekļiem ir jāsaskaras ar pasaules kārdinājumiem un nevis ar kādu abstraktu nākotni. Īpaši Lūkas uzsver spēju dalīties materiālajos labumus kā ticības un nožēla zīme (Lk 19,1-10). Kā divas svētdienas iepriekš mēs varējām pārliecināties, nauda pati par sevi nav ļauna, bet var kļūt par alkatības un viltus drošības līdzekli, kas nav saistīts ar mieru, ko dāvā Dievs. Kungs aicina uz nedalītu sirdi, kas ir gatava kalpot bez aprēķina un pretenzijām. Nevar kalpot Kungam ar algota strādnieka domāšanas veidu: kāds darbs, tāda samaksa, ne vairāk, ne mazāk; tas nav līgums. Jēzus vēlas, lai mācekļi drosmīgi un atbildīgi uzņemtos Valstības prasības, pilnīgi citā garā: prieka un pateicības garā. Lai dienas darbu noslēgumā neteiktu “beidzot”, “es vēlos šo dienu aizmirst”, bet vienkārši izpildīt savu pienākumu. Tomēr tas nenozīmē, ka pat vismazākais pienākums ir nenozīmīgs, viss ir ļoti labs, bet svarīgi sirdī pieņemt domu, ka es esmu Kunga kalps. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 16, 19-31, svētdiena XXVI, C

Lk 16, 19-31

29. septembra svētdienā mēs turpinām pārdomāt Lūkasa Evaņģēlija 16. nodaļu, kurā varam iepazīt kāda ir jāveido mācekļa attieksme pret materiālajām lietām. Šajā svētdienā lasījumi uzvedina uz atziņu, ka visas lietas ir Dieva dāvana. Materiālie labumi paši sevī nav slikti, bet tos var slikti izmantot. Katrs atsevišķi un kā ticīgo kopiena, šo svētdien mēs esam kā “pieci brāļi” (Lk 16,28) no līdzības, pie kuriem Kungs vēršas ar nopietnu, bet arī ierastu vēsti: savas dzīves jēgu nevari būvēt ap lietām, jo tās var paverdzināt un vājināt Dieva klātbūtnes pieredzi. Līdzība par bagāto vīru un Lācaru turpina tēmu par bagātību bīstamību un to, ka tās pastiprina koncentrēšanos uz sevi. Jēzus līdzības motīvi senatnē bija plaši pazīstami: nākotnes izredzes tiem, kas izturas nevērīgi pret nabagiem ir drūmas.

Pasaulīgā komforta noskaņā bagātais vīrs izturējās bezjūtīgi pret nabagu un tas arī sagrāva viņa dzīves un nākotnes perspektīvas. Katrā laikmetā ir cilvēki, kas dzīvo izšķērdīgu un bezrūpīgu dzīvi, un nerūpējas par to, kas nokrīt no viņu galdiem. Bagātnieka purpura tērps bija īpaši grezns sevis prezentācijas veids. Jēzus šajā līdzībā apraksta ļoti ārišķīgu un krāšņu dzīvi. Kaut arī šis vīrs varēja kļūt bagāts ir negodīgiem līdzekļiem vai apspiežot nabagus, Jēzus par viņa vienīgo noziegumu uzskata to, kas viņš noveda Lācaru līdz bada nāvei un neko neizdarīja, lai to novērstu. Pārsteidzoši ir tas, ka bagāts cilvēks nepamana nabagu!

Līdzības sākumā mēs uzzinām nabaga vārdu - Lācars. Parasti stāstos parādījās bagātnieka vārds, bet šeit tas ir otrādāk. Vārds Bībelē izsaka dziļumus un personas dzīves vēsturi. Bagātnieka vārds netika minēts, jo viņam nebija personiskā dziļuma un saiknes ar cilvēka dzīves realitāti. Savu dzīvi viņš veidoja uz tukšuma bāzes un pazaudēja savas dzīves vadlīnijas, motīvus, un tā rezultātā palika bez vārda. Bagātnieks nokļuva izolācijā, kuru pastiprināja materiālie labumu, kas arvien spēcīgāk noslēdza viņu egoismā, atdalot no citiem cilvēkiem. Šis cilvēks sasniedza pretēju stāvokli, kas ir raksturīgs cilvēka dabai - vientulību, garlaicību un tukšumu, kas jau ir savā ziņā elles priekšvēstnesis.

Nabadzīgais Lācars nomira un devās pie Abrahama, bet bagātais vīrs tika apglabāts un nokļuva moku vietā. Līdz šim brīdim stāstījums gāja ierastā secībā, bet šeit parādās jauns elements. Vai bagātā vīra brāļi, kuri iespējams arī bija bagāti un bezrūpīgi, var tikt brīdināti par moku vietu pirms ir par vēlu? Abrahama atbilde ir skaidra: viņi tiek brīdināti gan Likumā, gan caur praviešu personām. Abrahams apliecināja, ka Vecajā Derībā bija pietiekoši daudz norāžu, lai mācītu cilvēkiem atbilstošu attieksmi pret dzīvi un nāvi. Tomēr tie, kas vēsti neuztvēra, nespētu pat pieņemt to no tā, kas pieceltos no mirušajiem. Ja ausis ir aizvērtas uz Rakstiem, tad “papildus” brīnumi var būt neefektīvi vai interpretēti pa savam.

Bagātā vīra nespēja ieviest dzīvē mīlestības un žēlsirdības baušļus neļāva viņam ieiet debesu valstībā. Jūdi cerēja, ka piederība tautai nodrošinās viņiem vietu valstībā, bet Jēzus uzsvēra, ka svarīgs ir dzīves veids un spēja redzēt (nabagus) un dzirdēt (Rakstus). Bagātais cilvēks necīnījās ar Dievu vai speciāli neapspieda nabagus, bet vienkārši nepievērsa tiem vērību. Tā ir bagātību bīstamā puse! Neredzēt un nedzirdēt! Vai pieciem brāļiem (Lk 16,28) jeb mums pietiks brīvības, lai saprastu un skaidri uzlūkotu savu un citu cilvēku dzīvi; vai izdosies pārvarēt izolāciju no Dieva vārda. 

Mūsdienu cilvēkiem, kuriem ir optimistiska nostāja pret pasauli, ir tieksme aizmirst par diviem brīvības aspektiem: “no vienas puses atbrīvošana, atsvabināšana, neiesaistīšanās; no otras puses atdošana, kalpošana, iesaistīšanās.” (Yves Congar). Jēzus savā līdzībā atgādina, ka pastāv melīga brīvības izpratne, kas neredz tālāk par galda malu, kur nebūtībā krīt drupatas suņiem. “Brīvība vienmēr saistās ir “riska” pieņemšanu; tā ir spēja uzdrīkstēties iet tālāk par skaidru un apzinātu mērķi.”* Jēzus savu cilvēkmīlestības kalpojumu īstenoja “līdz pat krusta nāvei” (Filip 2,8) un augšāmcēlās no miroņiem, lai dāvātu mums jaunu dzīvību, lai parādītu ceļu pie Tēva, kas atbrīvo no mokošās apaugšanas ar sevi. 

* Karl Rahner, Meditations on Freedom and the Spirit, New York: The Seabury Press 1978, 21.lpp. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 16, 1-13, svētdiena XXV, C

Lk 16, 1-13

Jau vairākas svētdienas pēc kārtas mēs Evaņģēlija lasījumos iepazīstam nosacījumus, kādi jāņem vērā, lai sekotu Jēzum. 22. un 29 septembra svētdienā mēs esam aicināti pārdomāt mūsu attieksmi pret materiālajām vērtībām. Iepriekšējās svētdienas līdzība par pazudušo dēlu parādīja mums, ka ir bīstami visas savas cerības balstīt mantā. Lietas mūs vienmēr pievelk. Tāpēc arī svarīgi ir veidot atbilstošu attieksmi pret lietām, un nevis bēgt vai karot ar tām, jo ar gudri izveidotu sirdi var tās labi lietot un ja Kungs aicina, arī ieturēt lielāku distanci vai pat atteikties no tām. Ir jābūt ļoti modram, lai materiālajiem labumiem neiedalītu Dieva vietu savā sirdī. Lietas vai nauda ir līdzekļi, lai veidotu sabiedrisko solidaritāti. Tieši tāpēc šīs svētdienas Evaņģēlijs mums parāda, ka materiālās lietas var kļūt par brālības un sabiedriskās kārtības instrumentiem.

Jēzus saviem mācekļiem mācīja līdzību, kurā norādīja, ka viņiem ir materiālie labumi jāizmanto valstības vajadzībām. Līdzībā bagātnieks lika norēķināties pārvaldniekam par viņa darbību. Tomēr izrādās, ka pārvaldnieks mantu nepārvaldīja gudri. Senatnē pārvaldnieki tika nolīgti, lai apsaimniekotu bagātnieku īpašumus. Šādu pārvaldnieku mūsdienās var nosaukt par budžeta plānotāju vai pilnvaroto, kurš kontrolē finanšu plūsmas, lai varētu vairāk nopelnīt no īpašumu. Nauda nepiederēja pārvaldniekam, tomēr viņš to līdzīgi kā jaunākas dēls - no iepriekšējās svētdienas līdzības - izšķieda (Lk 15,13). Pārvaldnieku atlaida, bet viņš vēl paspēja iegūt labvēļus no savu darījumu partneru vidus. Kad bagātnieks dzirdēja, ko pārvaldnieks izdarīja, viņš izteica atzinību, jo viņš rīkojās viltīgi. Pārvaldnieks prata plāno uz priekšu, izmantojot materiālās lietas, lai nodrošinātu nākotni.

Šo līdzību var raksturot kā labu mācību ar sliktu piemēru. Jēzus nemācīja, ka Viņa mācekļiem jābūt negodīgiem, bet to, ka viņiem jāprot lietos materiālās lietas nākotnes garīgajiem labumiem. Jēzu neinteresēja veids kā pārvaldnieks atrisināja savu problēmu, bet stāja ar kādu centās nodrošināt savu nākotni. Vai mācekļiem arī nevajadzēja ar tādu pašu noteiktību rūpēties par valstības lietām? Ja pārvaldnieks domāja tikai par sevi, tad māceklis saskaņā ar valstības loģiku. Kā māceklim lietot naudu un lietas? Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta otrajā daļā lasām īsus Jēzus izteicienus, kas aicina pieņemt atbilstošu lēmumu, kas saistās ar radikālu nostāju un iekšējo modrību. Ar lēmumiem nesaskaramies tikai pirms kādiem lieliem notikumiem, bet ikdienas. Iespējams, ka ir daudzas izvēles un situācijas, kuras mēs neuztveram kā “lēmumu pieņemšanas situācijas”, jo tā ir ierasts; iespējams, ka šādas situācijas ir jāatpazīst, jo gan mazās, gan arī lielās lietās mēs varam nostāties starp godīgām un negodīgām izvēlēm, starp uzticību un neuzticību, savtīgum un cēlumu, labo un ļauno.

Kristus māceklim ir jāapzinās, ka viss, kas viņam pieder, ir Dieva dāvana. Viss, kas mums tiek dots nav domāts, lai mūs nomāktu, bet, lai mēs justos brīvi un viegli savās izvēlēs, lai dāvināšana nebūtu nekas smags un sāpīgs. “Cilvēks vai sabiedrība, kas absolutizē īpašuma nozīmi, kļūst par visradikālākās verdzības upuri. Nevienu īpašumu nevar uzskatīt par neitrālu saistībā ar tā ietekmi gan uz cilvēkiem, gan institūcijām. Īpašnieks, kas neapdomīgi kalpo saviem labumiem kā elkam (sal. Mt 6,24;19,21-26; Lk 16,13), kļūst par to īpašumu, un tie viņu paverdzina. Tikai tad, ja atzīst, ka materiālie labumi ir atkarīgi no Dieva, Radītāja, un par to mērķi nosaka kopīgo labumu, tiem var piešķirt atbilstošu funkciju kā derīgiem rīkiem cilvēku un tautu izaugsmē.” (181)*

* Baznīcas sociālās mācības kompendijs, Rīga: Vox Ecclesiae, 2019 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 15, 1-32, svētdiena XXIV, C

Lk 15, 1-32

15. septembra svētdienas Evaņģēlijā dzirdam aicinājumu atgriezties tiem, kas vēl nav pieņēmuši radikālo lēmumu sekot Kristum. Grūtības, kas var rasties mācekļiem un par kurām dzirdējām iepriekšējās svētdienās var izprovocēt atkāpšanos no Jēzus. Tomēr arī tiem, kas ceļā nomaldījušies un attālinājušies no Kunga, Viņš iziet tiem pretī un aicina pie sevis. Cilvēks, kas uzgriež Dievam muguru, izsaka savu pašpietiekamības vīziju par savu dzīvi, Dievs tomēr nepadodas šī noraidījuma priekšā. Evaņģēlijs apstiprina, ka Dievs ir žēlsirdīgs un Viņa prieks par grēcinieku atgriešanos ir neizsakāmi liels. “Muitnieki un grēcinieki” (Lk 15,1) tik izslēgti no reliģiskās kopības. Sakāmvārdu grāmata brīdina: “neej vienu ceļu ar tiem” (Sak 1,15), “kas turas ar muļķiem, tas izput” (Sak 13,20) vai “turies tālāk no vīra nelgas - gudrus vārdus tur nedzirdēsi” (Sak 14,7). 

Šosvētdien liturģijā tiek lasītas trīs līdzības no Lūkasa Evaņģēlija 15. nodaļas, tai skaitā līdzība par pazudušo avi, drahmu un pazudušo dēlu jeb žēlsirdīgo tēvu. Trīs līdzības par Dieva prieku dēļ grēcinieka atgriešanās. Lūkasa Evaņģēlija fragments ir viens no zināmākajiem un iemīļotākajiem visā Jaunajā Derībā. Pirmajās divās līdzībās uzsvars tiek likts uz patiesību, ka Kungs aktīvi meklē tos, kas ir pazuduši un pasīvi negaida, kad grēcinieki pie Viņa ieradīsies paši. Evaņģēlijā lasām, ka garīgā un morālā ietekme nāk no Jēzus un nevis otrādi.

Šeit apskatīsim pirmo līdzību. Ar šīm līdzībām Jēzus uzrunāja tos, kas Viņu apsūdzēja - farizeji un rakstu mācītāji, bet Viņš liek viņiem saprast, ka viņi nav Dieva draugi. Cilvēki, kuriem nebija cerības ieiet Dieva valstībā saņēma prieka vēsti, ka Kungs arī viņus uzlūko. Dievs ir ļoti noraizējies par grēcinieku nākotni un viņu atgriešanās iespējām. Jau iepriekš Jēzus pamatoja savu vēlmi runāt ar tiem, kas tiek atmesti no reliģiskās kopienas: “Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet tiem, kas slimi. Es esmu nācis ne taisnīgos saukt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus” (Lk 5, 31-32).

Kunga vēlmi iet un meklēt cilvēkus atspoguļo gana tēls, kurš meklē vienu pazudušo avi. Kāds varētu jautāt, kāpēc jāmeklē viena aita, ja pārējās ir drošībā. Tomēr Dievs redz šo situāciju savādāk, jo Viņam katrs cilvēks ir svarīgs. Interesanti, ka līdzībā par avi vārds “gans” nemaz nav pieminēts, tomēr Jēzus klausītājam uzreiz rodas priekšstats par vienu no redzamākajiem Vecas Derības tēliem. Lauksaimniecības sabiedrībās gans bija ikdienas ainavas sastāvdaļa. Tieši gana tēls, viņa persona un darbs, palīdzēja Izraelim izprast Dieva garīgo nozīmi tautas dzīvē, tomēr uz gana tēlu noraidoši skatījās oficiālais jūdaisms. Senie pravieši nebaidījās no šī tēla. Ezehiēls pat raksta, ka pats Dievs būs gans un meklēs savas avis (Ez 34,11). 23. psalms pasludina, ka Kungs būs mans gans. Tie, kas klausījās Jēzus vārdus un sasaistīja tos ar Rakstiem, varēja piedzīvot lielu prieku, jo pazudušie nav vairs nolemti savai vientuļajai eksistencei, bet tiek meklēti; ne tikai anonīmi meklēti, ka tur kāds varētu būt, bet Kungs zina, kuru Viņš meklē.

Muitnieki vai nodokļu ievācēji tika nicināti kā romiešu iekarotāju līdzskrējēji, kuri guva arī sev materiālo labumu no tautiešu maksātajām nodevām. Nepatika pret tāda veida grēciniekiem tika uztverta tik nopietni, ka rabīni pat atteicās viņiem mācīt Likumu (Apd 10,28). Ēšana ar grēciniekiem tika uztverta ļoti saasināti. Ja cilvēki sēdēja pie viena galda, tas nozīmēja, ka viņi sveic, pieņem un atzīst otru cilvēku. Jēzus nāca, lai palīdzētu grēciniekiem, bet to Viņš nevarēja izdarīt nesatiekot viņus. Rabīni zināja, ka Dievs pieņem grēciniekus, kuri labojas, taču viņiem tā bija jauna ideja, ka Dievs ir tas, kas meklē un uzņemas iniciatīvu grēcinieku meklēšanā. Dievs ne tikai meklē, bet meklē kamēr atrod un cieši piekļauj pazudušo cilvēku sev klāt. Kungs piedzīvo lielu prieku un nekurn par pazudušajiem, bet ar savu prieku “aplipina” arī citus. Prieks par viena atrašanu aizēno visas skumjas un pāri plūstošā laime liek arī citiem dalīties šajā priekā. Jēzus vārdi bija pretstatā kādam jūdu teicienam, ka Dieva priekšā ir prieks, kad tie, kas kaitina Viņu pazūd no pasaules. Jēzus piedāvā citu Dieva tēlu.

Jēzus tādā veidā apliecināja, ka Viņš pārstāv Dievu. Farizejus un rakstu mācītājus tas tracināja. Viņi uzskatīja, ka Jēzus apiet likumu, noliedz Dieva taisnīgumu un apšauba Derību. Evaņģēlists Lūkas to labi saprata. Šie pārmetumi tika vērsti arī pret pirmajiem kristiešiem, un tāpēc Kunga žēlsirdība bija jānostiprina ar šādu skaidru Dieva tēla attīrīšanu. Dievs Tēvs, cilvēku meklētājs, vispilnīgāk sevi izpauda savā Dēlā, kuru sūtīja pazudušajā pasaulē. Ja Dēls ienāk visdziļākajos pasaules grēka dziļumos, ka pat runā par to, ka Tēvs Viņu ir pametis, tad redzam, ka Kunga cilvēka meklēšana ir radikāla un nopietna. “Dievs apliecina savu mīlestību uz mums, jo īstajā laikā, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5,8). Jēzus cilvēkiem atklāja Dievu, kurš ir žēlsirdīgs. Jēzus krusta nāve bija lielākā liecība, ka Dievs ir pārsteidzošs un mīlošs, kurš nebaidās pat ienākt mūsu ciešanās un līdzi ciest ar mums un ne kā tas, kas tās noņem, bet ir klātesošs mūsu dzīvēs. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 14,25-33, svētdiena XXIII, C

Lk 14,25-33

1.septembra svētdienā mēs tikām aicināti atteikties no lepnības un kalpot brāļiem un māsām 8. septembra svētdienā esam aicināti pieņemt nopietnā un izšķirošā veidā Jēzus personu. Kungs Jēzus ir jānovieto mūsu dzīves centrā un ar lielu mīlestību un aizrautību Viņš jāiepazīst. Neviens cilvēcisku attiecību veids, dziļums un noturība nevar būt svarīgāka par attiecībām ar Jēzu. Katram, kas izlemj sekot Kungam, ir jāapzinās savas izvēles nozīme, sekas un perspektīva. Jēzus vārdi tika vērsti pie mācekļiem, kas jau Viņam sekoja, bet Kungs vēlējās uzsvērt, ka katru dienu ir jāatjauno prioritāšu hierarhija savā dzīvē.

Jēzus vārdi šīs svētdienas Evaņģēlija pašā sākumā daudziem var likties neizprotami, šokējoša vai kāds tos var skaidrot ļoti vienpusīgi, un tāpēc svarīgi ir izskaidrot vārda “ienīst” nozīmi: "Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis” (Lk 14,26). Lai saprastu vārdu “ienīst” ir jāņem vērā, ka bieži caur dažādiem vārdiem un izteicieniem grieķu valodā, kurā ir uzrakstīta Jaunā Derība, caur tekstam “spiežas” ārā aramiešu valoda, kurā runāja Jēzus. Ebreju un aramiešu valodās nav pārākas pakāpes un tiek lietoti tikai viennozīmīgi vārdi. Tāpēc, lai pateiktu “mīlēt mazāk” tiek lietota pretēja nozīme vārdam “mīlēt” - “ienīst”. Mums tas var likties dīvaini un izklausīties drausmīgi. Tāpēc šo teikumu var tulkot ņemot vērā šo valodas īpatnību un vārda “ienīst” vietā lietot to, kas izsaka šīs vietas jēgu: "Ja kāds nāk pie Manis un nemīl mani vairāk par savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis”

Jēzus vārdu gramatiskais skaidrojums nemazina Viņa vārdu spēku. Jūdiem vecāku cieņa bija augstākais pienākums un ģimene bija lielākais dzīves prieka iemesls. Skolotāji varēja prasīt cieņu, tomēr jūdiem tikai Dievs varēja atklāti prasīt tādu pieķeršanos sev kā to darīja Jēzus. Skolotāji regulāri pieprasīja lielu cieņu un pieķeršanos, bet ebreju tradīcijā tikai Dievs atklāti pieprasīja tik lielu ziedošanos, kā šeit saka Jēzus: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” (At 6,5). Tomēr Jēzus doma ar to nebeidzas, Viņš aicina vēl uz ko vairāk - aicina nest “savu krustu” (Lk 14,27) - horizontālu baļķi, kuru nesa uz vietu, kur tiks izpildīts spriedums un pa ceļam stāvēs pūlis ar izsmējējiem. Neviens šādu likteni neizvēlas, bet Jēzus aicina mācekļus izvēlēties šāda dzīves veidu, kurā var sastapties ar noraidījumu. Cita veida izvēles varētu uzskatīt par puspabeigtām un nedrošām. Kungs vēlas, lai šī izvēle būtu izsvērta un atbilstoša katra spējām un aicinājumam. “Pirms ko ieprāto, prasi pēc padoma, pirms ej ar karu, izprāto visu!” (Sak 21,18).

Kungs izmantoja divas ilustrācijas. Viņš parāda, ka plānošana un upurgatavība ir neatņemama māceklības sastāvdaļā. Pirmā ilustrācija parāda torņa celšanas plānus: cēlājam jābūt drošam, ka spēs segt izmaksas. Līdzīgi māceklim jāapzinās māceklības pilnā cena. Otrā ilustrācija stāsta par Ķēniņu pirms kaujas; viņam jāspēj upurēt savu uzvaras vēlmi, ja viņš redz, ka nespēs uzvarēt. Šis princips ir svarīgs māceklības ceļā, jo jāspēj atteikties no visa Jēzus dēļ. Jēzus mācība ir skaidra un radikāla, tomēr Viņš nevēlas, lai sekotāji bez apdomas iesaistītos šajā ceļā. Trīs reizes Viņš atkārto “nevar būt Mans māceklis” (Lk 14, 26.27.33). Šie vārdi nosoda dalītās sirdis. Jēzus, protams, neattur mācekļus sev sekot, bet brīdina pret slikti apdomātu un bailīgu pieķeršanos.

Fragmenta beigās Jēzus vēl aicina atteikties no visa, kas pieder. Jūdiem bija tādas, kopienas, kur šādi noteikumi bija, bet jūdaismā vai grieķu-romiešu pasaulē šādus radikālus lēmumus noraidīja. Jūdi deva žēlsirdības dāvanas, bet neatteicās no īpašuma. No Jaunās Derības zinām, ka mācekļi nepalika bez īpašuma, bet dalījās ar visu, kas viņiem piederēja (Apd 2,44-45; 12,12). Jēzum bija svarīgi, lai ticīgie savu īpašumu nevērtētu augstāk par cilvēkiem, bet lai tas kalpo kopējam labumam. Māceklis nav kāds sezonāls brīvprātīgais, kurš piesakās pastrādāt uz saviem noteikumiem un saglabā savu koncepciju par patiesību. Māceklības ceļš nozīmē to, ka jābūt gatavam savas un ģimenes vēlmes pakārtos Kungam; māceklim jāprot aizliegties sevi. “daudz ļaužu gāja Viņam līdzi” (Lk 14,25) - Kungs vēlējās, lai viņi pārdomā kāpēc tieši viņi seko Jēzum. Viņš bija ceļā uz Jeruzalemei, kur sastapsies ar atmešanu un nāvi uz krusta. Krusta perspektīva ir māceklības centrā un Jēzus to neslēpj no viņiem. Viņš aicina rūpīgi un gudri izvērtēt kā es varu būt māceklis, lai pat kādā mazā kalpojumā es varētu ieliktu visu sirdi Kunga dēļ. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 14,1a, 7-14, svētdiena XXII, C

Lk 14,1a, 7-14

1. septembra svētdienas Evaņģēlija tēmu ar 25. augusta svētdienas lasījuma vēsti visskaidrāk vieno pēdējais teikums: “pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie” (Lk 13,30). Pirms nedēļas galvenā tēma bija sava lepnuma un egoisma “apgriešana” Dieva priekšā. Šajā svētdienā Evaņģēlija fragments aicina mūs pārdomāt pazemību pret tuvākajiem. Jēzus māceklis ir tas, kas izvēlas pēdējo vietu jeb kalpošanas stāju un miršanu savam uzpūstajam "es". Šajā svētdienā Jēzus arī uzņemas iniciatīvu (Lk 14,7), lai klausītājiem skaidrotu savu mācību. Skatoties sev apkārt Viņš ievēro kā viesi ieņem goda vietas, pēc iespējas tuvāk saimniekam. Evaņģēlija fragments ir ļoti dinamisks, jo ņemts no ikdienas dzīves. Kungs prata arī šādas, vienam nopietnas, bet citam komiskas situācijas, izmantot Dieva valstības sludināšanai.

Antīkās pasaules literatūrā filozofu parunas notika mielastu laikā. Ēšana un dzeršana veidoja vidi, kurā notika nopietnas sarunas un vieglprātīgas čalas. Grieķiem, kas lasīja Evaņģēliju, Jēzus bija ne tikai mesija vai pravietis, bet arī filozofs, kurš bieži sēž pie galda vai runā par mielastiem. Senatnē viesi maltītes laikā bija atgūlušies uz kušetēm, vairāki uz vienu un noliekušies uz kreiso elkoni. Katrs sēdēja saskaņā ar savu statusu. Galvenā vieta bija sākumā, bet pārējās “U” burta veidā atradās viena otrai pretī. Romieši sauca šādu galdu par triklīniju (lat. triclinium < gr. treis trīs + klinē gulta - pusdienu galds ar guļvietām gar trim tā malām, lai ēst varētu guļus).* Abpus saimniekam bija goda vietas. Ja svarīgs ciemiņš ieradās ar nokavēšanos kādam bija jāpārvietojas uz citurieni. Jūdiem maizes ēšana kopā bija dziļš sadraudzības notikums. Sabata maltīte bija šajā ziņā īpaša un uz to jūdi labprāt ielūdza kādu ievērojamu mācītāju. Šāds ciemiņš mācīja viesus un iesaistījās dialogos.

Jēzus vārdi par savas vietas izvēli svētkos bija prātīga galda taktika: “Nedižojies ķēniņa galmā un starp augstmaņiem nenostājies - labāk lai saka: nāc tu tuvāk! - nekā tev atkāpties augstdzimušā priekšā!” (Sak 25,6-7), “Esi lēnprātīgs īstenojot savas ieceres, bērns, un tevi mīlēs cilvēks, kas Dievam tīkams. Jo dižāks esi, jo vairāk zemojies un Kunga priekšā atradīsi žēlastību” (Sīr 3, 17-20). Kunga vārdi attēloja svarīgu garīgās dzīves principu: pazemību. “Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts” (Lk 14,11). Šie Jēzus vārdi iemieso spēcīgu Vecās Derības vēsi, kas īpaši attiecas uz tiesas dienu: “Tā būs Pulku Kunga dienā pret visiem, kas lepni un iedomīgi, it visi, kas augstu kāpuši kritīs! (Is 2,12; skat. Ez 17,24; 21,26).

Rabīns Akiva ben Yosef (50-135) deva padomu ieņemt divas trīs vietas zemāk nekā pienākas: “Labāk lai cilvēki tev saka “nāc augstāk, nāc augstāk un nekā “ej zemāk, ej zemāk”. Evaņģēlijā atainotā mielasta viesi bija pārliecināti, ka viņiem ir tiesības ieņemt goda vietas. Tomēr Jēzus nedeva pasaulīgus padomus, bet mācīja pazemību un stāstīja līdzību kā izturēties Dieva priekšā un sekojoši attiecībās ar cilvēkiem. Kungs māca, ka patiesi pazemīga persona sāk tur, kur tā varētu atrasties bez Dieva žēlastības un saņem cieņu, kas pienākas saskaņā ar Kunga gribu. Sekojot Jēzus padomam vienīgais, kas var mūs sastapt ir mūsu paaugstināšana. Jēzus iestājās pret paštaisnīgumu, jo šāda pārliecība izkropļo attiecības ar Dievu un cilvēkiem. No šāda domāšanas veida rodas pretenzijas, nepamatotas gaidas, neveselīgas hierarhiskas attiecības un sāpīgi nosodījumi.

“Pēdējā vieta” liek domāt par pazemību, tomēr kas ir pazemība? Vai tas īsti ir tikums un kāda ārēja rīcība? Var pūlēties kļūt par pazemīgu, bet tai pat laikā var kļūt par kaut ko pretēju pazemībai. Kā var praktizēt pazemību, lai nekļūtu par kaut ko pat komisku? Varbūt pazemības pūliņus cilvēka dzīvē nevar aprakstīt ar pozitīviem vārdiem un darbiem, ko pierakstām sev, bet tā ir tikai Dieva žēlastība? Šīs svētdienas Evaņģēlijā Jēzus māca, ka nav jāmeklē nekas priekš sevis - ir jāmeklē Jēzus dzīves stils. Pazemības īstenošanos mūsos nodrošina Kungs, bet dara to saskaņā ar saviem ieskatiem: kad un kā paaugstināt. Evaņģēlijā iepazīstam jaunā cilvēka garu, kas ir izdziedināts no lepnības un spēj atšifrēt un uzlūkot lepnības vēlmi parādīties melīgā izskatā. Kungs Jēzus pats izvēlējās pēdējo vietu un pazemojās, un mēs esam aicināti pievienoties šai pēdējai vietai jeb Kristus vietai, jo tā ir Dēla vieta. Tieši tāpēc Dievs mīl pēdējos un aicina arī mūs to darīt (Lk 14,12-14), jo, ja mēs pārāk aizraujamies ar pēdējās vietas meklēšanu, var palaist garām šīs svētdienas Evaņģēlija otro daļu - būt ar pēdējiem, tas jau ir līdzvērtīgs solis, lai būtu pēdējā vietā. Tāds bija Kristus ceļš, kurš Tēva sūtīts nāca pie grēciniekiem, lai būtu ar viņiem kopā visā viņu dzīvē un caur nāvi ievest dzīvībā. 

* https://svesvardi.tumblr.com/post/153040050777/trikl%C4%ABnijs 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 13, 22-30, svētdiena XXI, C

Lk 13, 22-30

25. augusta svētdienā uzsākam septiņu svētdienu ciklu, kurā iepazīsim kādi ir sekošanas nosacījumi Jēzum. Šis laiks ļaus iepazīt Jēzu, kurš savā ceļā uz Jeruzalemi stāsta dažādas līdzības un uzrunā savus klausītājus par piederību Dieva valstībai. Ceļš uz valstību ved “caur šaurajām durvīm” (Lk 13,24). Šaurās durvis ir pats Kristus. Cilvēks, kas satiekas ar Kungu, jūt vajadzību ieiet caur šīm durvīm, bet lai to paveiktu nepieciešams “apgriezt” savu paša “es”, kam ir liela nosliece augt un uzpūsties. Tie, kas nespēj uzlūkot savu egoismu un ievainoto dabu, un cenšas to visādos veidos ārstēt ar ārišķīgiem plāksteriem, atbildi atrod skatījumā, ka kristīgā ticība ir pārāk “šaura” un labāk pašam tik ar savu dzīvi galā. Kungs atgādina, ka tāds ceļš ir kaut kāds pašpestīšanās ceļš, kurā bēgam no patiesības par sevi. Šajā svētdienā Kungs aicina savus mācekļus pievērsties nopietni personiskajai atbildībai par savu vietu Dieva pestīšanas plānā. 

Jautājums “kas tiks pestīts?” bija ļoti svarīgs tā laika reliģiskajā apjukuma stāvoklī. Šie jautājumi bija plaši apspriesti un rabīniem bija plašas viedokļu atšķirības. Tomēr vispārējs bija uzskats, ka viss Izraelis tiks glābts, izņemot kādus uzkrītošus grēciniekus. Jēzus neatbildēja uz jautājumi tieši, bet mudināja savu klausītāju un citus, lai viņi cenšas iekļaut sevi pestīto skaitā. Savā ziņā uzstāda pretjautājumu: vai pestīto skaits patiešām būs mazs? Kungs atteicās spekulēt, jo daudz svarīgāk ir iesaistīties personiski. Tas ir daudz svarīgāk nekā kāda aritmētiska cilvēku šķirošana. Vārds “pūlieties” norāda uz visaptverošu cilvēka darbību; tai skaitā šīs vārds apzīmē konkurenci senās Grieķijas Olimpiskajās spēlēs. Jēzus vārdi ir viennozīmīgi: visai sirdij, nevis pus sirdij ir jācenšas sasniegt mērķi. Tas nenozīmē, ka paša cilvēka centieni nodrošina vietu valstībā. 

Jēzus šajā fragmentā neizskaidroja šauro durvju simboliku, bet noteikti tās ir durvis pestīšanā. Jāņa Evaņģēlijs palīdz izprast šos Jēzus vārdus: ”Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks pestīts; un viņš ieies un izies, un atradīs ganības” (Jņ 10,9). Pestīšanu nodrošina Dieva žēlastība un tikai pēc tam mūsu sadarbība un paklausība (Ef 2,8-10; Filip 2,12-13). Jēzus norāda uz ticības dzīves sarežģītajiem aspektiem, jo durvis vienmēr ir atvērtas, bet Kunga klātbūtnē mēs ieejam ļoti kūtri. Tie, kas tur nevarēs ieiet būs tie, kas mēģinās to veikt par vēlu, tie, kuri neiepazīs Kristus personu; tie, kas mēģinās laicīgi ieiet nepiedzīvos pārsteigumu; tie, kas “pūlēsies”, tie ieiet. Patiesie meklētāji netiks izslēgti no valstības, tomēr laika robežas ir neizbēgama. Tie, kas vēlējās ieiet pa durvīm, domāja, ka pazīst Kungu. Jēzus savu mācību piedāvāja visiem cilvēkiem, kur Viņš gāja; Viņš ir nepārtraukti pieejams! Cilvēki aizbildinājās ar fizisko tuvumu, bet nevarēja apgalvot, ka izprata un pieņēma Kunga mācību. Viņu nostāja nebija autentiska, bet virspusēja. Interesanti, ka Jēzus nerunāja par kādiem ļauniem darbiem, tomēr šie cilvēki būs kopā ar ļauna darītājiem.

Tas arī būs lielu pārsteigumu laiks. Ļaudis nāks no visām četrām pasaules malām, un tas norāda, ka pagānu tautas tiks kupli pārstāvētas Kunga priekšā. Jūdi būs izbrīnīti, jo viņi jutās kā tādi, kuriem valstība ir garantēta. Turklāt mesiānistiskajā mielastā piedalīsies arī pagāni, bet jūdiem vieta nav garantēti tikai pateicoties piederībai savai tautai. Jūdu klausītājiem Jēzus vārdi bija divtik spēcīgi: iespēja būt izslēgtiem un redzēt pagānus iekļautos valstībā. Kontrastu starp tiem, kas ārā un tiem, kas iekšā pastiprina patriarhi, kuri piedalīsies pestīšanas mielastā. Katrs jūds vēlējās sēdēt ar viņiem pie mielasta galda Dieva valstībā, un doma, ka uz šīm svinībām var noskatīties no malas un redzēt pagānus kopā ar patriarhiem, bija šokējoša.

Šīs svētdienas fragmenta noskaņa sākumā var likties biedējoša un to var ietvert vienā teikumā: jūs būsiet pārsteigti par savu viltus pārliecību par pestīšanu. Kunga vārdi neattiecas tikai uz jūdiem, bet arī uz kristiešiem - tiem, kuri tad un tagad saka, ka pazīst Jēzu. Visiem priekšā stāv šie šaurās durvis, Jēzus Kristus, kas uzdod jautājumu, vai iziesi caur šīm durvīm? Šajā jautājumā ir arī ietverts aicinājums uz rīcību, lai atbrīvotos no visa lielā, kas neļauj iziet caur šīm durvīm. Māceklis, kas apkrāvies ar sevi un to, ko uzskata par savas personas stūrakmeņiem, Kristus priekšā var atklāt, ka tā ir viltus krava, kas dod neīstu drošību un mieru. Jēzus ir konkrēts. Viņš ir ceļā “uz Jeruzalemi” (Lk 13,22), kur tiks notiesāts, nonāvēts un augšāmcelsies. Tā nebija labas pašsajūtas stratēģija, bet pestīšanas plāns. Kungs atgādina, ka uz patiesību var skatīties pavirši un kļūmīgi, un īpaši tas attiecas uz patiesību par sevi; cieniet savu dzīvi un paši sevi, un neļaut tai izplūst bezmērķīgā plūdumā, bet iet pa šauro taku. Jēzus šajā jautājumā ir ļoti nopietns, jo Viņš nevarēja iztēloties citādākas attiecības pret Tēvu un Viņa mīlestību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 12, 49-53, svētdiena XX, C

Lk 12, 49-53

Jēzus dienas un šodiena ir izšķirošs laiks, kad cilvēkiem ir jāizlemj, vai pieņemt Jēzus kā Kungu vai nē. Jēzus tiek uztverts kā miera nesējs pasaulē un tā ir patiesība. Tomēr ar mieru viss nebeidzas, jo dažreiz Viņa mācība, un veids kā tā tiek pieņemta, nozīmē šķelšanos starp cilvēkiem. Kunga ienākšana pasaulē ienesa dalījumu. Jēzus māceklības ceļš ļoti bieži rada neizpratni no tuvinieku puses un tas nozīmē, ka Kunga Evaņģēlijs ne tikai nes mieru, bet arī šķelšanos starp tiem, kas pieņem Viņu un tiem, kas noraida Viņu. Jēzus vēsts tik ļoti atšķiras no tā, pie kā cilvēki bija pieraduši un nevēlējās atteikties, ka šķelšanās bija neizbēgama. Jēzus vēsts bija ļoti nopietna un daudziem bija grūti izprast Kunga pestīšanas vārdus.

Jēzus teica: “Es atnācu uguni mest uz zemi, un mana vēlēšanās ir, lai tā iedegto” (Lk 21,49). Iepriekš Evaņģēlijā Jānis Kristītājs teica: “Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī” (Lk 3,16). Kas tā ir par uguni? Vai tā ir kāda bīstama un iznīcinoša uguns? Uguns simbolizē Dieva klātbūtni un mīlestību (At 4,24; Apd 2,3), tiesu pār grēciniekiem (Lev 10,2; Mt 22,7) un šķīstīšanu (Lk 3,16; Pēt 1,7). 

Apustuļu darbos Jēzus vārdi par uguni piepildās, kad Vasarsvētku dienā Svētais Gars nāca pār mācekļiem uguns veidā. Svētais Gars ir kā uguns, kas deg mācekļu sirdīs un veido viņus par spēcīgiem un drosmīgiem ticības apliecinātājiem. Jēzus uguni pieredz māceklis, kurš pieņem kristībās Jēzu Kristu, Dzīvā Dieva Dēlu, un savu dzīvi un pasauli uzlūko Evaņģēlija gaismā. Tas ienes spriedzi sirdī, kad vecais cilvēks vēl pretojas jaunajai dzīvei un ienes pārmaiņas līdz šim iekarotajā vietā pasaulē, kur jaunais cilvēks netiek saprasts.

Atbildi varam meklēt arī kristībās. Vārds “kristības” grieķu valodā nozīmē “iemērkt” - parasti ūdenī. Jēzus vēsts ir kā uguns, kas aizdedz un pārmaina. Skatoties virspusēji, Jēzus runā par postu, tomēr Viņa vēsts centrā ir Viņa paša pestījošās ciešanas. Tāpēc arī Viņam pašam bija dziļi jāiegrimst tumsā kā cilvēkam kristību ūdenī. Jēzus savās ciešanās tika iegremdēts ciešanās un nāvē, un piecēlās jaunai dzīvei. Tās bija mīlestības ciešanas, kurās Jēzus dega kā krūms, bet netika iznīcināts (Izc 3,1-12), bet ar savu liesmu apņēma cilvēkus. Ja kāds satiek Jēzu un vēlas palikt Viņa tuvumā, viņam jābūt gatavam būt kā degošajam ērkšķu krūmam, kas nesadeg (Izc 3,2). 

Jēzus nes dalījumu un spriedzi cilvēku starpā. Jēzus vārdi ir kā uguns, kā ass zobens: “Nedomājiet, ka es atnācu nest mieru virs zemes! Es neatnācu nest mieru, bet šķēpu” (Mt 10,34), kas plēš miesu un ievaino, atklāj sirds noslēpumus un izjauc ierasto rutīnu (skat. Lk 2,34-35). Tā notiek ar cilvēku, kuru Dievs aicina, kad Kungs sagaida radikālu sekošanas atbildi. Šīs izšķiršanās zīmogs tiek saņemts kristībās.

Jēzus solīja iegremdēšanu/kristības Garā un ugunī (skat. Mt 3,11; Mk 1, 7-8; Lk 3,16; Jņ 1, 26-27). Jaunais cilvēks dzimst kristību ugunīs un šis jaunās radības tapšanas process paredz šķīstīšanos, tīģeļa liesmas, kas atdala sārņus no tīrā metāla. Tieši tāpēc arī baptistērijs ir kā krāsns, kurā tiek pārkausēta mūsu ievainotā daba: “Kristību ūdenī ir apslēpts uguns, kas iznīcina grēkus, bet sargā taisnīgā miesu, tāpat kā metāls tiek saglabāts un nesabojāts ugunī, kad tiek attīrīts no rūsas” (Jēkabs Bar Salibi, +1171). 

Jēzus uguni iedega uz krusta, bet Viņš saprata, ka būs daudzi, kas no šīs mīlestības liesmas izvairīsies un tāpēc starp cilvēkiem parādīsies kārtējā šķelšanās, bet tikai šajā gadījumā vissāpīgākā un traģiskākā šķelšanās: Kunga atmešana. Šīs dalīšanas sāpes Baznīca ir izjutusi no paša sava pastāvēšanas sākuma. Tāpēc arī sv. Augustīns uzrakstīja grāmatu “Par Dieva valstību”, kurā apraksta sadalīto cilvēci. Dieva valstībā valda mīlestība, bet pasaules valstībā alkatība. Šis dalījums sākas jau katra cilvēka sirdī: “Jo miesa tiecas pret garu, bet gars pretojas miesai; tie viens otru apkaro, lai nedarītu to, ko vēlaties” (Gal 5,17). Tomēr Svētie Raksti mums nesaka, ka tā ir liktenīga traģēdija ar ko neko nevar iesākt. Tieši pretēji, uzsākot kristībās piedāvāto ceļu, skaistā cīņa ved uz uzvaru, jo debesu Tēvs dāvā visas nepieciešamās žēlastība saviem bērniem.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 12, 32-48, svētdiena XIX, C

Lk 12, 32-48

Pirms nedēļas lasījām līdzību par neapdomīgo bagātnieku, kurš sakrāja ražu jaunuzceltos šķūņos, bet naktī viņu paņēma nāve. “Nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties” (Lk 12,22). Jēzus aicina savus klausītājus kļūt par mācekļiem. Tas nozīmēja bīties no Dieva un uzticēties Viņam (Lk 12,22-48), un nebaidīties no cilvēkiem (Lk 12,1-12) vai arī drošības sajūtas nemeklēt lietās (Lk 12,13-21). Lūkasa Evaņģēlija 12. nodaļas moto mēs lasām arī šajā svētdienā: “Nebaidies” (Lk 12,32); visa šī nodaļa atgādina cik svarīgi un izvairīties no bailēm.

Šīs svētdienas fragments tiek adresēts “mazajam ganāmpulciņam”. Jēzus viņus iedrošināja nebaidīties. Vārds “ganāmpulks” ir bieži sastopams Vecajā un Jaunajā Derībā, tomēr kopā ar vārdu “mazais” (gr. mikron) vien šajā Bībeles vietā. Kad Dievs kādu cilvēku grupu uzlūko kā “ganāmpulku”, tas nozīmē, ka Viņš vēlas par to rūpēties! Tas, protams, ir zināms pretstats lielam cilvēku pūlim (Lk 12,1), kas izveidojās ap Jēzu. Tomēr Jēzus vārdos neizskan doma, ka šī mazā grupiņa ir kāda elitāra, sevī noslēgta sabiedrība, kuriem būs kādas īpašas tiesības un nākotnē iespēja tiesāt neticīgos. Mazo ganāmpulku veido tie, kas izvēlējās sekot Jēzum un klausīt Viņa vārdiem, un tāpēc viņi ir Tēva mīlēti bērni. Dievs ar viņiem apejas īpašā un maigā veidā. 

Jēzus vēlējās savus mācekļus iedrošināt, jo viņi bija apjukuši un nedroši domājot par savu skaitu, priekšā stāvošajiem uzdevumiem un materiālo nodrošinājumu (par ko pārdomājām pirms nedēļas). Mācekļiem bija nepieciešams iedrošinājums un šajā situācija Jēzus vēlējas uzsvērt tieši saikni ar debesu Tēvu. Tie ir spēcīgi vārdi, ka Tēvs ir viņus izvēlējies un vēlas par viņiem parūpēties. Pasaules acīs tie ir tukši vārdi, bet mācekļiem tā ir liela un spēcīga patiesība. 

Visi Svētie Raksti ļoti daudzās vietās mums to atgādina. Kāds ir saskaitījis, ka Bībelē iedrošinājums nebaidīties izskan 366 reizes jeb viens “nebaidies” uz katru gada dienu. Blakus fragmentiem, kur Kungs saka “nebaidies” ir ar teksti, kuri parāda pretstatu starp mazumu, vājumu un misijas lielumu. Atkārtotā Likuma grāmata to ļoti labi izsaka: “Kungs jūs ir iemīlējis un izvēlējies ne tādēļ, ka jūsu būtu vairāk par citām tautām - jūs esat mazākā no visām tautām - , bet gan tādēļ, ka Kungs jūs mīl un [...] Kungs izveda jūs ar stipru roku un izpirka jūs no vergu nama” (At 7,7-8). Bailes ir pretstatā ticībai (Lk 8, 50), bet dievbijība ļauj uzsāk gudrības ceļus. Tas, kas nebaidās no Dieva, par savu dievu padara bailes!

Mācekļa brīvības ceļš no bailēm ir cieši saistīts ar Jēzu, kurš pirms savām ciešanām arī piedzīvoja bailes. Kad Jēzus juta bailes Ģetzemenes dārzā (ebr. Gat-Šemani - spiestuve, olīveļļas spiestuve), Viņš tika pārbaudīts, izspiests. Šajā brīdī Viņš vēlējās būt kopā ar saviem mācekļiem, “mazo ganāmpulciņu”. Nāves priekšā Viņš juta bailes un kā katrs, kas baidās no nāves un mīl dzīvi, Kungs nevēlējās palikt viens, bet būt kopā ar trīs mācekļiem un Tēvu. Jēzus vienmēr juta vajadzību būt kopā ar Tēvu (tuksnesī, kalnā, jo ar sinagogu viņam nepietika). Jēzus baiļu iemesls bija Dieva nodoma īstenošana Viņa dzīvē un ciešanu stundas tuvība radīja nemieru. Kad Jēzus vēl sludināja un dziedināja šī stunda bija vēl tikai perspektīva, bet tagad tuvu un taustāmi. Neviens Jēzus dzīves notikums tik ļoti neatklāj Viņa iekšējos pārdzīvojumus kā Ģetzemenes lūgšana.

Jēzus kā baiļu pilns Kungs var likties kaut kas jauns, bet šeit ir apslēpti daudzi pestīšanas noslēpumi un tai skaitā Baznīcas, “”mazā ganāmpulciņa” sākums. Šeit radās pirmais lielais jautājums kāpēc Jēzus cieš? Jēzus viens no baiļu iemesliem ir līdzīgs tam, ko piedzīvoja Abrahams, kurš piedzīvoja iespēju nomirt bez apsolītā dēla un pēctečiem, vai arī pravieši, kuri juta, ka viņu misija netika īstenota. Jēzum arī radās domas, kuras jau uzveica tuksnesī un velns “līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu” (Lk 4, 1-13) - atmet nāvi un pilnībā izmanto savas iespējas. Pieņemot nāvi Jēzus uzticējās Tēva mīlestībai un mācījās uzticēties saviem brāļiem, uzticot viņiem trauslo, vājo savas misijas turpinājumu, lai varētu iet visā pasaulē un sludināt Kristus nāvi un augšāmcelšanos. 

Jēzus mums parāda savu vājumu un trauslumu; parāda, ka gribēja piedalīties mūsu ciešanās, bailēs un vājumos; gribēja mums atklāt, ka Dievs ir kopā ar mums mūsu ciešanās. Tādā veidā varam atklāt, ka Dieva klātbūtne un mīlestība ir reāli pieredzama mūsu vājumā un tumsā. Atbildes un atrisinājumus mēs varam nesaņemt, bet saņemam Viņa tuvību, Viņa lielo vēlmi būt ar mums kopā. Atbilžu nav - vai tādu pavērsienu no Dieva mēs gaidām? Tomēr Viņš iet citu ceļu: iespēju no ļaunā izdabūt labo, no nāves izvest dzīvību. Jēzus parādīja savu nabadzību un vājumu, lai iemācītu mūs atdoties Tēva rokās, jo tikai tā var māceklis piecelties un doties ceļā kopā ar savu “mazo ganāmpulciņu”. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 12, 13-21, svētdiena XVIII, C

Lk 12, 13-21

Katrs cilvēks alkst pēc drošības un katrs ir aicināts to meklēt ticībā un nevis tikai materiālos labumos. Cilvēka dzīve nav atkarīga no īpašuma, bet no spējas klausīties Dieva vārdu un nenogrimt ikdienas rūpēs (kā Evaņģēlijā pirms divām nedēļām par Martu un Mariju). Cilvēks, kas atrod Dievu kā Tēvu zina, ka viņa visdziļākās eksistences vajadzības tiks apmierinātas. Tēva bērni arī atklāj atvērtības uz brāļiem lielo bagātību, kas ļauj no “mans” pāriet uz “mūsu”. Tas arī ir patiess ievads “Tēvs mūsu” lūgšanā. Garīgajā dzīvē un īpaši vajāšanu priekšā materiālo lietu nepareiza izmantošana var radīt daudz problēmu. Jaunajā Derība bieži izskan doma, ka mantkārība apdraud Dieva dzīvi mūsos (Rom 1,29; 2 Kor 9,5; Kol 3,5; Ef 4,19; 5,3; 2 Pēt 2,3.14). Tēva un brāļu atrašana ir viens no centrālajiem kristīgās dzīves notikumiem, tomēr, lai to sasniegtu un pie tā paliktu, ir jāpārvar daudzi izaicinājumi un kārdinājumi.

Šīs svētdienas Evaņģēlijā Jēzus parāda kāda ir dzīve, kas ir noslēgta sevī un savā drošības un labsajūtas veidošanā, un cik šī dzīve nekontrolējama un neparedzama. Jēzus vārdi “sargieties” (Lk 12,15) aicina uz pastāvīgu modrību pret alkatību, apkraušanos ar viltus drošības sajūtu un nākotnes kontroles apziņu. Tomēr šīs svētdienas līdzībā par neprātīgo bagātnieku galvenā tēma nav bagātība, bet attieksme pret bagātības iegūšanu. Cilvēks stāstā gaida bagātīgu ražu un viņam jāizlemj ko ar pārpalikumu darīt. Ražu viņš neieguva nelietīgi, bet pateicoties tam, ka bija labs ražas gads. Viņš izlēma uzbūvēt jaunu noliktavu un viņa kļūda bija tā, kā savtīgi un šauri uzlūkoja to, kas kļuva par viņa īpašumu.

Šajā līdzībā - grieķu valodā - vārds “es” parādās astoņas reizes (Lk 12,17-19) un tas liek domāt par viņa lielo patmīlību. Turklāt viņš runā par “savu ražu”, “‘man izaudzis un visu savu mantu” un beigās uzsver “savu dvēseli”. Viņš neko neuztvēra kā dāvanu un neredzēja radības atkarību no Radītāja. Viņš netaisījās dalīties ar savu pārpilnību, bet paturēja savām privātajām vajadzībām; pat nedomāja savu mantu izmantot gudri un solidāri. Nedomāja par kalpošanu Dievam un cilvēkiem, bet vēlējās vien bagātāku un pilnāku dzīvi sev. Viņš vēlējās samazināt dzīves apgriezienus un bezrūpīgi noslēgties savā pārticības plānā: “atpūties, ēd, dzer un dzīro!” (Lk 12,19). Viņš nejuta nekādu atbildību un rūpes par citiem cilvēkiem. 

Tieši tāda ir alkatības būtība - paturēt visas Dieva dotās dāvanas sev. Bagātnieks pieņēma ideju, ka viņš ir uzvarētājs un tā arī uz dzīvi var raudzīties kā tas, kas ir iekarojis bagātības, tagad var dzīvot uz saviem lauriem. Tas dod viltus cerību un ilūziju par mierīgu nākotni. Alkatības centrā ir uzticības problēma, jo uzticība parāda kādi ir cilvēka atsaites punkti: materiālie labumu vai pārdabiski līdzekļi. Alkatību var apkarot ar nabadzības un uzticības stājas veidošanu sevī un ar pazemīgu atmiņu par to, ka, pat ja kāds ir bagāts, dzīve viņam nepieder. Patērnieciskais, “atpūties, ēd, dzer un dzīro!” ir mānīgs un šķūņa krājumu garīgums maldīgs, jo Kungs dvēseli jau var atprasīt šonakt. Šāda vieglprātīga pieeja dzīvei bija sastopama arī antīkajā pasaulē. Pat uz antīkajām kapa plāksnēm var sastapt uzrakstus “bibe, lude, veni” - dzer, izklaidējies un nāc: tā nelaiķi vērsās pie kapu apmeklētājiem. Bagātais cilvēks līdzībā lietoja gandrīz tādus pašus vārdus.

Dzīve ir neparedzama un nedroša, un neviens nevar būt pārliecināts, ka nodzīvos vēl gadu. Ļoti muļķīgi ir sev iestāstīt, kas nākotne ir kontrolējama. “Neprātīgais” (Lk 12,20): šo vārdu var tulkot kā “muļķi”, “tuvredzīgais”, “tu, kas neredzi perspektīvu”, “ kuram trūkst kopainas”. Vecajā Derībā šādus cilvēkus raksturoja kā tos, kas rīkojās tā, it kā Dieva nebūtu vai arī kā tādi, kas rīkojas bez gudrības un pašiznīcinošā veidā: “Nelga saka sev sirdī: Dieva nav! Tie sagrauj un sagāna visu, ko ņem” (Ps 14,1; 53,1). Pravietis Isaja draudēja Jeruzalemes iedzīvotājiem ar tiesu, jo viņu dzīves moto bija: “Redzi, līksme un prieks - kauj vēršus un slaktē avis, ēd gaļu un dzer vīnu! Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim!” (Is 22,13). Šāda dzīve ir labākais, ko šīs pasaules pārejošā eksistence cilvēkam var piedāvāt: “Cilvēkam nav nekā labāka kā ēst, dzert un rast savos pūliņos prieku” (Māc 2,24, skat 3,12; 5,18-19).

Pašpietiekamība un nerēķināšanās ar nāvi Svētajos Rakstos un citos jūdu tekstos asi kritizēta: “Dievbijīgajam Kunga dāvanu netrūkst un viņa labvēlība ies mūždien līdzi, bet tam, kas kļuvis bagāts ar uzmanīšanos un sīkstulību, redzi, kāds atalgojums ir iedalīts. Lūkasa līdzība ļoti atgādina vienu Bībeles gudrības grāmatu tekstu, kurā tiek rakstīts par nesaprātīgu bagātnieku, kuran nāve atņems viņa mantu: “Tam, kas kļuvis bagāts ar uzmanīšanos un sīkstulību, redzi, kāds atalgojums ir iedalīts. Viņš saka gan: ”Nu varu atpūsties un tagad baudīšu labumus,” - bet nezina, kad pienāks mirklis tos atstāt citiem un mirt!” (Sīr 11,18-19).

Alkatīga attieksme pret bagātībām padara cilvēku centrētu ap sevi un tāpēc arī viņa uzvedību par pašiznīcinošu. Viņš lieto savas mantas veidos, kas nav tīkami Dievam un pasaules dabiskajai harmonijai un kārtībai. Jēzus uzsvēra, ka katrs, kas piesavināsies bagātības tikai sev un nebūs bagāts Dievā, piedzīvos tukšu dzīvi un nāvi. Bagātība Dievā nozīmē spēja atbildēt uz dzīves laikā saņemtajām svētībām un dāvanām, tā, lai Kungu pagodinātu ar kalpošanu: “Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā” (Ef 4.28).

Jēzus savā mācībā nerunā tikai par debesu mantas krāšanu un nabagu atbalstīšanu, bet, pirmkārt, par labu rīcību, kas uz zemes nesaņem atlīdzību. Jēzus māca saviem sekotājiem tādu domāšanas veidu, kas skatās ne tikai uz rītdienu, bet uz tālāku nākotni. Rīt mēs varam saņemt kaut ko par mūsu darbību, bet uz parītdienu ir jāgaida, tā ir nedroša un nenes drošību. Kristietis ir aicināts uzticīgi gaidīt un ar savu īpašumu rīkoties konkrētās situācijās atbilstoši Dieva aicinājumam, kā tas notika līdzībā par žēlsirdīgo samarieti. Šāda atvērtība uz situācijām un cilvēkiem ir stāja, kas raksturīga tiem, kas pieņem Dieva valstību. Uzticēšanos Kungam ir jāatjauno katru dienu un tas nozīmē, ka vienmēr ir kādas konkrētas starta pozīcijas, bagātība. Uzsākt dienu no jauna nozīmē atrasties savā personiskajā īstenībā, īpašumā, bagātībā un attiecību dažādībā, un izvēlēties, sekot atkal Jēzum. Rīts kā brīdis, kad es atzīstu, ka man ir savi uzkrājumi, kas ir dāvana no Kunga un Viņš var mani kādā brīdī aicināt dalīties. Jēzus ar saviem mācekļiem dzīvoja no dienas uz dienu. Tēvs par viņiem parūpējās. Bagātnieks no līdzības darīja tieši pretējo. Jēzus vēlējās parādīt ar šo līdzību, ka pastāv dziļa saikne starp dzīves veidu un uzticību Tēva. Kungs aicina mūs izdzīvot visas savas dāvanas un harismas kā vienu lielu “mēs” brāļiem un Kungam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Ķēn 8,22-23.27-30, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

1 Ķēn 8,22-23.27-30

Iepriekšējos gados Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienā pārdomājām 84. psalmu un fragmentu no Pirmās Pāvila vēstules korintiešiem, bet šogad 28. jūlijā iepazīsimies ar vienu svarīgu Vecās Derības lasījumu no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kas ir paredzēts šai svētku dienai. Ap 1000. gadu pirms Kristus, kad Salomons kļuva par ķēniņu un sāka īstenot Dieva doto solījumu Abrahamam, ka Dievs viņa pēctečiem dos zemi un tautu. Tas nozīmēja, ka bija nepieciešama galvaspilsēta, organizēta un plaukstoša sabiedrība. Salomons bija valdnieks, kurš izvēlējās gudrību un būvēt svētnīcu. Tieši gudrība un svētnīca palīdzēja piedzīvot Dieva klātbūtni tautā. “Ķēniņš Salomons bija bagātākais un gudrākais starp visiem zemes ķēniņiem” (1 Ķēn 10,23). 

No Mozus laika līdz ķēniņš Dāvida valdīšanai Izraela kulta centrālā vieta bija telts, kurā atradās Derības Šķirsts. Dažādu iemeslu dēļ Šķirstam nebija pastāvīga atrašanās vieta un tāpēc arī tautai nebija pastāvīga un centralizēta kulta svinēšanas vieta. Svētnīcas ideja radās karalim Dāvidam, jo viņš vēlējās izveidot galvaspilsētu un reliģisko centru visai savai valstij. Pravietis Nātans viņam paziņoja, ka nevis viņš, bet gan viņa dēls uzbūvēs svētnīcu. Dāvids parūpējās tikai par būvmateriāliem un celtniecības plāniem. Svētnīcu sāka celt 967. gadā pirms Kristus un pabeidza 961. gadā. Ķēniņš Salomons, lai sasniegtu savu valdīšanas augstāko punktu pamazām (3,12) sāka gatavoties (5. nod), celt (6. nod) un izgreznot iekštelpas (7. nod), lai beigās to veltītu Kungam (8. nod). Pēc būvniecības darbu pabeigšanas Salomons noorganizēja četrdesmit dienu svinības, kas bija veltītas svētnīcas iesvētīšanai un Šķirsta pārnešanai uz to. Uz šiem svētkiem ķēniņš ielūdza tautu un ārvalstu viesus. Svētnīca kļuva par Salomona miera (šalom) valdīšanas centrālo elementu.

Pirmās Ķēniņu grāmatas centrālo daļu veido Jeruzalemes svētnīcas būve un iesvētīšana. Sākumā Šķirsts no telts tika pārnests uz akmens ēku (8,1-13). Svinībās tika izteiktas lūgšanas (8,14-61) un salikti upuri, un noorganizēts mielasts, kurā visi klātesošie piedalījās (8,62-66). Šādā veidā Šķirsta Derība tika saistīta ar svētnīcu (sinagogas un baznīcas pirmtēls) un ar Dāvida dinastiju. 6-8. nodaļa veido grāmatas kodolu, bet no 1. līdz 11. nodaļai apraksta Salomona valdīšanas kulminācijas laiku. 8. nodaļa satur svarīgas teoloģiskas domas, lai saprastu abas Ķēniņu grāmatas, jo pie tēmām, kas šeit ir pieminētas, grāmatas autors bieži atgriežas. Nodaļas centrā ir Salomona svētnīcas veltīšanas lūgšana, kuru arī šajā svētdienā mēs lasām. Šī nodaļa iezīmē idejisko līniju, kas ļauj izprast pārējo Ķēniņu grāmatu un grāmatas lasītājam ir šeit jāieliek grāmatzīme, lai nepārtraukti atgrieztos pie šajā nodaļā izteiktajām domām. 

Ķēniņš Salomons nostājās uz ceļiem pie Kunga altāra uz speciāli izveidota paaugstinājuma Izraela tautas sapulces priekšā izstiepa savas rokas uz debesīm. Ķēniņš savu lūgšanu raidīja Kungam pagriezies pret tautu un nevis ar seju pret svētnīcu. Lūgšana sākās ar lūgumu Kungam saglabāt solījumu Dāvidam (8,22-26) un turpināja ar garu pārlūgumu (8,27-53), lai Kungs uzklausa un piedod. Salomona lūgšana atklāj dziļu nozīmi kāda bija attiecībām starp Dieva apsolījumu Dāvidam un tautas uzticību Torai (8, 23-26), un neizmērojamo Dievu un Viņa mītnes vietu Sionā (8, 27-30). Salomons aptvēra, ka Dieva vēlme dzīvot savas tautas vidū ir tīra žēlastība un nevis cilvēku nopelni un morālā stāja. Viņš varēja vien pārlūgt par tautas grēkiem, lai tā pēc iespējas vairāk sagatavotos Dieva klātbūtnei tās vidū. Salomona lūgšanā tiek uzsvērts, ka Kunga acis dienu un nakti būs atvērtas uz svētnīcu, jo tā kalpos par Izraela lūgšanu pulcēšanās vietu.

27. pants noraida pagānisku skatījumu uz Dieva iemājošanu noteiktās vietās, tomēr Viņu var atrast izvēlētā tauta vidū, kur Viņam ir veltīta svētnīca. Salomons šķetināja būtisku sava laika teoloģisku problēmu, vai Dievs ir nebeidzams, ka pat debesis nevar Viņu uzņemt un kā Viņš var ienākt tādā šaurā svētnīcā. Atbilde tika meklēta atbilstošā svētnīcas izpratnes veidošanā. Ebreju valodā vārdam “māja” (bajit/bet) ir divas svarīgas nozīmes. No vienas puses ēka no akmeņiem un ķieģeļiem, un arī svētnīca, kas ir “Dieva māja” (betel), bet no otras puses apzīmē mājiniekus, kas dzīvo savā namā paaudžu paaudzēs. Atbilde tika meklēta svētnīcas jēdziena padziļināšanā: Dieva māja, kurā ir sastopama Kunga klātbūtne. 

Kungs ir bezgalīgs un tāpēc, ka Viņš tāds ir, visu spēj aptvert ar savu Personu un vārdu, un ar savu darbību īpašā veidā savu klātbūtni atklāj materiālā būvē. Šajā vietā pulcējas vāji, savās spējās ierobežoti un grēcīgi cilvēki, radības, lai sastaptos ar Dievu, kurš ar savu pilnību piepilda telpu un tur atbild uz cilvēku lūgšanām. Jeruzalemes svētnīca pasaulē kļuva par iedarbīgu Kunga klātbūtnes vietu, kur Viņš ir reāli klātesošs un darbojas, tomēr netiek ierobežots mūros. Tālākos gadsimtos pravieši kritizēja cilvēku maģisku pieeju svētnīcai. Kad tautā vairs nebija ticības, un Kunga patieso klātbūtni bija grūti izprast un piedzīvot, un svētnīca kļuva par vienu no ēkām vai zaudēja savu nozīmi (Jer 7). Tieši kopienas ticība nodrošināja arī spēju izdzīvot Kunga klātbūtni svētnīcā un nevis maģiska pieeja Dieva automātiskajai klātbūtnei un darbībai.

Salomons atzina par absurdu domu, ka Dievs varētu dzīvot uz zemes, jo pat augstākās debesis nav pietiekoši lielas, lai Viņu uzņemtu. Salomonam arī nebija ilūzijās, ka Dievu var ievietot svētnīcā. Tāpēc viņš nelūdza, lai Dievs tur iemājo, bet gan, lai dzird pie Viņa vērstās lūgšanas. Dievs mājos debesīs, bet ķēniņš un tauta savus pārlūgumus raidīs no svētnīcas. Salomons lūdzas, lai svētnīca kļūtu par tikšanās vietu starp cilvēku vajadzībām un Dieva žēlsirdību. Doma, ka Dievs ir sastopams kādā īpašā vietā nenozīmē, ka Viņš ir ierobežots vai ieslēgts mūros. Vecajā Derībā pastāvēja Dieva “godības” jēdziens, kas cieši saistīts ar Derības Šķirstu. Jaunajā Derībā arī parādās šī doma. Jēzū Kristū, Dievs iemājoja mūsu vidū (Jņ 1,14), kurā Dieva “Vārds” mums tika atklāts (Jņ 2,19-22). Visdziļākajā veidā Jēzū Kristū Dieva žēlsirdība un klātbūtne sastapa cilvēku vajadzības. Dzīve vairs nevar būt tāda pati, kad mūsu dzīvē ienāk Dieva klātbūtne, bet tam nepieciešama kopiena, draudze, lai domāšanā neiezagtos maģija un varētu piedzīvot patiesu Kunga tuvību savā dzīvē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 10, 38-42 , svētdiena XVI, C

Lk 10, 38-42 

21. jūlija svētdienā turpinām māceklības formācijas ceļu, kurā centrālā vieta ir Dieva vārdam. Dieva pieņemšana vienmēr ir saistīta ar Viņa vārda klausīšanos. Kunga vārda klausīšanās atbrīvo un maina cilvēka dzīvi. Ja pirms nedēļas māceklības ceļā mēs iepazinām attiecību līmeni ar tuvākajiem (10,25-37), tad šosvētdien iepazīsim attiecību būtību ar Jēzu. Turpinām lasīt Lūkasa Evaņģēlija nodaļu, kurā Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi, īstenojot noslēpumaino Dieva mīlestības plānu. Kunga klātbūtne un vārda klausīšanās atbrīvo un maina cilvēka dzīvi. Jēzus savā ceļā apmeklē ciemu, kurā dzīvoja Marta un Marija. Marijas klausīšanās stāja izkristalizē domu, ka/kā Jēzus ir jāklausās. Mācekļa ceļš kopā ar Jēzu ir nesaraujami saistīts ar klausīšanos. Viss, kas ir pretējs šai prioritātei, neļauj piedzīvot patiesu Kunga klātbūtni dzīvē. 

Marija izprata visa notiekošā būtību. Tas ko viņa saprata bija tas, ka jāatrodas Jēzus klātbūtnē, un kad tas ir noticis, klausīšanās kvalitāte ir pilnīgi cita. “Ceļš” kopā ar Jēzu - tā ir kopību ar Viņu, mācīties no Viņa un iepazīstot Viņu, pieņemt krustu un ļaujot sevī nomirt vecajam cilvēkam. Šajā ceļā jāmācās tas, ka žēlastība dod pestīšanu un nevis kāds aktīvisms vai sakrāto darbu daudzums, kuram vajadzētu apmierināt Dievu. Kad Jēzus aicina sev sekot, Viņš nedomā par neprātīgu reliģisko darbību, ko mēs veicam ar saviem spēkiem, bet gan par pilnīgu atteikšanos no sevis par labu Viņam, lai Viņš mūsos darbotos. Šīs svētdienas fragments seko līdzībai par žēlsirdīgo samarieti, kuru lasījām pirms nedēļas un tā nav nejaušība, jo tādā veidā evaņģēlists Lūkas mēģina nodrošināties pret šīs līdzības vienpusīgu, šauru un nepareizu izpratni: ka pestīšanu var sasniegt ar darba palīdzību. Jau pats līdzības stāstījuma iemesls bija saistīts ar likuma zinātāja jautājumu un izpratni, ka pestīšanu var sasniegt ar likuma ievērošanu. Jēzus uzsvēra, ka klusa Kunga gaidīšana ir daudz svarīgāka nekā rosīga aizņemtība. 

Marija apsēdās pie Jēzus kājām un klausījās Kunga mācību. Viņa izmantoja radušos situāciju - Kungs ir ieradies. Marta nespēja novērtēt radušos situāciju, bet tas nenozīmē, ka viņa nevēlējās izdarīt kaut ko īpašu priekš Jēzus. Marta, iespējams, vēlējās pagatavot izmeklētu ēdienu, bet vienkārša maltīte būtu pietiekama. Marija izvēlējās klausīties Jēzu, kas viņai likās svarīgāks par bagātu mielastu. Ārējā aktivitāte radīja pārāk daudz sarežģītu domu un emociju, ko Marta nespēja kontrolēt. Viņa kļuva aizņemt ne tikai ar darbu, bet arī ar citu cilvēku uzvedību novērošanu un vērtēšanu. Viņa bija pārāk aizņemt ar sevi un kalpošanu, ka nepalika laika patiesi sastapties ar Jēzu. Martas jautājumā Jēzum “vai Tev nerūp” (Lk 10,40) izskan spēcīgas vēlme saņemt pozitīvu atbildi no Kunga. Jēzus atbilde Martas iebildumiem pret Marijas klausīšanos un “pasivitāti” bija iejūtīga, bet patiesa. Jēzus savā atbildē nekritizēja to, ko viņa darīja, bet īpaši izcēla to, ka viņa bija pārāk aizņemta ar citu cilvēku nodarbēm. Dzīvē ir vairākas reālas vajadzības. Jēzus runāja par vienu lietu, bet neprecizēja kas tā bija. Kas tā bija par lietu ir jāmeklē Marijas sēdēšanā pie Jēzus kājām un kā viņa mācījās no Viņa. Svarīga ir Jēzus klātbūtne, savas eksistences padošanai tai, visas būtības atkarība no Kunga.

Marija simbolizē māceklībai atbilstošu stāju. Marija atrada miera ostu, kas kņadas pilnā dzīvē ir nepieciešama. Kunga priekšā ir labākā vieta, kur ne tikai atvilkt elpu, bet piedalīties māceklības formācijas procesā. Marijas piemērs ir īpašs ar to, ka viņa nesaka ne vārda un viņas klusā liecība atstāja dziļu iespaidu uz apkārtējiem un uz Evaņģēlija lasītājiem, un parāda kāda var izskatīties laba izvēla mūsu dzīvē. Tas, ka sieviete tiek parādīta kā spējīga klausīties un sēdēt pie skolotāja pēdām ir ievērojams notikums pirmā gadsimta kultūrā, kurā sievietes tika uzskatītas par necienīgām pieņemt šādu mācību. Tā ir drosme, kas nepieciešama katram mūsdienu trokšņainajā kultūra, kurā katram ir jālaužas ārā no saviem skaņas celiņiem, lai klausītos Kungā. Jēzus klātbūtne ir domāta visiem un Viņa krusta pakājē var nostāties visi cilvēki. Kungs vēlējās mācīt visus un pievilkt pie sevis. Stāsta uzdevums nav iemācīt kontemplatīvās dzīves pārākumu pār aktīvo dzīvi, bet parādīt, ka darbīgumam nav tik ļoti jāpārņem cilvēka dzīvi, ka beigās viņam nepaliek laika priekš Kunga. Ticīgais, kas klausās Jēzu un šo stāju ieliek dzīves centrā vairāk Viņu pagodina nekā tas, kurš pārmērīgi cenšas apmierināt kādas Kunga vajadzības: “Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei” (Jņ 6,27). Klausīšanās nav haotiska un fragmentāra, bet tai ir dzīves stils. Jēzus dodas uz Jeruzalemi, kur cietīs, nomirs un augšāmcelsies. Uz šo Kristus dzīves noslēpumu norāda arī Viņa dzīve un vārdi. Mēs arī esam aicināti, klausoties Kunga vārdu, piedzīvot savās dzīvēs šo ceļu kopā ar Jēzu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 10, 25-37, svētdiena XV, C

Lk 10, 25-37

Māceklība ir viena no svarīgākajām Lūkasa Evaņģēlija tēmām (10,25-11,13) un evaņģēlists pievērsa tai uzmanību vairākos attiecību līmeņos: attiecības ar tuvākajiem (10,25-37), ar Jēzu (10,38-42) un lūgšanā Dievam (11,1-13). Lūkas mācekļu dzīvē uzsver gan horizontālo, gan vertikālo attiecību līmeni. Šīs attiecības nav abstraktas, bet ietver Dieva klausīšanos konkrētās dzīves situācijās. Šīs svētdienas līdzība par žēlsirdīgo samarieti ļoti meistarīgi attēlo kā no abstraktas teoloģiskas diskusijas var pāriet pie reālām dzīves situācijām. Šīs līdzības lielā vērtība ir tā, ka Baznīcas vēsturē tā netika tikai skaisti komentēta, bet arī iedzīvināta dzīvē. Jēzus aicina iet tādu māceklības ceļu, kurā nav manevru iespējas, lai izvairītos no tuvākmīlestības. Interesanti, ka šis fragments sākas visai mierīgi. Jēzum jūdu likuma zinātājs uzdod jautājumu par mūžīgās dzīves iemantošanu, bet Kungs atbild ar jautājumu un paveras ceļš līdzībai par žēlsirdīgo samarieti. Katra šķietami rāma situācija satur tādu patiesības lādiņu, kas var mūs izsist no ierastajiem rāmjiem. Jēzus māca mūs to saredzēt un atbildēt uz dažādo dzīves situāciju izaicinājumu. 

Ceļmalu laupītāji senatnē nebija nekāds retums. Īpaši apdraudēti bija vientuļi ceļinieki un tāpēc cilvēki centās veidot lielas ceļinieku grupas. Laupītāju ambīcijas varēja būt piezemētas, bet nodarītais kaitējums liels. Daudziem cilvēkiem nebija papildus drēbju pāri un tāpēc arī drēbju nozagšana bija vērtīgs laupījums. Ja cilvēku izģērba pilnībā, tad apgājās ar viņu kā ar līķu uz kaujaslauka - atstāt vai aprakt. Jūdi, lai attaisnotos, varēja atsaukties uz gudrības grāmatu (Sīr 12, 1-4), kura māca, ka grēciniekiem nevajag palīdzēt; viņi varēja ļoti vienkārši noteikt, kuri ir tuvākie (jūdu tautas locekļi) un sašaurināt viņu loki (tie, kas nav grēcinieki). Jērikā dzīvoja daudzas turīgas priesteru ģimenes. Priesteriem bieži bija jādodas uz Jeruzalemi. Šī sabiedrības grupa īpaši labi pārzināja priekšrakstus un viņiem bija grūti rīkoties spontāni. Priesteri īpašā veidā kļuva nešķīsti saskaroties ar līķi. Šajā līdzībā priesteris gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un viņiem nebija jāraizējas par rituālo šķīstību, ka viņš varētu neizpildīt savu kalpojumu Jeruzalemes svētnīcā. Šajā situācijā bija jānostrādā žēlsirdības likums. Attaisnojums bija tāds, ka cilvēks izskatījās miris. Levītiem šķīstības noteikumi nebija tik strikti kā priesteriem, tomēr arī viņš izvēlējās paiet garām. Samarietis, jūdiem naidīgas tautas loceklis, rīkojās pretēji visām gaidām. Viņš parūpējās par ievainoto cilvēku, veda viņu uz ēzeļa pats ejot ar kājām un nostādīja sevi zemākā, pat kalpa stāvoklī, attiecībā pret cietušo izraēlieti.

Jūdu klausītājs sekojot stāsta loģikai varēja sagaidīt, ka trešais ceļinieks būs kāds jūds un stāstījums tiks vērsts pret tautas eliti, bet tas bija samarietis! Šāds līdzības pagrieziens šokēja jūdu klausītājus. Pirmkārt, samarietim nebija vieta jūdu pārdomās par tuvāko, jo viņš bija pilnīgs svešinieks. Aplaupītais cilvēks katru reizi, kad kāds gāja garām, varēja domāt, ka palīdzība ir ieradusies, bet veltīgi. Viņš redzēja tikai vienaldzību. Tomēr Kungs tos, kas gaida glābiņu neatstāj pašus sev un ienāk viņu dzīvē. Jēzus samarieša palīdzību apraksta izmantojot daudzus darbības vārdus, lai parādītu, cik kalpošana tuvākajam ir rūpīga un cik ir dziļš un dziedinošs Jēzus pieskaras mūsu rētām: viņš pietuvojās viņam, pārsēja viņu, izlej eļļu un vīnu uz rētām, uzlika uz ēzeļa, aizved uz viesnīcu, rūpējas par viņu un pat samaksā par tālāko aprūpi. Visas šīs darbības no samarieša prasīja uzupurēšanos. Samarietis pārstāv citu svētuma standartu, kurā cilvēkiem vairs nav jānodalās vienam no otra, bet jāatveras arī uz tiem, kuri šķiet aizdomīgi un nesimpātiski. Kungs savus mācekļus ieved aizspriedumu atmezglošanas ceļā. Jūdi šajā līdzībā simbolizē paralizētu Vecās Derības likuma burtu, bet samarietis jauno dzīvību un atjaunošanos Jēzū Kristū. 

Likuma zinātājs vēlējās teoretizēt, bet Jēzus saviem mācekļiem vēlas parādīt ikdienas mīlestības ceļu. Mīlestības ceļš nav tikai individuāla aktivitāte vai kāda egoistiska stratēģija, bet tuvākmīlestības ikdienas liturģija. Kristietībā likuma zinātājs nav tas, kas zina, bet tas, kas rīkojas. Sakramenti ir tie līdzekļi, kas ļauj kristieša darbību padarīt par svaidītu un saistītu ar Kristus krustu. Jēzus šīs svētdienas fragmentā noslēguma jautā, kurš no trijiem bija tuvākais un tādā veidā uzsver, ka mūsu dzīvē tuvākais var ienākt pārsteidzošos veidos, laikos un vietās. Likumu zinātājs vēlējās ar likumu virknes ievērošanas palīdzību sasniegt mūžīgo dzīvi, bet Jēzus viņam skaidroja, ka mūžīgās dzīves sasniegšana nav saistīta ar noteikumu ievērošanu. Kungs dāvā mūžību. Tuvākmīlestība atver durvis Dieva valstībai. Jēzus mācīja, ka ne tikai savas un tuvinieku ciešanas ir svarīgs, bet arī citu ciešanas ir jāprot atpazīt un uzlūkot, un pat ienaidnieku ciešanas. Jēzus aicina nekoncentrējās uz citu grēkiem, bet uz citu ciešanām. Jēzum grēks šādā kontekstā nebija tikai morāls, bet grēks ir kā atteikšanās piedalīties citu ciešanās, nevēlēšanās skatīties ārpus savas dzīves vēstures. Grēks ir sirds sačokurošanās, ieraušanās sevī un nespēja paskatīties ārpus savas šaurās pasaules. 

Jēzus ir kā labais samarietis, kurš ieradies, lai glābtu cilvēkus no nāves un ievestu viņus Baznīcas viesnīcā, lai viņi atgūtos un saņemtu dziedināšanu caur sakramentiem. Līdzībā eļļa un vīns norāda uz sakramentiem. Senatnē eļļa un vīns bija izplatīts dziedniecības līdzeklis. Pirmie soļi kristietībā ir saistīti ar eļļu. Vēl pirms kristībām cilvēks tie svaidīts ar katehumenu eļļu un tādā veidā Kungs stiprina kandidātu ceļā uz kristībām un cīņā ar ļaunumu, un aizsargā viņu no tā. Īsi pēc kristībām kristietis tiek svaidīts ar hrizmas eļļu, kļūstot par svaidīto, “christianoi” (Apd 11,26) un saņem žēlastību īstenot Kristus misiju kā priesteris, pravietis un karalis. Kā priesteris, jo spēj salikt Dievam upuri; kā pravietis - sludināt Dieva vārdu; kā karalis - valdīt pār bailēm. Tālāk seko Iestiprināšanās sakraments, kas padara kristieti Svētā Gara spēkā par Kristus liecinieku pasaulē. Eļļas vēl tiek lietotas Priesterības un Slimnieku sakramentā. Šie visi sakramenti ļauj kristietim nostāties nāves, grēka un krīzes priekšā jau citā kvalitātē. Nāve ir pārvērsta miegā (Lk 8,52) un tāpat var teikt par krīzēm, bezcerību, grēku, slimību u.t.t. - tam vairs nav izšķiroša, nāvējoša vara pār mums. Tāds cilvēks vairs nebaidās dažādās nāvīgās dzīves situācijas ieiet kopā ar Jēzu, kurš nomira un augšāmcēlās manis dēļ.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 10, 1-9, svētdiena XIV, C

Lk 10, 1-9

Ja 1. jūlija svētdienā lasījām Evaņģēliju par mācekļa grūto lēmumu sekot Jēzum, tad 7. jūlija svētdienā iepazīsim mācekļu tālākās gaitas, kā viņi kļūst par miera vēstnešiem. Jēzus aicināja mācekļus sekot sev, bet šajā svētdienā redzam, ka neviens nav atstāts viens, pats sev, bet katram ir jāiet “pa diviem” jeb grupā. Māceklis misijas darbā ne tikai sludina miera vēsti, bet pats pieredz pārmaiņas savā dzīvē. Jēzus māceklībā nav vietas izolācijai, bet tieši pretēji, izlaušanās no kapsētām: “Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību!” (Lk 9.60). Jēzus misiju darbam nozīmēja septiņdesmit divus mācekļus. Jau iepriekš Viņš sūtīja divpadsmit mācekļus (Lk 9,1-6). Jēzus pārņēma kopienas veidošanas modeli no Mozus, kurš nozīmēja septiņdesmit vecajos, lai tie pravietotu Izraelim (Sk 11, 24-25). Jūdu tiesā, Sanhedrīnā, bija septiņdesmit viens loceklis, kas simboliski atsaucas uz septiņdesmit vecajiem un Mozu. Skaitlis 70 atsauc atmiņā arī Radīšanas grāmatas 10. nodaļu, kurā ir uzskaitītas 70 senās tautas, kas norāda uz Baznīcas misiju pie visām tautām (Lk 24, 47).

Pirms doties ceļā mācekļiem bija jāiziet īss formācijas kurss, kurā varēja iepazīt misiju pamatprincipus. Svarīgākais šajā sagatavošanās ceļā bija tas, kas Dievs ir tas, kas rūpējas par saviem bērniem un viņi uzticas Viņam. Jēzus sūtīja savus mācekļus vienkārši, tādus kādi viņi ir, mākslīgi neizpušķotus, bet žēlastības stiprinātus. Citā ziņā sagatavošanās nebija kaut kāda īpaša. Ja nav sagatavošanās, nav arī vajadzīga soma. Senatnē bija dažādi ubagotāji, piem., ciniķi, kas savu dzīvi prata labi iekārtot pateicoties cilvēku ziedojumiem un sevis prezentācijas mākslai. Jēzus nevēlējās, lai Viņa mācekļi būtu labi apvārdotāji ar kādu sagatavotu ķeseli un viņu darbība būtu spēcīgi pakļauta šai ķeselei. Jēzus saka “ej”. Viņa vārdi “seko man”, ko mēs dzirdējām pirms nedēļas, ir saistīta tieši ar Jēzus personu un nekādu citu iemeslu vai motivāciju.

Jēzus norādījumi atgādina rabīnistiskos noteikumus, kas aizliedza ieiet svētnīcā ar spieķi, apaviem un naudas maisiņu. Ja šādi skatās uz Jēzus aicinājumi, tad mainās misijas perspektīva, tā nav kāda vienkārša runāšana, bet ieiešana kādā lielākā noslēpumā, kurā nav jāpelnī nauda, bet jākalpo Dievam. Jēzus misiju var pielīdzināt kalpošanai svētnīcā! Pļaujas lauks kā dievkalpošanas vieta. Mācekļiem nav jābūt kā citu reliģiju pārstāvjiem, kur sagaida saņemt maksu par savu darbu un ubagoja no mājas uz māju. Daudziem mācekļiem, kas uzsāka ceļu kopā ar Jēzu bija motivācijas problēmas, jo vairāk domāja par sevi un galu galā pameta Viņu. Tomēr bija arī mācekļi, kas atteicās Viņu pamest (Jņ 6,67-69). Jēzus aicināja viņus uzticēties Dievam. Ja par samaksu mācekļiem bija jāaizmirst.Tik pat grūti ir pieņemt māceklības sūtību “kā jērus vilku starpā” (Lk 10,3). Ja vizualizē šos tēlus, tad cilvēciski skatoties tie liekas nežēlīgi un bezatbildīgi. Tomēr Jēzus to uzdrīkstējās teikt tāpēc, ka Viņš pats to pieredzēja, Tēvs sūtīja Viņu kā avi starp vilkiem, lai ar savu nāvi uzveiktu nāvi. Jēzus bija pilnīgi neaizsargāts no cilvēkiem un Viņa vienīgais ieroci bija Viņa misija, kas Viņu aizsargāja no reālām briesmām. Tāda pati perspektīva ir mācekļiem, kuri aizsardzību var meklēt mācībā ko paši sludina un kopienā ar kuru kopā to sludina. 

Jēzus pilnīgi atbruņoja savus druvas strādniekus. Evaņģēlija miera vēsti viņiem bija jāsludina neskatoties uz veiksmēm un neveiksmēm. Viņiem tā bija jāpasludina un jāatstāj, lai tā pati turpinātu darboties cilvēku sirdīs. Mācekļiem tik ļoti nevajag priecāties vai krist izmisumā par veiksmē un zaudējumiem. Veiksme nav viņu darba uzdevums, jo patiesa veiksme ir Dieva uzdevums Kungs ir tas, kas uz krusta uzveica sātana varu, grēku un nāvi. To, ko Jēzus viņiem lika darīt attiecas uz viņu ceļu, kurā viņiem ir jādoties pa divi. Kāpēc tieši divatā? Pirmkārt, Kungs pazīst cilvēka dabu un kopējas liecības spēku, jo divi cilvēki spēj viens otru atbalstīt un stiprināt: “Labāk diviem nekā vienam, tāpēc ka tiem tiek laba alga par viņu pūlēm. Ja pakritīs viens, otrs to piecels, bet vai! tam, kurš pakrīt viens pats un nav otra, kas viņu pieceļ. Un ja divi guļ kopā tad tiem ir silti, bet viens - kā lai sasildās? Un ja pievarēs vienu, divi turēsies pretī, un trīskārša saite nesatrūks ātri.” (Māc 4,9-12). Otrais un svarīgākais iemesls divu mācekļu izsūtīšanai ir Vecās Derības prasība, ka “Viens liecinieks nedrīkst liecināt [...] lieta, lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (At 19,15). Jēzus mācekļu liecība par Jēzu īstenoja jūdu Likuma prasības. 

Kunga norādījumi septiņdesmit diviem mācekļiem ir aktuāli arī mūsdienās un paredz, ka visiem, kas sludina Kristu ir jābūt apmierinātiem ar Kunga sagatavotajiem līdzekļiem, lai nu kādi tie būtu vai nebūtu; uzticīgi kalpot Evaņģēlija vēstij un rūpīgi izteikt spriedumu. Katrs kristietis ir aicināts būt par Kristus vēsts sludinātāju, jo neviens Baznīcas loceklis nav nolemts pat sev, bet atvērtībai. Baznīca ļoti konkrēti nodarbojas ar misiju darbu, bet katrs ticīgai arī ir aicināts pārdomāt kāda vieta Evaņģēlija sludināšanai ir viņa dzīvē, vai pastāv kāda iekšējā (piem., lūgšana, garīgie upuri) vai ārējā (piem., rīcība, piemērs) orientēšanās uz šo darbu. Kungs dod žēlastības katram, lai uzsāktu šo ceļu savā ikdienā un neatstāj savus mācekļus vienus. Vajag tikai pieņemt Kunga sludināšanas modeli. Dzīves orientēšana uz miera nešanu (Lk 10,5) ir jāiemieso katra ticīgā ikdienas dzīvē un kristīgajās praksēs. Sākot no privātajām līdz liturģiskajām lūgšanām, lai sagatavotu cilvēku sirdis Evaņģēlija vēsts pieņemšanai. Aptverot ar to savus līdzcilvēkus un visus pie kuriem vērsta Baznīcas sludināšana. Vai arī rūpējoties par praktiskajiem un materiālajiem misiju jautājumiem, vai arī tieši iesaistoties konkrētās aktivitātēs. Tomēr vienmēr jāatceras, ka sludināšana tiek veikta izejot no kopienas un tur gūst savu spēku un autentiskumu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 9, 51-62, svētdiena XIII, C

Lk 9, 51-62

Lūkasa Evaņģēlija iepriekšējās nodaļās (4,4 - 9,50) varējām lasīt par Jēzus darbību Galilejā, kur Viņu daudzi nepieņēma. Sākot ar šīs svētdienas fragmentu Jēzus uzsāk mācīt savus mācekļus kā stāties pretī noraidīšanai. Jēzus kalpošana tuvojās noslēgumam un savu skatienu Viņš vērsa Jeruzalemes virzienā, kur piepildīsies Viņa darbs caur krustā sišanu, augšāmcelšanos, debeskāpšanu un vietu pie Dieva labās rokas (22,69). Pirmais šīs virknes notikums bija krustāsišana un tieši tas ir pirmais uz ko ir vērsts Jēzus skats šajā ceļā uz Jeruzalemi, kas nebūs taisns, bet līkločains. Vecajā Derībā vārdi “vērsa savu seju” nozīmē “atrisināt” - Jēzus dodas piepildīt savu misiju. Svarīgi ņemt vērā, ka iepriekš tekstā Jēzus pārveidojās kalnā, kur sarunājās ar Mozu un Eliju (Lk 9, 29-31). Tālāk tekstā daudzi notikumi asociēsies ar šiem diviem lieliem Vecās Derības vīriem. Šajā fragmentā arī lasām vairākas atsauces uz Elija dzīvi. Jēzus būs tas, kas piepildīs viņu misiju vai arī ienes pārsteidzošus jaunumus. Lasot Lūkasa Evaņģēliju sekojam Jēzum ceļā (9,52.56.57; 10,38; 13,33) un īpaši ceļā uz Jeruzalemi (9,53; 10,1; 13,22.31; 14,25; 17,11; 18,31.35; 19,1.11.28) - Jēzus ved savu mācekļus uz misijas piepildījuma punktu un arī mēs esam aicināti turpmākās svētdienās iejusties šajā ceļa noskaņā un pieredzē. 

Pirmie, kurus Jēzus sastapa ceļā uz Jeruzalemi ir samarieši. Samariešu noraidījums bija gaidāms un tas arī uzsāka atmešanas virkni, kas virsotni sasniedza apsūdzībās, ka Jēzum ir dēmoniska vara (Lk 11, 15). Samariešu ciems ignorēja visus, kas devās uz Jeruzalemi un viņu attieksme pret Jēzu un mācekļiem nebija kāda īpaša; naidīgi viņi izturējās pret visiem jūdiem, kas uz turieni devās; ir pat liecības par nogalinātiem jūdiem, kas gāja cauri samariešu zemei. Nav jābrīnās, ka Jēkaba un Jāņa reakcija bija tik asa, šie “pērkona dēli” (Mk 3,17) vēlējās uzsūtīt uguni pār samariešu mājām. Viņi atmiņā atsauc Eliju (2 Ķēn 1, 12), kurš iznīcināja tos, kas bija pret Dievu. Šādā kontekstā Jēzus sāka mācīt savus mācekļus par radikālo apņemšanos sekot Viņam un nevis kādai atmaksas un rūgtuma izliešanas loģikai. Evaņģēlists Lūkas piedāvā trīs dažādus cilvēkus, kuri vēlējās pievienoties Jēzum ceļā uz Jeruzalemi. 

Jēzus māceklības ceļš nav kaut kāda īslaicīga aizraušanās vai hobijs. Trīs tikšanās starp trijiem dažādiem cilvēkiem ar Jēzu parāda cik nopietns aicinājums un izvēle tas ir. Ne velti šajā fragmentā viens no centrālajiem vārdiem ir “sekot” (Lk 9, 57.59.61). Tā nav nejaušība, ka Jēzus atmešanai seko tieši šīs tikšanās. Noraidīšana kā tāda ir tik plaša un dziļa tēma, bet kad tad skar Jēzu, un vēl jo īpaši no ticīgo puses, tā ir liela traģēdija. Lēmums, kas skar pašu dzīves kodolu: māceklība kā izšķiroša dzīves izvēle. Pirmais cilvēks, kas izteica vēlmi sekot Jēzum dara to autentiski, tomēr viņš vēl nezināja, ko nozīmē sekot Jēzum. Jēzus ar savu atbildi norāda uz Dieva Dēla iemiesošanās paradoksu, jo ja pat dzīvajai radībai ir mītnes vietas, tad Viņam nav pat vietas, kur atgulties. Jēzus sekotājam nav jācer uz kādu izmeklētu dzīvesveidu vai karjeras kāpnēm, bet jābūt gataviem uz neērtu dzīvi.

Otro cilvēku aicināja Jēzus ar tādiem pašiem vārdiem kā mācekļus (Lk 5,27), bet tas vēlējās vispirms apbedīt savu tēvu. Jūdiem bēru rituāli bija ļoti svarīgi un atstāt tēva miesas neapglabātas varēja izsaukt skandālu. Tomēr problēma bija tā, ka apbedīšanas rituāli varēja kļūt svarīgāki par Likuma iepazīšanu, svētnīcas apmeklēšanu, Pashas jēra upuri u.t.t. Iespējams šis cilvēks gaidīja kādu mantojumu. Valstības nākšana bija vēl aktuālāka problēma. Jaunās Derības nākšana, pati Jēzus persona ir iemesls, kas liek veikt radikālus vai pat skandalozus lēmumus. Jēzus, valstības sludinātājs, nevarēja gaidīt, kamēr šis cilvēks izpildīs visus apbedīšanas priekšrakstus. Kungs viņu aicināja un teica, lai mirušie glabā mirušos jeb, lai tie bez garīgā ieskata, garīgās dzīves, pilda pienākumus, kurus prot. 

Trešais cilvēks, līdzīgi kā pirmais vēlējās iesaistīties, bet viņam vēl bija vienkārši jāapciemo mājinieki. Tāpat Elisa pirms sāka sekot Elijam devās uz mājām un ara lauku (1 Ķēn 19,19-20). Jēzus kalpu intereses nevar būt dalītas kā zemniekam, kas arot skatās atpakaļ: “Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai” (Lk 9,62). Sekošana Jēzu ir kaut kas vairāk nekā ģimene un saimniecība, un pat sekošana vienam no lielākajiem praviešiem - Elijam. Skatīšanās atpakaļ ir klātesoša daudzās Vecās Derības lapaspusēs, sākot no Radīšanas grāmatas, kur Lota sieva atskatījās uz Sodomu un kļuva par sāls stabu (Rad 19,26), vai Izraelieši ilgojās pēc Ēģiptes, un visi tie, kas griezās pie pagānu dieviem, elkiem un izvēlējās visu, bet ne Dievu. Evaņģēlija vēsts un Mesija nevar gaidīt. Nav laika kakla vingrinājumiem - ir jāizvēlas jaunā dzīve kopā ar Jēzu. 

Sekošana Jēzum var likties neizprotama un nereālistiska mūsdienu cilvēkam. Kā tas viss var būt saistīts ar manu dzīvi un darbu? Viens no 20. gadsimta lielākajiem teologiem, Karls Rāners, pārdomājot šo jautājumu dāvā dziļas pārdomas par šo tēmu, un īpaši norāda uz Kristus krusta noslēpuma centrālo lomu; uz to virzienu, kur Jēzus uzsāk savu ceļu šajā svētdienā - Jeruzalemi, nāves un augšāmcelšanās vietu. Pastāv lielas briesmas uztvert garīgo dzīvi kā kaut ko esošu ārpus laicīgā darba un šīszemes dzīves aicinājuma. Dzīves aicinājumu var uztvert šauri: kā garīgumu vai morāli, ģimenes dzīvi vai arī dzīves notikumus, kuros jāsaskaras ar rūgtumu, vilšanos, nāvi, un kuros meklējam palīdzību pie Dieva. Ikdienas dzīves pienākumi bieži netiek uzlūkoti kā Dieva aicinājums. Miers un pacietība saskaroties ar ikdienas banalitāti un parastu profesiju un darbu veikšana tomēr ir dzīves dievišķa aicinājuma sastāvdaļa Jēzū Kristū. Kristietim ir jābūt spējīgām izprast, ka viņa zemes aicinājums ir kā debesu aicinājums. Tas nav viegli daudzās dzīves situācijās un darbos. Ir cilvēki, kas ar prieku veic savu darbu un jūt, ka viņu darbs piepilda viņus un citus, un nes labumu sabiedrībai, bet ir arī tādi, kuri ir laimīgi, ka darba diena ir galā un vēlas to aizmirst. Tomēr ir jāatceras, ka katra cilvēka aicinājums ir dievišķs. 

Uz ko Dievs aicina katru kristieti? Visu kristiešu aicinājumi ir liecināt par to, ka Vārds ir kļuvis miesa, Dievs ienāca pasaulē. Aicinājumi vienmēr ir saistīti ar pasaules ikdienišķumu un nāvi, ka Gaisma spīd tumsā, lai aktualizētu Mīlestību, kura tiek atmesta un ignorēta, lai izdzīvotu solidaritāti ar nabagiem un atstumtiem, cilvēkiem, kas nav sabiedrības “krējums”, bet “pelēkā masa”. Tāds bija Jēzus Kristus ceļš. Tikai ielūkojoties šajā misijas aspektā kristieši var izprast radikālo pakļaušanos Dieva gribai. Savādāk mēs paliekam ieslēgti savā egoismā, jo garīgās dzīves ceļš nevar apiet Jēzus Kristus krustu. Katrs kristīgais aicinājums nes prieku, bet arī grūtības, īpaši tiem, kuriem darbs ir kā nasta: vilšanās, garlaicība, pliekanums. Šīs visas pieredzes ir garīgās dzīves uzdevumi un aktualizācija - ja to visu pareizi izprotam. Ne tikai cīņa ar vilšanos aicinājumā, ne tikai bēgšana no apnicības ar brīvā laikā palīdzību un ar to visu, kas saistīts ar privāto dzīvi - tas veido iespēju kristiešiem iepazīt savas pestīšanas centrālo vēsti - Jēzus Kristus krustu, pienaglot savi pie krusta, pienaglot savu darbu pie krusta, lai piedalītos Jēzus nāvē, kurš mūžīgo gaismu atrada tumsā.* Tā ir Dieva piedāvātā atbilde mūsu dzīves realitātei, kurā nav ideālu dzīves stāstu, bet ir līkloči un pārbaudījumi. Cilvēki bieži atbildes meklē vai glābiņu ideoloģijā, seklumā un noslēgtībā, tomēr vienīga atbilde ir Jēzus Kristus krustā.

* Skat. vairāk: Karl Rahner, Practice of Faith: A Handbook of Contemporary Spirituality, New York: The Crossroad Publishing Company, 1983, 206-209.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap