Filip 3,8-14
![]() |
Jēzus un laulības pārkāpēja (Jņ 8,1-11), manuskripts no Anglijas, 14.gs. |
Lasījuma sākumā Pāvils rakstīja par Jēzus Kristus iepazīšanas pārākumu par visu (Filip 3,8). Pāvilam patiesas iepazīšanas (gnosis) motīvs ir ļoti tuvs un kad savās vēstulēs uzskaita tikumus, kuros parasti pirmā un pēdējā tikuma izvēle nav nejauša. Pirmais tikums ir ticība uz kuras tiek būvēts viss tikumu ansamblis, bet pēdējais norāda uz šī ansambļa piepildīšanos un pilnību, un tā ir mīlestība (sal. 2 Kor 8,7; 1 Kor 13,13) vai iepazīšana (Rom 15,13-14). Pirmajā vēstulē korintiešiem ticība, cerība un mīlestība ir centrālās tēmas un spilgti atklājas mīlestības himnā (1 Kor 13), tomēr Pāvils arī raksta, ka “tagad redzam neskaidri [...], bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi” (1 Kor 13,12). Pāvilam saistība starp mīlestību un iepazīšanu ir ļoti cieša, jo tā izpaužas pestīta un svētdarīta dzīve; starp abiem jēdzieniem pastāv saikne, jo iepazīt nozīmē iemīlēt un mīlēt nozīmē iepazīt konkrētā veidā.
Tāpēc apustulis raksta: “tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana” (Filip 3,8), jo mīlestības pamatā ir tas, ka Dievs mūs pirmos iemīlēja un iepazīšana nāk no Dieva, kurš pirmais mūs iepazina. Dieva iepazīšana nes pestīšanu un tā ir iespējama vienīgi pateicoties Viņa pestīšanas iniciatīvai Jēzū Kristū. Nedaudz tālāk Pāvils raksta: “es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu” (Filip 3,8) un tādā veidā uzsver, ka kristīgā dzīve, kura neapstiprina patiesību, ka Jēzus Kristus ir Dievs un Cilvēks, kurš miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, ir tukša. Cik gan radikāli mainījās Pāvila reliģiskā dzīve “Kristus dēļ”, jo viņš pameta savu veco dzīvi, kuru saņēma no savas tautas, ģimenes un Gamaliela skolas, lai tiktu apgaismots ar Augšāmcelto Kungu. Ja kristietis ir patiess tikai sevī, priekš sevis, bet negrib būt patiess priekš mums, priekš citiem; ja negribam būt piepildīti ar Kungu savā ticībā, cerībā, mīlestībā un iepazīšanā, ciešanās un uzvarā, tad kaut kur nav notikusi tikšanās ar Kungu, izpalikusi mīlestība un iepazīšana.
Pāvils rakstot par savu ticību atsaucas uz “skriešanas” un “iegūšanas” tēliem. Sākumā Kristus dzinās pakaļ Pāvilam, bet pēc tam, kad tika “iegūts”, viņš pats sāka dzīties pakaļ Kungam. Jēzus meklēja Pāvilu un nevis otradāk, un tikai tad šī meklēšana apmainījās vietām. Tikšanās ar Kristu atvēra Pāvilam jaunu un negaidītu apvārsni, kura priekšā viss cits nobālēja (Filip 3,13). Pāvila skatiens bija vērsts nākotnē un jaunajā, ko dod Kristus un nevis tajā, kas jau bija aiz muguras, jo tāda ir kristīgā atgriešanās. Pāvils pirms savas atgriešanās mēģināja sasniegt taisnīgumu, kas nāk no likuma, bet tai pat laikā kristieši kļuva taisnīgi pateicoties ticībai Jēzum Kristum (Filip 3,9). Jūdi taisnību iegūst, bet kristieši saņem. Pāvila mērķis pēc žēlastības ienākšanas viņa dzīvē bija skriet Kristus virzienā un tā izskatījās visa viņa dzīve ne tikai aicinājuma brīdī. Apustulis lieto vārdu “dzīties” (gr. diokō) - mesties, ātri skiret, un tā ir skriešana, kura vēl nav atvedusi līdz mērķim un Pāvils kā labs skrējējs neatskatās, bet visu laiku vērsts uz priekšu. Tāda ir kristīgā atgriešanās, kura iepazīst un iemīl Kristu un nav vairs gatava atgriezties pie pagātnes dzīves modeļiem.
br. Jānis Savickis OFMCap