Lapas

4.03.2025

Filip 3,8-14, V gavēņa svētdiena, C

Filip 3,8-14

Jēzus un laulības pārkāpēja (Jņ 8,1-11),
manuskripts no Anglijas, 14.gs.
Piektās gavēņa svētdienas otrais lasījums ir ņemts no Pāvila vēstules filipiešiem 3. nodaļas, kurā Pāvils nevilcinās parādīt patieso kristīgās dzīves pilnību un norāda uz savu piemēru. Viņam svarīgi bija nostiprināt kristiešus un īpaši misionārus, lai neatgrieztos jūdaismā, jo bija tādi, kas Pāvila prombūtnes laikā draudzēs radīja apjukumu ar jūdaisma praksēm. Atgriešanās vecajā ticībā un apgraizīšana mazvērtēja piederību Kristum. Kristiešu izšķirošā identitāte slēpjas Jēzus Kristus personā, tomēr šis pilnības ceļš nav vēl sasniedzams un nemitīgi ir nepieciešami jauni pūliņi, kurus var salīdzināt ar sacensībām: “es dzenos uz mērķi - iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū” (Filip 3,14).

Lasījuma sākumā Pāvils rakstīja par Jēzus Kristus iepazīšanas pārākumu par visu (Filip 3,8). Pāvilam patiesas iepazīšanas (gnosis) motīvs ir ļoti tuvs un kad savās vēstulēs uzskaita tikumus, kuros parasti pirmā un pēdējā tikuma izvēle nav nejauša. Pirmais tikums ir ticība uz kuras tiek būvēts viss tikumu ansamblis, bet pēdējais norāda uz šī ansambļa piepildīšanos un pilnību, un tā ir mīlestība (sal. 2 Kor 8,7; 1 Kor 13,13) vai iepazīšana (Rom 15,13-14). Pirmajā vēstulē korintiešiem ticība, cerība un mīlestība ir centrālās tēmas un spilgti atklājas mīlestības himnā (1 Kor 13), tomēr Pāvils arī raksta, ka “tagad redzam neskaidri [...], bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi” (1 Kor 13,12). Pāvilam saistība starp mīlestību un iepazīšanu ir ļoti cieša, jo tā izpaužas pestīta un svētdarīta dzīve; starp abiem jēdzieniem pastāv saikne, jo iepazīt nozīmē iemīlēt un mīlēt nozīmē iepazīt konkrētā veidā.

Tāpēc apustulis raksta: “tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana” (Filip 3,8), jo mīlestības pamatā ir tas, ka Dievs mūs pirmos iemīlēja un iepazīšana nāk no Dieva, kurš pirmais mūs iepazina. Dieva iepazīšana nes pestīšanu un tā ir iespējama vienīgi pateicoties Viņa pestīšanas iniciatīvai Jēzū Kristū. Nedaudz tālāk Pāvils raksta: “es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu” (Filip 3,8) un tādā veidā uzsver, ka kristīgā dzīve, kura neapstiprina patiesību, ka Jēzus Kristus ir Dievs un Cilvēks, kurš miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, ir tukša. Cik gan radikāli mainījās Pāvila reliģiskā dzīve “Kristus dēļ”, jo viņš pameta savu veco dzīvi, kuru saņēma no savas tautas, ģimenes un Gamaliela skolas, lai tiktu apgaismots ar Augšāmcelto Kungu. Ja kristietis ir patiess tikai sevī, priekš sevis, bet negrib būt patiess priekš mums, priekš citiem; ja negribam būt piepildīti ar Kungu savā ticībā, cerībā, mīlestībā un iepazīšanā, ciešanās un uzvarā, tad kaut kur nav notikusi tikšanās ar Kungu, izpalikusi mīlestība un iepazīšana.

Pāvils rakstot par savu ticību atsaucas uz “skriešanas” un “iegūšanas” tēliem. Sākumā Kristus dzinās pakaļ Pāvilam, bet pēc tam, kad tika “iegūts”, viņš pats sāka dzīties pakaļ Kungam. Jēzus meklēja Pāvilu un nevis otradāk, un tikai tad šī meklēšana apmainījās vietām. Tikšanās ar Kristu atvēra Pāvilam jaunu un negaidītu apvārsni, kura priekšā viss cits nobālēja (Filip 3,13). Pāvila skatiens bija vērsts nākotnē un jaunajā, ko dod Kristus un nevis tajā, kas jau bija aiz muguras, jo tāda ir kristīgā atgriešanās. Pāvils pirms savas atgriešanās mēģināja sasniegt taisnīgumu, kas nāk no likuma, bet tai pat laikā kristieši kļuva taisnīgi pateicoties ticībai Jēzum Kristum (Filip 3,9). Jūdi taisnību iegūst, bet kristieši saņem. Pāvila mērķis pēc žēlastības ienākšanas viņa dzīvē bija skriet Kristus virzienā un tā izskatījās visa viņa dzīve ne tikai aicinājuma brīdī. Apustulis lieto vārdu “dzīties” (gr. diokō) - mesties, ātri skiret, un tā ir skriešana, kura vēl nav atvedusi līdz mērķim un Pāvils kā labs skrējējs neatskatās, bet visu laiku vērsts uz priekšu. Tāda ir kristīgā atgriešanās, kura iepazīst un iemīl Kristu un nav vairs gatava atgriezties pie pagātnes dzīves modeļiem.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.28.2025

2 Kor 5, 17-21, IV gavēņa svētdiena, C

2 Kor 5, 17-21

Līdzība par pazudušo dēlu (Lk 15,11-32), fonā ir dēla  
dzīve tālu no tēva, cūkas sile un priekšplānā tēvs, kurš 
dod svētību dēlam. Manuskripts no Lielbritānijas,
Oksfordas 1460-1470.g.
Oxford, Bodleian Library MS. Douce f. 4: 
https://digital.bodleian.ox.ac.uk/objects/7ee98cf2-1a1a-4ae2-993b-945911b65fc0/
Viena no tēmām, kas dominē gavēņa laikā ir aicinājums uz atgriešanos un samierināšanos ar Dievu, lai ieietu jaunā atklātības un autentiskas uzticības laikmetā. Tas nav laiks, kad tikai uzmodinām vainas sajūtu, lai pazemotu sevi kā likuma pārkāpējus, bet pateicoties atdzīvinošai Tēva mīlestībai, kura atklājās Viņa Dēla ciešanās un nāvē, mēs varam uzticēties Viņa žēlsirdībai, kas atjauno. Apustuliskā kalpošana izriet no mīlestības pret Kristu un nes jaunās radības augļus, jo Kristū Dievs samierināja grēcīgo pasauli ar sevi (2 Kor 5,11-6,10). Kristus solidaritāte ar grēcīgo cilvēci ļauj cilvēkiem ieiet solidaritātē ar Kunga paklausību un taisnību. Samierināšanās ar Dievu ir liela dāvana, kuras iniciators vienmēr ir Dievs un no Viņa puses tā ir nākusi ar augstu cenu par kuru nevar smietis. Šis samierināšanās piedāvājums cilvēkiem liek pieņemt lēmumu, vai arī atbildēt atklāti un ar atvērtu sirdi uz šo jauno dzīves situāciju. Cilvēks ir aicināts dāvāt savu sirdi nedalīti, brālīgi, brīvu no aizspriedumiem un viltus patiesībām; tā ir samierināšanās, kurai nepieciešams kalpot ar vārdiem un veltīšanos. Pāvils visā savā otrajā vēstulē korintiešiem piedāvā šo samierināšanu, jo ja esam saņēmuši Dieva mīlestību, tad vajag tai kalpot, veltīties, izplatīt un runāt par to.

Pāvila mācība par samierināšanos ir ļoti skaidra: tā ir Dieva nesavtīgi dāvāta iniciatīva: “Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis” (2 Kor 5,18). Šajā teikumā Dievs ir subjekts, bet mēs saņēmēji, grēcinieki un ienaidnieki. Dievs vērsies pie mums caur sava Dēla vaigu, kurš piekalts krusta kokā un lūdz mūs pievērsties Viņam, lai atrastu miera un vienotības saites. Sirds un brīvības atgriešanās spēks kalpo samierināšanai. Starp samierināšanās dāvanu un aicinājumu uz to, ir samierināšanās kalpojums. Šīs svētdienas lasījumā ir iekļauta visa Baznīcas samierināšanas teoloģija un izsaka vienlaicīgi tās stāju un saturu: “ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot [...] un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums” (2 Kor 5, 18-20). Šīs samierināšanās pamatā ir Kristus uzticēta kalpošana runāt Kristus vārdā un būt par Dieva balsi. Apustulis ir sūtītais, pilnvarotais pārstāvis, kurš saņēmis misiju un autoritāti iedarbīgi sludināt samierināšanas Evaņģēliju. Šajā lasījumā arī ir apkopots šīs vēsts saturs, kas ir ietverts samierināšanās zīmē - Kristus krustā.

Kam var kalpot šī dāvana ja mēs to nepieņemtu un neļautos Dieva iniciatīvai? Bibliskā atgriešanās notiek Baznīcas un draudzes ietvaros, un paredz cilvēku tikšanos, kuri norāda uz ceļu Jēzus vārdā: “Kristus dēļ mēs lūdzam - saņemiet šo izlīgumu ar Dievu” (2 Kor 5,20). Atgriešanās struktūras pamatā ir tas, ka citi, kuri runā Kristus vārdā, atver manas acis uz manu patieso situāciju un pasludina samierināšanos ar Dievu. Atgriešanās ir kas vairāk nekā labu apņēmību saraksts, bet gan dziļš notikums, kurš ieved Dieva vēsturē ar Viņa tautu un kas ir iespējama vienīgi pateicoties tikšanās pieredzei ar šo pestīšanas vēsturi. Atgriešanās arī paredz, ka cilvēks izbauda jaunumu, ko Dievs rada pasaulē. Kā varētu mainīt dzīves ritējumi un virzienu ja neredzētu un nenogaršotu Dieva darbus radīšanā un vēsturē, un kā tie piepildās manā dzīvē, un nepieredzētu prieku, kas iepriekš bija nepazīstams. Pateicoties Dieva darbībai atgriešanās ir iekšējā atjaunošanās, “jauns radījums” (2 Kor 5,17), darbs, kuru var salīdzināt ar pasaules radīšanu. Pateicoties atgriešanai cilvēks kļūst par jaunu radību Svētajā Garā

Pāvila kopdarbs ar Dievu bija vērsta uz ticīgo prieka pavairošanu un no savas personīgās pieredzes zināja, ka dziļākais prieks dzimst no samierināšanās ar Dievu caur Kristu (2 Kor 5,18-19). Viņš apzinājās, ka tieši tāpēc Dievs uzticēja viņam “samierināšanas kalpošanu”, lai kalpotu kristiešu kapienām, lai tās nemitīgi atjaunotu Dieva jauno derību ar cilvēkiem, kuru dēļ Kristus ir nomiris. Pāvils dzīvoja vienotībā starp savu iekšējo garīgumu un kalpojumu Baznīcai, un nebija viņā plaisas starp privāto un publisko dzīvi. Apustuliskais kalpojums viņam nebija kaut kāds funkcionāls pienākums saskaņā ar garlaicīgām instrukcijām, bet viņš pildīja Dieva vēstnieka funkciju nevis kā amatu, lai nodrošinātu sev iztiku, bet aicinājumu, misiju un iekšējo pienākumu. Pāvils savu dzīvi redzēja kā virzītu uz Kristus, lai atklāsmes zīmes padarītu ticamas arī viņa personā, kas atvieglotu liecības kalpojumu.

Samierināšana maina cilvēku nevis Dievu kaut tā prasa apbusējību, un iniciatīva vienmēr ir Dieva pusē un pārmaiņas var notiek tikai cilvēkā. Šīs svētdienas īsais lasījums attiecas uz mums tieši. Apustulis Jānis rakstīja: “Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimuši Dēlu” (Jņ 3,16), bet Pāvils šo domu izsaka vēl izteiksmīgāk: “Viņu mūsu dēļ padarīja par grēku” (2 Kor 5,21), lai Kristus nestu cilvēku “nē” Dievam. Vai tam ticam vai nē, vai patīk vai nepatīk, saprot vai nesaprot, vai derdz, ka kāds iejaucas manā “autonomijā” vai nē, Dievs darbojas un nāk mums pretī. Pārmaiņas, ko var ienest Dieva mīlestība mūsu dzīvēs pārsniedz mūsu egocentrismu un tā nav vienkārša vainas noņemšana, bet gan dziļa dzīves pārmaiņas un pārorientācija. Samierināta persona pārvar vecos vērtēšanas shematus un neiepazīst saskaņā ar pasaules politiskajiem dalījumiem. Samierināšana nāk pie mums no augšas, nesavtīgi un izplatās pa visu pasauli sākot ar Dieva iniciatīvu, krusta notikumu, ticīgo kopienu, cilvēci un pasauli. Samierināšana ir spēks, kas patiesi un konkrēti maina cilvēku iekšēji un ārēji, un vērš viņa skatienu uz Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.20.2025

1 Kor 10, 1-6. 10-12, III gavēņa svētdiena, C

1 Kor 10, 1-6. 10-12

Mozus sit ar spieķi pa klinti, manuskripts no Parīzes
1320-1340.g.
Trešajā gavēņa svētdienā kā otro lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no Pāvila pirmās vēstules korintiešiem, lai mūsu uzmanību vērstu uz Dieva pedagoģiju Vecajā Derībā. Sākot ar šo un vairākām sekojošām gavēņa svētdienām Dieva vārds mūs vedīs cauri kristīgās atgriešanās tēmām un šajā svētdienā uzsvars tiek likts uz to, kas ir paties grēks un kādai jābūt patiesai dzīves maiņai. Dievs vienmēr ir aicinājis savu tautu uz atgriešanos un tuvoties Viņam, bet attālināšanās no Viņa izsauc bailes un elku meklēšanu, līdzīgi kā to Izraelis darīja tuksnesī. Pāvils savas vēstules 10. nodaļu uzsāka ar atsaukšanos uz Bībeles pravietisko un gudrības tradīciju, kura bieži atskatījās uz Izvēlētās tautas vēsturi. Viņš atgādināja svarīgus bibliskos motīvus un gribēja, lai senie notikumi ir kā brīdinājums pret pārlieku pašpārliecinātību, kuras sekas var būt tāda rīcība kādu bija pieļāvis Izraels. Brīdinājums tiek sūtīts visiem, bet īpaši tiem, kuri uzskata sevi par stipriem: “tādēļ, kurš iedomājas, ka viņš stāv, lai raugās, ka nekrīt” (1 Kor 10,12).

Lasījuma sākumā Pāvils pārstāsta stāstu par Sarkano jūru Kristus notikuma un kristīgās kristības gaismā. Viņš redzēja šajā Vecās Derības izceļošanas notikumā Izraela kristības, kur tauta iegāja nāves ūdeņos un izgāja no tiem otrajā krastā dzīvi un augšāmcelti. Tāpat Jēzus tika kristīts Jordānas upē un no šī notikuma šis rituālais žests kristiešu dzīvēs simbolizē Kunga nāvi un augšāmcelšanos. Ja esam kristīti Kristū, simboliski no jauna piedzīvojam Viņa ieiešanu nāvē un augšāmcelšanā, un tas analoģiski notika ar Izraela tautu Mozū. Mozus ir kā Jēzus pirmtēls un Izraela atbrīvošana no Ēģiptes verdzības ir aktuāla līdzība par kristiešu atbrīvošanu no grēka varas. Abos gadījumos darbojas viena un tā pati pestīšanas struktūra: verdzība, Dieva vadība, ūdens un jaunā identitāte.

Dziesmu dziesmas grāmtā lasām: “Mana dūja kalna plaisās, klints patvērumā - rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi, jo tava balss salda un tavs vaigs tīkams” (Dz 2,14). Sv. Gregors no Elvīras šo Rakstu vietu komentē un saista ar Kristu, ka “šī klints ir Kristus: “tā klints bija Kristus”. Tāpēc Baznīca pulcējās Kristus aizsardzībā, lai piekļautos sienai, tas nozīmē, lai tiktu savienots ar Svēto Garu, kuru sauc par mūri, kura aizsardzībā izdzenam naidīgos dēmonus un uzvaram. Šeit Baznīca atbildot saka: “rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi”. Seja nozīmē Kunga nākšanu, kura balss nozīmē valstību.”* “Baznīcas mistiskajā tradīcijā šī plaisa klintī ir vienmēr redzēta kā jauns patvērumu, kur Līgavai tagad jāmājo, pārejot no sava nabadzīgā patvēruma sevī, kur viņa bija paslēpusies, uz šo ļoti dziļo alu Kristus miesā, mūsu “klintī” (1 Kor 10,4), kas ir rēta viņa Sirdī (Jņ 19, 34).”** Svētais Nisas Gregors savā darbā “Mozus dzīve” raksta: “Klints kā saka Apustulis ir Kristus, kura ir sausa un cieta neticīgajiem, bet ja kādam ir ticības žēlastība, kļūst par dzērienu izslāpušajiem un izplūst starp tiem, kuri Viņu pieņem."*** 

Vārdi par “garīgo dzērinu” (1 Kor 10,4) katru dienu tiek atkārtoti svētajā Misē, kad priesteris sagatavojot upura dāvanas paceļ biķeri un lūdzas: “Mēs slavējam tevi, Dievs, visas pasaules Valdniek, jo no tavas devības esam saņēmuši vīnu, ko tev upurējam, šo vīnakoka un cilvēku darba augli, kas kļūs mums par garīgo dzērienu”. Šajā lūgšanā mēs atzīstam, ka maize un vīns tiek ņemti no Radītāja nesavtīgā dāsnuma un tiek upurēti Viņam nevis šo lietu dabiskajā stāvoklī - graudi un vīnogas, bet padarīti par mūsu kultūras produktiem, “cilvēku darba augļi”, maize un vīns. Šīs dāvanas tiek atnestas, lai pieredzētu vēl lielāku pārveidošanos, lai kļūtu par “dzīvības maizi” (Jņ 6,35) un “garīgo dzērienu” (1 Kor 10,4), Kristus Miesu un Asinīm, Klini, kura ir klātesoša mūsu dzīvē.

* Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio IV, 22.
** Blaise Arminjon, The Cantata of Love: A Verse by Verse Reading of The Song of Songs, San Francisco: Ignatius Press 1988, lpp.176.
*** Sv. Nisas Gregors, De Vita Moysis, II grāmata, 136.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.12.2025

Filip 3, 17-4,1, II gavēņa svētdiena, C

Filip 3, 17-4,1

Otrajā gavēņa svētdienā kā otrais lasījums ir piedāvāts fragments no Pāvila vēstules filipiešiem, kas iekļaujas šīs svētdienas Dieva vārda kompozīcijā, kur centrālā tēma ir atgriešanās, ticība un cerība. Pirmajā lasījumā iepazīstam Abrahama ticību (Rad 15, 5-12.17-18), Evaņģēlijā Kunga Pārveidošanos Tabota kalnā (Lk 9,28-36) un Pāvils aicina uz atgriešanos. Kam Pāvils pievērš uzmanību atgriešanās ceļā šīs svētdienas lasījumā? Patiesas kristīgas dzīves rādītājs ir apņemšanās ikdienas nest savu krustu un sekot Kristus pashālajam ceļam, vienojoties ar Kunga ciešanu un nāves pieredzē. Pretēja stāja ir pievēršanās zemiskām lietām, kas nostiprina egoismu, ķermeņa kultu, uzticību materiāliem labumiem un rīcība saskaņā ar cilvēcisko aprēķinu. Pāvils visu cilvēlka esību ievieto īslaicības perspektīvā un norāda uz nākotni, kā to lasām Evaņģēlijā par Kunga pārveidošanos, kas arī vērš skatījumu uz gaidāmo eksistenci. Kristieši ir debesu iemītnieki un tāpēc nav jābrīnās, ka varam justies nedaudz atsvešināti no pasaules, kurā cilvēki rīkojas un domā savādāk nekā Evaņģēlijs. Lai pasaules strāvas nepārņemtu ticīgā cilvēka dzīvi ir nepieciešama kristīgā cerība, kura mūsu skatījumu virza uz nākotnes apskaidrošanos un miesas pārveidošanos līdzībā ar Kristus augšāmcelto miesu.

Visās Pāvila vēstulēs Kristus krusta apcerei un vēstij ir galvenā vieta un šīs svētdienas lasījumā viņš raksta, ka “daudzi dzīvo tā… viņi ir Kristus krusta ienaidnieki” (Filip 3,18). Tie ir pārsteidzoši vārdi, jo apustulis apgalvo, ka daudzi kristiešu kopienas pārstāvji nesaprot krusta noslēpumu un rīkojas naidīgi pret krustu, un šis naidīgums izpaužas dzīves veidā un ikdienas stājā. Šo neizpratni par kristīgo dzīves veidu Pāvils identificē daudzviet savās vēstulēs, jo tas viņu uztrauca un viņš gribēja iepazīstināt ticīgos ar patieso Evaņģēliju. Kristus krusta ienaidnieki nebija tie, kas nepiederēja Baznīcai un varēja pārstāvēt dažādus grēcīgus vai maldīgus dzīves veidus, bet kristieši, kuri uzņēmās bezjēdzīgas un kaitīgas apņemšanās. Tie bija jūdaisma piekritēji draudzēs, kuri aicināja arī kristiešus, kuri izcēlušiem no pagāniem, apgraizīties un pestīties pateicoties darbiem un Likumam. Viņi neuzticējās Kunga mīlestībai, kura nemitīgi izplūda no Kristus krusta. Mūsu iekļaušanās Kristus Miesā caur kristībām un Euharistiju ļauj mums nest augļus ticībā, cerībā un mīlestībā, kas ved mūs pa mūsu miesas pārveidošanos “Viņa godības miesai” (Filip 3,21). Visos Sakramentos pieminam Kristus nāvi un augšāmcelšanos, un tie ir kā zīmes, kas norāda uz mūžīgo mērķi. Ja Sakramentos, īpaši Euharistijā, pasludinam Kristus nāvi, tad pateicoties ticībai un cerībai pieredzam, ka “piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu” (Filip 3,20), kurš jau tagad Sakramentos “pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai” (Filip 3,21).

Tas, kas labiekārtojas savā miesā, tas kļūst par “Kristus krusta ienaidnieku” (Filip 3,18), bet tas, kas seko Kristum, gaida Viņa godpilno nākšanu no debesīm, kur jau ir kristiešu mājas. Pāvils uzskaita trīs īpašības, kas ir naidīgas krustam: “viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods. Viņiem rūp tikai zemes lietas” (Filip 3,19). Pāvils raksta par “krusta ienaidniekiem” un viens no apzīmējumiem ir tas, ka “viņu dievs ir vēders” (Filip 3,19). Šīs vēstules kontekstā “vēders kā dievs” nav tika daudz ēšanas baudas jautājums, bet gan vēlme pestīties ievērojot ēšanas priekšrakstus un dalot pārtiku šķīstā un nešķīstā ēdienā. Bez šī jūdaisma konteksta varam skaidrot šo Rakstu vietu tā: ja nesātība aiziet tik tālu, ka “dievs ir vēders”, tad tas var kļūt par smagu grēku, necienīgu un izsmej cilvēka dzīves pēdējos mērķus. Apmierināt savu nesamērojamo vēlmi pēc ēdiena pretojas sekošanai krustā sistajam Kristum un var pārvarēt ar apceri par krustu un gandarīšanu. Otrais ienaida darbs ir saistīts ar lepošanos ar apgraizīšanu un šīs paražas nesošo pestīšanas garantiju nevis Jēzu Kristu. Treškārt, šie kristieši sevi uzskatīja par pilnīgiem bez nekādiem sasniedzamajiem mērķiem un bija atkarīgi no šīs pasaules un var iztikt bez Jēzus Kristus.

Kristū Pāvils un visi kristieši var iepazīt Tēvu un tādā veidā savu pirmtēlu, un pateicoties tam kļūst redzama pārdabiskā cilvēka līdzība Dievam. Līdzīgi svētie ir kā redzamas ceļazīmes pie Kristus un Viņa personas atklājēji. Salīdzinot ar Kristu, viņi ir vāja atblāzma, bet jo vairāk viņi ļauj iepazīt Kristus gaismu. Svēto piemērs ir viens no viņu kulta iemesliem Baznīcā, jo labs piemērs tiešā veidā ietekmē dzīvas kristīgās morāles veidošnos vairāk nekā abstrakta mācība. Labs piemērs svētās personas dzīvē ir labākā katehēze vai sprediķis par kristrīgo dzīvesveidu. Apustulis Pāvils apzinoties savas īpašās žēlastības dāvanas varēja no saviem laikabiedriem pieprasīt: “topiet līdzīgi man” (1 Kor 4,16; 11,1; Filip 3,17). Pāvils visā gribēja sekot Jēzum Kristum un tāpēc uzdrīkstējās lūgt filipiešus, lai kļūtu par viņa “līdzsekotājiem” (gr. symmimetai, Filip 3,17) jeb viņa dzīves sekotājiem (Filip 1,30; 4,9; 2 Tes 3,7) un kopā ar viņu sekot pašam Kungam (1 Kor 11,1; 1 Tes 1,6). Šādas dzīves iznākums, kurā Pāvils ir vienots ar Augšāmcelto (Filip 3,10-11) un filipieši var sekot apustulim, ļauj īstenoties šīs jaunās dzīves dinamikai, kurā var no zemes ciešanām pariet pie debesu laimības. Kristiešu dzīvē ciešanas un vajāšanas Evaņģēlija dēļ tādā veidā var tikt pieredzētas ar prieku. Tas ir dziļš prieks, kurā ir liela cerība, kas ļauj dzīvot vienotībā ar Kungu un pēc nāves piedalīties Viņa augšāmcelšanā.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.05.2025

Rom 10, 8-13, I gavēņa svētdiena, C

Rom 10, 8-13

Gavēņa pirmajā svētdienā kā katru gadu Evaņģēlijs pavēsta par Jēzus Kristus kārdināšanu tuksnesī un Kungs mums atklājas kā pirmais, kurš nav padevies kārdinājumiem un palika uzticīgs Dieva apsolījumiem. Uzticība Dievam, īpaši pārbaudījumu vidū, tiek akcentēta arī Psalmā (Ps 91) pēc pirmā lasījuma no Atkārtotā likuma grāmatas un pirms vēstules romiešiem, kurā turpinās uzticības tēma. Apustulim Pāvilam svarīga bija uzticība Dieva vārdam, jo ieticēšana ar visu sirdi un Evaņģēlija pieņemšana ved uz pestīšanu. Vārds, kuram ir jātic, ir pats Jēzus Kristus, jo pateicoties Viņa nāvei un augšāmcelšanai Dieva vārds ir tuvu katram cilvēkam. Ticība Dievam neieierobežojas Likuma burtā, jo ticība uzliek daudz lielākas prasības nekā Likuma pildīšana un tāpēc ir jāuzticas Jēzum Kristum, kuru Pāvils nemitīgi sludināja: “ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts” (Rom 10,9). Jaunajā Derībā ticībai ir konkrēts saturs un Pāvils īsā un skaidrā veidā šajos vārdos to izsaka. Šajos vārdos apustulis arī izsaka divas pirmbaznīcas ticības patiesības: Jēzus dievišķā identitāte un Viņa augšāmcelšanās. Ticības lēmums noņem robežu, kas nošķir jūdus no pagāniem un no tā izriet pienākums sludināt Evaņģēliju visām tautām.

Ticība aptver visu cilvēku, jo, kad kaut ko atdzīst par patiesību, tad tajā aktā piedalās prāts, brīvā griba, radošais gars, atbildīga lēmumu pieņemšanas vara, iepazīšana un sirdsapziņa, bet ticība vēršas ne tikai pie saprāta un gribas, bet arī pie sirdis jeb jūtu un sirdsapziņas centra, “jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību” (Rom 10,10). Tas ir skaidrs, ka pestījoša ticība nav tikai saprātīga jeb atzīt ticības patiesības, bet dzīva savienošanās ar Kristu, Patiesību un Pestītāju. Pāvilam ticība un Atklāsme kopumā nozīmē “sirds ticība” jeb ticība ar prātu un sirdi. Pāvilam ir tādi vārdi, kuros apkopo savu ticības izpratni un uzsver ticību kā “paklausību” (sal. Rom 1,5; 16,26), bet šī paklausība ir īpaša un atšķirība no tā kā šo vārdu izprotam ikdienā. Tā ir uzticība, pilnīga un beznosacījumu, ar dvēseli un miesu, uz nāvi un dzīvību, kurā paļaujas uz Kristu un caur Viņu Dievam. Šāda paklausība nevar un nedrīks notik nekādas cilvēciskās varas ietekmē. Šāda stāja visskaidrāk izpaužas brīdī, kad dzimstošas ticības aizgrābtībā cilvēks iesaucas: “Jēzus ir Kungs” (Rom 10,9).

Svetajā Misē šis svētdienas lasījuma vārdus mēs izsakam pēc konsekrācijas, kad priesteris saka “Lūk, ticības noslēpums/Mysterium fidei” un ticīgie atbild: “Mēs vēstīsim par Tavu nāvi, Kungs, un liecināsim (confitemur) par Tavu augšāmcelšanos līdz pat Tavai atnākšanai”. Latīņu valodas vārds “confitemur/confiteri” ticības kontekstā saistās ar brīnišķīgajiem Dieva darbiem, iekšējo pārliecību un ārējo atzīšanos ar uzslavu Kungam. Vēstules romiešiem latīņu tekstā šis vārds (confitearis) saistās ar Jēzus Kristus augšāmcelsānās un kundzības pasludināšanu (Rom 10,9; 14,11; 15,9). Šos Svētās Mises vārdus var izteikt kā mūsu atzīšanos ar sirdi un apliecināšanu ar lūpām par Kunga augšāmcelšanos. Euharistija ir kā “ticības noslēpums/Mysterium fidei” pie kura piekļūt mums ļauj Dieva vārds un dod vārdus kā atbildēt ticīgo kopienai uz Kunga noslēpumaino klātbūtni mūsu vidū: “ar muti liecina, lai gūtu pestīšnu” (Rom 10,10). Euharistiskā Maize un Dieva vārda maize veido svētdienas svētsapulces ticības tālāknodošanas saturu. Jēzus Kristus, Dieva Vārds pats personiski piešķir abas Maizes, jo cilvēks dzīvo pateicoties "dzīvības maizei" (Jņ 6,48-51) un vārdiem “no Dieva mutes” (Mt 4,4). Kopīga Dieva vārda klausīšanās veido ticīgo sabiedrību un labi sagatavo dalībai Kristus Upurī, kas ir visatbilstošākā vide kopīgam ticības apliecinājumam. Ticība aptver “pieņemšanu ar sirdi” un “izteikšanu ar lūpām” atbildot uz dzirdēto vēsti. Šī apliecināšana ir publiska un notiek kopienas vidū, kuru ir sapulcinājis vārds, kas iemiesojas un kļūst par notikumu. Rituāli redzamā veidā attēlo attaisnošanas žēlastības un ticības struktūru, kurā ticīgie saviem brāļiem sludina, ka neprot atrast savu pestīšanu savos darbos, bet redz nepieciešamību pieņemt no kāda cita un tas no Dieva, kurš sūtīja savu Dēlu pasaulē mūsu dēļ un izlēja pār mums savu Garu.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.28.2025

1 Kor 15, 54b-58, svētdiena VIII, C

1 Kor 15, 54b-58

Cilvēki tiek augšāmcelti mūžībai. Manuskripts
no Nīderlandes, 1475 - 1480

Miracles performed by the true God: angels administer the
earthly body of Christ (as Salvator Mundi); men are resurrected for
eternity autors Maïtre François - KB, National Library of the
Netherlands, Netherlands - Public Domain.
2. marta svētdienā lasām Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 15. nodaļas beigas, un šo nodaļu kopumā lasījām četras svētdienas pēc kārtas. Pāvils šajā lasījumā norāda uz nepieciešamību iekšēji dziļi pārveidoties pateicoties ticībai augšāmceltajam Kristum. Korintiešiem bija grūti saprast augšāmcelšanos, jo viņi nespēja aptvert, kā kaut kas tik samaitāts un ķermenisks kā metērija, var kļūt par nākotnes garīgās eksistences sastāvdaļu. Pāvils neatbalstīja viņu argumentus, bet uzsvēra nākotnes eshatoloģisko esamību. Viņš iestājā par augšāmcelšanās absolūto nepieciešamību un mūsu nepilnīgie dabiskie ķermeņi tiks pilnībā pārveidoti. Kad tas notiks, apsolījums par uzvaru pār grēku un nāvi būs piepildīts, un nevis cilvēku nopelnu dēļ, bet gan pateicoties tam, ko Dievs ir paveicis Kristū.

Pāvils lasījuma sākumā citē pravieša Oseja vārdus (13,14), kuros ir apsolījums, ka Kunga izvedīs cilvēkus no kapiem. Uz diviem jautājumiem, kuri uzdoti 55. pantā: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?”, Pāvils dod atbildes attiecīgi 56. un 57. pantā. Grēks izsauca nāvi un caur likumu atskārsme par grēka varu. Kristus iebruka nāves valstībā un atņēma tai dzeloni un monopolu. Nāve, kas ir grāka izsaukta, valda un pakļauj cilvēku caur sāpēm jeb bailēm no ciešanām, un neļauj ieiet līdz beigām patiesībā par nāvi. Kristus iegāja nāves ciešanās un iepazina tās, un atklāja spēku, kas sarauj tās valgus. Kungs iepazina un atklāja nāves valgu saraušanu pašā tās centrā. Ar nāvi uzvarēja nāvi jeb nāves varu pār mirstīgo cilvēku, kurš baidās pieņemt nāves īstenību. Šo noslēpumu pieredzēja Jēzus Kristus un nodeva to ticīgajiem ticības un sakramentālā veidā. Kungs pieredzēja nāvi mūsu labā, lai mēs varētu no Viņa dzīves un nāves smelties spēku un žēlastību.

Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem aicināja draudzi izvairīties no uzvedības, ko motivēja pagāniskās Korintas pilsētas idejas un vērtības. 15. nodaļā apustulis norāda, ka Kristus augšāmcelšanās īstenība var veidot ticīgo morālo kompasu, kam jāvada un jāveido korintiešu dzīve. Augšāmcelšanās fakts prasa radikālu visu ticīgo dzīves pārorientāciju arī ķermenī, tagadnē, gaidot nākamo augšāmcelšanos. Kad Pāvils raksta par augšāmcelšanos, tad nedomā par to kā par kādu abstraktu un iedvesmojošu jēdzienu vai devīzi ar kuru kaut ko var interpretēt, bet uzsver kā izprast Kristus augšāmcelšanos, kas ir mūsu augšāmcelšanās iemesls. Kristus augšāmcelšanās sludināšana ietver patiesību, ka Kungs uzveica mūsu padotību nāvei. Caur Viņu Dievs mums dāvā uzvaru pār nāvi un tāpēc mūsu pūliņi nav veltīgi (1 Kor 15, 57-58). Visi šie korintiešu jautājumi un Pāvila atbildes liek viņiem palikt pie Dieva tautas miesīgās augšāmcelšanās patiesības. Tam ir savas morālās sekas, jo tagad nedrīkst darīt grēku šajā ķermenī, kas tiks augšāmcelts, bet ir pilnībā jāatdod Kunga darbam, kas arī nozīmē to, ka jāpalīdz tiem, kas nepazīst Dievu.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.19.2025

1 Kor 15, 45-49, svētdiena VII, C

1 Kor 15, 45-49

Vienā medalionā attēlots kā Jānis Kristītājs krista Kristu un
eņģelis; otrā Ādama radīšana. Manuskritps no Itālijas,
Boloņas, 13.gs. beigas, Marka Evaņģēlija sākums. 

Februāra pēdējā svētdienā turpinām lasīt Pāvila pirmo vēstuli korintiešiem un atbild uz draudzes jautājumu par miesas augšāmcelšanos un ticību. Tās bija grūtas tēmas, kas pārsniedz prāta un iztēles robežas, bet tas nenozīmē, kas par to nevarētu izteikties. Izšķiroša nozīme tā visa izpratnei ir Kristum un pateicoties Viņa nemirsības dāvanai, kas ļauj pārsniegt Ādama ierobežojumus “no zemes pīšļiem” (1 Kor 15, 47) jeb iznīcināmu miesu, un varam iegūt neiznīcību un līdzību Kristum jeb “debess cilvēka izskatu” (1 Kor 15, 49). Jēzus savādāk nekā Ādams pieņem dzīvi, bet arī dāvā to un tie, kas nāk no Ādama var kļūt kā Kristus. Augšāmcelto Kungu raksturo neiznīcināmība, godība, spēks un garīgums, un šīs svētdienas lasījumā tas tiek uzsvērts un šie vārdi atsaucas uz Pāvila Damaskas pieredzi. Augšāmceltais var tikt pretstatīts pirmajam Ādamam kā “pēdējais Ādams”, kurš “tapa par Garu, kas dara dzīvu” (1 Kor 15,45). Tāpēc, ka Augšāmceltais kļuva par atdzīvinošo Garu, Viņam vairs nevajag ārēji redzamu pārveidošanos, jo Viņš var Baznīcā iedvest Svēto Garu un dāvā varu augšāmcelts garīgi mirušiem: “kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti” (Jņ 20, 23).

Paralēles starp Ādamu un Kristu atbilst diviem vēstures posmiem, kuros tiek iesaistīti visi pēcteči: pirmajā posmā vien tikai krišana, kas ievelk visus grēkā un nāvē; otrajā - ar vienu taisnības aktu uz krusta, kas ievelk daudzus taisnībā un dzīves pilnībā. Ādams grēka stāvoklī iesāka sašķeltu cilvēci, kuras dalījums nebeidzās. Pēdējais Ādams dod dzīvi svētumā un visu jauno cilvēci pulcina ap sevi. Tieši tāpēc Pāvils Jēzu sauc par pēdējo Ādamu, kurā visa pestītā cilvēce var atrast izlīgšanu ar sevi un Dievu. Lai no jauna svētdarītu cilvēci kā savu svētnīcu, Svētais Gars atkārtoti sāk darboties tikai pēdējā Ādamā un tautā, kura no Viņa vai Viņā piedzimusi. Tas nozīmē, ka cilvēcei jāpiedzimst pateicoties debesīm no ūdens un Svētā Gara jeb caur kristībām iemērkties Kristus nāvē un augšāmcelšanā.

Franciskānis un Baznīcas mācītājs sv. Laurencijs no Brindizī retoriski un alegoriski piegāja Svētajiem Rakstiem un valodai kopumā, izmantoja debesu un zemes, gaismas un tumsas tēlis, lai skaidrotu šo jaunās dzīves noslēpumu, kurus vārdos īsti nevar izteikt, bet arī nevar klusēt: “Kristus tiek saukts par pasaules gaismu [lex mundi - Jņ 3,19; 8,12; 9,5; 12,46], jo atnāca, lai izklīdināt visu netikumu un grēku tumsu, jo netikumi ir tumsa: “jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā” [Ef 5,8]. “ […] Ja nebūtu zemes, tad nebūtu pasaulē tumsības, nekādas nakts, vienmēr būtu diena, mūžīga skaidrība. Zeme ir nakts māte, tumas šūpulis, tumsas un visas krēslas avots un sākums. Jo vairāk elementi paceļas virs zemes, jo tīrāki un gaišāki tie ir, jo visi netīrumi ir no zemes. Tāpēc Kristus tika nosaukts par debesu cilvēku [homo coelestis - 1 Kor 15, 47-49], kurā nav nekas no zemes. Mūsos zeme ir “philautia”, patmīlība, niecības mīlestība, jo visa radība ir niecība un nekas, jo izveidota no nekā.”* . Cilvēcīgi ir veidot dzīvi saskaņā ar tikumiem, lai saņemtu uzsalvu un godu no cilvēkiem. Bet Kristus vēlas, lai mēs būtu dievišķi, debesu ļaudis, lai mūsu mājoklis būtu debesīs: “krājiet sev mantas debesīs…kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” [Mt 6,20-21; Lk 12, 34]. Ādams kā cilvēks vēlējās godu šajā pasaulē. Kristus kā Dieva Dēls nevis šajā pasaulē, bet debesīs, tāpēc tika nosaukt par debesu cilvēku [homo coelestis - 1 Kor 15, 47-49]”** Kā redzam sv. Laurencijs savos sprediķos izmantoja spilgtus tēlus, alegorijas un citus literāros līdzekļus, lai skaidrotu garīgus jautājumus, īpaši pretstarus, kara un cīņas metaforas un dabas simbolus. Sv. Laurencija sprediķi bija ļoti uzrunājoši un emocionāli, un viņš prasmīgi izmantoja literāros līdzekļus, lai klausītājus pārliecinātu par garīgās dzīves pārākumu pār miesas vēlmēm un pāreju no vecā cilvēka pie Kristus.

*Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica prima Passionis, Homilia 387, III.
**Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria Quarta Cinerum, Homili 318, VII.

br. Jānis Savickis OFMCap