2 Tim 3, 14 - 4,2, svētdiena XXIX, C

2 Tim 3, 14 - 4,2

Svētais Pāvils runā ar svēto Timoteju, manuskripts

tapis Francijā, 1250-1300.g.

St. Paul speaking to St. Timothy - KB, National Library of the 

Netherlands, Netherlands - Public Domain.

19. oktobra svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā mums fragmentu no Pāvila Otrās vēstules Timotejam, kas tiek uzskatīta par apustuļa pēdējo uzrakstīto vēstuli un sava veida testamentu. Šeit Pāvils izsaka savu pēdējo gribu savam uzticamajam draugam Timotejam, kuram arī norāda, ka jūtas vientuļš un tāpēc aicina viņu uz uzticību, kuru apustulim neizrādīja citi kristieši, jo bijās no Pāvila ieslodzījuma. Vēstules kodolu veido pamudinājums uz izturību un uzticību aicinājumā, un atbildīgā veidā pildīt savu amatu. Timoteju Pāvils aicināja pretoties viltus mācībām (2 Tim 2,14-4,5), kuras apdraudēja ticību un virzīja viņu uz šī ļaunuma izlabošanas ceļa. Šīs svētdienas lasījumā atrodas vēstules centrālajā daļā, kura ir rūpju pilna par briesmām, kuras var radīt draudzēs viltus mācību piekritēji. Timoteja uzdevums šādā situācija bija atgādināt kristiešiem savu aicinājumu un neuzsākt diskusijas ar maldu mācītājiem, kuri apgalovoja, ka vispārējā augšāmcelšanās jau ir notikusi. Pāvils viņu pamācīja, lai neuzsāktu nekādus strīdus ar maldinātājiem un saskarsmē ar viņiem viņam jābūt pacietīgs un lēnprātīgs, jo Dievs viņus var vēl atgriezt.

Pāvils aicināja Timoteju turpināt sludināt Evaņģēliju un tāpēc lasījumā ir apliecināts Svēto Rakstu iedvesmotais raksturs, un viss fragments ir svarīga liecība par Rakstu nozīmi un derīgumu. Timotejs ļoti spēcīgā veidā tiek aicināts sludināt saņemto Evaņģēliju un tas, ka cilvēki novērsīsies no vārda klausīšanās un pievērsīsies jaunām idejām ir iemesls vēl vairāk sludināt. Šādos grūtos laikos tieši tiek prasīta no mācekļa nedalīta uzticība Evaņģēlijam un sludināšana “gan laikā, gan nelaikā” (2 Tim 4,2), lai reprezentētu Dievu šajā pasaulē neskatoties uz pretestību un vienaldzību. Dievs palīdz Baznīcai piepildīt tās misiju un ganu uzdevums ir uzticīgi kalpot Dieva vārdam. Vārds veido Dieva tautu patiesībā un izlabo domu, ideju un uzvedības kļūdas (2 Tim 3, 16-17). Ganu uzdevums ir lūgties par Dieva tautu un uzticīgi sludināt Evaņģēliju. Šī apņemšanās ietver sevī grūto mācīšanās darbu (2 Tim 2,15), uzticīgi sludināt (2 Tim 4,1-2) un piemērot Dieva vārdu cilvēku dzīvēm, lai tās stiprinātu un celtu ticībā (Ef 4, 13-14).

Pāvils uzsvēra divas būtiskas lietas par Rakstiem: pirmkārt, Svēto Rakstu izcelsme un, otrkārt, Rakstu uzdevums un mērķis jeb kam tie ir paredzēti. Par Rakstu izcelsmi vērts ir atsaukties uz II Vatikāna koncila Dogmatisko konstitūciju par dievišķo Atklāsmi, Dei Verbum, kur koncentrētā veidā ir izskaidrots arī šīs svētdienas lasījums: “Dievišķi atklātās patiesības, kas ietvertas Svētajos Rakstos un tajos izklāstītas, ir fiksētas rakstiski Svētā Gara iedvesmā. Svētā Māte Baznīca, pamatojoties uz apustulisko ticību, kā Vecās Derības, tā arī Jaunās Derības grāmatas kopumā un ar visām to daļām uzskata par svētām un kanoniskām, jo tās ir uzrakstītas Svētā Gara iedvesmā (sal. Jņ 20, 31; 2 Tim 3, 16; 2 Pēt 1, 19–21; 3, 15–16), to autors ir Dievs un kā tādas tās ir nodotas pašai Baznīcai Svēto grāmatu sagatavošanai Dievs izvēlējās cilvēkus, kurus izmantoja, tiem paturot savas spējas un spēkus, tā lai viņi kā īsti autori, Dievam darbojoties viņos un ar viņu starpniecību, rakstiski nodotu visu, ko Dievs gribēja, un neko citu. Tā kā viss, ko pauž Dieva iedvesmotie autori jeb hagiogrāfi, ir jāuzskata par Svētā Gara izteiktu, tad jāapliecina, ka Rakstu grāmatas droši, uzticīgi un nekļūdīgi māca patiesību, kuru Dievs mūsu pestīšanas dēļ ir gribējis iekļaut Svētajos Rakstos. Tāpēc “katrs Dieva iedvesmots Raksts ir noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs un sagatavots ikvienam labam darbam” (2 Tim 3, 16–17).”(Dei Verbum 11)

Pāvils arī skaidro Rakstu mērķi kā noderīgus un tas ir tāpēc, ka tie ir Dieva iedvesmoti. Vienīgi dievišķā izcelsme nodrošina un izskaidro Rakstu dāvāto labumu. Visa Bībele atklāj dievišķo pestīšanas plānu sākot no cilvēka radīšanas pēc Dieva tēla un līdzības, krišanu grēkā, Dieva nepārtraukto mīlestību pret viņu, neskatoties uz viņa spītīgo novēršanos, Dieva glābšanas plānu caur žēlastības derību ar izredzēto tautu un piepildījumu Jēzū Kristū, kurš nomira par mūsu grēkiem,  augšāmcēlās, tika pagodināts un atsūtīja Svēto Garu. Pāvils uzsvēra, ka Rakstu labums attiecas gan uz ticību, gan uzvedību. Viltus mācību sludinātāji ievedot šķelšanos ticībā ieved šķelšanos dzīves veidā. Raksti ir galvenais līdzeklis, ko Dievs izmanto, lai ticīgos vestu līdz briedumam. Jaunais cilvēks Kristū, par kuru tik ļoti rūpējās Pāvils, ir Evaņģēlija un Svētā Gara gudrības caurausts un jāatceras, ka nekad līdz galam šajā pasaulē mēs neesam savā izaugsmē pabeigti. Pāvils bija “cietumnieks Kunga dēļ” (Ef 4,1) un pilnīgā Viņam uzticējās, un kā rezultātā jutās brīvs no visa un visiem: sākot no likuma un pretenzijām pestīšanu sasniegt saviem spēkiem, un nepieciešamības izpatikt citiem. Viņš bija tik brīvs, ka varēja izvēlēties atteikties no savas brīvības brāļu un māsu labā. Svēto Rakstu mācība integrālā veidā pārņēma viņa ticību un dzīves praksi, un to viņš nodeva tālāk Timotejam, lai viņš šo veselo mācību uzturētu kristiešu starpā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filem 9b-10. 12-17, svētdiena XXIII, C

 Flm 9b-10. 12-17

Pāvils sūta Onēsimu pie Filomena, manuskripts no 14.gs.

7. septembra svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījuma klausīsimies fragmentu no Pāvila vēstules Filomenam. Filomens bija Pāvila atgriezts turīgs Kolosas iedzīvotājs un viņam bija vergs Onēsims, kurš aizbēga no viņa paņemot līdzi nelielu kunga īpašumu (Filem 15.18) un kaut kādā veidā sasniedza apustuli, kurš atradās ieslodzījumā (Filem 10). Pāvils pievērsa viņu Kristum jeb nokristīja un gribēja viņu sūtīt atpakaļ pie kunga, un tāpēc sarakstīja vēstuli Filomenam. Vēstules kodolu veido Pāvila lūgums par Onēsimu un atsaukšanās uz Filomena mīlestību kā apustuļa garīgo dēlu. Pāvils aicina Filomenu pieņemt atpakaļ Onēsimu un norāda, ka viss notikums ir apredzīgs, jo kungs ir zaudējis vergu, bet ieguvis brāli (Filem 15). Visdrīzāk Pāvils liek saprast, ka nebrīvais brālis ir jāatbrīvo.

Vēstule Filomenam parāda ne tikai to, cik dedzīgi Pāvils mācīja par kristīgās mācības pareizību, bet arī cik ļoti viņš rūpējās par šīs mācības praktisko īstenošanu morālājā un atbildības stājā. Pāvils pazīstot Filomenu, uzticējās, ka viņš augstsirdīgi uzņems aizbēgušo vergu kā brāli. Apustulis neaicināja uz revolucionālām pārmaiņām, kas visdrīzāk tajā laikmetā varētu beigties ar asiņainu dumpiniku apspiešanu, bet uzrunāja Filomena sirdi un sirdsapziņu, lai tajā veidojas jūtīgums un Jēzū Kristū dibināta radikāli jauna brālība. Pāvila lūgums Filomenam ir ievērojama ar to, jo tajā ir iekļauta jaunās kopienas vīzija, kuru kristietība gribēja ieviest sabiedrības savstarpējās attiecībās.

Saskaņā ar romiešu likumiem vergs ar bēgšanu ļoti riskēja, jo noķerts tika atgriezts savam īpašniekam un nebija izslēgts nāves sods. Normālos apstākļos vergs tika ieskaitīts pie mājiniekiem, bet katrā saimniecībā apstākļi varēja ievērojami atšķirties. Pāvils ļoti dedzīgi veica savu misiju un izrādīja Onēsimam savu pieķeršanos, kurš bija gan satraukts un noskumis, gan arī laimīgs, jo sastapa Kristu un kļuva par kristieti. Caur kristībām visi kļūst par vienu Kristū, arī vergi (1 Kor 12,13; Gal 3,28; Kol 3,11) un tikumu katalogos Pāvils vergus aicināja uz paklausību, izvairīties kalpot glaimu dēļ, uz iekšējo prieku no darba (Ef 5,5-8; Kol 3, 22-25) un savu kalpošanu uztvert kā kalpošanu Kristum, kurš kādreiz atmaksās. Aicinājumi kungiem bija mazāk izteikti un uzsver taisnīgumu, atgādina nākošo sodu, kurā Dievs neskatās uz personu.

Pāvils šajā vēstulē neko nepieprasa vai nepavēl, bet jautā, jo Filomenam nav jārīkojas spiediena ietekmē, bet jāpieņem apustuļa padoms brīvībā (Filem 14). Līdzīgi rīkojās Jēzus, jo katrs cilvēks ir brīvs sekot vai nesekot Viņam. Evaņģēlijā Jēzus aicināja cilvēkus sev sekot un rūpīgi izvērtēt, ko viņi uzņemas darīt. “Tas, kurš kādu aicina, lai ievērot tikumu, nedara to ar spēku, piespiedus. Ja, piemēram, pie kāda tiek vērsti daudzi pamudinājumi, bet pretojas, viņš nesasniegs tikumu. Lasām: cik reizes gribēju, bet jūs negribējāt [sal. Mt 23,37]. Tikums netiek uzspiests, ir kaut kas brīvprātīgs. Ja izslēgsi no tikuma brīvprātīgo raksturu, tad tas nebūs jau tikums. Arī Dieva iedvesmotais apustulis, iepazinis šīs lietas, raksta Filomenam saistībā ar Onēsimu: “Es viņu gribēju paturēt pie sevis [...], bet bez tavas piekrišanas es negribēju neko iesākt, jo tev nav jābūt labam piespiedu kārtā, bet brīvam” [Filem 13-14]. Jānonāk pie sadarbības starp to, kurš aicina un to, kurš piedzīvo izaugsmi tā, lai aicinājumi nestu pozitīvas sekas: Atgriezieties, atkritušie dēli un es pievērsīšos [sal. 3,22].”*

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.126 [Ps 28]

br. Jānis Savickis OFMCap

Ebr 12, 18-19. 22-24a, svētdiena XXII, C

Ebr 12, 18-19. 22-24a

Pēdējais Vakarēdiens, manuskripts no Austrijas,
1499-1500.g.
The Last Supper autors Jakob von Olmütz (Künstler/in)
- Institute of Material Culture of the Middle Ages and 
the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

31. augusta svētdienā otrajā Svētās Mises lasījumā klausīsimies fragmentu no vēstules Ebrejiem sadaļas (Ebr 12,14-13,25), kurā svētais autors iepazīstina ar praktiskiem norādījumiem, lai nepazaudētu Dieva žēlastību. Vēstules autos salīdzina Likuma došanu Sinaja kalnā, un ticīgo pieeju dzīvā Dieva pilsētai, kurā uztraukumus, ko piedzīvoja Vecās Derības tauta, nomainījās uz uzticēšanos Jaunajā Derībā. Šis lasījums ir kulminācijas punkts visā vēstulē. Senatnē Mozus bija starpnieks, kurš pasludināja seno Likumu. Radikālā jaunuma apziņa, kura parādās ar Kristu, “jaunās derības vidutājs” (Ebr 12, 24) starp Dievu un cilvēkiem, “labākas derības vidutājs viņš ir, šī derība iedibināta uz stiprākiem apsolījumiem” (Ebr 8,6). Par kādām patiesībām šis lasījums mums vēsta? Par tagednes eshatoloģiju jeb liturģisko sapulci, kur ticībā var sastapties ar eņģeļu koriem, debesu pulkiem un Dieva godību.

Dieva žēlastības uzturēšanas vidi uztur Baznīca, Tēva mīlestības kopiena, kuru Viņš Svētajā Garā atklāja cilvēkiem caur savu Dēlu un Baznīca “svētku svinību” (Ebr 12,22) vieta, kurā tiek sapulcināti visi izredzētie, lai beidzot nonāktu Valstībā. Baznīca arī mūsdienās joprojām ir sapulce (gr. panegyris, Ebr 12,22), svinīga pulcēšanās, kurā tiekās tie, kas tic, ka Kristus valdīšana iesāk Dieva valstību, kura iezīmē Svētā Gara darbība un Viņa ielietā mīlestība mūsu sirdīs. Tāpēc droši varam pieņemt domu, ka Baznīca ir visdebešķīgākā, garīgākā un eshatoloģiskākā īstenība, un no otras puses visvairāk klātesošā, konkrētākā un aprakstāmā īstenība kāda vien var pastāvēt cilvēka dzīvē un kuru Kungs pārveido. Baznīca ir kā debesis virs zemes, īpaši liturģijā.

Kristietim vissvarīgākā ir svētdienas svētsapulce. Šīs svētdienas lasījumā svētais autors rakstīja par kristiešu kopienas iešanu pie Sionas kalna, kur varam atrast šīs nākšanas būtību, Pēdējā Vakarēdiena svinēšana, kurā Baznīca vienojas ar debesu Baznīcu. Ja Izraelis senatnē bija sapulcināts Sinaja kalna pakājē, tad kristieši pulcējas katru svētdienu Sionā kalnā, jaunajā Jeruzalemē, kurā piepildījās Sinaja kalnā dotais likums un svētums caur žēlastību, prieku un Dieva klātbūtni. Siona šeit ir visas pestīšanas pilnības un centrālās vietas simbols, kurā katra draudze piedalās debesu sapulces svinībās un tās vidū ir eņģeļi un svētie, kuri ir sasnieguši mērķi un pāri visam Jēzus Kristus, jaunās derības vidutājs. Katrās euharistiskajās svinībās mēs tiekam iekļauti visā pestīšanas vēsturē.

Katrā Svētajā Misē mēs pulcējamies kopā ar visu Baznīcu, zemes un debesu, slavējam Dievu ar “Svēts, Svēts, Svēts” kopā ar eņģeļiem un svētajiem, un piedalamies Jēzus nāves un augšāmcelšanās notikumā. Svētais Bonaventura savos rakstos bieži izmanto serafina tēlu ar sešiem spārniem un apraksta dažādas ticības dimensijas. Apcerot Euharistiju, viņš uzsver sešus virzienus. Mīlestības pārpilnība Euharistijas noslēpumā paceļas uz debesīm (in caelum) godināšanas žestā pret svētajiem un uz leju (infra), šķīstītavu (purgatorium), dāvājot pestīšanu tiem, kuri gaida komūnijas pilnību ar Dievu. Tālāk mīlestība aptver visus ticīgos pa labi (ad dexteram), lai vienotos ar draugiem un labdariem, lai kopā sasniegtu pestīšanas mērķi, un pa kreisi (ad sinistram), lai pestītu ienaidniekus un vajātājus. Mīlestība arī virzās uz aizmuguri (retro) pie senčiem, lai pestīšanu sasniegtu priekšteči ticības ceļojumā un arī visi, kas būs pēc mums līdz pat pastarā tiesai.

Ja viss tā ir, tad cik daudz spēka ir jāiegulda gatavojoties svētdienas Svētajai Misei un lituģiskajai kalpošanai. Pateicoties ticībai Kristum un kristības pieņemšanai kristieši ir sasnieguši tuvību “dzīvā Dieva pilsētai” (Ebr 12,22) un tāpēc Baznīca ir priecīga. Vecajā Derībā Sinaja kalna pakājē bija cita noskaņa, bezpersoniska, ka pat nebija zināms, kas ir “runājošā balss” (Ebr 12,19), kas bija dzirdama tumsā. Kristieši pieredz Dieva atklāšanos savādāk un svinot Euharistiju piedzīvo priecīgas personiskās attiecības ne tikai Baznīcas ietvaros, bet arī ar eņģeļiem un mirušo dvēselēm. Piedaloties Euharistiskajā Upurī pietuvojamies “debesu Jeruzalemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām, jūs esat tuvojušies pirmdzimto Baznīcei, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs” (Ebr 12,22-23). Euharisjijā Kunga nāvi pasludinam līdz Viņa atnākšanai un pateicoties ticībai un cerībai pieredzam Jēzu Kristu Sakramentos, kuros Viņš mūs grib pārveidot pēc savas līdzības. Tā nav tiekšanās tikai pēc dievbijības, bet pievienoties Kristus Upurim saliekot upurī sava dzīves.

br. Jānis Savickis OFMCap

Kol 3, 1-5. 9-11, svētdiena XVIII, C

Kol 3, 1-5. 9-11

Dievs no Kristus krustā sistā ķermeņa, pārdurtā sāna, izvelk Baznīcu,
kronētu sievieti. Manuskripts no Francijas, 13.gs. vidus.

3. augusta svētdienā turpinām kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu iepazīt Pāvila vēstuli Kolosiešiem un šajā svētdienā ielūkojamies fragmentā, kurš ir ņemts no vēstules otrās daļas, kurā apustulis vairāk pievēršas brīdinājumiem un izklāsta mācību par jauno dzīvi Kristū. Sākumā norāda uz laiku beigās (Kol 3,1-4) un tad aicina sekot Kristum (Kol 3, 6-17). To var īstenot gandarīšanā, kuras auglis ir jaunais cilvēks. Jaunā dzīve mūs padara par Tēva dēliem un bērniem, Krisus brāļiem un Svētā Gara iemājošanas svētnīcu. Šī dzīve vēl ir apslēpta Dievā (Kol 3,3), bet pilnībā atklāsies mūsu augšāmcelšanā garīgajā un neiznīkstošajā miesā (1 Kor 15, 42-55). Cilvēku valodā nevar izteikt vārdos dievišķās dzīves saturu, svētumu un godību, un tas pat nav vienmēr jācenšas, ja negrib pazaudēt personisko saiti ar Dieva noslēpumainību. Jaunā Derība ar viso pestīšanas vēstures reālismu to ņem vērā un Pāvils raksta: “jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). No augšāmcelšanās plūstošā dzīve, svētums un godība šajā pasaulē vēl ir apslēpta un pakļaujas zemes dzīves apstākļiem.

Zemes dzīvei ir savi ierobežojumi un kristieši uzglabā saņemtās dāvanas “māla traukos” (2 Kor 4,7) un Pāvils aicina: “savu prātu virziet uz to, kas augšā, ne uz zemes lietām” (Kol 3,2), lai pēc iespējas mazāki būtu šķēršļi žēlastībai mūsos. Pāvils vēstulē Kolosiešiem uzsvaru liek ne tikai uz Kristus iepazīšanu vai arī uz veidu kā ticīgajam jāseko Viņam, bet īpaši vērš uzmanību uz dzīves kopienu ar Kristu, kas veido kristiešu dzīvi. Ticīgajiem ir jāatmet vecais cilvēks, lai ietērptos jaunajā cilvēkā. Pāvils jauno cilvēku izprata morālās kategorijās (Kol 3,9-17; Ef 4, 1-2.22-24). Kristīgā identitātē ir ietverta pārliecība, ka mūsu augšāmcelšanās jau ir sākusies ar Jēzus augšāmcelšanos un tā ir sākusies ikvienam, kas tic Kristum. Apustulis Pāvils šo “jau tagad” redz kristiešu ikdienas dzīves miršanā un augšāmcelšanā (Rom 6,13; 2 Kor 4,16; Kol 3,1-4; Jņ 4,24).

Cilvēka dzīves piepildījums ir Dievā un tāpēc alkas pēc Dieva ir cilvēka dzīves būtisks elements. "Dažreiz var vēlēties to, kas nav vēlēšanās vērts. Par to runā vārdi: "[Nomērdējiet sevī] kaisli, samaitāto iekāri" [Kol 3,5]. Ļaunas vēlmes nav vēlmes vērta, tāpat kā viltus labums nav izvēles vērts, pat ja daži to izvēlas."* Tas, kurš ticībā ir kopienā ar Kristu, šajā pasaulē vēlēsies dzīvot pēc Viņa tēla un līdzības, un sekojoši būs šeit uz zemes autentiska un patiesa persona; tas arī ir iemesls, kāpēc ar mieru un prieku ir vēlme pāriet no šīs pasaules pie Tēva. Mūsu zemes dzīvei Kungs Pēdējo Vakariņu laikā atstāja testamentu: “To dariet manai piemiņai” jeb to, ko konkrēti nozīmē īstenot savā dzīvē piemiņu tam, ko pats Jēzus pieredzēja. Tāpēc Pāvils vēstulē Kolosiešiem raksta: “novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla” (Kol 3,9-10) jeb tas cilvēks, kurš uzvedas kā Kristus, tas piepildās un īstenojās kā cilvēks; kas īsteno piemiņu tam kā dzīvoja Kristus, mēģinot Viņam sekot, pateicoties Dieva žēlastībai kļūst pakāpeniski Viņam līdzīgs, pieņemot to pašu tēlu, kas ir Kristū.

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.8 [Ps 20]

br. Jānis Savickis OFMCap

Rad 18, 20-32, svētdiena XVII, C

Rad 18, 20-32

Abrahams aizbilst par Sodomu un izglābts tikai tiek Lots
ar savu ģimeni. Manuskripts no Čehijas, 1417.g.
[Bible olomoucká, I. díl] - 1417 - Research Library in Olomouc, Czech
 Republic - CC BY-NC-SA.

Pirms nedēļas Dieva vārda liturģijā lasījām kā trīs noslēpumaini vīri apciemoja Abrahamu un viņš izrādīja ciemiņiem lielu viesmīlību, un saņēma kā balvu ziņu par dēla piedzimšanu no sievas Sāras. Beidzot solījums sāka piepildīties, bet viņam nācās domāt ne tikai par Dieva apsolījumiem, bet arī par vēstures norišu nemierīgajiem notikumiem un cilvēku likteņiem kā tas ir katram ticības ceļa gājēju. Lasot tālāk Radīšanas grāmatas 18. nodaļu šajā svētdienā iepazīstamies ar Abrahamu kā starpnieku, kurš pārliecināja Dievu, lai glābtu Sodomu un Gomoru. Dievs zina, pēta, izsver un tiesā, un tāpēc Viņš grib precīzi zināt, kas notiek Sodomā (Rad 18,21). Stāsts norāda uz to, ka Dievs bija gatavs piedot un izrādīt žēlasirdību sava kalpa Abrahama dēļ, tomēr pilsēta tika izpostīta un no tās izglābās tikai viņa brāļadēls Lots ar savu ģimeni (Rad 19,29). Dievs sodīja elkdievu ticību ar tās izvirtušajām seksuālajām praksēm, kas bija raksturīgas Kanānas iedzīvotājiem un kuriem bija liela negatīva ietekme uz Izraeli.

Bībelē dialogu uzsāk Dievs un Abrahama dzīvē tos ir ļoti spilgti redzams, un tāpēc Dievs neslēpa no patriarha to, ko apņēmās darīt, jo izvēlēja viņu par svētību tautām, tāpēc, ka notiekošais cilvēku vēsturē attiecas arī uz viņu. Šajā dialogā Abrahams izsaka savu viedokli, kas nesakrīt ar Dieva ieceri. Dievu un cilvēku šķir nebeidzamas tāles, bet tas nav šķērslis atklātai sarunai. Vājākais un padotais spēcīgākā un varenākā priekšā var būt nepatiess, izbijies un rūpīgi izvēlas to, ko teikt, bet Abrahams drosmīgi un atklāti izsaka savas domas. Abrahama uzticība Dievam bija spēcīgāka nekā bailes un tā ir liecība patiesībai, ka patiesa ticība ļauj izteikt drosmīgu lūgumu ar uzstājību un cieņu.

Abrahams nebija tieši saistīts ar abām pilsētām, kuras Dievs bija nolēmis iznīcināt, tomēr nostājās to pusē, jo viņam bija jākļūst par svētību tautām. Abrahama jautājumi Dievam, kuros viņš kaulējās ar Kungu, nebija tikai aizbildniecības lūgšana: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari” (Rad 18,23), bet arī jautājums, vai Dievs vēlas iznīcināt taisnīgos kopā ar grēciniekiem jeb kādi ir Dievs darbības kritēriji vadot pasaules vēsturi? Tas bija jautājums netikai par Sodomu un Gomoru, bet cilvēci, jo, vai tad Dievs dēļ nezālēm pļautu visu labības lauku. Evāņģēlija līdzībā par nezālēm labības laukā lasām: “nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus” (Mt 13,29). Tas bija svarīgs jautājums, jo gandrīz katrā traģiskā notikumā nav pamanāma atšķirība starp taisnīgajiem un bezdievjiem, jo posts piemeklē visus. Abrahama aizbildniecība noslēdzas pie desmit taisnīgajiem un atbilde netiek dota, un jautājums palika karājoties gaisā. Kas notiek ar vienu taisnīgo grēcinieku vidū? Ko es darītu Dieva vietā? Neskaitāmas un neprognozējamas dzīves situācijas rada nemitīgu jautājumu konveijeri.

Abrahams kaulējās ar Dievu un pakāpeniski samazināja iespējamo taisnīgo skaitu pilsētā līdz desmit, bet šajā dialogā skaits nav svarīgākais. Kāpēc Abrahams šai labajā aizbildniecības ceļā apstājās un netirgojās arī par piecu vai vienu taisnīgo pilsētā? Abrahams savās prasībās neaizgāja līdz beigām, jo skaitļiem viņam vēl bija nozīme, bet Dieva acīs tā nav, jo Dievs ir gatavs glābt visus viena dēļ. Pravietiskā tradīcija to gana labi uztvēra un Jeremija grāmatā lasām vārdus par Jeruzālemes grēku: “pastaigājiet pa Jeruzālemes ielām, palūkojiet, apjautājieties un pameklējiet, vai jūs tur atradīsit kādu, kas dara pēc taisnības, ir uzticīgs un patiess un domā par ticību,- tad Es tai piedošu!” (Jer 5,1) vai pravietis Ezehiēls: “Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā, ka Es ar Savu tiesas spriedumu to galīgi nepazudinu, bet Es neatradu neviena.” (Ez 22,30) un pravieša Jeremija grāmatā cietošais kalps “aizlūdza par ļaundariem” (Jer 53,12) un viņa dēļ Dievs piedod visiem pateicoties viņa upurim. Abrahams atvēra ticības ceļu, kas atvedīs pie Jēzus Kristus.

Ko šis lasījums mums pavēsta? Vai par taisnīgo glābšanu? Kopīgo atbildību? Vai Dievs nenostājas nevienā pusē? Vai arī visas pilsētas glābšanu no Dieva soda ar taisnīgo cilvēku aizbildniecības spēku? Abrahams uzticējās labajam Dievam un Viņa žēlsirdībai, un bija solidārs ar tiem, kuri pieredzēja cilvēciskos vājumus un grēku. Abrahams bija Dieva iecelts svētību starpnieks un kļuva par ceļu, kas savieno cilvēkus ar Dievu. Radīšanas grāmatas 18. nodaļā liels uzsvars tiek liekts uz cilvēku lielo grēcīgumu, ka pat Dieva žēlastība un piedošana nevar sasniegt cilvēka sirdi. Pēc nesekmīgas tirgošanās ar Dievu un neatrodot tur nevienu tainsnīgo, Dievs sodīja pilsēta. "Ne katrs, kurš sauc ar iekšējā cilvēka balsi, sauc uz Dievu, bet tikai tas, kurš runā par Dieva lietām, kurš vērš savu lūgumu Dievam. Sauc arī sodomieši, bet ne pie Dieva: "Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi" [Rad 18,20]"* Kristietim nevajadzētu būt pārsteigumam, ka neatradās neviens taisnīgais, jo vienīgais taisnīgais ir Jēzus Kristus un savā ziņā Dievs atbildēja uz Abrahama meklējumiem pēc taisnīgā un sūtīja pasaulē savu Dēlu. Patiess taisnīgums ir varens un nepakļaujas grēka diktātam, un tāda ir Jēzus Kristus nestā pestīšana. Viena taisnīgā esība var atnest piedošanu visiem un Vecajā Derībā jau cietošais Kunga kalps ir noslēpumains Kristus pirmtēls, kurš atnesīs pestīšanu, Viņš-Viens priekš visiem un tas notika uz krusta koka.

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.109 [Ps 26]

br. Jānis Savickis OFMCap

Kol 1,24-28, svētdiena XVI, C

Kol 1,24-28

Pāvils no ieslodzījuma Romā pasniedz vēstuli, lai to
aizvestu Kolosiešiem. Pāvils ievietots burtā "P".
Manuskripts no Anglijas, 12.gs. beigas un 13.gs. sākums.

20. jūlija svētdienā turpinām lasīt Pāvila vēstuli Kolosiešiem, un ja iepriekšējā svētdienā lasījām himnu par godu Kristum, tad pēc tās seko vairāki motīvi, kuros apustulis atgādina ticīgajiem viņu dzīves jauno situāciju un norādot uz savu dalību Kristus noslēpumos. Kristieši ir aicināti ciest kopā ar Kristu (skat. Mk 8,34). Šis aicinājums nav vērsts uz ciešanām, bet vispirms uz sekošanu Kristum, jo nevar Viņam sekot bez dalības Viņa ciešanās. Pāvils apvieno vēlmi būt kopā ar Kristu ar dalību Viņa ciešanās. Apustulis pieredzēja to pašu ko Kungs, jo kalpošana un taisnīga dzīve rada pretestību un ved caur ciešanām un vājībām pie nāves, kas līdzīga Kristus nāvei. Pirmos kristiešus ātri sāka vajāt un daudzi kļuva par asinslieciniekiem, un saprata, ka piedzīvo paša Jēzus Kristus situāciju. Moceklības liecībai ar mieru un prieku bija pārsteidzošs spēks.

Lasījums sākas ar vārdiem, kas caur gadsimtiem ir radījuši daudz jautājumu: “savā miesa papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās” (Kol 1,24). Vai Kristus ciešanām kaut kas pietrūkst un Pāvilam tās ir jāpapildina? Jāuzsver, ka Kristus pestījošās ciešanas ir pietiekošas, bet tas, kas vienmēr ir nepieciešams ir Jēzus Kristus Evaņģēlija sludināšana. Pāvils savās vēstulēs saista prieku ar apspiešanu pasaules beigu perspektīvā un savas ciešanas izprata kā laiku beigu kristiešu apspiešanu un viņu apvienošanos ar cietošo Kristu. Savas ciešanas viņš izprata kā upuri par draudzēm, kurām viņš rakstīja vēstules. “Kristus ciešanu papildināšanu” uztvēra konkrēti, jo varēja trūkt kalpotāju grūtajā apustuliskajā misijā vai bija jāpapildina materiālie trūkumi pārdalot to no bagātajiem kristiešiem pie trūcīgajiem. Pāvils norāda, ka savās ciešanas garīgā veidā aptver un stiprina ticīgos.

Kristus atvēra mums iespēju līdzi ciest ar Viņu. “Visiem, kas cieš šajā pasaulē – slimajiem, neārstējamiem un mirstošajiem, cietumā esošajiem un spīdzinātajiem, apspiestajiem un bezcerīgi nabadzīgajiem – ir jāzina, ka savā situācijā viņi nav nolemti pilnīgai bezspēcībai: ja viņi apvienos savu bezcerību ar krustā sisto Dieva Dēlu, viņi darīs vairāk, lai celtu patieso Dieva valstību nekā daudzi zemes laimes arhitekti. Protams, cilvēkiem, un jo īpaši kristiešiem, ir jādara viss iespējamais, lai mazinātu cilvēces pašreizējās un nākotnes ciešanas. Taču, to darot, viņiem nevajadzētu aizmirst Jēzus teiktās svētības, kad viņš caur ciešanām un krustu raugās uz augļiem”*, kas ir izteikti kalna svētībās.

Pāvilam ticība ir ar izteiktu sabiedrisku raksturu un savas ciešanas viņš redzēja Baznīcas kontekstā. Savās vestulēs rakstos par savām ciešanām, apustulis atklāj, ka saņēmis no Dieva dāvanu, kas ļāva viņam tās pieņemt ticības garā un vērtēt tās pestīšanas plāna un vēstures gaismā. Pāvilam nebija grūti pieņemt domu, ka var ciest otra dēļ, vai dēļ Baznīcas un arī Kristus darbu labad. Dzīve Kristus dēļ ir sevis atdošana, lai viņš varētu ticīgajā rīkoties, lai Kunga noslēpums īstenotos cilvēka dzīvē un Baznīcas kopienā notiktu Kristus pashālais notikums Viņa Miesas - Baznīcas labā. Kristietis tādā veidā nodod savu dzīvi Kristum, kur Viņa Noslēpums kļūst klātesošs arī praksē caur tuvākmīlestību kādu mums parādīja Jēzus Kristus ar savu nesavtīgo un atvērto attieksmi pret citiem, pat pret tiem, kuri neprot pozitīvi uz to atbildēt. Pāvils vienmēr palika priecīgs, jo dziļi uzticējās Dievam, jo redzēja savas darības augļus kristiešu ticības dzīvē.

Kristīgais garīgums ir cieši saistīts ar ķermeniskumu, jo garīgā dzīve aptver visu personu, kas ir vērsta uz Jēzu Kristu un šī kustība, kurā ķermenim ir sava loma saistās arī ar ciešanām. Pāvils neizvairījās no īstenības radītajām grūtībām un reālistiski uzlūko dzīves samezglojumus un smagos posmus, kuri ir pārejoši un kurus ir jāpārvar nākotnes labumu perspektīvā (skat. 2 Kor 4,17). Pāvilam ciešanas ir cieši saistītas ar Kristu, jo viņš tās atdod Kungam, lai tās iegūtu vērtību un kļūtu par “papildinājumu”. Ir tikai viens Kristus krusts, kuram kristieši pievieno savas ciešanas un līdzīgi ir tikai viena Kunga augšāmcelšanās, kurā ticīgie piedalās. “Kristus ciešanu papildināšanu” varētu pārprast, domājot, ka Kristus ciešanas nebija pietiekamas pestīšanai un ka svēto ciešanas ir jāpievieno, lai tās pabeigtu, bet tas, ko Pāvils gribēja pateikt ir tas, ka pietrūkts viņa ciešanu Kristus un Baznīcas dēļ, un līdzīgi katra ticīgā ciešanas jeb uzticība Dieva gribai, kas var izsaukt dažādus pārbaudījumus un ciešanas, ir tas, kas nepieciešams Kungam, lai Baznīca varētu izplatīties katrā laikmetā un zemē.

* Hans Urs von Balthasar, You Crown the Year With Your Goodness: Sermons Throughout the Liturgical Year, San Francisco: Ignatius Press 1989 - 59.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

​​Kol 1,15-20, svētdiena XV, C

Kol 1,15-20

Pāvils raksta vēstuli kolosiešiem. Manuskripts no

Nīderlandes, 1372.g.

St. Paul sending a letter to theColossians autors Jean Bondol - 1372

- KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

13. jūlija svētdienā lasām vēstules Kolosiešiem fragmentu no 1. nodaļas, kurā iepazīstam kristīgās ticības pamatvēsti cēlā kristoloģiskā himnā (Kol 1, 15-20). Līdzīga himna ir vēstulē Filipiešiem (Filip 2,5-11). Kristus šajā himnā tiek paaugstināts kā Kungs radīšanas aktā (Kol 1, 15-17) un kā izlīguma nodrošinātājs starp cilvēkiem un Dievu. Kaut arī tā ir Jaunās Derības himna, tomēr jēdzieni un izteiksmes līdzekļi ir piesātināti ar Vecās Derības izpratni, bet tās centrā ir Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās. Himnās, kuras mēs atrodam apustuļa Pāvila vēstulēs, interesanti ir tas, ka pastāv divi galvenie viedokļi par to izcelsmi: viens ir tāds, ka apustulis tās ir dzirdējis kristiešu draudzēs un iekļāvis savās vēstulēs vai arī pats sacerējis. Pirmie kristieši ātri sāka saprast, ka Jēzu Kristus persona ir "vieta", kurā Dievs pilnīgā un saprotamā veidā atklāja savu patiesību un arī patiesību par cilvēci, radību un vēsturi. Šīs svētdienas lasījumu jeb pirmkristiešu himnu var sadalīt divās daļās. Pirmajā daļā (Kol 1, 15-17) Kristus ir definēts kā “visas radības pirmdzimtais” un aplūko Viņa pirmseksistenci un starpniecību radīšanā. Otrajā daļā (Kol 1, 18-20) Jēzus tiek nosaukt par “pirmdzimto no mirušajiem” un Viņā sākas jauna radība, jo Viņā grēks, nāve un dalījums tiek uzveikts.

Starp cilvēkiem un Kristu pastāv noslēpumaina saistība, jo Dieva Dēls ir “neredzamā Dieva attēls” (Kol 1,15) un ja cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tad viņš ir arī pēc Kristus tēla un līdzības. Pirms Jēzus Kristus iemiesošanās šis tēls bija noslēpumā un tāpēc, kad Vārds iemiesojās, Viņš iemiesojās tēlā, kas ir Viņa paša tēls, lai atklātu cilvēkam patiesību par tēlu, kas viņu veido un lai atgrieztu viņam zaudēto līdzību.* Jēzū radība atrod pati sevi. Sv. Didims Aklais (313-398) Kristus noslēpumu skaidro ar nelielu sava laika platonisko pasaules izpratni: “Ar maņām uztvertajām lietām ir savi līdzenieki idejās, kas ir Dieva domas, Dieva nodomi. Centieties izprast šo patiesību ar piemēra palīdzību. Tas, kas grib uzcelt pilsētu, [vispirms] savā prātā uzprojektē visu pilsētu un tās atsevišķās daļas, un saskaņā ar šo ieceri veido materiālos elementus. Ja viņš nepieņem pareizo, piemēram, tirgus vai svētnīcas, vai arī kaut kā cita koncepciju, viņš nevarēs paveikt materiālās lietas. [...] Paskaidrosim: “Kristū tika radītas visas lietas, kas ir debesīs un kas ir virs zemes, redzamās un neredzamās, gan valdības, gan varas. Visas lietas pastāv caur Viņu. Viņš ir pirms visa un viss pastāv Viņā.” (Kol 1, 16-17). Viņā tika radītas būtnes, redzamas un neradzamas. [Tas ir] tā, it kā pilsētas atsevišķās daļas, [vispirms radītas] arhitekta prātā, tiktu uzceltas [pēc tam materiāli], tas ir, pēc tā parauga, vadoties pēc tā, jo ideja pieder dominējošajai īstenībai. Tāpēc Kristū visam ir jāpastāv. Ja mēs teorētiski vēlamies atdalīt idejas no pastāvošām lietām, tad pēdējais zaudē savu eksistenci. Izzūd līdz ar idejas pazušanu.”** 

Vārds “attēls” šajā himnā ir ļoti svarīgs, jo Kristus ir tas, kurš savā personā un dzīves gājumā padarīja neredzamo Dievu redzamu un tuvu. Šis lasījums ir kā atbilde cilvēkiem, kuri nepazīst un meklē Dievu, jo Viņš vairs nav neredzams un tāls, jo Viņš tagad ir iepazīstams un sasniedzams. Kristū viss tika radīts un izkaisīta radība Viņā atrod saskarsmes punktu, un lai izteiktu savas domas Pāvils izmanto jēdzienus, kuri sastopami arī platoniskajā un stioķu filozofijā, lai aprakstītu apbrīnojamo kosmosa vienotību. Jūdu domātājs Aleksandrijas Filons arī rakstīja, ka Dieva Logos ir vienojošā saite, kas visu aptver un saglabā vienotībā.

Pirmo kristiešu pārdomas par Dieva nonākšanu un pazemošanos savijās ar pashālo Kunga pagodināšanu, un iztēlojās ceļu, kurā Kristus nāk no Dieva pasaulē un atpakaļ pie Tēva. Šī izpratne izplatījās ne tikai kā skaidrojums par cilvēku pestīšanu, bet arī kā uzlūkot visuma apvāršņus, kuros Krisus notikums iegūst savu pilno mērogu (Kol 1, 15-20). Jēzus iemiesojoties nezaudēja savu dievišķību un Viņa paaugstināšanās neatcēla Viņa cilvēcību, un Viņš rāda cilvēkiem kāds ir Dievs un grib atjaunot Dieva tēlu cilvēkos caur savu iemiesošanos. Lasījuma sākuma vārdi “visas radības pirmdzimtais” (Kor 1,15) saskan ar Psalma vārdiem “es viņu darīšu par savu pirmdzimto, par visaugstāko starp zemes ķēniņiem” (Ps 89, 28), kur Dāvids tiek nosaukt par pirmdzimto, augstākais no zemes valdniekiem. Kristus pārākums pār visu radību ir pierādījums, ka Viņš ir pirms visām lietām un ka Viņš ir visu lietu Radītājs un visas lietas tiek saturētas Viņā (Kol 1,17).

Pestīšanas vēsturē apvienošanās ir centrālā tēma, jo Dieva mūžsenais plāns savu radību ved uz vienotību un apvienošanos Kristū (Kol 1,18). Visa Jēzus dzīve un darbība tika pilnīgi pakārtota komūnijas veidošanai, lai sapulcinātu Dieva tautu. Katram kristietim dziļākais un galīgais vēstures mērķis ir Jēzus Kristus un Viņā piepildās visas lūgšanas, ilgas un cerības. “Jo tāpat kā no kakla nāk nervi, kas apņem un pārvalda visu ķermeni, tā no Baznīcas galvas, kas ir Kristus (sal. Kol 1,18; Ef 1,22-23; 5,23) caur evaņģēlija disciplīnas pazemīgo kaklu nāk mīlestības un ticības nervi, kas vieno visus ticīgos vienā ķermenī, lai viņi varētu pastāvēt vienoti ticības saitēs.”*** 

Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības (Rad 1, 27) un Kristus ir pilnīgs Dieva attēls (2 Kor 4,4; Kol 1,15). Katrs cilvēks ir Dieva gribēts tāpat kā Viņa pirmdzimtais Dēls. Mūsu līdzība Dievam ir balstīta līdzībā Kristum, jo Viņā varam redzēt neredzamo Tēvu (Jņ 14,9; 12,45). Ja Kristus ir pilnīgs Tēva attēls, tad mūsu uzdevums ir padarīt redzamu šo dabisko un pārdabisko līdzību sekojot Kristum, ietērpjoties jaunā cilvēkā. Kristietis ir dzīvs Kristus attēls un mūsos ir jāatklājas Dieva godībai, kas visā pilnībā piepildīsies nākošajā dzīvē (2 Kor 3,18). Visa Dieva žēlastības darbība mūsos ir vērsta uz Dieva dēla attēla veidošanu mūsos. Cilvēki īpašā veidā tika Dieva radīti Jēzū Kristū caur Viņu un Viņam, un katra persona, kas nāk pasaulē, Jēzū Kristū atrod savas esības pamatjēgu. Kad Dievs iecerēja cilvēku, tad Viņš domāja par Jēzu Kristu. Kādā veidā šī līdzība īstenojas un kāda ir Jēzus Kristus persona pēc kuras līdzības mēs esam radīti? Jēzus ir Dēls, kurš ar pateicību atzīst, ka visu, kas ir, ir saņēmis no Tēva un tāpēc ir labprāt Viņam paklausīgs katrā dzīves brīdī. Kad cilvēks nedzīvo kā Jēzus Kristus un maldās pa dzīves ceļiem, nenes augļus un atmet vienotību ar Dievu. Ja kāds grib dzīvot autentisku dzīvi saskaņā ar savu būtību, tad viņam jārīkojas kā Kristus jeb kā Dieva bērnam.

* Bernard Sesboüé, Jezus Chrystus Jedyny Pośrednik. Rzecz o odkupieniu i zbawieniu, Tom 1, Poznań: W Drodze 2015 - 287.lpp.

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.140 [Ps 30]

*** Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio II, 37.

br. Jānis Savickis OFMCap