Ebr 12, 18-19. 22-24a, svētdiena XXII, C

Ebr 12, 18-19. 22-24a

Pēdējais Vakarēdiens, manuskripts no Austrijas,
1499-1500.g.
The Last Supper autors Jakob von Olmütz (Künstler/in)
- Institute of Material Culture of the Middle Ages and 
the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

31. augusta svētdienā otrajā Svētās Mises lasījumā klausīsimies fragmentu no vēstules Ebrejiem sadaļas (Ebr 12,14-13,25), kurā svētais autors iepazīstina ar praktiskiem norādījumiem, lai nepazaudētu Dieva žēlastību. Vēstules autos salīdzina Likuma došanu Sinaja kalnā, un ticīgo pieeju dzīvā Dieva pilsētai, kurā uztraukumus, ko piedzīvoja Vecās Derības tauta, nomainījās uz uzticēšanos Jaunajā Derībā. Šis lasījums ir kulminācijas punkts visā vēstulē. Senatnē Mozus bija starpnieks, kurš pasludināja seno Likumu. Radikālā jaunuma apziņa, kura parādās ar Kristu, “jaunās derības vidutājs” (Ebr 12, 24) starp Dievu un cilvēkiem, “labākas derības vidutājs viņš ir, šī derība iedibināta uz stiprākiem apsolījumiem” (Ebr 8,6). Par kādām patiesībām šis lasījums mums vēsta? Par tagednes eshatoloģiju jeb liturģisko sapulci, kur ticībā var sastapties ar eņģeļu koriem, debesu pulkiem un Dieva godību.

Dieva žēlastības uzturēšanas vidi uztur Baznīca, Tēva mīlestības kopiena, kuru Viņš Svētajā Garā atklāja cilvēkiem caur savu Dēlu un Baznīca “svētku svinību” (Ebr 12,22) vieta, kurā tiek sapulcināti visi izredzētie, lai beidzot nonāktu Valstībā. Baznīca arī mūsdienās joprojām ir sapulce (gr. panegyris, Ebr 12,22), svinīga pulcēšanās, kurā tiekās tie, kas tic, ka Kristus valdīšana iesāk Dieva valstību, kura iezīmē Svētā Gara darbība un Viņa ielietā mīlestība mūsu sirdīs. Tāpēc droši varam pieņemt domu, ka Baznīca ir visdebešķīgākā, garīgākā un eshatoloģiskākā īstenība, un no otras puses visvairāk klātesošā, konkrētākā un aprakstāmā īstenība kāda vien var pastāvēt cilvēka dzīvē un kuru Kungs pārveido. Baznīca ir kā debesis virs zemes, īpaši liturģijā.

Kristietim vissvarīgākā ir svētdienas svētsapulce. Šīs svētdienas lasījumā svētais autors rakstīja par kristiešu kopienas iešanu pie Sionas kalna, kur varam atrast šīs nākšanas būtību, Pēdējā Vakarēdiena svinēšana, kurā Baznīca vienojas ar debesu Baznīcu. Ja Izraelis senatnē bija sapulcināts Sinaja kalna pakājē, tad kristieši pulcējas katru svētdienu Sionā kalnā, jaunajā Jeruzalemē, kurā piepildījās Sinaja kalnā dotais likums un svētums caur žēlastību, prieku un Dieva klātbūtni. Siona šeit ir visas pestīšanas pilnības un centrālās vietas simbols, kurā katra draudze piedalās debesu sapulces svinībās un tās vidū ir eņģeļi un svētie, kuri ir sasnieguši mērķi un pāri visam Jēzus Kristus, jaunās derības vidutājs. Katrās euharistiskajās svinībās mēs tiekam iekļauti visā pestīšanas vēsturē.

Katrā Svētajā Misē mēs pulcējamies kopā ar visu Baznīcu, zemes un debesu, slavējam Dievu ar “Svēts, Svēts, Svēts” kopā ar eņģeļiem un svētajiem, un piedalamies Jēzus nāves un augšāmcelšanās notikumā. Svētais Bonaventura savos rakstos bieži izmanto serafina tēlu ar sešiem spārniem un apraksta dažādas ticības dimensijas. Apcerot Euharistiju, viņš uzsver sešus virzienus. Mīlestības pārpilnība Euharistijas noslēpumā paceļas uz debesīm (in caelum) godināšanas žestā pret svētajiem un uz leju (infra), šķīstītavu (purgatorium), dāvājot pestīšanu tiem, kuri gaida komūnijas pilnību ar Dievu. Tālāk mīlestība aptver visus ticīgos pa labi (ad dexteram), lai vienotos ar draugiem un labdariem, lai kopā sasniegtu pestīšanas mērķi, un pa kreisi (ad sinistram), lai pestītu ienaidniekus un vajātājus. Mīlestība arī virzās uz aizmuguri (retro) pie senčiem, lai pestīšanu sasniegtu priekšteči ticības ceļojumā un arī visi, kas būs pēc mums līdz pat pastarā tiesai.

Ja viss tā ir, tad cik daudz spēka ir jāiegulda gatavojoties svētdienas Svētajai Misei un lituģiskajai kalpošanai. Pateicoties ticībai Kristum un kristības pieņemšanai kristieši ir sasnieguši tuvību “dzīvā Dieva pilsētai” (Ebr 12,22) un tāpēc Baznīca ir priecīga. Vecajā Derībā Sinaja kalna pakājē bija cita noskaņa, bezpersoniska, ka pat nebija zināms, kas ir “runājošā balss” (Ebr 12,19), kas bija dzirdama tumsā. Kristieši pieredz Dieva atklāšanos savādāk un svinot Euharistiju piedzīvo priecīgas personiskās attiecības ne tikai Baznīcas ietvaros, bet arī ar eņģeļiem un mirušo dvēselēm. Piedaloties Euharistiskajā Upurī pietuvojamies “debesu Jeruzalemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām, jūs esat tuvojušies pirmdzimto Baznīcei, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs” (Ebr 12,22-23). Euharisjijā Kunga nāvi pasludinam līdz Viņa atnākšanai un pateicoties ticībai un cerībai pieredzam Jēzu Kristu Sakramentos, kuros Viņš mūs grib pārveidot pēc savas līdzības. Tā nav tiekšanās tikai pēc dievbijības, bet pievienoties Kristus Upurim saliekot upurī sava dzīves.

br. Jānis Savickis OFMCap