Mih 5, 1-4a
Adventa pēdējā svētdiena un Kristus Piedzimšanas svētki šogad cieši seko viens aiz otra, un šo svētku vēstī var palīdzēt mums iepazīt pravietis Miha. Ceturtās adventa svētdienas pirmais lasījums no Mihas grāmatas dāvā mums iespēju dzirdēt ierastu un tuvu pravietisko vēsti par mesijas piedzimšanu. Pravietis Miha darbojās 8. gs. pirms Kristus, laikā, kad asīriešu rokās krita Samarija (722.g.) un apdraudēta bija Jeruzāleme. Ar savu sludināšanu pravietis vērsās pie Jūdas iedzīvotājiem, kurus arī apdraudēja Asīrija un piedzīvoja vienu lielu iebrukumu, kura laikā Jūda zaudēja vairākas pilsētas (2 Ķēn 18-19; Mih 1,10-16).
Tomēr vēl nopietnāka problēma bija tautas neuzticība Derībai, kuri aizmirsa par Dievu un Viņa likumu. Pravietis kritizēja materiālismu un liekulību. Simts gadus vēlāk pravietis Jeremijs piemin Mihas drosmi, kurš iedrošināja ķēniņu Hizkiju uzsākt pārmaiņas valstī, lai nenākto pār to sods (Jer 26,18-29). Karu un laupījumu laikmetā ilgas pēc miera un valdnieka, kas nodrošinātu mieru un taisnību bija lielas. Tas bija lielas bezcerības laiks, kad valdnieks nespēja nodrošināt mieru un lielākas impērijas pakļāva un deportēja iekarotās tautas.
Miha ar spēcīgiem vārdiem vērsās pret valstu vadītājiem un reliģiskajiem līderiem (Mih 1-3.nod.), tomēr arī sola tautas atjaunošanos (4-5.nod.), kad cilvēki atkāpsies no elkdievības un mazsvarīgas pilsētas saņems žēlastības, un šajā kontekstā parādījās pravietojums par Bētlemi. Bētleme ir nenozīmīgākā, jaunākā un “sīkākā no Jūdas saimēm” (Mih 5,1). Bībelē šis vārds, kas norāda uz “sīkāko” citviet Bībelē attiecas uz jaunāko cilvēku, to, kam ir maza sociālā ietekme un vara. Dāvids, kurš nāca no šīs pilsētas arī bija jaunākais no brāļiem; Dāvida tēvs neplānoja, ka viņš būs izvēlētais un tāpēc pat negribēja viņu pieminēt. Likums noteica, ka vecākajam brālim bija pirmdzimtā tiesības neskatoties uz tēva jūtām pret kādu citu no dēliem (At 21, 15-17).
Tomēr Bībelē bieži notiek pretējais: Dievs izvēlas kādu citu. Jēkabs iegūst pirmdzimtības tiesības un svētību; Jāzeps tiek paaugstināts pār saviem brāļiem. Dāvidu nepamana, un tikai Samuels atpazīst viņā nākamo valdnieku un pravietis Dāvidu svaidīja par karali (1 Sam 1, 16). Nācarete līdzīgi kā citi ciemi tika uztverta kā nomale. Natanaēls jautāja: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” (Jņ 1,46). Līdzīgi varēja jautāt arī par Bētlemi. Tāds spriedums attiecās uz pilsētu un uz tās iedzīvotājiem. Dievs savās izvēlēs parāda, ka nedarbojās ar pasaules loģiku, bet izvēlas saskaņā ar savu gribu: “Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos” (Lk 1, 52).
Par šo pravieti un viņa ietekmi nav daudz vēsturisku ziņu, nebija ietekmīga persona, tomēr Dievs viņu izvēlējās, lai dotu viņam savu Vārdu. Dievs īstenojot savus plānus bieži izmanto mazus līdzekļus, vienkāršus cilvēkus un visu to, kas pasaules acīs ir mazs. Šis pravietis kā nepazīstams cilvēks, nāk no mazpazīstamas pilsētas un sludina cilvēkiem Dieva gribu. Šī griba ir pārsteidzoša. Maza pilsēta kļūs par vietu, kur piedzims liels valdnieks un tādā veidā Dievs no nepamanāma notikuma rada kaut ko lielu. Karaļa pieticīgā izcelsme ir pretstatā ar viņa lielo spēku. Pravietis uzsver, ka jaunais valdnieks “celsies no laiku iesākuma” (Mih 5,1), ko var arī interpretēt kā atsauci uz pirmo cilvēku Ādamu, kurš Dieva vārdā valdīja pār visu radību. “No laiku iesākuma” norāda arī, ka valdnieks būs izcēlies no paša Dieva.
Jaunais valdnieks valdīs pateicoties Dieva palīdzībai un Viņa vārdā. Šī valdīšana būs vispārēja un aptvers visu zemi, nesīs cilvēkiem mieru. Pravieši Miha un Jesaja neatkarīgi viena no otra rakstīja, ka valdnieks nāks no Bētlemes, no kurienes bija cēlies arī Dāvids (1 Sam 7, 10-16). Jaunais valdnieks nāks kā atbilde tam, ka tautai nebūs patiess valdnieks. Pravietojums piepildījās Jēzus piedzimšanas notikumā, kurš piedzima mazā pilsētiņā, kuru nepamanīja pasaules lielie. Pestīšanas vēstures kontekstā Mihas pravietojums pārsniedza visas cerības. Mihas vārdos parādās skaidra liecība par pirmo adventu, ka Dieva Dēls ienāks pasaulē, bet arī norāde, uz otru adventu, ka Kungs atnāks valdīt uz mūžiem. Bētleme kļuva par neaizmirstamu godības vietu, kurā piepildījās visas ilgas un laiki, un Dievs kļuva par cilvēku, lai pārtrauktu grēka varu, dāvātu jaunu dzīvi cilvēkiem, kuri bija noguruši no vecās lietu kārtības, kurus mocīja un nomāca cerības trūkums.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru