Lk 18, 9-14
27. oktobra svētdienas Svēto Rakstu lasījumi uzsver pazemības nozīmi lūgšanā. Atbilstošu stāju mums māca līdzība par farizeju un muitnieku. Līdzīgi kā iepriekšējās svētdienas līdzībā arī šīs svētdienas līdzībā nevajag aizrauties ar detaļu interpretāciju, bet rūpīgi ir jāvēro kopaina. Turklāt, ir iespējams, ka mūsdienu lasītājs nejutīs šīs līdzības spēku tādā mērā, kā to uztvēra pirmā gadsimta lasītājs. Mēs domājam par farizejiem kā par liekuļiem, bet par muitniekiem kā par žēlastības saņēmējiem. Jēzus klausītāji domāja otrādāk. Farizeji bija dievbijīgi vīri, kuri dzīvoja godīgu un taisnīgu dzīvi, un darīja vairāk nekā prasīja likums. Gavēja divas reizes nedēļā (pirmdiena un trešdiena), kaut arī likums noteica, ka jāgavē reizi gadā Salīdzināšanās svētkos (Jom Kipur). Viņi deva desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem, nevis tikai no tā, kas nepieciešams.
Muitnieki tika uztverti kā alkatīgi grēcinieki, kuri sadarbojās ar nicināmajām Romas varas iestādēm, tomēr Lūkas Evaņģēlijā viņiem ir ievērojama vieta, jo viņi tiek attēloti kā žēlastību saņēmēji. Jēzus klausītājiem vārdi, ka Kungs muitnieku attaisnoja uzreiz, bet farizejs ar savām pašattaisnošanās fantāzijām lūdzās veltīgi, bija pārsteigums. Farizejs līdzībā ir tas, kurš patiesībā lūdzas uz sevi un nevis uz Dievu, jo bija koncentrēts uz saviem nopelniem un sasniegumiem. Tomēr “sasniegumi” padarīja viņu aklu un noslēgtu pašpietiekamībā un pašapmierinātībā. Farizejs norādīja Dievam, ka muitniekā nav jēgas klausīties, jo tur neko labu nevar atrast. Viņš lūdzās tā it kā svētnīca piederētu viņam. Farizeja pašatklāsmes ceļš, sevis nezaudēšana, bija efektīva Dieva zaudēšanas metode. Lepnība “izraisa lielākos dvēseles kritienus; mudina, lai neatzītu Dievu par palīgu, bet domā, ka pats ir savu taisnīgo darbu avots, un arī lepojas brāļu priekšā, uzskatot viņus par muļķiem, jo visi nesaprot viņa lielumu” (sv. Evagrijs no Pontas, 345-399). Lepnība rada pastiprinātu apmierinātību ar sevi un saviem darbiem, vai vienkārši ar savu “sakārtoto” un “harmonisko” pasaules un savas personas uztveri; vēlas mācīt citus un nevis mācīties no citiem; kad sastop atšķirīgu dievbijību no savas, nosoda to.
Muitnieks spēja sevī vien atklāt grēku, tukšumu, kuru var piepildīt vienīgi Kungs. Pazemība ir spēja klusībā pieņemt visdziļāko nabadzību, jo uzticas Kungam. Pazemīgais pieņem domu, ka Dievs ir viņa viss, jo savu nabadzību uztic Kungam. Muitnieks bija viens no nelietīgākajiem cilvēkiem, līdzīgi kā samarietis pirms nedēļas, un jutās necienīgs saņemt žēlastības. Tomēr viņš mums parāda kādai jābūt lūgšanai - pazemīgai un koncentrētai uz Dievu. “Aizgāja attaisnots” nozīmē, ka Dievs pieņēma ne tikai viņa lūgšanas, bet visu personu ar visām tās vajadzībām, grūtībām, problēmām, meklējumiem un jautājumiem. Kungs vienmēr ir gatavs pieņemt netaisnīgos, kad viņi vēršas pie Viņa, bet neuzklausa, kas lepojas ar savām reliģiskajām praksēm un labajiem darbiem, bet visgrūtāk ir atgriezties tam, kas jūtas pašpietiekams.
Šī līdzība nekādā ziņā neaicina meklēt farizejam līdzīgas garīgās fizionomijas, bet ielūdz ieskatīties sevī, jo šī līdzība vēlas atklāt mūsu sirds dziļumus. No Dieva mīlestības var viegli nonākt līdz elkdievībai pret savu “es”. Dieva dāvanas ātri var piesavināties. Evaņģēlistam Lūkasam lūgšana ir ticības izpausme, kas atrodas pašā ticības dzīves centrā. Ja lūgšanu uztver kā vienu no neobligātiem ticības dzīves elementiem, tā zaudē savu jēgu, jo lūgšanai ir jārada un jārāda attiecības ar Dievu. Veids kā cilvēks lūdzas atklāj šīs attiecības - izdomātas vai reālas. Muitnieks mums atklāja Dieva pestīšanas plānu: grēkā kritušais cilvēks apzinās savu niecīgo stāvokli un lūdz Kungu, lai Viņš sūta savu žēlastību pār viņu, jo pats no sava posta nespēj tikt ārā. Tomēr šis cilvēks pat nevarēja iedomāties cik labs ir Dievs, jo Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai izvestu cilvēku no bezizejas situācijas, kurā viņš ir “tālu” un “nolaistām acīm”. Cilvēks nevar sevi padarīt taisnu un svētu ar kādu rituālu vai pielabināšanas rīku, vai ar kādu pilnveidošanās praksi. Kungu spēj uzrunāt pazemīga lūgšana.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru