Mt 4, 12-23
26. janvāra svētdienas Evaņģēlijā lasām kā Jēzus uzsāka savu publisko darbību izejot no savas dzimtās Nācaretes un devās uz Zabulonas un Neftalima robežām. Kāpēc tieši šis reģions ir pirmais uz kurieni devās Jēzus. Tas bija simbolisks solis. Pirmkārt, Viņš piepildīja Isaja pravietojumu, ka “nākamajos” laikos Kungs “dos dodu” (Is 8,23) šai zemei. Šo teritoriju ķēniņš Ahazs (8. gs. pirms Kr.), kurš negribēja paļauties uz Dievu, bet palīdzību meklēja pie pagāniem, atdeva asīriešiem (2 Ķēn 15,29). No šī laika šī zeme tika uztverta kā pagāniska, tāla no Kunga. Galileja bija reģions, kas ģeogrāfiski un administratīvi nepiederēja Jūdejai un tajā dzīvoja mazāk jūdu nekā dienvidos. Jūdi uztvēra šeit dzīvojošos kā mazāk kulturālus un reliģiozus. Kā galilejietis, Jēzus Jeruzalemē tika uztverts kā svešinieks. Jēzus ar savu klātbūtni šai zemei apliecina, ka Kungs ir šeit dzīvojošiem iedzīvotājiem klātesošs. Šajā svētdienā Jēzus arī ierodas visu to vidū, kas klausās Kunga vārdu, lai viņus atbrīvotu no pagāniskā skatījuma paliekām un dāvātu savu klātbūtni. Atgriešanās ir cieši saistīta ar Jēzus tuvību.
Šīs svētdienas fragmenta pirmā daļā (Mt 4,12-17) uzsver trīs tēmas: Rakstu piepildīšanās (4,12-16); pagānu pestīšana (4,15) un Dieva valstības pasludināšana (4,17). Pēdējais aicinājums ir uzsvērts visvairāk, jo šeit atkārtojas vārdi no Jēzus kristību ainas, kurā Jānis Kristītājs sludināja: “Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu!” (3,2). Jēzus šos vārdus atkārtoja. Viņa vārdi - “Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība atnākusi!” (4,17) - ir kā izkārtne pār visu Jēzus kalpojumu. Kungs kā Jānis Kristītājs sludināja Dieva valstības tuvību. Mateja Evaņģēlijā Dieva valstība ir cieši saistīta ar eshatoloģiju jeb pastarā laika realitāti, kas jau tagad tiek veidota. Kristīgā nākotne nav tik ļoti saistīta ar nākotni kā tādu, bet Jēzu Kristu un mūsu nākotni ar Viņu jau šeit un tagad.
Otrajā fragmenta daļā jāpievērš uzmanību Jēzus darbības sākumam un mācekļu aicināšanai. Šī daļa atgādina to kā pravietis Elijs aicināja darba laikā sev sekot Elīšu (1 Ķēn 19,19-21). Tikai atšķirība starp Vecās Derības notikumu un Jauno Derību ir tas, ka Elīša sākumā atvadījās no saviem vecākiem, bet Jēzus neļāva vilcināties. Jēzus radikālais aicinājums neatstāja laiku atvadīties (Mt 8, 21-22; 10, 35-37). Šeit redzamā aicinājuma skice attēlo māceklības ceļa būtību, kurā esam aicināti dzīvot paklausībā Kungam. Jēzus kā Mesija aicināja pamest savus ierasto dzīves gājumu, lai sekotu Viņam. Jāņem vērā, ka zvejnieki pelnīja vairāk nekā vidējais Galilejas iedzīvotājs, un tāpēc Jēkaba un Jāņa lēmumu nevar uztvert kā vēlmi pamest darbu, jo it kā nevarēja nopelnīt un viņi meklēt citu iztikas avotu no kādas bezizejas vai sliktas dzīve.
Kāpēc Jēzus devās uz Galileju? Tas bija cieši saistīts ar Jāņa Kristītāja ieslodzīšanu un Jēzum kā viņa misijas turpinātājam bija bīstami uzturēties dienvidos. Turklāt Jāņa arests ļāva Jēzum uzsākt savu darbību bez “konkurences”. Galileja bija Jēzus darbības vieta līdz brīdim, kad Viņš devās uz Jeruzalemi (Mt 21,1). Tā bija vieta, kur Jēzū Kristū piepildījās pravieša Isaja vārdi par šo apvidu: “tauta… redzēs varenu gaismu… tie priecāsies tavā priekšā” (Is 9,1-2). Tas attiecās gan uz jūdiem, gan arī uz pagāniem. Jēzus misija šeit izplatījās un uzplauka, bet Jeruzaleme kļuva par Viņa atmešanas un nāves vietu. Tā laika jūdu uztverē Galileja dzīvoja garīgajā tumsā tāpēc, ka tai nebija reliģiskā priekšroka kāda bija Jeruzalemes svētnīcai Jūdejā. Turklāt daudzi pagāni 2. gs. pirms Kr. piespiedu kārtā tika pievērsti jūdaismam un teritorijai apkārt atradās hellēnistiskas pilsētas. Tomēr, tur, kur tumsa bija visbiezākā, gaismai bija jāaust visspožāk.
Jēzus šīs svētdienas Evaņģēlija garajā un bagātīgajā fragmentā veica vairākas svarīgas darbības un viena no tām bija apmešanās vietas maiņa un mācekļu aicināšana. Konteksts kādā Jēzus to darīja varēja laikabiedriem likties ļoti neatbilstošs, jo tas notika nomalē, kur dzīvoja dažādu tautu un ticību cilvēki. Tas bija apgabals, kuru tradicionāli domājuši jūdi uzlūkoja ar lielu piesardzību, lai nekaitētu savai ticībai. Šādā cilvēku un reliģiju mistrojumā cilvēks varēju būt tālu no Dieva un jūdiem šī zeme bija bezmaz vai pagāniska. Tur mita tumsa un nāve, un noteikti ne gaisma. Tomēr šeit parādās pirmā svarīgā vēsts. Kungs izvēlas nomales un tur ienes gaismu, sludina valstību un satiek cilvēkus tur, kur cilvēku skatījumā Dievs nav jāsatiek. Iet tur, kur Dievam nevajadzētu būt bija vienkārši laika izšķiešana. Tomēr Kungs domāja savādāk. Tā ir šīs svētdienas Evaņģēlija vēsts, ka Kungs cilvēkus un savus mācekļus atrod visdažādākajās dzīves situācijās un kontekstos. Mūsu, ticīgo, aicinājums ir ieticēt šai Kunga darbībai un atpazīt to, ka Viņš ir mums līdzās mūsu ikdienā, tumsā, krustā, rutīnā un vēlas mums dot savu klātbūtnes gaismu. Dieva klātbūtne mums līdzās ir katras dienas īstenais, neatkārtojamais, atbilstošais un nepieciešamais jaunums, kuru mums jāmācas atklāt un atpazīt.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru