2 Kor 5, 17-21, IV gavēņa svētdiena, C

2 Kor 5, 17-21

Līdzība par pazudušo dēlu (Lk 15,11-32), fonā ir dēla  
dzīve tālu no tēva, cūkas sile un priekšplānā tēvs, kurš 
dod svētību dēlam. Manuskripts no Lielbritānijas,
Oksfordas 1460-1470.g.
Oxford, Bodleian Library MS. Douce f. 4: 
https://digital.bodleian.ox.ac.uk/objects/7ee98cf2-1a1a-4ae2-993b-945911b65fc0/

Viena no tēmām, kas dominē gavēņa laikā ir aicinājums uz atgriešanos un samierināšanos ar Dievu, lai ieietu jaunā atklātības un autentiskas uzticības laikmetā. Tas nav laiks, kad tikai uzmodinām vainas sajūtu, lai pazemotu sevi kā likuma pārkāpējus, bet pateicoties atdzīvinošai Tēva mīlestībai, kura atklājās Viņa Dēla ciešanās un nāvē, mēs varam uzticēties Viņa žēlsirdībai, kas atjauno. Apustuliskā kalpošana izriet no mīlestības pret Kristu un nes jaunās radības augļus, jo Kristū Dievs samierināja grēcīgo pasauli ar sevi (2 Kor 5,11-6,10). Kristus solidaritāte ar grēcīgo cilvēci ļauj cilvēkiem ieiet solidaritātē ar Kunga paklausību un taisnību. Samierināšanās ar Dievu ir liela dāvana, kuras iniciators vienmēr ir Dievs un no Viņa puses tā ir nākusi ar augstu cenu par kuru nevar smietis. Šis samierināšanās piedāvājums cilvēkiem liek pieņemt lēmumu, vai arī atbildēt atklāti un ar atvērtu sirdi uz šo jauno dzīves situāciju. Cilvēks ir aicināts dāvāt savu sirdi nedalīti, brālīgi, brīvu no aizspriedumiem un viltus patiesībām; tā ir samierināšanās, kurai nepieciešams kalpot ar vārdiem un veltīšanos. Pāvils visā savā otrajā vēstulē korintiešiem piedāvā šo samierināšanu, jo ja esam saņēmuši Dieva mīlestību, tad vajag tai kalpot, veltīties, izplatīt un runāt par to.

Pāvila mācība par samierināšanos ir ļoti skaidra: tā ir Dieva nesavtīgi dāvāta iniciatīva: “Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis” (2 Kor 5,18). Šajā teikumā Dievs ir subjekts, bet mēs saņēmēji, grēcinieki un ienaidnieki. Dievs vērsies pie mums caur sava Dēla vaigu, kurš piekalts krusta kokā un lūdz mūs pievērsties Viņam, lai atrastu miera un vienotības saites. Sirds un brīvības atgriešanās spēks kalpo samierināšanai. Starp samierināšanās dāvanu un aicinājumu uz to, ir samierināšanās kalpojums. Šīs svētdienas lasījumā ir iekļauta visa Baznīcas samierināšanas teoloģija un izsaka vienlaicīgi tās stāju un saturu: “ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot [...] un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums” (2 Kor 5, 18-20). Šīs samierināšanās pamatā ir Kristus uzticēta kalpošana runāt Kristus vārdā un būt par Dieva balsi. Apustulis ir sūtītais, pilnvarotais pārstāvis, kurš saņēmis misiju un autoritāti iedarbīgi sludināt samierināšanas Evaņģēliju. Šajā lasījumā arī ir apkopots šīs vēsts saturs, kas ir ietverts samierināšanās zīmē - Kristus krustā.

Kam var kalpot šī dāvana ja mēs to nepieņemtu un neļautos Dieva iniciatīvai? Bibliskā atgriešanās notiek Baznīcas un draudzes ietvaros, un paredz cilvēku tikšanos, kuri norāda uz ceļu Jēzus vārdā: “Kristus dēļ mēs lūdzam - saņemiet šo izlīgumu ar Dievu” (2 Kor 5,20). Atgriešanās struktūras pamatā ir tas, ka citi, kuri runā Kristus vārdā, atver manas acis uz manu patieso situāciju un pasludina samierināšanos ar Dievu. Atgriešanās ir kas vairāk nekā labu apņēmību saraksts, bet gan dziļš notikums, kurš ieved Dieva vēsturē ar Viņa tautu un kas ir iespējama vienīgi pateicoties tikšanās pieredzei ar šo pestīšanas vēsturi. Atgriešanās arī paredz, ka cilvēks izbauda jaunumu, ko Dievs rada pasaulē. Kā varētu mainīt dzīves ritējumi un virzienu ja neredzētu un nenogaršotu Dieva darbus radīšanā un vēsturē, un kā tie piepildās manā dzīvē, un nepieredzētu prieku, kas iepriekš bija nepazīstams. Pateicoties Dieva darbībai atgriešanās ir iekšējā atjaunošanās, “jauns radījums” (2 Kor 5,17), darbs, kuru var salīdzināt ar pasaules radīšanu. Pateicoties atgriešanai cilvēks kļūst par jaunu radību Svētajā Garā

Pāvila kopdarbs ar Dievu bija vērsta uz ticīgo prieka pavairošanu un no savas personīgās pieredzes zināja, ka dziļākais prieks dzimst no samierināšanās ar Dievu caur Kristu (2 Kor 5,18-19). Viņš apzinājās, ka tieši tāpēc Dievs uzticēja viņam “samierināšanas kalpošanu”, lai kalpotu kristiešu kapienām, lai tās nemitīgi atjaunotu Dieva jauno derību ar cilvēkiem, kuru dēļ Kristus ir nomiris. Pāvils dzīvoja vienotībā starp savu iekšējo garīgumu un kalpojumu Baznīcai, un nebija viņā plaisas starp privāto un publisko dzīvi. Apustuliskais kalpojums viņam nebija kaut kāds funkcionāls pienākums saskaņā ar garlaicīgām instrukcijām, bet viņš pildīja Dieva vēstnieka funkciju nevis kā amatu, lai nodrošinātu sev iztiku, bet aicinājumu, misiju un iekšējo pienākumu. Pāvils savu dzīvi redzēja kā virzītu uz Kristus, lai atklāsmes zīmes padarītu ticamas arī viņa personā, kas atvieglotu liecības kalpojumu.

Samierināšana maina cilvēku nevis Dievu kaut tā prasa apbusējību, un iniciatīva vienmēr ir Dieva pusē un pārmaiņas var notiek tikai cilvēkā. Šīs svētdienas īsais lasījums attiecas uz mums tieši. Apustulis Jānis rakstīja: “Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimuši Dēlu” (Jņ 3,16), bet Pāvils šo domu izsaka vēl izteiksmīgāk: “Viņu mūsu dēļ padarīja par grēku” (2 Kor 5,21), lai Kristus nestu cilvēku “nē” Dievam. Vai tam ticam vai nē, vai patīk vai nepatīk, saprot vai nesaprot, vai derdz, ka kāds iejaucas manā “autonomijā” vai nē, Dievs darbojas un nāk mums pretī. Pārmaiņas, ko var ienest Dieva mīlestība mūsu dzīvēs pārsniedz mūsu egocentrismu un tā nav vienkārša vainas noņemšana, bet gan dziļa dzīves pārmaiņas un pārorientācija. Samierināta persona pārvar vecos vērtēšanas shematus un neiepazīst saskaņā ar pasaules politiskajiem dalījumiem. Samierināšana nāk pie mums no augšas, nesavtīgi un izplatās pa visu pasauli sākot ar Dieva iniciatīvu, krusta notikumu, ticīgo kopienu, cilvēci un pasauli. Samierināšana ir spēks, kas patiesi un konkrēti maina cilvēku iekšēji un ārēji, un vērš viņa skatienu uz Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap