Filem 9b-10. 12-17, svētdiena XXIII, C

 Flm 9b-10. 12-17

Pāvils sūta Onēsimu pie Filomena, manuskripts no 14.gs.

7. septembra svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījuma klausīsimies fragmentu no Pāvila vēstules Filomenam. Filomens bija Pāvila atgriezts turīgs Kolosas iedzīvotājs un viņam bija vergs Onēsims, kurš aizbēga no viņa paņemot līdzi nelielu kunga īpašumu (Filem 15.18) un kaut kādā veidā sasniedza apustuli, kurš atradās ieslodzījumā (Filem 10). Pāvils pievērsa viņu Kristum jeb nokristīja un gribēja viņu sūtīt atpakaļ pie kunga, un tāpēc sarakstīja vēstuli Filomenam. Vēstules kodolu veido Pāvila lūgums par Onēsimu un atsaukšanās uz Filomena mīlestību kā apustuļa garīgo dēlu. Pāvils aicina Filomenu pieņemt atpakaļ Onēsimu un norāda, ka viss notikums ir apredzīgs, jo kungs ir zaudējis vergu, bet ieguvis brāli (Filem 15). Visdrīzāk Pāvils liek saprast, ka nebrīvais brālis ir jāatbrīvo.

Vēstule Filomenam parāda ne tikai to, cik dedzīgi Pāvils mācīja par kristīgās mācības pareizību, bet arī cik ļoti viņš rūpējās par šīs mācības praktisko īstenošanu morālājā un atbildības stājā. Pāvils pazīstot Filomenu, uzticējās, ka viņš augstsirdīgi uzņems aizbēgušo vergu kā brāli. Apustulis neaicināja uz revolucionālām pārmaiņām, kas visdrīzāk tajā laikmetā varētu beigties ar asiņainu dumpiniku apspiešanu, bet uzrunāja Filomena sirdi un sirdsapziņu, lai tajā veidojas jūtīgums un Jēzū Kristū dibināta radikāli jauna brālība. Pāvila lūgums Filomenam ir ievērojama ar to, jo tajā ir iekļauta jaunās kopienas vīzija, kuru kristietība gribēja ieviest sabiedrības savstarpējās attiecībās.

Saskaņā ar romiešu likumiem vergs ar bēgšanu ļoti riskēja, jo noķerts tika atgriezts savam īpašniekam un nebija izslēgts nāves sods. Normālos apstākļos vergs tika ieskaitīts pie mājiniekiem, bet katrā saimniecībā apstākļi varēja ievērojami atšķirties. Pāvils ļoti dedzīgi veica savu misiju un izrādīja Onēsimam savu pieķeršanos, kurš bija gan satraukts un noskumis, gan arī laimīgs, jo sastapa Kristu un kļuva par kristieti. Caur kristībām visi kļūst par vienu Kristū, arī vergi (1 Kor 12,13; Gal 3,28; Kol 3,11) un tikumu katalogos Pāvils vergus aicināja uz paklausību, izvairīties kalpot glaimu dēļ, uz iekšējo prieku no darba (Ef 5,5-8; Kol 3, 22-25) un savu kalpošanu uztvert kā kalpošanu Kristum, kurš kādreiz atmaksās. Aicinājumi kungiem bija mazāk izteikti un uzsver taisnīgumu, atgādina nākošo sodu, kurā Dievs neskatās uz personu.

Pāvils šajā vēstulē neko nepieprasa vai nepavēl, bet jautā, jo Filomenam nav jārīkojas spiediena ietekmē, bet jāpieņem apustuļa padoms brīvībā (Filem 14). Līdzīgi rīkojās Jēzus, jo katrs cilvēks ir brīvs sekot vai nesekot Viņam. Evaņģēlijā Jēzus aicināja cilvēkus sev sekot un rūpīgi izvērtēt, ko viņi uzņemas darīt. “Tas, kurš kādu aicina, lai ievērot tikumu, nedara to ar spēku, piespiedus. Ja, piemēram, pie kāda tiek vērsti daudzi pamudinājumi, bet pretojas, viņš nesasniegs tikumu. Lasām: cik reizes gribēju, bet jūs negribējāt [sal. Mt 23,37]. Tikums netiek uzspiests, ir kaut kas brīvprātīgs. Ja izslēgsi no tikuma brīvprātīgo raksturu, tad tas nebūs jau tikums. Arī Dieva iedvesmotais apustulis, iepazinis šīs lietas, raksta Filomenam saistībā ar Onēsimu: “Es viņu gribēju paturēt pie sevis [...], bet bez tavas piekrišanas es negribēju neko iesākt, jo tev nav jābūt labam piespiedu kārtā, bet brīvam” [Filem 13-14]. Jānonāk pie sadarbības starp to, kurš aicina un to, kurš piedzīvo izaugsmi tā, lai aicinājumi nestu pozitīvas sekas: Atgriezieties, atkritušie dēli un es pievērsīšos [sal. 3,22].”*

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.126 [Ps 28]

br. Jānis Savickis OFMCap