Jēk 5,7-10, III adventa svētdiena, A

Jēk 5,7-10

Jānis Kristītājs cietumā, manuskripts no Austrijas

1425-1435.g. 

St. John the Baptist in prison - Institute of Material Culture of the

Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārda lituģijas otrajā lasījumā Baznīca piedāvā lasījumu no Jēkaba vēstules, kuras saturs ir pilns ar brīdinājumiem un šīs svētdienas fragments iedrošina uz pacietību ciešanās. Kristīgā dzīve un pacietība ir iespējama tikai lūgšanu garā un Jēkabs to uzsver vairākās vēstules vietās. Interesanti, ka vēstulē nav pieminēta Jēzus nāve un augšāmcelšanās, tomēr apustulis Jēkabs gaida Kunga nākšanu (gr. parousia, Jēk 5, 7-8) un aicina kristiešus nepagurt. Autora mācībai par cerību uz Kunga otro atnākšanu pamatā ir augšāmceltais un pagodinātais Kristus. Jēkabs uzrunāja ciešanas piedzīvojošos svētos un mudināja viņus būt pacietīgiem. Tas bija viņa padoms vēstules sākumā (Jēk ​​1,1-5) un vēstules noslēgumā, ko lasam šajā svētdienā. Dievs nelabos visas pasaules netaisnības, kamēr neatgriezīsies Jēzus Kristus un kristiešiem ir pacietīgi jāiztur un jāgaida. Jēkabs šajā īsajā lasījumā trīs reizes atgādina par Kunga nākšanu.

Lasījums sākas ar pacietīgā zemnieka piemēru, kas varētu būt atsauce uz Jēzus līdzību par augošo sēklu (Mk 4,26-30) kā pretstatu tiem, kas vēlējās ātri un efektīvi veidot dedzīgu perfektu kristiešu kopienu. Svētajā Zemē “zemes vērtīgie augļi” (Jēk 5,7) norāda uz diezgan mazām saimniecībām ar ierobežotām pārtikas devām. Vecajā un Jaunajā Derībā raža ir Dieva tiesas tēls, kuru Jēkabs paredzēja īstenojamies tuvākajā nākotnē. Pacietība šeit ir domāta kā nepieciešamība noskaņot savu raksturu ilgam skrējienam jeb domāt ilgtermiņā un koncentrēties uz pēdējo dzīves cīņu un raudzīties uz Kunga atnākšanu. Pacietības būtība ir redzama zemniekā, kurš pacietīgi gaida nepieciešamo lietu un ražu. Ja cilvēks ir nepacietīgs, viņam labāk nekļūt par zemnieku, jo graudi neizaug dienas laikā un viņam arī nav nekāda vara pār laikapstākļiem. Zemnieks bija gatavs pacietīgi gaidīt, jo viņa raža bija “vērtīga” (Jēk 5,7) un uz vērtīgām lietām ir vērts gaidīt.

Kristieša tēls šajā lasījumā tiek attēlots kā "zemnieka garīgums", kurš gaida ticības augļus. Ticības dzīvē arī ir savi posmi vai “gadalaiki”. Ticības ražu var baudīt tikai tad, ja kristieša sirds ir pamatīga un pacietīga. Nepacietība ticības dzīvē bieži var novest pie nepacietības pret Dieva un cilvēkiem, kas var izpausties skarbumā vienam pret otru un tādā veidā var palaist garām ražas laiku. Jēkabs mudināja ticīgos būt pacietīgiem un izturīgiem līdz Kunga atnākšanai, jo Jēzus atnākšana ir nenovēršamu un apustulis mēģināja panākt, lai ticīgie saskatītu sevi kā piederīgus garajai liecinieku, praviešu rindai, kuri vienmēr palika uzticīgi Kungam (Jēk 5,10). Kristieši ir pravietiska tauta ar vērtībām, kas atšķiras no pasaules vērtībām. “Šeit Kungs vērš pacietību pret juteklisko mīlestību un bagātībām un baudu kāri, pret mīlestību pret tagadnes un laicīgajām lietām. Tas ir visu ļaunumu cēlonis un izcelsme, daudzu pazušanas cēlonis, jo viņi ar pārmērīgu mīlestību mīl laicīgas lietas.”*

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica Sexagesimae, Homilia 168, X.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 15, 4-9, II adventa svētdiena, A

Rom 15, 4-9

Jānis Kristītājs, manuskripts no Nīderlandes 1450-1475.g.
St. John the Baptist - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.

Otrajā Adventa svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu turpinām iepazīt vēstuli romiešiem. Pēc Kristus glābšanas darba izklāsta vēstulē romiešiem Pāvils turpināja tās izskaņā mudināt Romas kristiešus būt uzticīgiem Kungam. Ja pirms nedēļas dzirdējām fragmentu no vēstules 13. nodaļas, ka pestīšanas diena ir tuvu un mums ir jābūt nomodā, tad šajā svētdienā ielūkosimies 15. nodaļā. Šīs svētdienas lasījums nāk no vēstules daļas (Rom 14,1-15,13), kurā apustulis Pāvils pārdomā konkrētas morālās problēmas. Kristiešu starpā var būt spēcīgi ticīgie, kuri prot vērtēt lietas kristīgās brīvības gaismā un vāji ticīgie, kuru ticība nav pietiekoši apgaismota un trūkst pārliecības darboties sirdsmierā. Pāvils norādīja, ka kristīgajā kopienā ir vieta gan priekš stiprajiem, gan priekš vājajiem ticībā (Rom 14,1-12) un stiprajiem ar mīlestību ir jāņem vērā vājo nemierīgā sirdsapziņa, lai nenāktu ieļaunojums (Rom 14,13-23). Visiem ir jāņem piemērs no Kunga (Rom 15, 1-13), kurš nedzīvoja par patikšanu sev, bet citiem.

Pāvils izteica pārsteidzošu apgalvojumu, ka stiprie kristieši rīkosies evaņģēliski un pacietīs vājos. Pāvils lietoja sava laika valodu ar kuru varēja raksturot tā laika sabiedrības struktūru. Stiprie bija cilvēki ar varu sabiedrībā, īpašumu, ietekmi un Romas pilsoņi, un viņi pārvaldīja vājos jeb tos, kuriem bija zemāks sociālais status un tas varēja attiekties arī uz vergiem, trūcīgiem, cilvēkiem bez nekādas varas un nepilsoņiem. Jā skatāmies uz 14.-15. vēstules nodaļām, tad varam ievērot, ka tajās apustulis apraksta attiecības starp šīm divām cilvēku grupām un kā stiprie var likt vājajiem pieņemt tādus uzvedības modeļus, kurus viņi labprāt izvairītos pieņemt. Pāvils visai drosmīgi iejaucās sabierības modelī un aicināja nekaunināt vājākos kristiešus, bet paaugstināt viņus un pieņemt kā līdzvērtīgus. Sabiedriskā statusa atšķirības parasti iezīmē ar dažādiem rituāliem, piemēram, ēšanas un vīna dzeršanas prakses. Dažādām tautām un sabiedrības slāņiem varēja būt savi ēšanu paradumi, īpaši ebrejiem, un tas varēja radīt spriedzi.

Pāvils mudināja uz socioloģisku un teoloģisku pārorientāciju, lai stiprais pieņemtu vājos, padarītu viņus līdzvērtīgus un tādējādi apkaunotu stipros. Apustulis vēlējās lauzt dominējošās kultūras robežas un ieviest jaunu uzvedības kodeksu, kas ir pamatots Evaņģēlijā. Pāvilam reālo kristiešu dzīvju savienošanai ir izšķiroša nozīme un šī savienošanās parādas apustuļa lietotajā vārdu krājumā, kas izsaka abpusējību: kopā, viens ar otru, cits citu. Šos vārdus mēs lasām apustuļa vēstulēs: “izrādiet cits citam vislielāko cieņu” (Rom 12,10), “izturieties vienādi cits pret citu” (Rom 12,16), “pieņemiet cits citu” (Rom 15,7) u.tml. (Rom 15,14; 1 Kor 11,33; 12, 25; Gal 5,13; 6,2; 1 Tes 5,11).

Pāvils pamatoja šo jauno socioloģiju uzsverot, ka Dievs ir pieņēmis ticīgos (Rom 14,3) un Viņš vienīgais ir tiesnesis (Rom 14,11-12). Jēzus pats deva savu piemēru un kļuva par visu cilvēku kalpu, un arī ticīgajiem ir jākļūst par dāžādu cilvēku un cilvēku grupu kalpiem (Rom 15,3.7). Visi kristieši pieder Kungam (Rom 14,8-9) un ir vienlīdzīgi atbildīgi par Kunga godināšanu (Rom 14,6). Kristiešiem ir jārespektē savu ticīgo brāļu un māsu ticība pat tad, ja tā noved viņus pie atšķirīgiem secinājumiem un nedrīkst aizvainot citus ticīgos (Rom 14,13.15.20-21). Savu pamatojumu Pāvils noslēdza ar aicinājumu uz vienotību (Rom 15, 7-13), lai kristieši kopā varētu pagodināt Dievu, jo ja kopienas dzīve ir harmoniska, tad Dievs tiek pagodināts ar vienoto pielūgsmi un liecību. Kristiešiem ir citam cits jāpieņem un tas nav viegls uzdevums, jo Romas baznīcu veidoja dažādu cilvēku grupas, kas iepriekš bija savā starpā naidīgas, bet tagad Kristus viņus apvienoja savā Miesā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 13, 11-14, I adventa svētdiena, A

Rom 13, 11-14

Dekorācija no Orselina, Convento della Madonna del
Sasso, Codice II: Antiphonarium de tempore (I), kas aptver 
Adventa un Kristus Piedzimšanas svētku laiku. Rakstīts un 
ilustrēts Itālijas ziemeļos franciskāņu klosterim, 14.gs.

Šajā svētdienā mēs pasludinām, ka Kunga diena ir tuvu un mums ir jāsagatavojas Viņa atnākšanai. Ja mēs mīlam Kunga klātbūtni, tad skumju un pesimisma kārdinājumam ir grūti ienākt mūsu sirdīs. Adventa sākumā Dieva vārds piedāvā mums uzticības un paļāvības vārdus Kungam, kurš nepievils mūsu ilgas, tomēr laiku, kad piepildīsies apsolījumi mēs nezinām. Tāpēc ir svarīga modrība šeit un tagad, un atbildība par savām izvēlēm un morālajiem lēmumiem. Jēzus savus laika biedrus salīdzināja ar cilvēkiem Noasa laikā, kuri ignorēja atgādinājumus un aicinājumus uz dzīves veida maiņu. Kristīgā modrība ir svarīga, lai ticīgais nebūtu pārsteigts par Kunga nākšanu, bet šī modrība neiezriet no bailēm no beigām un nezināmā. Mēs vienkārši esam Dieva bērni un no tā būtu jārodas cieņa pret baušļiem un nopietna uztvere pret dzīvi, kas ir pretēja virspusējai un seklai plūdu paaudzes dzīvei.

Adventa pirmajā svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no vēstules romiešiem pēdējām nodaļām (Rom 12,1-15,13), kurā tiek uzskaitīti svarīgākie kristiešu dzīves pienākumi un uzlūko Baznīcu kā Kristus Miesu, kurā katram ir sava īpašā vieta. Apustulis Pāvils sniedza padomus un pamācības kopienas dzīvei: sākumā iesaka mīlestību kā saiti, kas veido noturīgas sabiedriskās attiecības (Rom 12,14-21), cienīt laicīgo varu (Rom 13, 1-7), tuvākmīlestības prakse (Rom 13, 8-14), savstarpējā sapratne (Rom 14, 1-12) un izvairīties no ieļaunošanas (Rom 14,13-23). Tuvākmīlestībai un pestīšanas dienas tuvībai ir cieša saistība. Laiks ir īss un šī dzīve ir pārejoša, bet tas neatņem tai nekādu vērtību, bet nostiprina mūs gaidās par Kristus nākšanu un tāpēc izšķiroša ir piederība Kristum nāvē un dzīvībā, jo “neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam” (Rom 14,7). Pāvilam visas atbildes par pēdējām lietām ir meklējamas Kristū.

Vēstules romiešiem 13. nodaļā saplūst kopā moralitāte un eshatoloģija, un Pāvils aicināja ticīgos būt nomodā pasaulē, kas dzīvo grēkā. Apustulis izmantoja tumas un gaismas tēlus, jo tumsa, kurai seko rītausma simbolizē “šo laikmetu” (Rom 12,2). Nakts vietā nāks gaisma un līdzīgi kristiešiem jāceļas un jāuzņemas savi pienākumi kamēr tas vēl ir iespējams. Pāvils mudināja ticīgos, tēlaini izsakoties, celties agri no rīta jeb apzināties, ka mēs vienmēr dzīvojam pārejas periodā starp nakti un dienu. Šis “brīdis” starp tumsu un gaismu piešķir Pāvila morālajiem pamudinājumiem steidzamības sajūtu, tomēr pašreizējā laikmeta tumsa vēl nav izgaisusi un tas kristiešiem joprojām ir kārdinājumu un riska laiks. Ticīgajiem ir jāuzvelk gaismas bruņas, lai pasargātos no garīgām briesmām un ceļoties pirms rītausmas, viņi tiek mudināti sagatavoties garīgajai cīņai. Ne velti sena liturģiskā praksē jaunkristītos Lieldienu naktī ietērpa baltās drānās, kas apzīmēja viņu garīgo šķīstību, lai Augšāmcelšanās rītā dotos pasaulē. Šī Lieldienu kristību garīgā un liturģiskā nebeidzas šajā rītā, jo katru dienu ticīgajiem ir jāatjauno sava apņemšanās dzīvot saskaņā ar Eaņģēliju.

Sv. Augustīns “Atzīšanās” raksta par savu atgriešanos un apustuļa grāmtas lasīšanu: “Es paņēmu to, atvēru un klusībā izlasīju rindkopu, kurai pirmajai uzdurās manas acis: “Nevis dzīrēs un dzeršanā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet ietērpieties Kungā Jēzū Kristū un rūpes par miesu nepārvērtiet par kārībām.” [Rom 13,13-14] Es nevēlējos lasīt tālāk, un tas arī nebija vajadzīgs: līdz ar šī teikuma beigām manā sirdī ieplūda drošības gaisma un šaubu tumsa izzuda.” (VIII, 12, 28-30). Augustīns savā meklējumu ceļā nonāca līdz ticības dāvanas pieņemšanai. “Garīgā diena top pateicoties “taisnības saulei” (Mal 3,20). Rakstos, un jo īpaši Jaunajā Derībā, par šo dienu daudz rakstīts: “Kā skaidrā dienā” viņš saka, “dzīvosim godīgi” (Rom 13,13). Zini, ka arī burtiskā nozīmē tie, kas izdara jebkādas ļaunas darbības, to dara tumsā, it īpaši, ja klāt ir daudz labu cilvēku. Tas, kurš nezina labo, paliek tumsā un dara daudz lietu, kas nes kaunu. Tomēr, ja kādu apgaismo patiesā gaisma, tad “staigājos skaidrā dienā” (Rom 13,13), tas ir, attīstoties - “staigāšana” nozīmē attīstību - visu dara pieklajīgu un neplāno neko tādu, kas nes negodu. Arī pravietis Isajs, aprakstot šādu stāvokli, saka: “mans gars agri no rīta paceļas pie Tevis, ak Dievs” (Is 26,9). Šim “rītam” ir nepieciešams atbalsts, jo pat ja mūs apņem gaisma un dienas sākums, mums ir nepieciešams, lai gaisma būtu klātesoša, lai diena nebeigtos.”*

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.23 [Ps 21]

br. Jānis Savickis OFMCap

Kol 1, 12-20, svētdiena XXXIV, C - Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visuma Karaļa svētki

Kol 1, 12-20

Jesses koks: ciltskoks, leja ir Jese, vidū ķēniņš Dāvids un augšā
Ķēniņš Kristus, manusktipts no Nīderlandes 1297-1320.g.
The Tree of Jesse: genealogical tree sprouting from Jesse's loins
(Jesse, King David, and Christ only) - KB, National Library of the
Netherlands, Netherlands - Public Domain

23. novembra svētdienā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visuma Karaļa svētdienu un šogad kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums ir ņemts no Pāvila Vēstules kolosiešiem. Kolosas ticīgie iztur un cīnās Dieva svētās tautas pusē, to pusē, kurus Kristus ir atguvis savai valstībai. Pāvils rakstīja drošības un aizsardzības toņos, jo cilvēks kļūstot par kristieti, ienāk jaunā ģimenē un saņem priekšrocības, kas dāvā stabilitāti un identitāti. Antīkajā pasaulē pieņemšana jaunā mājsaimniecībā nozīmēja, ka jaunajam ģimenes loceklim būs tiesības uz mantojumu un iepriekšējās dzīves parādi tika dzēsti. Lai arī kādas bailes un raizes būtu bijušas par vecās dzīves un ļauno garu iedarbību uz kolosiešiem, Pāvila pārliecināja viņus, ka viņiem nav jābaidās no tumšajām varām, jo ​​ticīgie ir izrauti no tumšās valstības un ir ievadīti Dieva mīļotā Dēla ķēnišķīgajā namā. Tumas un svešās zemes tēli ar tās varām atsauc atmiņā izceļošanas notikumus no Ēģiptes. Dievs atbrīvoja Izraela tautu, kas svešatnē bija apspiesta, cieta, jutās bezcerīga un nomākta, un izveda to drošībā. Pāvils atgādināja kolosiešiem par brīvību, kas nāk no dzīvi mainošās grēku piedošanas Kristū un iedrošināja un deva viņiem spēku tiekties pēc kristiešu kopienas vienotības un miera.

Apustuliskā pārliecība no paša sākuma bija, ka Kristus ir Kungs, Baznīcas Galva. Kolosieši gribēja Jēzu izprast visuma kontekstā. Viņi dzīvoja panteistiskajā vidē, kur bija plaši izplatīts priekšstats par kosmosu kā dievišķā Logosa ķermeni un elementiem kā dažādiem tā ķermeņa locekļiem. Pagāniem Zevs bija kosmosa galva un ar savu spēku caurstrāvoja visu pasauli. Stoicismā bija pazīstama ideja, ka viss kosmoss ir piepildīts ar Dievu, un cilvēki ir šī viena ķermeņa kā locekļi. Šīs svētdienas himnai ir līdzība ar pagānu kosmosa izpratni, bet atbilde ir viennozīmīga: Kristus ir miesas galva. Vēstulē kolosiešiem tiek labota pagānu kultūrā pastāvošā izpratne, ka Logos vai Zevs dod dzīvību un eksistenci kosmosam, bet tas ir Kristus. Pamatdoma ir tāda, ka pestīšanas un dzīvības princips, un attiecības starp galvu un miesu ir atrodami tikai Kristū. Vēstulē kolosiešiem veiktais labojums attiecas uz “miesu” kā atsauci uz baznīcu, nevis kosmosu. Tas maina visu kultūras un reliģiskās vides perspektīvu. Kosmiskais fons tiek no jauna interpretēts pestīšanas vēstures un Baznīcas perspektīvā.*

Vēstule kolosiešiem galvenokārt kristīgo dzīvi izprot telpiskā, nevis laika izteiksmē. Pāvils rakstīja par valdīšanas maiņu kristiešu dzīvēs: tāpat kā ķēniņš var izraut veselu tautu no tās dzimtenes un likt tai apmesties citur, tā Kristus izrauj kristiešus no šīs pasaules ietekmes sfēras, kur pārdabiskas būtnes nosaka cilvēka likteni ar horoskopa palīdzību, un pārceļ uz citu ietekmes sfēru – valstību, kurā vienīgi Kristus ir Kungs. Šai telpiskajai koncepcijai ir daudzas sekas. Kristieši ne tikai jau ir miruši kopā ar Jēzu savās kristībās, bet caur savām kristībām viņi jau ir augšāmcēlušies kopā ar Kristu. Viņi ir tikuši pārcelti dzīvei augšā Kristus debesu ietekmes sfērā un tagad to varam nosaukt par Baznīcu. Šajā pasaulē kristiešiem nav jāmeklē zemes lietas, bet debesu lietas. Tādējādi Vēstule kolosiešiem atrod savu pieeju Mazāzijas pagānu garīgumam, bet apraksta īstenību kristīgajos jēdzienos: visums un dzīve, kas piepildīta ar debesu lietām, ir iespējama tikai Kristū, kurš patiesi ir augšāmcēlies un mājo pie Tēva. Vēstule kolosiešiem uzsver apustulisko ticību pilnīgi citā kultūras vidē** un vietējiem kristiešiem skaidro jauno dzīvi Kristū viņiem saprotāmā valodā.

Himnā atklājas arī tas, ko ticīgie “zina”, bet tas sniedzas daudz tālāk par vienkāršām intelektuālām zināšanām un tas ir saistīts ar cieņas apzināšanos, ko Dievs piešķir ticīgajiem “dara cienīgus saņemt savu daļu svēto mantojuma gaismā… un ieveda sava mīļotā Dēla valstībā” (Kol 1,12-13). Himna liecina par pacilātību, kas raksturoja arī Pāvila pieredzi baznīcas lūgšanā un tā pauž pateicības prieku par dzīvi Kristū. Lasījuma otrajā daļā (Kol 1,15-20) lasām vienus no izteiksmīgākajiem Jaunās Derības vārdus, kur Jēzus tiek atēlots kā augstākā būtne un nevainojams pestīšanas starpnieks. Pāvils uzsvēra, ka Kristus personas universālo rakstutu, jo Viņš ir pāri visam, Viņš ir radījis visu, Viņš ir pirms visa un Viņam ir vara pār Baznīcu, uzvara pār nāvi - lielāko ienaidnieku un Viņš ir visu samierinātājs. Kāpēc Pāvils izsakās par šādu Kristus pārākumu pār visu? Šīs himnas pamattēma ir Kristus starpniecība vispirms radīšanā, pēc tam izlīgumā. Pāvils atsaucās uz Vecās Derības Gudrības tēliem - “attēlu”, “sākumu” un “pirmdzimto” -, kas bija klātesoša kopā ar Dievu kopš mūžības un piedalījās radīšanā (Sak 3,19; 8,30; Gudr 8,5, Sīr 1,9; 24,9; Ps 104,24).

Kristus jau tagad īsteno savu varu pār pasauli, tomēr Viņš to dara tikai kā Baznīcas galva, tā ir Viņa miesa, kurai Viņš dod dzīvību un spēku. Tādējādi Vēstule kolosiešiem apgalvo, ka tikai Baznīca, nevis kosmoss, ir Kristus miesa. “Pretēji tam, ko saka daudzi cilvēki, Vēstulē kolosiešiem nav kosmiskās teoloģijas: tā ir centrēta uz Bznīcu… Šīs labošanas sekas ir tādas, ka caur Baznīcu Kristus īsteno savu kundzību pār pasauli, un Viņš to jau dara. Kristus ir visa Kungs un arī “galva ikvienai valdīšanai un varai”, kā skaidri norādīts Vēstulē kolosiešiem 2,10. Tomēr [kosmos] nav Viņa miesa. Un šī kosmiskā valdīšana izpaužas faktā, ka Baznīca nes Kristu visām tautām caur savu sludināšanu (Kol 1,27-29). Saskaņā ar Vēstuli kolosiešiem, Bnīca ir vieta, kur Kristus īsteno savu pasaules mēroga valdīšanu šeit un tagad: caur pestīšanas un izlīguma sludināšanu.”***

* Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World, Volume 7 (The Collected Works of Edward Schillebeeckx), London: Bloomsbury 2014, 174-176.lpp.

** Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World. 177.lpp.

*** Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World. 176.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ez 47, 1-2. 8-9. 12, Laterāna Bazilikas veltīšanas gadadiena

Ez 47, 1-2. 8-9. 12

Svētā Jāņa Laterāna bazilika Romā 18. gadsimtā Rom, Basilica di S. Giovanni in Laterano - 1750 - Handel House, Germany - CC BY-NC-SA.

9. novembra svētdienā svinam Laterāna Bazilikas veltīšanas gadadienu. Uzraksts uz Bazilikas fasādes latīņu valodā “Sacrosancta lateranensis ecclesia omnium urbis et orbis ecclesiarum mater et caput” norāda uz to, ka tā ir visu Romas un pasaules baznīcu māte un galva, un tā ir visas katoliskās Baznīcas vienotības simbols ar pāvestu priekšgalā. Pirmajā vārda liturģijas lasījumā iepazīsim fragmentu no Ezehiēla grāmatas. Ezehiēls bija priesteris un pravietis, un savā sludināšanā arī izmantoja priesteriska satura vēstis un viņa viena no galvenajām rūpēm bija svētnīca. Savas grāmatas pēdējās deviņās nodaļās pravietis aprakstīja nākotnes jauno svētnīcu un tās rituālus (Ez 40-48) no kuras izplūdīs ūdens, kas simbolizē Dieva klātbūtni savas tautas vidū, kurš ir dzīvības un dziedināšanas avots (Ez 47).

Izraelī veidojās dažādi uzskati kāda būs jaunā Jeruzaleme un kopējais visos senajos pravietojumos bija tas, ka tā būs augstā Dieva kalnā, Dieva mājvieta, Dieva valstība un ūdens straumes avots. Dievs iemājos Sionā un Jeruzalemē, un aizbildinās par savu pilsētu un svētnīca no kuras izplūdīs spēcīga upe (Ez 47,1-22), jo “visur, kur upe plūdīs, būs dzīvība” (Ez 47,9), kas pat atgriezīs dzīvību. Dzīvais ūdens netek ne tikai uz austrumiem, bet arī uz rietumiem un ne tikai kādu laiku, bet arī ziemā un vasarā, un tālu pa visu pasauli. Ezehiēla jaunās svētnīcas plāns kļūs par jaunās sabiedrības centru.

Izraelim svētnīca ir Dieva klātbūtnes vieta, kas dāvā žēlastību un pestīšanu, kuru pats Kungs ir izvēlējies, lai tajā tauta pieredzēta vienotību un izredzētību. Atjaunošanās teologs Ezehiēls rakstīja ne tikai par fizisko ēku, bet vairāk mēģina parādīt jauno Dieva klātbūtnes veiku pasaulē un cilvēku vidū. Šo jauno sabiedrību veidos Kungs, kurā veidosies saites starp cilvēkiem un Dievu, un saitēs starp cilvēkiem apstiprināsies Dieva godība. Jaunajā Derībā svētnīca vairs nav veidota no akmeņiem, bet, pirmkārt, sabiedrība un jaunā svētnīca ir pats Kristus un ticīgo kopiena kopā ar Kristu, un apvienoti ar Viņu veido paša Dieva svētnīcu. Kristus krusta noslēpumā Kunga sirdij un sānam ir dziļa loma, jo no sāna “iztecēja asinis un ūdens” (Jņ 19,34), “ūdens tek lejup gar tempļa dienvidu sienas” (Ez 47,1) no patiesās svētnīcas, kas ir Viņa Miesa (Jņ 2,21).

Ūdens, kas izplūst no Kunga sāna piepilda pravietojumus par dzīvības upi un Svētais Gars ir šis dzīvības ūdens, kurš ļauj uzpalukt cilvēkiem. Lieldienu nakts vigīlijā lūgšanā par dāvanām priesteris dzied: “Lai šis upuris, kura sākums ir Lieldienu noslēpumos, kļūst mums dziedināšanas līdzeklis mūžīgajai dzīvei”. Dziedināšana ir viena no mūžības īpašībām. Šī Lūgšana lūdz mūžīgo dzīvi, bet ar noteiktu īpašību – dziedināšanu. Jāņa Atklāsmes grāmatas pēdējā nodaļā apustulis Jānis iztēlojas dzīvības upi ar kokiem abās pusēs, kas nes augļus, un koka lapas ir paredzētas tautu dziedināšanai. Tas pats tēls parādās šīs svētdienas lasījuma noslēgumā (Ez 47,12). Pestīšanas viena no īpašībām ir dziedināšana un tā ir daļa no mērķa uz kuru kristītie tiecas un tāpēc ticīgie vēlas, lai Kungs pieņemtu viņu lūgšanas, kas nāk no Lieldienu noslēpumiem un šajā svētku dienā ticības vienotības pieredzei arī jānes dziedināšana, kas izriet no dziļas piederības un kristīgās idenitātes.

br. Jānis Savickis OFMCap

Gudr 3, 1-9, Visu ticīgo mirušo piemiņas diena

Gudr 3, 1-9

Kristus augšāmcelšanās, manuskripts no Austrijas,
1300-1350.g.  Institut für Realienkunde - Universität Salzburg
Resurrection of Christ - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Šogad 2. novembra svētdiena iekrīt Visu ticīgo mirušo piemiņas diena un Dieva vārda lasījumi šai dienai ir ļoti bagātīgi un skaidro mums nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Skaisti par to lasām Vecās Derības Gudrības grāmatā, kurā varam lasīt par problēmu, kura nodarbināja Bībeles viedos vīrus, jo viņi meklēja atbildes, ko cilvēks saņem par labiem un sliktiem darbiem pēc nāves. Senākajā gudrības literatūrā, kura uzrakstīta pirms Gudrības grāmatas, lasām tradicionālu mācību, ka tas, kas sagrēkojis cieš jau šajā dzīvē un rīkojoties taisnīgi saņem atmaksu arī šajā dzīvē. Ījaba grāmata risina taisnīgā cilvēka ciešanu drāmu, jo kā tas ir, ka taisnīgais nesaņem labklājību, bet ciešanas. Šī grāmata nedeva atbildi, bet bija skaidrs, ka ciešanas nav sods par grēkiem. Ciešanas atklājas kā noslēpums un process, kurā Dievs pārbauda cilvēku. Mācību teicēja grāmatā ir norādes, ka nepietiek ar zemes veiksmi un laimi, bet visai vēsi komentēja apkārtējo pasauli: “Visu esmu redzējis savā tukšajā dzīvē - gan taisno savā taisnumā ejam bojā, gan ļaundari savā ļaunumā dzīvojam ilgi” (Māc 7,15). Tomēr tikai Gudrības grāmatā tiek sniegta atbilde uz Ījaba un Mācību teicēja grāmatas raizēm, jo jau pārliecinoši izsakās par nemirstību un atmaksu mūžībā.

Lasījuma pirmajā daļā iepazīstamies ar taisnīgā nāves patieso nozīmi (Gudr 3,1-3) un pēc tam autors pāriet pie viņu zemes dzīves likstām. Netaisnīgo skatījumā dievbijīgie uz zemes vairāk cieš nekā bezdievji un sastopas ar dažādām nelaimēm, kā piemēram Ījabs vai vajāšanas no netaisnīgajiem. Taisnīgajiem ciešanas šajā dzīvē jāpieredz pārbaudījumos, kurus Dievs dāvā viņiem, lai viņus šķīstītu. Dieva darbībai ir šis pedagoģiskais aspekts un pieredze māca, ka izaugsme nenotiek bez disciplīnas un notiekt zināmā skarbuma: "kā kausējamā krasnī zeltu viņš tos pārbaudīja" (Gudr 3,6). Krāsns ir bēdas (tribulatio), jo Dievs pārbauda svētos cilvēkus bēdās (viros sanctos examinat Deus in tribulatione).* “Tāpat kā Dievs, kurš ir ārpus jebkādas kārdināšanas… pats nevienu nekārdina [sal. Jēk 1,13] uz ļaunu, ir kārdinājis Abrahamu, Ījabu, Tobiju un citus savus izredzētos, lai darītu viņu tikumu zināmu pasaulei”**, “jo mēs visi esam Kristus miesas locekļi, kas ir Baznīca, ar apustuļu varu mācām, ka mocekļi ir līdzīgi zeltam kā ir rakstīts: “kā kausējamā krāsnī zeltu viņš tos pārbaudīja” (Gudrs 3,6), jaunavas līdzīgas sudrabam un taisnīgie apliecinātāji - dārgakmeņiem, jo Baznīcas miesas kakls, kā to bieži saka, pakļauts evaņģēliskās disciplīnas jūgam, dekorējot sevi ar tikumu rotājumiem kā skaistu rotu. Un tāpēc saka: “Tavs kakls kā kaklarota. Zelta rotas mēs tev kalsim” (Dz 1, 10-11).***

Ikdienas dzīves paradoski, kuros cieš nevainīgie un taisnīgie, un virsroku gūst nelieši, radīja daudz neatbildamu jautājumu. Gudrības grāmatas autors rakstīja par mūžīgo dzīvi, kas ir balva taisnīgajiem. Šīs ticības pamats meklējams Dievā Radītājā, kurš mīl savu radību dzīvību un rada cilvēkus pēc sava “tēla un līdzības” (Rad 1,26), un paredzēja esību bez gala jeb tādu kāda ir Viņam pašam. Lasījums noslēdzas ar solījumu un apkopojumu visam šim fragmentam, kur lasām svarīgus vārdus - paļaušanās, patiesība, uzticība, mīlestība, izredzētība. Viss attiecas uz Dieva un cilvēka attiecībām, kurās tiek uzsvērta uzticība Dievam un Viņa noslēpumiem, pasaulē, kas var iedzīt šaubās un izmisumā. Vecajā Derībā taisnīgo augšāmcelšanās neparādās kā cilvēku vēlmju piepildījums, bet kā Dieva atbilde uz cilvēku uzticību. Uzticībai seko patiesības iepazīšana pēc nāves. Dievs ir uzticīgs un nevar atstāt cilvēku vienu, jo nevar cilvēkā ielikto dzīvības vēlmi atstāt neatbildētu un nevar cilvēku aicināt uz gudrību, lai pēc tam to pieviltu.

*Allegoriae in universam Sacram Scripturam F, XLV, 2.

** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica prima in Quadregesima, Homilia 184, IV.

*** Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio II, 39.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Tim 4,6-9.16-18, svētdiena XXX, C

2 Tim 4,6-9.16-18

Pāvils ieslodzījumā nodot vēstli sūtnim, manuskripts no
Lielbritānijas, 12.gs. beigas un 13.gs. sākums.

26. oktobra svētdienā turpinām kā otro lasījumu iepazīt Pāvila Otro vēstuli Timotejam, kurā šajā svētdienā apustulis izsaka savu nojausmu par savu nāvi un paredz savas nāves tuvošanos (2 Tim 4,6-8). Pāvils gribēja atstāt Timotejam savu personisko liecību un piemēru. Viņš saprata, ka viņa ieslodzījums Romā beigsies ar nāves sodu un tāpēc varēja rakstīt par savu dzīvi drošā un pārliecinošā veidā, izmantojot vairākus simbolus. Viņš nekaunējās no tā, ko bija darījis. Pirmais no simboliem ir vīna izliešanas upuris (lat. libatio vini), kuru lēja uz sakarsētām oglēm, lai tvaiki paceltos augšā kā patīkams upuris Dievam. Pāvils fragmentu sāk ar vārdiem: “Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris” un šī asins izliešana upurī norāda uz Vecās Derības dievkalpojumiem, kuros salika upurī dzīvniekus un šķidrumus, ikdienas upurējot jēru (Sk 28, 4-7). Savu dzīvi viņš redzēja kā izliešanos, līdzīgi kā Kristus dzīve tika salikta uzpurī uz krusta. Pāvils nemeklēja un neplānoja kādu nāves izrādi priekš citiem, bet juta tās tuvību, pieņēma to kā visas citas ciešanas, kas vēlās pār viņa misiju ceļu. Viņš savā misijā pilnīgi sevi upurēja un izsmēla. 

Tālāk Pāvils rakstīja par “skaisto cīņu” un tādā veidā atsaucās cīņām arēnās. Senās pasaules viedie izmantoja šādas atsauces, kad aicināja uz izturību un stiprināšanis uzsāktajā tikumu ceļā. Pāvila dzīve bija spriedzes un pārbaudījumu pilna, un nav jābrīnās, ka viņš ik pa laikam savās vēstulēs lietoja cīņas tēlus (Ef 6,10-17). Vārdi “skrējienu esmu pabeidzis” atsaucas uz sporta sacensībām kurās katrs cenšas būt pirmajā vietā, bet svarīga nav tikai uzvara, bet arī nonākšana finišā. “Taisnīguma vainags” iztēlē raisa tēlus par atzinību ar lauru vainagu tiem, kas pārvarējis savas vājības un pretiniekus. Atskatoties uz savu dzīvi, apustulis aprakstīja to tā, kā tikai retais varētu to darīt. Viņš bija izcīnījis labu cīņu (sal. 1 Tim 6,12), pabeidzis skrējienu (Apd 20,24) un saglabājis ticību (sal. 1 Tim 6,20). Pirmie divi ir ierastie Pāvila sportiskie tēli (sal. 1 Kor 9,24–27), savukārt trešais atsaucas uz uzticības tēlu.

Nāve tuvojās un Pāvils neļāvās nospiestībai kaut arī daudzi viņu atstāja, tomēr nejutās pilnīgi vientuļš, jo pārdomāja savu dzīvi un redzēja tās dziļāko jēgu, kurā Kungs bija viņam līdzās un viņu sargāja (2 Tim 4, 17-18). Atmiņa viņam dāvāju pamatu cerībai un šī apcere pārvērtās lūgšanā un Kunga pielūgsmē kā dzīvības devēju un uzturētāju arī ļoti personiskā līmenī, bet arī deva iespēju stiprināt ticībā Timoteju. Apustulis gribēja sniegt pats sev pēdējo norēķinu. Ko citu darīt, ja sēdi cietumā, gaidi tiesas spriedumu bez jebkādas šīs zemes perspektīvas, jo tuvojas nāve? Var tikai savilkt kopā visus dzīves pavedienus un ieraudzīt, ka labā cīņā piedalījos līdz pašām beigām un pat pamestībā. Pāvila vientuļā aizstāvība tiesas priekšā kļuva par pēdējo Evaņģēlija sludināšanas iespēju un uzticību Kungam, kurš viņu pieņems mūžībā.

br. Jānis Savickis OFMCap