Ez 2, 2-5, svētdiena XIV, B

Ez 2, 2-5

4. jūlija svētdienas Evaņģēlijā varam lasīt cik skeptiski Jēzu uzņēma Viņa dzimtās Nazaretes iedzīvotāji, bet plašākā Dieva vārda kontekstā šajā dienā pārdomājam to kā var neatpazīt Dieva pestījošo darbību un Viņa klātbūtni ikdienas notikumos. Ja cilvēks neatpazīst Dieva darbību un klātbūtni ikdienas norisēs, tad cilvēks var meklēt palīdzību šīs pasaules elkos. Kā pirmo lasījumu Dieva vārda liturģija piedāvā fragmentu no pravieša Ezehiēla grāmatas 2. nodaļas sākuma. Dieva balss teica pravietim, ka viņš tiks sūtīts pie izraeliešiem, ietiepīgiem ļaudīm, kas nemitīgi dumpojās pret Dievu. Ezehiēla uzdevums bija viņiem pravietot neskatoties uz to, vai viņi klausīsies vai nē. Tas bija ļoti sarežģīts laiks tautai un pravietis sludināja Jeruzālemes izpostīšanas fonā starp 592. un 573. gadu pirms Kristus. Tātad nāve, vardarbība, izmisums un deportācijas bija ikdienas dzīves īstenība pravieša klausītājiem un lasītājiem. Pasaules realitāte bija skarba un iznīcināja tautas identitātes balstus: reliģiskās (svētnīca), politiskās (ķēniņš) un sabiedriskās institūcijas. Babilonas gūstā viņi vairs tik ļoti nedomāja par derību ar Dievu. Tauta bija izkliedēta ne tikai Divupē, bet daudzi aizbēga uz Ēģipti, bet svešinieki pārņēma viņu zemi. Viena no spēcīgākajām jūtām, ko viņi piedzīvoja, bija kontroles trūkums pār savu dzīvi. Ja dzīvē notiek neparedzami un neizprovocētu notikumi, tad tos ir grūtāk pārvarēt, bet vieglāk šādas traģēdijas vai traumas var pārvarēt tad, kad kāds uzņemas atbildību par dzīvi un tas atgriež kontroles sajūtu. Šādā kontekstā Dievs aicināja Ezehiēlu, tālu prom no dzimtenes, kļūt par pravieti savai tautai. Tā bija zīme, ka Dievs joprojām darbojas un runā ne tikai apsolītajā zemē, bet katrā vietā un laikā. Tas bija ļoti grūts aicinājums, jo bija jāiet pie savas tautas, kura bija nacionāla mēroga katastrofas nospiesta un bija jārunā, ka viņi ir sadumpojušies pret Dievu.

Ezehiēls bija priesteris, kurš savu pravietisko sludināšanu cieši sasaistīja ar Jeruzālemes svētnīcu un liturģiju. Pirmajā grāmatas daļā viņš skaidroja, kāpēc Kungs pameta Jeruzālemes svētnīcu (Ez 1-11.nod.), bet pirmās trīs nodaļas pievērsās savam aicinājumam kļūt par pravieti. Šajās pirmajās trīs nodaļās arī iepazīstam galvenos grāmatas varoņus: Dievu, pravieti un dumpiniecisko tautu. Sākumā jāuzsver, ka pravietis neredzēja Dievu tieši, bet juta Viņa tiešu klātbūtni. Šādu mistisku pieredzi bija grūti aprakstīt ar vārdiem un viņš darīja to izmantojot tēlus (Ez 1, 4-28). Dieva pirmie vārdi Ezehiēlam bija “Cilvēka dēls, es sūtu tevi” (Ez 2,2). Izteiciens “cilvēka dēls” (ebr. ben adam) nozīmē vienkārši “cilvēks” un pārdabisko notikumu gaismā tādā veidā atšķir Ezehiēlu no debesu būtnēm, kas arī bija klātesošas aicinājuma brīdī (Ez 1, 22-28). Tituls ”cilvēka dēls” Ezehiēla grāmatā parādās deviņdesmit četras reizes un vienīga vieta Vecajā Derībā, kur vēl var sastapt šo titulu ir Daniela grāmata (8,17). Jaunajā Derībā ar šo titulu sevi apzīmēja Jēzus. Jēzus kaut arī ir Dieva Dēls, ir arī viens no mums, Dievs mūsu vidū, kura vēsts nav populāra starp cilvēkiem, līdzīgi kā Ezehiēla pravietošana. Ebreju valodā "cilvēka dēls" tas nozīmē vienkārši “cilvēks”. Šie vārdi izsaka cilvēka vājumu un varenā Dieva spēju pievērsties un parūpēties par savu radību. Kad Dievs uzrunā cilvēku, tad tāda nasta nāk pār viņu, ka tikai Dieva Gara spēks var pavadīt cilvēku tālāk. Pravietis vīzijas laikā labprāt paliktu redzējuma priekšā nekustīgs un uz zemes, bet viņa gars tika piecelts un iedrošināts. Gars, kas dveš dzīvību, caurstrāvos vārgo miesu un dāvās jaunus spēkus.

Vārds “sūtīt” šeit ir svarīgs, jo Rakstos bieži parādās saistībā ar Dieva aicinājuma izteikšanu kādam cilvēkam. Dieva vīzijas pieredzēšana vai Viņa vārdu dzirdēšana vēl cilvēku nepadara par pravieti. Pravietim nav jāzina tikai Dieva griba, nodomi un vārds, bet viņam ir jābūt Dieva sūtītam. Tieši sūtīšanas aspekts ir tik būtisks un līdzīgi ir arī Baznīcā, katrai sludināšanai, misijai un kalpošanai sākumā jābūt sūtīšana. Ļoti izteikti tas parādās katrā Svētās Mises nobeigumā, kad priesteris dod nobeiguma svētību, lai ticīgie varētu doties pasaulē piepildīt to, ko saņēmuši Euharistijā. Pastāv iespēja, ka pravietis sludina kādu konkrētu vēsti, kas ir laba, bet tomēr viņš var būt viltus pravietis, jo nav Dieva sūtīts. Šāda izsūtīšana var notikt vīzijas laikā un tieši tā notika ar Ezehiēlu un arī Isaju (Is 6,1-10). Pravietis tika sūtīts pie dumpīgās tautas. Izraeļa raksturojums kā dumpīga saime (Ez 2,5) atkārtojas grāmatā daudzas reizes un atklāj tautas noskaņu un attieksme pret savu valsti un ticību. Šo dumpinieciskumu var raksturot kā vasaļa nepaklausību feodālajam senjoram. Tauta ne tikai sacēlās pret lielvaru dominanti, bet arī pret Dievu. “Cieta sirds” nozīmē to, ka tā nav spējīga klausīties Kungā.

Dievs Ezehiēlam šajā brīdī vēl nedeva vārdu, kurus sludināt tautai, bet vispārējā veidā norādīja uz viņa darbības virzienu. Dievs aicināja Ezehiēlu ne tik ļoti būt veiksmīgam savā misijā, bet uzticīgam un teikt šādus vārdus: “tā saka Kungs Dievs” (Ez 2,4). Vēlāk gan Kungs dos konkrētus vārdus, bet tagad Viņš gribēja tautai pavēstīt, ka “starp tiem ir pravietis” (Ez 2,5). Tas nozīmēja, ka Dievs joprojām uzrunā savu tautu un ir tās vidū. Izraelis par to varēs pārliecināties un nav svarīgi, vai viņi klausīsies vai ignorēs Dieva vārdu, viņiem jārēķinās, ka pravietis ir viņu vidū. Vārds tiks pasludināts tā vai tā. Grāmatā ļoti izteikti tiek parādīts, ka tauta ir ar nocietinātu sirdi un ietiepīgi, un ir gatavi pretoties Dieva vārdam. Jonasa grāmatā var lasīt kā pagāni uzklausīja pravieša vārdus un atgriezās, bet Izraels nevēlējās klausīties Ezehiēlu. Interesanti, ka Dievs saka pravietim brīdinājumu par to, ka ja viņš sagaida sava darba augļus, tad Viņš sūtītu viņu pie citām tautām, kuras Kungu klausītos. Grāmatā nav norādes uz to, ka pravieša vārdi būtu ietekmējuši Izraeli. Svarīgi, ka pravietis palika uzticīgs Dieva vārdam un pasludināja, ka Dieva vārds joprojām ir dzīvs un iedarbīgs viņu vidū, ka Dievs noraida tautas dumpiniecisko nostāju, bet nenoraida pašus dumpiniekus, jo viņi ir Dieva izvēlētā tauta un Kungs vienmēr paliks viņiem uzticīgs. Līdzīgi mēs to varam pieredzēt savā ticības dzīvē, kurā regulāri noraidām, ignorējam, nepamanām, aizmirstam, neuztveram Dieva klātbūtni un vārdu, bet Kungs paliek uzticīgs saviem solījumiem un atkal un atkal ienāk mūsu nocietinātajā sirdī. 

br. Jānis Savickis OFMCap