Izc 16,2-4.12-15, svētdiena XVIII, B

Izc 16,2-4.12-15

Garīgo izsalkumu cilvēks var piepildīt tikai pateicoties barībai, ko dod debesu Tēvs. 1. augusta svētdienā Baznīca aicina pārdomāt patiesās maizes noslēpumu kristiešu dzīvēs. Tēvs sūtīja pasaulē savu Dēlu, Jēzu Kristu, lai Viņš dāvātu sevi cilvēkiem kā barību, kura apmierinātu visas garīgākas cilvēka vajadzības - stiprinājumu ceļā uz mūžību, nemieru, ko rada šīs pasaules trauslums un nodrošina sastapšanos un komūnija ar pašu Kungu. Pirmais vārda liturģijas lasījumu ir ņemts no Izceļošanas grāmatas stāsta par mannu tuksnesī. Šis notikums izvēlētās tautas dzīvē ir kā priekšvēstnesis Euharistijai.

Izceļošanas grāmatā fragments, kuru lasām šajā svētdienā, atrodas stāstījuma vidū par Izraela iziešanu no Ēģiptes verdzības uz Sinaja kalnu, kur tika noslēgta derība starp Dievu un tautu (Izc 15,22-18,27). Dievs ir Izraela vienīgais valdnieks un Viņam jārisina tautas problēmas: slāpes (Iz 15,22-27; 17,1-7); izsalkums (16.nod.) un kareivīgi ienaidnieki (Izc 17,6-16). Dievs veica brīnumus, lai apmierinātu tautas vajadzības un grūtības. Šāda veida notikumi vairs neatkārtojas tādā intensitātē un apmērā Vecajā Derībā. Tas kādu varētu pārsteigt, bet Vecajā Derībā dievišķās iejaukšanās un brīnumu nav ikdienišķa parādība un ir ierobežoti divos pestīšanas vēstures posmos: Mozus laikā un pravieša Elija un Elīsa darbības laikā. Ārpus šo personu darbības brīnumi ir ļoti reti Vecajā Derībā.

Svarīgi, ka šajā laikā tauta saņēma Likumu (Izc 15,25b; 16,4-6.28) un tika organizēta kā tauta (18.nod.). Izraelim tas bija izaicinājumu un lielu jauninājumu laiks. Pirms mannas dāvanas Izraelieši bija vairākas nedēļas apmetušiem pie Ēlīmas strautiem, atpūtās zem oāzes palmām un dzēra vēso avotu ūdeni, tomēr viņiem bija jādodas tālāk, prom no Ēģiptes zemes. Atspirdzinošo ceļojuma laiku nomainīja tuksneša ceļš, kur trūka gan ūdens, gan arī pārtika. Mēnesi pēc Ēģiptes pamešanas eiforiju nomainīja skarbā īstenība, kur bija jāmēro ceļš no oāzes uz oāzi. Cilvēki sāka ilgoties pēc Ēģiptes “gaļas podiem” (Izc 16,3) jeb sāka idealizēt savu pagātni un kurnēja pret Mozu un Āronu.

Dievs lika maizei krist no debesīm un deva precīzus norādījumus kā un kad to lasīt un ēst. Sestajā dienā Dievs lika divreiz vairāk uzkrāt maizi, lai sabatā nevajadzētu strādāt. Manna mācīja tautu paļauties uz Dievu, bet tai bija noteikti ierobežojumi - tā bija tikai maize, varēja apmierināt fiziskās vajadzības īsu brīdi. Dievs arī apmierināja tautas vēlmi pēc gaļas un deva viņiem paipalas. Neiedziļinoties mannas brīnuma vai paipalu dabiskajā izcelsmē tuksnesī, jāuzsver, ka tas bija laikā ierobežots brīnums: četrdesmit gadi, kad tauta klejoja pa tuksnesi (Izc 16,35) līdz kamēr viņi nešķērsoja Jordānas upi un neiegāja Kanānas zemē.

Šī stāsta viena no pamatdomām ir tā, ka Dievs rūpējas par savu tautu un dod tai to, kas tai patiešām ir nepieciešams, un pāri visam, Dievs pats ir tas, kas cilvēkam ir nepieciešams. Mannas mērķis bija mācīt tautai, ka paļaušanās uz Dievu ir viss, kas viņiem vajadzīgs. Vēlāk Mozus atgriezās pie šīs situācijas un teica, ka Dievs “lika tev zemoties un badoties un baroja tevi ar mannu, ko nepazina ne tu, ne tavi tēvi, - lai tu zinātu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien - cilvēks dzīvo no visa tā, ko saka Kungs!” (At 8,3). Šie vārdi uzreiz atsauc atmiņā Jēzus kārdināšanu tuksnesī, kur Viņš citējot šos vārdus atmeta velna kārdinājumu pārvērst akmeni maizē (Mt 4,4). Jēzus zināja, ka mūsu dziļākās eksistenciālās vajadzības nav materiālās, bet garīgās. Kad Jēzus mācīja par Euharistiju, Viņš izmantoja mannas tēlu no debesīm (Jņ 6,48-55.57-58). Starp Izceļošanas grāmatu un Jēzus mācību par maizi pastāv daudz kopīgā, bet arī atšķirīgā. Ja manna bija brīnumaina maize no debesīm, tomēr to ēdot cilvēks mirst (Jņ 6,58), tad Euharistijas ēšana dod mūžīgo dzīvību (Jņ 6,51). Kungs arī Jaunās Derības tautai vēlas mācīt, ka pirmā lieta, kas dzīvē ir nepieciešama ir Dievs un tas, ko Viņš vēlas dot mūsu dzīvības uzturēšanai. Euharistija ir tā maize, kura māca mums patieso dzīvi kādu mums atklāja Jēzus Kristus un dāvā spēku to iemiesot savā dzīvē. 

br. Jānis Savickis OFMCap