1 Kor 15, 1-11, svētdiena V, C

1 Kor 15, 1-11

Kristus augšāmcelšanās, manuskripts no Vācijas, 13.gs.

9. februāra svētdienā apustulis Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem pasludina Kristus augšāmcelšanos, kas ir kristīgās ticības centrālā patiesība, kuru viņš saņēma no Kunga mācekļiem un šajā lasījumā liecina par savu personisko pieredzi. Šajā fragmentā dziļā veidā Pāvils parāda saistību starp Augšāmcelšanās vēsts pieņemšanu un tālāknodošanu, kurā viņš ir uzticīgs apustuliskajai tradīcijai. Pāvils šos vārdus visdrīzāk rakstīja 57 gada pavasarī un atgādināja to, ko mācīja sešus gadus iepriekš. Šī ir senākā rakstītā liecība par Kunga augšāmcelšanos, kas tika uzrakstīta ap 30 gadu pēc Jēzus nāves un Pāvils atsaucas uz šo dzīvības vēsti, kuru visdrīzāk pārņēma no Antiohijas Baznīcas. Daži biblisti šos Pāvila vārdus sauc par “Antiohijas Credo”. Apustulis savā vēstulē dod piemēru kā sludināt Vārdu un neizdomāt neko lieku vai savu, bet kalpoja vien Kristus nāves un augšāmcelšanās vēstij.

Stāts par Jēzus augšāmcelšanos kļuva arī par Pāvila stāstu un viņš ir lielisks liecinieks tam kā Jēzus Kristus sasniedz ticīgos un arvien plašāk izplata savu vēsti. Kaut arī Pāvila autoritāte nāca no Dieva un nesaņēma to no cilvēkiem, tomēr viņš nebija pastāvīgs un pašpietiekams, bet liecināja par savu saiti ar pārējo Baznīcu, īpaši to, kas atradās Jeruzalemē. Viņš tieši citēja ticības Credo, kuru saņēma un pirms sāk rakstīt par Augšāmceltā atklāšanos viņam, kas viņu padarīja par apustuli, uzskaita Augšāmceltā atklāšanos Pēterim, Divpadsmit, piecsimts brāļiem, Jēkabam un visiem apustuļiem. Pāvilam bija spēcīga apziņa, ka ir saistīts ar visiem apustuļiem un šeit sevi ievieto Augšāmcelšanaš vēsts tālāknodošanas ķēdē, nevis kā pirmais vai pārliecinošākais, bet uzticīgs saņemtajam vārdam.

Šajā Credo lietotie četri darbības vārdi ir ļoti svarīgi (1 Kor 15, 3-5) un tos var sadalīt pa pāriem: nomira, guldīts, augšāmcēlies un parādījies. Pirmie divi atgādina mums vispārzināmus faktus: Jēzus nāve un guldīts kapā. Kapā guldīšana ir izteikta ļoti vienkārši un nepiemin tukšo kapu, bet Jēzus nāve tiek apstiprināta vēl otreiz: “par mūsu grēkiem” (1 Kor 15,3), lai tādā veidā uzsvērtu tās pestījošo raksturu “saskaņā ar Rakstiem”, kas atgādina, ka Jēzus nāvē piepildās Dieva solījumi no Vecās Derības. Kristus nāve tādā veidā nebija nejaušība. Protams, ka tā bija netaisnīga un pazemojoša, tomēr Dievs pateicoties Jēzus paklausībai un solidaritātei spēja pārveidot šo nelietīgo noziegumu neizsmeļamā pestīšanas avotā ne tikai pats priekš sevis, bet visai grēcīgai cilvēcei.

Otrais darbības vārdu pāris apstiprina Jēzus augšāmcelšanos un atklāšanos. Visi darbības vārdi apraksta vienreizēju notikušu faktu pagātnes formā, bet grieķu vārds, kas attiecas uz augšāmcelšanos uzsver, ka notikumam bija sākums un tas joprojām turpinās (perfectum). Latviski šo gramatisko izteiksmes veidu var pārtulkot kā “ir augšāmcēlies, jo ir augšāmcēlies”. Pēdējais vārds “parādījās” uzsvaru liek uz Kunga iesaistīšanos savā misijā. Augšāmcelšanās Pāvilam nav pagātnes, bet nākotnes īstenība, jo viņš bija pārliecināts, ka Kristus dzīvo. Pāvila kristību teoloģijas pamatā ir šie četri vārdi, kurus lieto vēstules Romiešiem 6. nodaļā, un ir skaidrs, ka kristības ir saistītas ar nāvi un apbedīšanu, iegremdēts Jēzus dzīvē un nāvē, kas nozīmē būt apbedītam kopā ar Viņu un piecelties ar Viņu jaunai dzīvei. Ja ir kaut kas cits, tad kristāmais nebūs viens ar Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap