Rad 18, 20-32, svētdiena XVII, C

Rad 18, 20-32

Abrahams aizbilst par Sodomu un izglābts tikai tiek Lots
ar savu ģimeni. Manuskripts no Čehijas, 1417.g.
[Bible olomoucká, I. díl] - 1417 - Research Library in Olomouc, Czech
 Republic - CC BY-NC-SA.

Pirms nedēļas Dieva vārda liturģijā lasījām kā trīs noslēpumaini vīri apciemoja Abrahamu un viņš izrādīja ciemiņiem lielu viesmīlību, un saņēma kā balvu ziņu par dēla piedzimšanu no sievas Sāras. Beidzot solījums sāka piepildīties, bet viņam nācās domāt ne tikai par Dieva apsolījumiem, bet arī par vēstures norišu nemierīgajiem notikumiem un cilvēku likteņiem kā tas ir katram ticības ceļa gājēju. Lasot tālāk Radīšanas grāmatas 18. nodaļu šajā svētdienā iepazīstamies ar Abrahamu kā starpnieku, kurš pārliecināja Dievu, lai glābtu Sodomu un Gomoru. Dievs zina, pēta, izsver un tiesā, un tāpēc Viņš grib precīzi zināt, kas notiek Sodomā (Rad 18,21). Stāsts norāda uz to, ka Dievs bija gatavs piedot un izrādīt žēlasirdību sava kalpa Abrahama dēļ, tomēr pilsēta tika izpostīta un no tās izglābās tikai viņa brāļadēls Lots ar savu ģimeni (Rad 19,29). Dievs sodīja elkdievu ticību ar tās izvirtušajām seksuālajām praksēm, kas bija raksturīgas Kanānas iedzīvotājiem un kuriem bija liela negatīva ietekme uz Izraeli.

Bībelē dialogu uzsāk Dievs un Abrahama dzīvē tos ir ļoti spilgti redzams, un tāpēc Dievs neslēpa no patriarha to, ko apņēmās darīt, jo izvēlēja viņu par svētību tautām, tāpēc, ka notiekošais cilvēku vēsturē attiecas arī uz viņu. Šajā dialogā Abrahams izsaka savu viedokli, kas nesakrīt ar Dieva ieceri. Dievu un cilvēku šķir nebeidzamas tāles, bet tas nav šķērslis atklātai sarunai. Vājākais un padotais spēcīgākā un varenākā priekšā var būt nepatiess, izbijies un rūpīgi izvēlas to, ko teikt, bet Abrahams drosmīgi un atklāti izsaka savas domas. Abrahama uzticība Dievam bija spēcīgāka nekā bailes un tā ir liecība patiesībai, ka patiesa ticība ļauj izteikt drosmīgu lūgumu ar uzstājību un cieņu.

Abrahams nebija tieši saistīts ar abām pilsētām, kuras Dievs bija nolēmis iznīcināt, tomēr nostājās to pusē, jo viņam bija jākļūst par svētību tautām. Abrahama jautājumi Dievam, kuros viņš kaulējās ar Kungu, nebija tikai aizbildniecības lūgšana: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari” (Rad 18,23), bet arī jautājums, vai Dievs vēlas iznīcināt taisnīgos kopā ar grēciniekiem jeb kādi ir Dievs darbības kritēriji vadot pasaules vēsturi? Tas bija jautājums netikai par Sodomu un Gomoru, bet cilvēci, jo, vai tad Dievs dēļ nezālēm pļautu visu labības lauku. Evāņģēlija līdzībā par nezālēm labības laukā lasām: “nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus” (Mt 13,29). Tas bija svarīgs jautājums, jo gandrīz katrā traģiskā notikumā nav pamanāma atšķirība starp taisnīgajiem un bezdievjiem, jo posts piemeklē visus. Abrahama aizbildniecība noslēdzas pie desmit taisnīgajiem un atbilde netiek dota, un jautājums palika karājoties gaisā. Kas notiek ar vienu taisnīgo grēcinieku vidū? Ko es darītu Dieva vietā? Neskaitāmas un neprognozējamas dzīves situācijas rada nemitīgu jautājumu konveijeri.

Abrahams kaulējās ar Dievu un pakāpeniski samazināja iespējamo taisnīgo skaitu pilsētā līdz desmit, bet šajā dialogā skaits nav svarīgākais. Kāpēc Abrahams šai labajā aizbildniecības ceļā apstājās un netirgojās arī par piecu vai vienu taisnīgo pilsētā? Abrahams savās prasībās neaizgāja līdz beigām, jo skaitļiem viņam vēl bija nozīme, bet Dieva acīs tā nav, jo Dievs ir gatavs glābt visus viena dēļ. Pravietiskā tradīcija to gana labi uztvēra un Jeremija grāmatā lasām vārdus par Jeruzālemes grēku: “pastaigājiet pa Jeruzālemes ielām, palūkojiet, apjautājieties un pameklējiet, vai jūs tur atradīsit kādu, kas dara pēc taisnības, ir uzticīgs un patiess un domā par ticību,- tad Es tai piedošu!” (Jer 5,1) vai pravietis Ezehiēls: “Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā, ka Es ar Savu tiesas spriedumu to galīgi nepazudinu, bet Es neatradu neviena.” (Ez 22,30) un pravieša Jeremija grāmatā cietošais kalps “aizlūdza par ļaundariem” (Jer 53,12) un viņa dēļ Dievs piedod visiem pateicoties viņa upurim. Abrahams atvēra ticības ceļu, kas atvedīs pie Jēzus Kristus.

Ko šis lasījums mums pavēsta? Vai par taisnīgo glābšanu? Kopīgo atbildību? Vai Dievs nenostājas nevienā pusē? Vai arī visas pilsētas glābšanu no Dieva soda ar taisnīgo cilvēku aizbildniecības spēku? Abrahams uzticējās labajam Dievam un Viņa žēlsirdībai, un bija solidārs ar tiem, kuri pieredzēja cilvēciskos vājumus un grēku. Abrahams bija Dieva iecelts svētību starpnieks un kļuva par ceļu, kas savieno cilvēkus ar Dievu. Radīšanas grāmatas 18. nodaļā liels uzsvars tiek liekts uz cilvēku lielo grēcīgumu, ka pat Dieva žēlastība un piedošana nevar sasniegt cilvēka sirdi. Pēc nesekmīgas tirgošanās ar Dievu un neatrodot tur nevienu tainsnīgo, Dievs sodīja pilsēta. "Ne katrs, kurš sauc ar iekšējā cilvēka balsi, sauc uz Dievu, bet tikai tas, kurš runā par Dieva lietām, kurš vērš savu lūgumu Dievam. Sauc arī sodomieši, bet ne pie Dieva: "Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi" [Rad 18,20]"* Kristietim nevajadzētu būt pārsteigumam, ka neatradās neviens taisnīgais, jo vienīgais taisnīgais ir Jēzus Kristus un savā ziņā Dievs atbildēja uz Abrahama meklējumiem pēc taisnīgā un sūtīja pasaulē savu Dēlu. Patiess taisnīgums ir varens un nepakļaujas grēka diktātam, un tāda ir Jēzus Kristus nestā pestīšana. Viena taisnīgā esība var atnest piedošanu visiem un Vecajā Derībā jau cietošais Kunga kalps ir noslēpumains Kristus pirmtēls, kurš atnesīs pestīšanu, Viņš-Viens priekš visiem un tas notika uz krusta koka.

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.109 [Ps 26]

br. Jānis Savickis OFMCap