Mt 22, 34-40
29. oktobra svētdienas Evaņģēlijā vēl vairāk tiek uzsvērta pagājušajā nedēļā izskanējusī patiesība par Dieva galveno lomu cilvēka dzīvē. Tautas vadītāju jautājumi bija svarīgi un pārdomāti, tomēr tie nemeklēja patiesību, bet gan ieganstu apsūdzībai. Jautājumi, ko viņi uzdeva bija vērtīgi, bet jābūt labai gribai, lai kaut ko iesāktu ar saņemtajām atbildēm, taču viņiem tās nebija. Bauslības mācītāju autoritāte bija Svētie Raksti, bet to interpretācija bija ierobežota viņu pašu šaurajā lokā un neko no ārienes viņi nespēja pieņemt. Jāatceras, ka Mateja Evaņģēlijā Jēzus ir parādīts kā jaunais Mācītājs, jaunais Mozus, tātad tāds, kas var interpretēt Rakstus un dot visiem saistošus skaidrojumus.
Šīs svētdienas fragmentā turpina valdīt strīda noskaņa starp tautas vadītājiem (augstie priesteri un tautas vecākie (Mt 21,23), pagājušajā svētdienā farizeji un herodieši (22,15-16), saduceji (22,23) un šo svētdien pievienojas bauslības mācītāji). Pirms nedēļas Jēzus piedzīvoja provokāciju par nodokļu maksāšanu ķeizaram; šim fragmentam Evaņģēlija tekstā seko saruna par augšāmcelšanos (22,23-33), bet šajā svētdienā Jēzus tiek izaicināts jautājumā par lielāko bausli. Evaņģēlija tekstā tālāk ir Jēzus jautājums par Dāvida dēlu (22,41-46) un no šī brīža tautas vadītājiem nav vairs ko piebilst un viņi izvairās no sarunas ar Jēzu tāpat kā Evaņģēlija sākumā to izdarīja velns (4,11). Tādā veidā Evaņģēlists Matejs 22. nodaļā sagatavoja pēdējo lielo Jēzus runu no 23. līdz 25. nodaļai. Nākamnedēļ dzirdēsim runas fragmentu no 23. nodaļas par lielo “bēda jums”. Svarīgi uzsvērt, ka visi fragmenti no 22. nodaļas, kurus lasām divas svētdienas pēc kārtas, parāda, ka citi mācītāji ir liekuļi, kas var pat aizslēgt “debesvalstību cilvēkiem” (23,13).
Šādā kontekstā Jēzum tiek uzdots jautājums, “kurš ir lielākais bauslis likumā?” (22,36). Atbildot Jēzus citē divus tekstus un apvieno divus Vecās Derības baušļus (At 6,5; Lev 19,18). Abiem baušļiem kopīgi ir vārdi “tev būs mīlēt”. Atkārtotā Likumu grāmatā minētais bauslis par mīlestību pret Dievu veido ievadu visam Likumam, bet bauslim no Levītu grāmatas bija mazāka nozīme Likumā. Levītu grāmatas kontekstā (19, 15-18) šis bauslis nav vispārējs aicinājums mīlēt visus cilvēkus, bet drīzāk norāda uz uzvedību tiesā un attieksmi pret citu cilvēku likumpārkāpumiem. Tāpēc šo aicinājumu šīs grāmatas ietvaros var skaidrot kā aicinājumu nedusmoties ne uz vienu, bet taisnīgi notiesāt tuvāko. Jēzus laikabiedri šo fragmentu tā arī izprata.
Jēzus šo bausli ievieto citā kontekstā un tādā veidā mainās mīlestības izpratne. Turklāt, tas, ka Evaņģēlijs ir uzrakstīts grieķu valodā vārdam “tuvākie” atņem ebrejisko nozīmi, kas ierobežoja to vien līdz jūdu tautiešiem un deva universālu raksturu.
Nedaudz ieskicējot vēsturisko kontekstu ir jāatbild uz jautājumu, ko bibliski nozīmē “mīlēt”? Vai bauslis var piespiest kādu mīlēt? Bībelē vārds “mīlēt” tiek izprasts daudz konkrētāk un ikdienišķāk nekā mūsdienās. “Mīlēt” var skaidrot kā praktisku solidaritāti. Dieva mīlestības bauslis veido ievadu visām praktiskajām un konkrētajām norādēm Likumā, bet Lev 19,18 atsaucas uz konkrētām tautiešu kļūdām. Kad At 6,5 ir rakstīts: “no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta”, tad rabīniskajā jūdaismā to varēja skaidrot kā ar visām savām iespējām (finansiālajām). Šāds mīlestības bauslis nav sentimentāls un nejēdzīgs, bet māca, ka katram jādod tas, kas viņam pienākas.
Bibliski izprasts mīlestības bauslis neuzliek pienākumu emocionāli iesaistīties attiecībās vai kādos darbos, bet ievērot praktisku taisnīgumu, kas ir ļoti svarīgi ikdienas dzīvē. Ja iepriekšējā svētdienā Evaņģēlijs skanēja visai politiski, bet interpretācija izvērtās teoloģiska, tad šajā svētdienā teoloģiskā fragmenta interpretācija kļūst politiska. Svētajam Pāvilam (Ro 13) tuvākmīlestība ir sabiedrisko saistību kopums, uz ko attiecas arī nodokļu maksāšana un cieņa pret varu. Lūkasa Evaņģēlijā līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti tuvākmīlestības bauslis tiek interpretēts kā iespēja iziet ārpus savas tautas robežām. No politiskā skatpunkta Jēzus nojauc arī valstu redzamās robežas.
Valstība, ko Jēzus sludina, aicina cilvēkus atminēties, ka viņi ir radīti pēc Dieva attēla. Dzīve Dieva vadībā ļauj mācekļiem tiekties uz autentisku laimi, un tas nozīmē, ka mēs esam aicināti dzīvot atbildīgās attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Bet kā nenomaldīties? Kāds tad ir svarīgākais uzdotais jautājums un atbilde šajos Jēzus strīdos ar jūdiem? Vai arī vēl nozīmīgāka ir visa situācija no 22. nodaļas, kurā Jēzus parāda, ka ir vienīgais patiesais Mācītājs?
Ja šīs svētdienas fragmentu atraujam no 22. nodaļas, tad svarīgs ir baušļa skaidrojums, bet, ja aplūkojam visu Mateja Evaņģēliju, tad atklājas daudz plašāka patiesība. Kristieša dzīvē rodas daudz jautājumu, uz kuriem jārod atbildes. Ja savās pārdomās paliekam “izolēti” no plašākas patiesības un attālināmies no sava Mācītāja, varam zaudēt virzienu. 22. nodaļā Jēzus sagatavoja augsni savai pēdējai runai (atceramies - tādas Mt ir piecas). Viņš ir patiesais Mācītājs, kurš vienīgais ir jāklausa. Šī nodaļa arī mūs māca, ka dzīvē var ieraudzīt divus attiecību līmeņus ar Dievu: plašāku un šaurāku.
Plašākais līmenis attiecas uz dzīves ritējumu, gadiem un dzīves posmiem, kuram bieži nevar redzēt jēgu, ja neskatās no Dieva mīlestības plāna perspektīvas. Šaurākais līmenis attiecas uz ikdienas dilemmām, kas, ja tās ir izolētas no šī plašākā plāna, var kļūt par traģēdijām, nevis par lielāka notikuma elementiem. Šīs divas svētdienas liek domāt par to, kādu Mācītāju mēs izvēlamies, lai tālākos dzīves posmos (kā to lasīsim nākamajā svētdienā) nevajadzētu nožēlot Kunga ignorēšanu un ar rūgtumu teikt “bēda” man. Mīlestības bauslim jābūt kā ievadam šādā dzīves programmā, kas ir kā atslēga visām tālākajām durvīm.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru