Mt 22,1-14
Liturģiskais gads tuvojas beigām un tāpat Mateja Evaņģēlija svētdienās lasāmie fragmenti it kā “paātrina” stāstījuma intensitāti par Jēzus misiju, mācekļiem un jūdu tautas vadītājiem. Viss nenovēršami virzās uz galveno notikumu – Kristus ciešanām. Iepriekšējās svētdienās pārdomājām trīs līdzības par Jēzus atmešanu no tautas vadītāju puses. Jēzus tajās brīdināja par to, ka valstība tiks atņemta Izraēlim un nodota pagāniem (Mt 21,43). Pēc šīm līdzībām seko līdzība par kāzu mielastu (22, 1-14), sava veida polemikas ar jūdiem kulminācija, kurā karalis liek nodedzināt savu kalpu slepkavu pilsētas, bet slepkavas nogalināt.
15. oktobra svētdienā Jēzus atmešanas akcenti tiek saasināti. Valstība tiek attēlota kā bagātīgs mielasts, uz kuru Dievs aicina visas tautas. Dievs vēlas dāvāt mīlestību un gādību. Līdzība par ķēniņa mielastu ir alegorija par pestīšanas vēstures maksimālā kāpuma brīdi. Kā izrādās šī vēsture ir ļoti skarba un pilna ar “nē”, kas nepaliek tikai vārdu līmenī, bet īstenojas pat slepkavībās. Šī “nē” iniciators nav Dievs, bet cilvēks. Līdzība brīžam var likties dīvaina, jo slepkavības un karavīru nosūtīšana nav visatbilstošākais līdzeklis problēmu risināšanai. Mielasts tikmēr atdziest! Nodedzināt pilsētu par atteikšanos piedalīties mielastā!? Jāatceras, ka līdzības ir tēlaini stāsti un neatspoguļo reālo dzīvi.
Ķēniņš ir Dievs, kurš sagatavo mielastu savam Dēlam. Kalpi ir Vecās Derības pravieši, kuri aicināja Izraēli atgriezties no grēkiem. Kāzu mielasts simbolizē prieku un ciešas attiecības ar Dievu. Vecajā Derībā var atrast līdzīgus motīvus. To labi ilustrē Isaja grāmatas fragments (25, 6-9), kur Kungs liek sarīkot “visām tautām lepnu mielastu - mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu." (Is 25,6) Dieva pestīšana šajā kontekstā ir attēlota kā prieka pilns notikums, kurš Baznīcas dzīvē piepildās divos veidos.
Pirmkārt, Liturģiskā Baznīcas dzīve; Euharistija ir Kristus sakramentālais mielasts (Jņ 6,53-58; 1 Kor 10,16; Atkl 19,9), kas tiek piedāvāts visiem ielūgtajiem un kāzu drānās tērptajiem. Otrkārt, nākotnes pastarā notikums; pilnīga un nebeidzama vienotība ar Kristu un svētajiem.
Lasot šo fragmentu rodas jautājums, kāpēc tas nejauši uzaicinātais ciemiņš ir jātiesā par neatbilstošu apģērbu? Viena no daudzām interpretācijām uzsver to, ka senatnē bija sastopama tradīciju, ka svētku rīkotājas viesiem deva svētku drēbes (piem., Rad 45,22; Est 6,7-9). Drēbju simboliku var skaidrot ļoti plaši, sākot no pirmās līdz pēdējai Svēto Rakstu lappusei. Jebkurā gadījumā, jāuzsver, ka ķēniņš ciemiņu bez atbilstošām drēbēm uzrunāja kā draugu (Mt 20,13), bet viņš nespēja neko atbildēt. Šīs tikšanās noskaņojums liecina par to, ka ciemiņam bija pieejams atbilstošs apģērbs, bet to nenēsāja.
Cilvēks bez svētku apģērba simbolizē mielasta dalībnieku, kurš ārēji ir klātesošs, bet sirds ir kur citur (Mt 6,21). Viņš varētu sagatavoties un atbilstoši ietērpties, taču neuzskata to par svarīgu un nepieciešamu. Viņam draud izmešana, lai nesabojātu svētkus ar savu pagānisko pasaules skatījumu, vai precīzāk, viņš pats sev sagatavo ceļu ārā no Baznīcas un kopības ar Kristu. Ja mēs atceramies neseno svētdienu ciklu par kristiešu attiecību modeli, tad redzam, ka piedošana brāļiem paliek spēkā. Problēmas kopienā uzņemas risināt Kungs. Grēka situācijās cilvēks grib apsteigt Kungu, jo sagādā pats sev problēmas, kas izslēdz viņu no kopienas caur koncentrēšanos uz savām prioritātēm un plāniem.
Šajā līdzībā var atrast četrus cilvēka tipus (vienaldzīgie, ienaidnieki, neadekvātie, ietērptie). Kristiešiem savā dzīvē ir jāsastopas ar visiem šiem tipiem. Viņi paši ir “ietērptie” cilvēki, kuri izmeklē savu sirdsapziņu, vai gadījumā nenosliecas uz kādu no trīs citiem tipiem. Šķiet, sarežģītākais tips ir šis neatbilstoši tērptais, jo ir mūsu vidū, iespējams mūsos, jūtas labi; iespējams neapzinās, ka kaut ko ir pārpratis un neuzdod svarīgus jautājumus par savu dzīvi. Mēs varam uzdot jautājumu sevi, cik ļoti kristīgā dzīve, kristīgo attiecību “virtuve” ietekmē mūsu sirdis; raisa jautājumus, uz kuriem meklējam atbildes un neapmierināmies ar pliekanību; vai ar šīm pārdomām dalāmies un tādā veidā “aplipinām” citus ar “duc in altum” (Lk 5,4). Lai neiznāktu tā, ka kādu dienu atklātos, ka esam neatbilstoši ģērbušies.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru