Lapas

6.10.2019

Jņ 16, 12-15, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Jņ 16, 12-15

Pirmajā svētdienā pēc Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem Baznīca svin Svētās Trīsvienības svētkus. Šajā svētdienā esam aicināti lasīt Jāņa Evaņģēlija fragmentu, lai ar tā palīdzību kaut nedaudz ielūkotos Dieva noslēpumā. Evaņģēlijā lasām tikai Jēzus vārdus, kuros Viņš runā par Tēvu, Sevi un Svēto Garu. Jēzus Atvadu runa (Jņ 14-17. nod.), kuru klausījās Viņa mācekļi, veido izvērstas Kunga pārdomas par Tēva un Dēla vienotību, un Viņu abpusējo mīlestību Svētajā Garā. Svētās Trīsvienības noslēpumu cilvēki nevarētu iepazīt, ja tas viņiem netiktu Dieva atklāts un pat pēc atklāšanas mēs nespējam to īpaši daudz izprast. Katrs Svēto Rakstu fragments, kurā varam pietuvoties šīm noslēpumam ir liels dārgums un tāds ir arī šīs svētdienas Evaņģēlijs. 

Lasot Evaņģēliju ļoti saprotami ir pievērst uzmanību Jēzus darbībai un vārdiem, tomēr nedrīkst aizmirst, ka Evaņģēlijā ir arī tik pat spēcīgi klātesošs Dievs Tēvs un Svētais Gars. Šīs trīs Personas Evaņģēlijā pilnīgā veidā papildinās, viena otru atzīst un apstiprina. Jēzu nevar padarīt par vientuļu varoni, kādu vesterna šerifu, kurš viens pats ar visu tiek galā, jo tādā veidā var Viņu izraut no Pestīšanas vēstures un Baznīcas pieredzes. Uz Trīsvienību Evaņģēlija kontekstā var skatīties ar Vecās Derības likuma palīdzību, kurš noteica, ka “Viens liecinieks nedrīkst liecināt par kādu vainu vai grēku, par jebkādu grēku, ko kāds darījis, - lieta lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (At 19,15). Tāda ir visu četru Evaņģēliju dziļākā Trīsvienības pieredze, jo Tēvs, Dēls un Svētais Gars apstiprina vienu patiesību par sevi un mūsu pestīšanu, un iemājo kristiešu kopienā. 

Evaņģēlists Jānis rakstot par Svēto Garu domā par ticīgo kopienu. Gars šeit ir tas, kas ved (ieved, māca) kopienu patiesībā. Tā ir sava veida jaunās izceļošanas valoda. Pirmajā izceļošanā Mozus izveda Izraelu no Ēģiptes nebrīves, deva Likumu un ieveda Apsolītajā zemē. Jaunajā Derībā mūs “vada Dieva gars” (Rom 8,14, skat. Gal 5,18). Pirmkristieši izprata savu kopienu kā to, kuru Gars vada nākotnē. Šis pashālais ceļš ir iespējams tad, kad tiekam ievesti arī patiesībā: “Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs, uz tevi es ceru augu dienu!” (Ps 25,5). 

Gars tāpat kā Jēzus “nerunās no sevis” (16,13, skat. 5,19.30), bet to, ko “dzirdēju no sava Tēva” (15,15); Gars runās visu, ko dzirdēja, un tāpēc Kristus kopiena var uzticēties Garam tāpat kā Jēzum - Gara vadība ir pashāla. Šī uzticēšanās neattiecās tikai uz Jēzus mācekļiem, bet uz visām paaudzēm, kurās katrs varēs piedzīvot līdzīgas dziļas attiecības ar Jēzu, pieņemt tuvības modeli, kuru piedāvā Jēzus attiecībām ar Tēvu. Saiti ar Jēzus zemes dzīves kopienas autentiskuma pieredzi nodrošina Gars, kurš ļauj tikties ar Jēzu, Dieva Dēlu, kurš ir pieņēmis miesu un dzīvojis starp mums, nomiris dēļ mūsu grēkiem un augšāmcēlies no miroņiem. Citas tradīcijas vai interpretācijas evaņģēlists Jānis uzskatīja par kāda cita gara, antikrista darbu (2 Jņ 7). 

Gars ir kā Jēzus pārstāvis kopienā, un, ja sinagoga vai viltus pravieši noraida Jēzus pestīšanas vēsti, viņi noraida ne tikai Jēzu, bet arī Dievu. Ticīgo kopienu var uzlūkot kā vietu, kur Gars var iemājot, liecināt un uzturēt to intimitāti par kuru runāja Jēzus. Vārdi “Tēvs mūsu” to ļoti labi atspoguļo. “Bet tā kā jūs esat bērni, tad Dievs sūtīja sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba - Tēvs Tātad vairs nav kalps, bet ir dēls, un ja dēls, tad arī mantinieks caur Dievu” (Gal 4, 6-7). Mācekļi sekojot Jēzum dzirdēja no Viņa visu, ko Viņš dzirdēja no Tēva, un tāpēc bija Viņa draugi (Jņ 15,15). 

Gars ļāva ticīgajiem evaņģēlista Jāņa dienās dzirdēt Jēzus teikto un tieši tāpat tas ir tagad - Gars ir klātesošs kopienā tik pat dziļi un smalki. Gars vada mācekļus patiesības iepazīšanā. Šis process nav viegls, jo prasa no kristiešiem spēju apvienot kopienas un personiskajā dzīvē vēsturisko pieredzi, atmiņu ar to, kas jauns, ar atjaunotni. Gars palīdz lasīt katru laikmetu un dienu Jēzus Kristus gaismā un ne tikai tagadni, bet arī raudzīties nākotnē. Kristietis nevar palikt ieslēgts tagadnē, jo tad viņš “ir no pasaules”, kur “runā par pasauli, un pasaule klausās” viņā (1 Jņ 4,5); tad viņš ir ieslēgts mirklī un neredz neko ārpus tā. Kristieši ir aicināti atzīt, ka Jēzus ir patiesība (Jņ 14,6) un dzīvot saskaņā ar Viņa mācību un piemēru, lai ticīgo kopiena kļūtu par redzamu un lasāmu Svētās Trīsvienības attēlu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: