Lk 9, 18-24
23. jūnija svētdienā turpinām pārdomāt šim liturģiskajam gadam paredzētos Lūkasa Evaņģēlija fragmentus, kuri atklāj mums Jēzus darbus un vārdus, kas visa gada laikā mūs ieved Kunga noslēpumos. Šīs svētdienas fragments pieved mūs pie otrās Lūkasa Evaņģēlija daļas, kurā Jēzus uzsāk ceļu uz Jeruzalemi. Nākošajā svētdienā jau uzsāksim šo ceļu kopā ar Jēzu uz Jeruzalemi, kur Viņš pieredzēs ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Šajā svētdienā varam ļoti nopietni pievērsties atbildei, kādu deva Pēteris, ka Jēzus ir Dieva Svaidītais (Lk 9, 20). Mācekļi zināja, ka Jēzus ir kas vairāk nekā pravietis; bija ar Viņu kopā un iepazina Viņu ne tikai kā vienkāršu skolotāju vai sludinātāju, bet kā Dieva solīto atbrīvotāju.
Pētera ticības atzīšanās notika pakāpeniski. Sākumā Jēzus jautāja par to kā cilvēki Viņu uztver. Spekulācijas par Jēzus personu (Lk 9,7-9) nebija nekas pārsteidzošs. Cilvēkiem vienmēr ir dažādi viedokļi, kas Viņš ir, bet vienīgi mācekļi, tie, kas bija tuvu Jēzum, varēja īpašā veidā pietuvoties Kungam un atzīt patiesību. Pētera vārdi vēl pilnībā neapvēra to, kas Jēzus ir, jo vēl bija nepieciešams noiet ceļu līdz Jeruzalemei, kur atklājās Jēzus Kristus personas dziļums un misija. Pētera vārdi varēja arī mācekļus maldināt par to, kas sagaida Jēzu - kāda politiskā vara, un tāpēc Viņš nekavējoties ievieš skaidrību: Kungs pieredzēs ciešanas. Mācekļiem bija grūtības uztvert Dieva vēsti, ka pasaulīgā vara un privilēģijas ir svešas Dieva pestīšanas plānā.
Kad Jēzus viņiem pavēlēja nevienam nestāstīt, ka Viņš ir Dieva Svaidītais, tas nozīmē, ka Viņš pieņēma Pētera ticības apliecību kā patiesu. Slepenības saglabāšana bija nepieciešama tāpēc, ka vārds “Svaidītais/Mesija” cilvēku uztverē bija ar politisku nokrāsu. Mācekļiem bija jāiet Dieva loģikas ceļu: Mesijam būs jācieš, jāmirst un jāatgūst dzīvība. Jūdi, tai skaitā mācekļi, nevarēja neko tādu iedomāties notiekam ar Mesiju. Ceļš uz Jeruzalemi bija nopietna skola mācekļiem. Jēzus, neskaitot šo reizi, vēl divkārt mācekļiem teica par savām ciešanām Jeruzalemē (Lk 9,43-45; 18,31-34). Divpadsmit mācekļi nespēja līdz galam saprast to, ko Jēzus viņiem mācīja. No vienas puses tā bija viņu neticība un brieduma trūkums, bet no otras puses daudz kas viņiem vēl bija apslēpts. Tomēr Jēzus uz saviem mācekļiem skatījās kā tādiem, kas pakāpeniski spēs uztvert un pieņemt patiesību (Jņ 16,12-13).
Šis patiesības process norit sekošanas ceļā (Lk 9,23). Vārds “sekot‘ vai “iet aiz” norāda uz mācekļa stāju, kuram ir jāiet aiz sava Skolotāja tādā veidā, lai savus soļus liktu tāpat kā Viņš. Pieeja dzīvei, attiecībām, problēmā, izaicinājumiem u.t.t. ir jāveido balstoties uz Kristus piedāvāto modeli, soļu ritmu. Šajā ceļā ir jāpieņem svarīgi lēmumi. Aizliegties sevi jeb atmaskot savu egoismu un cīnīties ar to. Vārdos “ik dienas ņem savu krustu” (Lk 9,23) īpaši spēcīgi izskan “ik dienas”, jo atgādina ikdienas dzīves aicinājumus, priekus un spriedzes, kas rodas sekojot Patiesībai. Krusts simbolizē visus dzīves pārbaudījumus, grūtības un ciešanas, kas ir klātesošas dzīvē, bet kristieši pieņem to visu, vai mācās pakāpeniski pieņemt, ar ticību, paļāvību un mīlestību.Šāda ticīgo nostāja ir zīme par tuvām attiecībām ar Jēzu.
Savas dzīves zaudēšana senajiem cilvēkiem varēja izklausīties ļoti konkrēti, īpaši tiem, kas bija saistīti ar karaspēku. Līdzīgi kā Jēzum (9,24) savus kareivjus uzrunāja karavadoņi īsi pirms kaujas, jo viņiem bija jāpakļauj savas dzīves nāves briesmām, jācīnās un jāatbalsta cīņu biedri kaujā. Tikai tādā gadījumā var izglābties. Tas, kas gļēvi aizbēgtu vai atdalītos no pulka, zaudēs savu dzīvi, jo neviens viņam nepalīdzēs. Jēzus vārdi klausītājiem bija ļoti radikāli, jo viņiem vēl bija jāatklāj, kāpēc šī dzīve ir jāzaudē, kas tā ir par vērtību, kuras dēļ ir pat jāmirst: Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kurš aicina visus uz vienotību ar Tēvu.
Ja kāds vēlas Viņam sekot, tam ir jābūt gatavam uz zaudēšanu. Tas ir glābšanas ceļš. Vārdi ar kuriem Jēzus uzrunāja mācekļus vistiešākajā veidā arī attiecās uz Viņu pašu, jo Viņš pats bija gatavs atdot savu dzīvību. Dzīves zaudēšana nenozīmē uzreiz dzīvības zaudēšanu, bet spēju pamest to, kas kavē Dieva valdīšanai manā dzīvē. Cilvēkam patīk žonglēt ar vārdiem “gan, gan”, bet mazāk patīk veikt izvēles “vai to, vai šito”. Tā ir viena no lielākajām spriedzēm ticīgo dzīvē vai arī nerakstīts miera līgums par kura tālāko likteni nav jādomā - kāda svētdienas mazdārziņa teritorija Dievam, bet pārējais paliek man. Jēzus aicina savus mācekļus atklāt Dieva plāna noslēpumu savās dzīvēs: “Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai” (Mt 6,24).
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru