Lk 10, 38-42
21. jūlija svētdienā turpinām māceklības formācijas ceļu, kurā centrālā vieta ir Dieva vārdam. Dieva pieņemšana vienmēr ir saistīta ar Viņa vārda klausīšanos. Kunga vārda klausīšanās atbrīvo un maina cilvēka dzīvi. Ja pirms nedēļas māceklības ceļā mēs iepazinām attiecību līmeni ar tuvākajiem (10,25-37), tad šosvētdien iepazīsim attiecību būtību ar Jēzu. Turpinām lasīt Lūkasa Evaņģēlija nodaļu, kurā Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi, īstenojot noslēpumaino Dieva mīlestības plānu. Kunga klātbūtne un vārda klausīšanās atbrīvo un maina cilvēka dzīvi. Jēzus savā ceļā apmeklē ciemu, kurā dzīvoja Marta un Marija. Marijas klausīšanās stāja izkristalizē domu, ka/kā Jēzus ir jāklausās. Mācekļa ceļš kopā ar Jēzu ir nesaraujami saistīts ar klausīšanos. Viss, kas ir pretējs šai prioritātei, neļauj piedzīvot patiesu Kunga klātbūtni dzīvē.
Marija izprata visa notiekošā būtību. Tas ko viņa saprata bija tas, ka jāatrodas Jēzus klātbūtnē, un kad tas ir noticis, klausīšanās kvalitāte ir pilnīgi cita. “Ceļš” kopā ar Jēzu - tā ir kopību ar Viņu, mācīties no Viņa un iepazīstot Viņu, pieņemt krustu un ļaujot sevī nomirt vecajam cilvēkam. Šajā ceļā jāmācās tas, ka žēlastība dod pestīšanu un nevis kāds aktīvisms vai sakrāto darbu daudzums, kuram vajadzētu apmierināt Dievu. Kad Jēzus aicina sev sekot, Viņš nedomā par neprātīgu reliģisko darbību, ko mēs veicam ar saviem spēkiem, bet gan par pilnīgu atteikšanos no sevis par labu Viņam, lai Viņš mūsos darbotos. Šīs svētdienas fragments seko līdzībai par žēlsirdīgo samarieti, kuru lasījām pirms nedēļas un tā nav nejaušība, jo tādā veidā evaņģēlists Lūkas mēģina nodrošināties pret šīs līdzības vienpusīgu, šauru un nepareizu izpratni: ka pestīšanu var sasniegt ar darba palīdzību. Jau pats līdzības stāstījuma iemesls bija saistīts ar likuma zinātāja jautājumu un izpratni, ka pestīšanu var sasniegt ar likuma ievērošanu. Jēzus uzsvēra, ka klusa Kunga gaidīšana ir daudz svarīgāka nekā rosīga aizņemtība.
Marija apsēdās pie Jēzus kājām un klausījās Kunga mācību. Viņa izmantoja radušos situāciju - Kungs ir ieradies. Marta nespēja novērtēt radušos situāciju, bet tas nenozīmē, ka viņa nevēlējās izdarīt kaut ko īpašu priekš Jēzus. Marta, iespējams, vēlējās pagatavot izmeklētu ēdienu, bet vienkārša maltīte būtu pietiekama. Marija izvēlējās klausīties Jēzu, kas viņai likās svarīgāks par bagātu mielastu. Ārējā aktivitāte radīja pārāk daudz sarežģītu domu un emociju, ko Marta nespēja kontrolēt. Viņa kļuva aizņemt ne tikai ar darbu, bet arī ar citu cilvēku uzvedību novērošanu un vērtēšanu. Viņa bija pārāk aizņemt ar sevi un kalpošanu, ka nepalika laika patiesi sastapties ar Jēzu. Martas jautājumā Jēzum “vai Tev nerūp” (Lk 10,40) izskan spēcīgas vēlme saņemt pozitīvu atbildi no Kunga. Jēzus atbilde Martas iebildumiem pret Marijas klausīšanos un “pasivitāti” bija iejūtīga, bet patiesa. Jēzus savā atbildē nekritizēja to, ko viņa darīja, bet īpaši izcēla to, ka viņa bija pārāk aizņemta ar citu cilvēku nodarbēm. Dzīvē ir vairākas reālas vajadzības. Jēzus runāja par vienu lietu, bet neprecizēja kas tā bija. Kas tā bija par lietu ir jāmeklē Marijas sēdēšanā pie Jēzus kājām un kā viņa mācījās no Viņa. Svarīga ir Jēzus klātbūtne, savas eksistences padošanai tai, visas būtības atkarība no Kunga.
Marija simbolizē māceklībai atbilstošu stāju. Marija atrada miera ostu, kas kņadas pilnā dzīvē ir nepieciešama. Kunga priekšā ir labākā vieta, kur ne tikai atvilkt elpu, bet piedalīties māceklības formācijas procesā. Marijas piemērs ir īpašs ar to, ka viņa nesaka ne vārda un viņas klusā liecība atstāja dziļu iespaidu uz apkārtējiem un uz Evaņģēlija lasītājiem, un parāda kāda var izskatīties laba izvēla mūsu dzīvē. Tas, ka sieviete tiek parādīta kā spējīga klausīties un sēdēt pie skolotāja pēdām ir ievērojams notikums pirmā gadsimta kultūrā, kurā sievietes tika uzskatītas par necienīgām pieņemt šādu mācību. Tā ir drosme, kas nepieciešama katram mūsdienu trokšņainajā kultūra, kurā katram ir jālaužas ārā no saviem skaņas celiņiem, lai klausītos Kungā. Jēzus klātbūtne ir domāta visiem un Viņa krusta pakājē var nostāties visi cilvēki. Kungs vēlējās mācīt visus un pievilkt pie sevis. Stāsta uzdevums nav iemācīt kontemplatīvās dzīves pārākumu pār aktīvo dzīvi, bet parādīt, ka darbīgumam nav tik ļoti jāpārņem cilvēka dzīvi, ka beigās viņam nepaliek laika priekš Kunga. Ticīgais, kas klausās Jēzu un šo stāju ieliek dzīves centrā vairāk Viņu pagodina nekā tas, kurš pārmērīgi cenšas apmierināt kādas Kunga vajadzības: “Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei” (Jņ 6,27). Klausīšanās nav haotiska un fragmentāra, bet tai ir dzīves stils. Jēzus dodas uz Jeruzalemi, kur cietīs, nomirs un augšāmcelsies. Uz šo Kristus dzīves noslēpumu norāda arī Viņa dzīve un vārdi. Mēs arī esam aicināti, klausoties Kunga vārdu, piedzīvot savās dzīvēs šo ceļu kopā ar Jēzu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru