Lk 12, 13-21
Katrs cilvēks alkst pēc drošības un katrs ir aicināts to meklēt ticībā un nevis tikai materiālos labumos. Cilvēka dzīve nav atkarīga no īpašuma, bet no spējas klausīties Dieva vārdu un nenogrimt ikdienas rūpēs (kā Evaņģēlijā pirms divām nedēļām par Martu un Mariju). Cilvēks, kas atrod Dievu kā Tēvu zina, ka viņa visdziļākās eksistences vajadzības tiks apmierinātas. Tēva bērni arī atklāj atvērtības uz brāļiem lielo bagātību, kas ļauj no “mans” pāriet uz “mūsu”. Tas arī ir patiess ievads “Tēvs mūsu” lūgšanā. Garīgajā dzīvē un īpaši vajāšanu priekšā materiālo lietu nepareiza izmantošana var radīt daudz problēmu. Jaunajā Derība bieži izskan doma, ka mantkārība apdraud Dieva dzīvi mūsos (Rom 1,29; 2 Kor 9,5; Kol 3,5; Ef 4,19; 5,3; 2 Pēt 2,3.14). Tēva un brāļu atrašana ir viens no centrālajiem kristīgās dzīves notikumiem, tomēr, lai to sasniegtu un pie tā paliktu, ir jāpārvar daudzi izaicinājumi un kārdinājumi.
Šīs svētdienas Evaņģēlijā Jēzus parāda kāda ir dzīve, kas ir noslēgta sevī un savā drošības un labsajūtas veidošanā, un cik šī dzīve nekontrolējama un neparedzama. Jēzus vārdi “sargieties” (Lk 12,15) aicina uz pastāvīgu modrību pret alkatību, apkraušanos ar viltus drošības sajūtu un nākotnes kontroles apziņu. Tomēr šīs svētdienas līdzībā par neprātīgo bagātnieku galvenā tēma nav bagātība, bet attieksme pret bagātības iegūšanu. Cilvēks stāstā gaida bagātīgu ražu un viņam jāizlemj ko ar pārpalikumu darīt. Ražu viņš neieguva nelietīgi, bet pateicoties tam, ka bija labs ražas gads. Viņš izlēma uzbūvēt jaunu noliktavu un viņa kļūda bija tā, kā savtīgi un šauri uzlūkoja to, kas kļuva par viņa īpašumu.
Šajā līdzībā - grieķu valodā - vārds “es” parādās astoņas reizes (Lk 12,17-19) un tas liek domāt par viņa lielo patmīlību. Turklāt viņš runā par “savu ražu”, “‘man izaudzis un visu savu mantu” un beigās uzsver “savu dvēseli”. Viņš neko neuztvēra kā dāvanu un neredzēja radības atkarību no Radītāja. Viņš netaisījās dalīties ar savu pārpilnību, bet paturēja savām privātajām vajadzībām; pat nedomāja savu mantu izmantot gudri un solidāri. Nedomāja par kalpošanu Dievam un cilvēkiem, bet vēlējās vien bagātāku un pilnāku dzīvi sev. Viņš vēlējās samazināt dzīves apgriezienus un bezrūpīgi noslēgties savā pārticības plānā: “atpūties, ēd, dzer un dzīro!” (Lk 12,19). Viņš nejuta nekādu atbildību un rūpes par citiem cilvēkiem.
Tieši tāda ir alkatības būtība - paturēt visas Dieva dotās dāvanas sev. Bagātnieks pieņēma ideju, ka viņš ir uzvarētājs un tā arī uz dzīvi var raudzīties kā tas, kas ir iekarojis bagātības, tagad var dzīvot uz saviem lauriem. Tas dod viltus cerību un ilūziju par mierīgu nākotni. Alkatības centrā ir uzticības problēma, jo uzticība parāda kādi ir cilvēka atsaites punkti: materiālie labumu vai pārdabiski līdzekļi. Alkatību var apkarot ar nabadzības un uzticības stājas veidošanu sevī un ar pazemīgu atmiņu par to, ka, pat ja kāds ir bagāts, dzīve viņam nepieder. Patērnieciskais, “atpūties, ēd, dzer un dzīro!” ir mānīgs un šķūņa krājumu garīgums maldīgs, jo Kungs dvēseli jau var atprasīt šonakt. Šāda vieglprātīga pieeja dzīvei bija sastopama arī antīkajā pasaulē. Pat uz antīkajām kapa plāksnēm var sastapt uzrakstus “bibe, lude, veni” - dzer, izklaidējies un nāc: tā nelaiķi vērsās pie kapu apmeklētājiem. Bagātais cilvēks līdzībā lietoja gandrīz tādus pašus vārdus.
Dzīve ir neparedzama un nedroša, un neviens nevar būt pārliecināts, ka nodzīvos vēl gadu. Ļoti muļķīgi ir sev iestāstīt, kas nākotne ir kontrolējama. “Neprātīgais” (Lk 12,20): šo vārdu var tulkot kā “muļķi”, “tuvredzīgais”, “tu, kas neredzi perspektīvu”, “ kuram trūkst kopainas”. Vecajā Derībā šādus cilvēkus raksturoja kā tos, kas rīkojās tā, it kā Dieva nebūtu vai arī kā tādi, kas rīkojas bez gudrības un pašiznīcinošā veidā: “Nelga saka sev sirdī: Dieva nav! Tie sagrauj un sagāna visu, ko ņem” (Ps 14,1; 53,1). Pravietis Isaja draudēja Jeruzalemes iedzīvotājiem ar tiesu, jo viņu dzīves moto bija: “Redzi, līksme un prieks - kauj vēršus un slaktē avis, ēd gaļu un dzer vīnu! Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim!” (Is 22,13). Šāda dzīve ir labākais, ko šīs pasaules pārejošā eksistence cilvēkam var piedāvāt: “Cilvēkam nav nekā labāka kā ēst, dzert un rast savos pūliņos prieku” (Māc 2,24, skat 3,12; 5,18-19).
Pašpietiekamība un nerēķināšanās ar nāvi Svētajos Rakstos un citos jūdu tekstos asi kritizēta: “Dievbijīgajam Kunga dāvanu netrūkst un viņa labvēlība ies mūždien līdzi, bet tam, kas kļuvis bagāts ar uzmanīšanos un sīkstulību, redzi, kāds atalgojums ir iedalīts. Lūkasa līdzība ļoti atgādina vienu Bībeles gudrības grāmatu tekstu, kurā tiek rakstīts par nesaprātīgu bagātnieku, kuran nāve atņems viņa mantu: “Tam, kas kļuvis bagāts ar uzmanīšanos un sīkstulību, redzi, kāds atalgojums ir iedalīts. Viņš saka gan: ”Nu varu atpūsties un tagad baudīšu labumus,” - bet nezina, kad pienāks mirklis tos atstāt citiem un mirt!” (Sīr 11,18-19).
Alkatīga attieksme pret bagātībām padara cilvēku centrētu ap sevi un tāpēc arī viņa uzvedību par pašiznīcinošu. Viņš lieto savas mantas veidos, kas nav tīkami Dievam un pasaules dabiskajai harmonijai un kārtībai. Jēzus uzsvēra, ka katrs, kas piesavināsies bagātības tikai sev un nebūs bagāts Dievā, piedzīvos tukšu dzīvi un nāvi. Bagātība Dievā nozīmē spēja atbildēt uz dzīves laikā saņemtajām svētībām un dāvanām, tā, lai Kungu pagodinātu ar kalpošanu: “Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā” (Ef 4.28).
Jēzus savā mācībā nerunā tikai par debesu mantas krāšanu un nabagu atbalstīšanu, bet, pirmkārt, par labu rīcību, kas uz zemes nesaņem atlīdzību. Jēzus māca saviem sekotājiem tādu domāšanas veidu, kas skatās ne tikai uz rītdienu, bet uz tālāku nākotni. Rīt mēs varam saņemt kaut ko par mūsu darbību, bet uz parītdienu ir jāgaida, tā ir nedroša un nenes drošību. Kristietis ir aicināts uzticīgi gaidīt un ar savu īpašumu rīkoties konkrētās situācijās atbilstoši Dieva aicinājumam, kā tas notika līdzībā par žēlsirdīgo samarieti. Šāda atvērtība uz situācijām un cilvēkiem ir stāja, kas raksturīga tiem, kas pieņem Dieva valstību. Uzticēšanos Kungam ir jāatjauno katru dienu un tas nozīmē, ka vienmēr ir kādas konkrētas starta pozīcijas, bagātība. Uzsākt dienu no jauna nozīmē atrasties savā personiskajā īstenībā, īpašumā, bagātībā un attiecību dažādībā, un izvēlēties, sekot atkal Jēzum. Rīts kā brīdis, kad es atzīstu, ka man ir savi uzkrājumi, kas ir dāvana no Kunga un Viņš var mani kādā brīdī aicināt dalīties. Jēzus ar saviem mācekļiem dzīvoja no dienas uz dienu. Tēvs par viņiem parūpējās. Bagātnieks no līdzības darīja tieši pretējo. Jēzus vēlējās parādīt ar šo līdzību, ka pastāv dziļa saikne starp dzīves veidu un uzticību Tēva. Kungs aicina mūs izdzīvot visas savas dāvanas un harismas kā vienu lielu “mēs” brāļiem un Kungam.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru