Lapas

8.16.2019

Lk 12, 32-48, svētdiena XIX, C

Lk 12, 32-48

Pirms nedēļas lasījām līdzību par neapdomīgo bagātnieku, kurš sakrāja ražu jaunuzceltos šķūņos, bet naktī viņu paņēma nāve. “Nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties” (Lk 12,22). Jēzus aicina savus klausītājus kļūt par mācekļiem. Tas nozīmēja bīties no Dieva un uzticēties Viņam (Lk 12,22-48), un nebaidīties no cilvēkiem (Lk 12,1-12) vai arī drošības sajūtas nemeklēt lietās (Lk 12,13-21). Lūkasa Evaņģēlija 12. nodaļas moto mēs lasām arī šajā svētdienā: “Nebaidies” (Lk 12,32); visa šī nodaļa atgādina cik svarīgi un izvairīties no bailēm.

Šīs svētdienas fragments tiek adresēts “mazajam ganāmpulciņam”. Jēzus viņus iedrošināja nebaidīties. Vārds “ganāmpulks” ir bieži sastopams Vecajā un Jaunajā Derībā, tomēr kopā ar vārdu “mazais” (gr. mikron) vien šajā Bībeles vietā. Kad Dievs kādu cilvēku grupu uzlūko kā “ganāmpulku”, tas nozīmē, ka Viņš vēlas par to rūpēties! Tas, protams, ir zināms pretstats lielam cilvēku pūlim (Lk 12,1), kas izveidojās ap Jēzu. Tomēr Jēzus vārdos neizskan doma, ka šī mazā grupiņa ir kāda elitāra, sevī noslēgta sabiedrība, kuriem būs kādas īpašas tiesības un nākotnē iespēja tiesāt neticīgos. Mazo ganāmpulku veido tie, kas izvēlējās sekot Jēzum un klausīt Viņa vārdiem, un tāpēc viņi ir Tēva mīlēti bērni. Dievs ar viņiem apejas īpašā un maigā veidā. 

Jēzus vēlējās savus mācekļus iedrošināt, jo viņi bija apjukuši un nedroši domājot par savu skaitu, priekšā stāvošajiem uzdevumiem un materiālo nodrošinājumu (par ko pārdomājām pirms nedēļas). Mācekļiem bija nepieciešams iedrošinājums un šajā situācija Jēzus vēlējas uzsvērt tieši saikni ar debesu Tēvu. Tie ir spēcīgi vārdi, ka Tēvs ir viņus izvēlējies un vēlas par viņiem parūpēties. Pasaules acīs tie ir tukši vārdi, bet mācekļiem tā ir liela un spēcīga patiesība. 

Visi Svētie Raksti ļoti daudzās vietās mums to atgādina. Kāds ir saskaitījis, ka Bībelē iedrošinājums nebaidīties izskan 366 reizes jeb viens “nebaidies” uz katru gada dienu. Blakus fragmentiem, kur Kungs saka “nebaidies” ir ar teksti, kuri parāda pretstatu starp mazumu, vājumu un misijas lielumu. Atkārtotā Likuma grāmata to ļoti labi izsaka: “Kungs jūs ir iemīlējis un izvēlējies ne tādēļ, ka jūsu būtu vairāk par citām tautām - jūs esat mazākā no visām tautām - , bet gan tādēļ, ka Kungs jūs mīl un [...] Kungs izveda jūs ar stipru roku un izpirka jūs no vergu nama” (At 7,7-8). Bailes ir pretstatā ticībai (Lk 8, 50), bet dievbijība ļauj uzsāk gudrības ceļus. Tas, kas nebaidās no Dieva, par savu dievu padara bailes!

Mācekļa brīvības ceļš no bailēm ir cieši saistīts ar Jēzu, kurš pirms savām ciešanām arī piedzīvoja bailes. Kad Jēzus juta bailes Ģetzemenes dārzā (ebr. Gat-Šemani - spiestuve, olīveļļas spiestuve), Viņš tika pārbaudīts, izspiests. Šajā brīdī Viņš vēlējās būt kopā ar saviem mācekļiem, “mazo ganāmpulciņu”. Nāves priekšā Viņš juta bailes un kā katrs, kas baidās no nāves un mīl dzīvi, Kungs nevēlējās palikt viens, bet būt kopā ar trīs mācekļiem un Tēvu. Jēzus vienmēr juta vajadzību būt kopā ar Tēvu (tuksnesī, kalnā, jo ar sinagogu viņam nepietika). Jēzus baiļu iemesls bija Dieva nodoma īstenošana Viņa dzīvē un ciešanu stundas tuvība radīja nemieru. Kad Jēzus vēl sludināja un dziedināja šī stunda bija vēl tikai perspektīva, bet tagad tuvu un taustāmi. Neviens Jēzus dzīves notikums tik ļoti neatklāj Viņa iekšējos pārdzīvojumus kā Ģetzemenes lūgšana.

Jēzus kā baiļu pilns Kungs var likties kaut kas jauns, bet šeit ir apslēpti daudzi pestīšanas noslēpumi un tai skaitā Baznīcas, “”mazā ganāmpulciņa” sākums. Šeit radās pirmais lielais jautājums kāpēc Jēzus cieš? Jēzus viens no baiļu iemesliem ir līdzīgs tam, ko piedzīvoja Abrahams, kurš piedzīvoja iespēju nomirt bez apsolītā dēla un pēctečiem, vai arī pravieši, kuri juta, ka viņu misija netika īstenota. Jēzum arī radās domas, kuras jau uzveica tuksnesī un velns “līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu” (Lk 4, 1-13) - atmet nāvi un pilnībā izmanto savas iespējas. Pieņemot nāvi Jēzus uzticējās Tēva mīlestībai un mācījās uzticēties saviem brāļiem, uzticot viņiem trauslo, vājo savas misijas turpinājumu, lai varētu iet visā pasaulē un sludināt Kristus nāvi un augšāmcelšanos. 

Jēzus mums parāda savu vājumu un trauslumu; parāda, ka gribēja piedalīties mūsu ciešanās, bailēs un vājumos; gribēja mums atklāt, ka Dievs ir kopā ar mums mūsu ciešanās. Tādā veidā varam atklāt, ka Dieva klātbūtne un mīlestība ir reāli pieredzama mūsu vājumā un tumsā. Atbildes un atrisinājumus mēs varam nesaņemt, bet saņemam Viņa tuvību, Viņa lielo vēlmi būt ar mums kopā. Atbilžu nav - vai tādu pavērsienu no Dieva mēs gaidām? Tomēr Viņš iet citu ceļu: iespēju no ļaunā izdabūt labo, no nāves izvest dzīvību. Jēzus parādīja savu nabadzību un vājumu, lai iemācītu mūs atdoties Tēva rokās, jo tikai tā var māceklis piecelties un doties ceļā kopā ar savu “mazo ganāmpulciņu”. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: