Lk 14,1a, 7-14
1. septembra svētdienas Evaņģēlija tēmu ar 25. augusta svētdienas lasījuma vēsti visskaidrāk vieno pēdējais teikums: “pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie” (Lk 13,30). Pirms nedēļas galvenā tēma bija sava lepnuma un egoisma “apgriešana” Dieva priekšā. Šajā svētdienā Evaņģēlija fragments aicina mūs pārdomāt pazemību pret tuvākajiem. Jēzus māceklis ir tas, kas izvēlas pēdējo vietu jeb kalpošanas stāju un miršanu savam uzpūstajam "es". Šajā svētdienā Jēzus arī uzņemas iniciatīvu (Lk 14,7), lai klausītājiem skaidrotu savu mācību. Skatoties sev apkārt Viņš ievēro kā viesi ieņem goda vietas, pēc iespējas tuvāk saimniekam. Evaņģēlija fragments ir ļoti dinamisks, jo ņemts no ikdienas dzīves. Kungs prata arī šādas, vienam nopietnas, bet citam komiskas situācijas, izmantot Dieva valstības sludināšanai.
Antīkās pasaules literatūrā filozofu parunas notika mielastu laikā. Ēšana un dzeršana veidoja vidi, kurā notika nopietnas sarunas un vieglprātīgas čalas. Grieķiem, kas lasīja Evaņģēliju, Jēzus bija ne tikai mesija vai pravietis, bet arī filozofs, kurš bieži sēž pie galda vai runā par mielastiem. Senatnē viesi maltītes laikā bija atgūlušies uz kušetēm, vairāki uz vienu un noliekušies uz kreiso elkoni. Katrs sēdēja saskaņā ar savu statusu. Galvenā vieta bija sākumā, bet pārējās “U” burta veidā atradās viena otrai pretī. Romieši sauca šādu galdu par triklīniju (lat. triclinium < gr. treis trīs + klinē gulta - pusdienu galds ar guļvietām gar trim tā malām, lai ēst varētu guļus).* Abpus saimniekam bija goda vietas. Ja svarīgs ciemiņš ieradās ar nokavēšanos kādam bija jāpārvietojas uz citurieni. Jūdiem maizes ēšana kopā bija dziļš sadraudzības notikums. Sabata maltīte bija šajā ziņā īpaša un uz to jūdi labprāt ielūdza kādu ievērojamu mācītāju. Šāds ciemiņš mācīja viesus un iesaistījās dialogos.
Jēzus vārdi par savas vietas izvēli svētkos bija prātīga galda taktika: “Nedižojies ķēniņa galmā un starp augstmaņiem nenostājies - labāk lai saka: nāc tu tuvāk! - nekā tev atkāpties augstdzimušā priekšā!” (Sak 25,6-7), “Esi lēnprātīgs īstenojot savas ieceres, bērns, un tevi mīlēs cilvēks, kas Dievam tīkams. Jo dižāks esi, jo vairāk zemojies un Kunga priekšā atradīsi žēlastību” (Sīr 3, 17-20). Kunga vārdi attēloja svarīgu garīgās dzīves principu: pazemību. “Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts” (Lk 14,11). Šie Jēzus vārdi iemieso spēcīgu Vecās Derības vēsi, kas īpaši attiecas uz tiesas dienu: “Tā būs Pulku Kunga dienā pret visiem, kas lepni un iedomīgi, it visi, kas augstu kāpuši kritīs! (Is 2,12; skat. Ez 17,24; 21,26).
Rabīns Akiva ben Yosef (50-135) deva padomu ieņemt divas trīs vietas zemāk nekā pienākas: “Labāk lai cilvēki tev saka “nāc augstāk, nāc augstāk un nekā “ej zemāk, ej zemāk”. Evaņģēlijā atainotā mielasta viesi bija pārliecināti, ka viņiem ir tiesības ieņemt goda vietas. Tomēr Jēzus nedeva pasaulīgus padomus, bet mācīja pazemību un stāstīja līdzību kā izturēties Dieva priekšā un sekojoši attiecībās ar cilvēkiem. Kungs māca, ka patiesi pazemīga persona sāk tur, kur tā varētu atrasties bez Dieva žēlastības un saņem cieņu, kas pienākas saskaņā ar Kunga gribu. Sekojot Jēzus padomam vienīgais, kas var mūs sastapt ir mūsu paaugstināšana. Jēzus iestājās pret paštaisnīgumu, jo šāda pārliecība izkropļo attiecības ar Dievu un cilvēkiem. No šāda domāšanas veida rodas pretenzijas, nepamatotas gaidas, neveselīgas hierarhiskas attiecības un sāpīgi nosodījumi.
“Pēdējā vieta” liek domāt par pazemību, tomēr kas ir pazemība? Vai tas īsti ir tikums un kāda ārēja rīcība? Var pūlēties kļūt par pazemīgu, bet tai pat laikā var kļūt par kaut ko pretēju pazemībai. Kā var praktizēt pazemību, lai nekļūtu par kaut ko pat komisku? Varbūt pazemības pūliņus cilvēka dzīvē nevar aprakstīt ar pozitīviem vārdiem un darbiem, ko pierakstām sev, bet tā ir tikai Dieva žēlastība? Šīs svētdienas Evaņģēlijā Jēzus māca, ka nav jāmeklē nekas priekš sevis - ir jāmeklē Jēzus dzīves stils. Pazemības īstenošanos mūsos nodrošina Kungs, bet dara to saskaņā ar saviem ieskatiem: kad un kā paaugstināt. Evaņģēlijā iepazīstam jaunā cilvēka garu, kas ir izdziedināts no lepnības un spēj atšifrēt un uzlūkot lepnības vēlmi parādīties melīgā izskatā. Kungs Jēzus pats izvēlējās pēdējo vietu un pazemojās, un mēs esam aicināti pievienoties šai pēdējai vietai jeb Kristus vietai, jo tā ir Dēla vieta. Tieši tāpēc Dievs mīl pēdējos un aicina arī mūs to darīt (Lk 14,12-14), jo, ja mēs pārāk aizraujamies ar pēdējās vietas meklēšanu, var palaist garām šīs svētdienas Evaņģēlija otro daļu - būt ar pēdējiem, tas jau ir līdzvērtīgs solis, lai būtu pēdējā vietā. Tāds bija Kristus ceļš, kurš Tēva sūtīts nāca pie grēciniekiem, lai būtu ar viņiem kopā visā viņu dzīvē un caur nāvi ievest dzīvībā.
* https://svesvardi.tumblr.com/post/153040050777/trikl%C4%ABnijs
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru