8.16.2019

Lk 12, 49-53, svētdiena XX, C

Lk 12, 49-53

Jēzus dienas un šodiena ir izšķirošs laiks, kad cilvēkiem ir jāizlemj, vai pieņemt Jēzus kā Kungu vai nē. Jēzus tiek uztverts kā miera nesējs pasaulē un tā ir patiesība. Tomēr ar mieru viss nebeidzas, jo dažreiz Viņa mācība, un veids kā tā tiek pieņemta, nozīmē šķelšanos starp cilvēkiem. Kunga ienākšana pasaulē ienesa dalījumu. Jēzus māceklības ceļš ļoti bieži rada neizpratni no tuvinieku puses un tas nozīmē, ka Kunga Evaņģēlijs ne tikai nes mieru, bet arī šķelšanos starp tiem, kas pieņem Viņu un tiem, kas noraida Viņu. Jēzus vēsts tik ļoti atšķiras no tā, pie kā cilvēki bija pieraduši un nevēlējās atteikties, ka šķelšanās bija neizbēgama. Jēzus vēsts bija ļoti nopietna un daudziem bija grūti izprast Kunga pestīšanas vārdus.

Jēzus teica: “Es atnācu uguni mest uz zemi, un mana vēlēšanās ir, lai tā iedegto” (Lk 21,49). Iepriekš Evaņģēlijā Jānis Kristītājs teica: “Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī” (Lk 3,16). Kas tā ir par uguni? Vai tā ir kāda bīstama un iznīcinoša uguns? Uguns simbolizē Dieva klātbūtni un mīlestību (At 4,24; Apd 2,3), tiesu pār grēciniekiem (Lev 10,2; Mt 22,7) un šķīstīšanu (Lk 3,16; Pēt 1,7). 

Apustuļu darbos Jēzus vārdi par uguni piepildās, kad Vasarsvētku dienā Svētais Gars nāca pār mācekļiem uguns veidā. Svētais Gars ir kā uguns, kas deg mācekļu sirdīs un veido viņus par spēcīgiem un drosmīgiem ticības apliecinātājiem. Jēzus uguni pieredz māceklis, kurš pieņem kristībās Jēzu Kristu, Dzīvā Dieva Dēlu, un savu dzīvi un pasauli uzlūko Evaņģēlija gaismā. Tas ienes spriedzi sirdī, kad vecais cilvēks vēl pretojas jaunajai dzīvei un ienes pārmaiņas līdz šim iekarotajā vietā pasaulē, kur jaunais cilvēks netiek saprasts.

Atbildi varam meklēt arī kristībās. Vārds “kristības” grieķu valodā nozīmē “iemērkt” - parasti ūdenī. Jēzus vēsts ir kā uguns, kas aizdedz un pārmaina. Skatoties virspusēji, Jēzus runā par postu, tomēr Viņa vēsts centrā ir Viņa paša pestījošās ciešanas. Tāpēc arī Viņam pašam bija dziļi jāiegrimst tumsā kā cilvēkam kristību ūdenī. Jēzus savās ciešanās tika iegremdēts ciešanās un nāvē, un piecēlās jaunai dzīvei. Tās bija mīlestības ciešanas, kurās Jēzus dega kā krūms, bet netika iznīcināts (Izc 3,1-12), bet ar savu liesmu apņēma cilvēkus. Ja kāds satiek Jēzu un vēlas palikt Viņa tuvumā, viņam jābūt gatavam būt kā degošajam ērkšķu krūmam, kas nesadeg (Izc 3,2). 

Jēzus nes dalījumu un spriedzi cilvēku starpā. Jēzus vārdi ir kā uguns, kā ass zobens: “Nedomājiet, ka es atnācu nest mieru virs zemes! Es neatnācu nest mieru, bet šķēpu” (Mt 10,34), kas plēš miesu un ievaino, atklāj sirds noslēpumus un izjauc ierasto rutīnu (skat. Lk 2,34-35). Tā notiek ar cilvēku, kuru Dievs aicina, kad Kungs sagaida radikālu sekošanas atbildi. Šīs izšķiršanās zīmogs tiek saņemts kristībās.

Jēzus solīja iegremdēšanu/kristības Garā un ugunī (skat. Mt 3,11; Mk 1, 7-8; Lk 3,16; Jņ 1, 26-27). Jaunais cilvēks dzimst kristību ugunīs un šis jaunās radības tapšanas process paredz šķīstīšanos, tīģeļa liesmas, kas atdala sārņus no tīrā metāla. Tieši tāpēc arī baptistērijs ir kā krāsns, kurā tiek pārkausēta mūsu ievainotā daba: “Kristību ūdenī ir apslēpts uguns, kas iznīcina grēkus, bet sargā taisnīgā miesu, tāpat kā metāls tiek saglabāts un nesabojāts ugunī, kad tiek attīrīts no rūsas” (Jēkabs Bar Salibi, +1171). 

Jēzus uguni iedega uz krusta, bet Viņš saprata, ka būs daudzi, kas no šīs mīlestības liesmas izvairīsies un tāpēc starp cilvēkiem parādīsies kārtējā šķelšanās, bet tikai šajā gadījumā vissāpīgākā un traģiskākā šķelšanās: Kunga atmešana. Šīs dalīšanas sāpes Baznīca ir izjutusi no paša sava pastāvēšanas sākuma. Tāpēc arī sv. Augustīns uzrakstīja grāmatu “Par Dieva valstību”, kurā apraksta sadalīto cilvēci. Dieva valstībā valda mīlestība, bet pasaules valstībā alkatība. Šis dalījums sākas jau katra cilvēka sirdī: “Jo miesa tiecas pret garu, bet gars pretojas miesai; tie viens otru apkaro, lai nedarītu to, ko vēlaties” (Gal 5,17). Tomēr Svētie Raksti mums nesaka, ka tā ir liktenīga traģēdija ar ko neko nevar iesākt. Tieši pretēji, uzsākot kristībās piedāvāto ceļu, skaistā cīņa ved uz uzvaru, jo debesu Tēvs dāvā visas nepieciešamās žēlastība saviem bērniem.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: