Lk 13, 22-30
25. augusta svētdienā uzsākam septiņu svētdienu ciklu, kurā iepazīsim kādi ir sekošanas nosacījumi Jēzum. Šis laiks ļaus iepazīt Jēzu, kurš savā ceļā uz Jeruzalemi stāsta dažādas līdzības un uzrunā savus klausītājus par piederību Dieva valstībai. Ceļš uz valstību ved “caur šaurajām durvīm” (Lk 13,24). Šaurās durvis ir pats Kristus. Cilvēks, kas satiekas ar Kungu, jūt vajadzību ieiet caur šīm durvīm, bet lai to paveiktu nepieciešams “apgriezt” savu paša “es”, kam ir liela nosliece augt un uzpūsties. Tie, kas nespēj uzlūkot savu egoismu un ievainoto dabu, un cenšas to visādos veidos ārstēt ar ārišķīgiem plāksteriem, atbildi atrod skatījumā, ka kristīgā ticība ir pārāk “šaura” un labāk pašam tik ar savu dzīvi galā. Kungs atgādina, ka tāds ceļš ir kaut kāds pašpestīšanās ceļš, kurā bēgam no patiesības par sevi. Šajā svētdienā Kungs aicina savus mācekļus pievērsties nopietni personiskajai atbildībai par savu vietu Dieva pestīšanas plānā.
Jautājums “kas tiks pestīts?” bija ļoti svarīgs tā laika reliģiskajā apjukuma stāvoklī. Šie jautājumi bija plaši apspriesti un rabīniem bija plašas viedokļu atšķirības. Tomēr vispārējs bija uzskats, ka viss Izraelis tiks glābts, izņemot kādus uzkrītošus grēciniekus. Jēzus neatbildēja uz jautājumi tieši, bet mudināja savu klausītāju un citus, lai viņi cenšas iekļaut sevi pestīto skaitā. Savā ziņā uzstāda pretjautājumu: vai pestīto skaits patiešām būs mazs? Kungs atteicās spekulēt, jo daudz svarīgāk ir iesaistīties personiski. Tas ir daudz svarīgāk nekā kāda aritmētiska cilvēku šķirošana. Vārds “pūlieties” norāda uz visaptverošu cilvēka darbību; tai skaitā šīs vārds apzīmē konkurenci senās Grieķijas Olimpiskajās spēlēs. Jēzus vārdi ir viennozīmīgi: visai sirdij, nevis pus sirdij ir jācenšas sasniegt mērķi. Tas nenozīmē, ka paša cilvēka centieni nodrošina vietu valstībā.
Jēzus šajā fragmentā neizskaidroja šauro durvju simboliku, bet noteikti tās ir durvis pestīšanā. Jāņa Evaņģēlijs palīdz izprast šos Jēzus vārdus: ”Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks pestīts; un viņš ieies un izies, un atradīs ganības” (Jņ 10,9). Pestīšanu nodrošina Dieva žēlastība un tikai pēc tam mūsu sadarbība un paklausība (Ef 2,8-10; Filip 2,12-13). Jēzus norāda uz ticības dzīves sarežģītajiem aspektiem, jo durvis vienmēr ir atvērtas, bet Kunga klātbūtnē mēs ieejam ļoti kūtri. Tie, kas tur nevarēs ieiet būs tie, kas mēģinās to veikt par vēlu, tie, kuri neiepazīs Kristus personu; tie, kas mēģinās laicīgi ieiet nepiedzīvos pārsteigumu; tie, kas “pūlēsies”, tie ieiet. Patiesie meklētāji netiks izslēgti no valstības, tomēr laika robežas ir neizbēgama. Tie, kas vēlējās ieiet pa durvīm, domāja, ka pazīst Kungu. Jēzus savu mācību piedāvāja visiem cilvēkiem, kur Viņš gāja; Viņš ir nepārtraukti pieejams! Cilvēki aizbildinājās ar fizisko tuvumu, bet nevarēja apgalvot, ka izprata un pieņēma Kunga mācību. Viņu nostāja nebija autentiska, bet virspusēja. Interesanti, ka Jēzus nerunāja par kādiem ļauniem darbiem, tomēr šie cilvēki būs kopā ar ļauna darītājiem.
Tas arī būs lielu pārsteigumu laiks. Ļaudis nāks no visām četrām pasaules malām, un tas norāda, ka pagānu tautas tiks kupli pārstāvētas Kunga priekšā. Jūdi būs izbrīnīti, jo viņi jutās kā tādi, kuriem valstība ir garantēta. Turklāt mesiānistiskajā mielastā piedalīsies arī pagāni, bet jūdiem vieta nav garantēti tikai pateicoties piederībai savai tautai. Jūdu klausītājiem Jēzus vārdi bija divtik spēcīgi: iespēja būt izslēgtiem un redzēt pagānus iekļautos valstībā. Kontrastu starp tiem, kas ārā un tiem, kas iekšā pastiprina patriarhi, kuri piedalīsies pestīšanas mielastā. Katrs jūds vēlējās sēdēt ar viņiem pie mielasta galda Dieva valstībā, un doma, ka uz šīm svinībām var noskatīties no malas un redzēt pagānus kopā ar patriarhiem, bija šokējoša.
Šīs svētdienas fragmenta noskaņa sākumā var likties biedējoša un to var ietvert vienā teikumā: jūs būsiet pārsteigti par savu viltus pārliecību par pestīšanu. Kunga vārdi neattiecas tikai uz jūdiem, bet arī uz kristiešiem - tiem, kuri tad un tagad saka, ka pazīst Jēzu. Visiem priekšā stāv šie šaurās durvis, Jēzus Kristus, kas uzdod jautājumu, vai iziesi caur šīm durvīm? Šajā jautājumā ir arī ietverts aicinājums uz rīcību, lai atbrīvotos no visa lielā, kas neļauj iziet caur šīm durvīm. Māceklis, kas apkrāvies ar sevi un to, ko uzskata par savas personas stūrakmeņiem, Kristus priekšā var atklāt, ka tā ir viltus krava, kas dod neīstu drošību un mieru. Jēzus ir konkrēts. Viņš ir ceļā “uz Jeruzalemi” (Lk 13,22), kur tiks notiesāts, nonāvēts un augšāmcelsies. Tā nebija labas pašsajūtas stratēģija, bet pestīšanas plāns. Kungs atgādina, ka uz patiesību var skatīties pavirši un kļūmīgi, un īpaši tas attiecas uz patiesību par sevi; cieniet savu dzīvi un paši sevi, un neļaut tai izplūst bezmērķīgā plūdumā, bet iet pa šauro taku. Jēzus šajā jautājumā ir ļoti nopietns, jo Viņš nevarēja iztēloties citādākas attiecības pret Tēvu un Viņa mīlestību.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru