Lk 14,25-33
1.septembra svētdienā mēs tikām aicināti atteikties no lepnības un kalpot brāļiem un māsām 8. septembra svētdienā esam aicināti pieņemt nopietnā un izšķirošā veidā Jēzus personu. Kungs Jēzus ir jānovieto mūsu dzīves centrā un ar lielu mīlestību un aizrautību Viņš jāiepazīst. Neviens cilvēcisku attiecību veids, dziļums un noturība nevar būt svarīgāka par attiecībām ar Jēzu. Katram, kas izlemj sekot Kungam, ir jāapzinās savas izvēles nozīme, sekas un perspektīva. Jēzus vārdi tika vērsti pie mācekļiem, kas jau Viņam sekoja, bet Kungs vēlējās uzsvērt, ka katru dienu ir jāatjauno prioritāšu hierarhija savā dzīvē.
Jēzus vārdi šīs svētdienas Evaņģēlija pašā sākumā daudziem var likties neizprotami, šokējoša vai kāds tos var skaidrot ļoti vienpusīgi, un tāpēc svarīgi ir izskaidrot vārda “ienīst” nozīmi: "Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis” (Lk 14,26). Lai saprastu vārdu “ienīst” ir jāņem vērā, ka bieži caur dažādiem vārdiem un izteicieniem grieķu valodā, kurā ir uzrakstīta Jaunā Derība, caur tekstam “spiežas” ārā aramiešu valoda, kurā runāja Jēzus. Ebreju un aramiešu valodās nav pārākas pakāpes un tiek lietoti tikai viennozīmīgi vārdi. Tāpēc, lai pateiktu “mīlēt mazāk” tiek lietota pretēja nozīme vārdam “mīlēt” - “ienīst”. Mums tas var likties dīvaini un izklausīties drausmīgi. Tāpēc šo teikumu var tulkot ņemot vērā šo valodas īpatnību un vārda “ienīst” vietā lietot to, kas izsaka šīs vietas jēgu: "Ja kāds nāk pie Manis un nemīl mani vairāk par savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis”
Jēzus vārdu gramatiskais skaidrojums nemazina Viņa vārdu spēku. Jūdiem vecāku cieņa bija augstākais pienākums un ģimene bija lielākais dzīves prieka iemesls. Skolotāji varēja prasīt cieņu, tomēr jūdiem tikai Dievs varēja atklāti prasīt tādu pieķeršanos sev kā to darīja Jēzus. Skolotāji regulāri pieprasīja lielu cieņu un pieķeršanos, bet ebreju tradīcijā tikai Dievs atklāti pieprasīja tik lielu ziedošanos, kā šeit saka Jēzus: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” (At 6,5). Tomēr Jēzus doma ar to nebeidzas, Viņš aicina vēl uz ko vairāk - aicina nest “savu krustu” (Lk 14,27) - horizontālu baļķi, kuru nesa uz vietu, kur tiks izpildīts spriedums un pa ceļam stāvēs pūlis ar izsmējējiem. Neviens šādu likteni neizvēlas, bet Jēzus aicina mācekļus izvēlēties šāda dzīves veidu, kurā var sastapties ar noraidījumu. Cita veida izvēles varētu uzskatīt par puspabeigtām un nedrošām. Kungs vēlas, lai šī izvēle būtu izsvērta un atbilstoša katra spējām un aicinājumam. “Pirms ko ieprāto, prasi pēc padoma, pirms ej ar karu, izprāto visu!” (Sak 21,18).
Kungs izmantoja divas ilustrācijas. Viņš parāda, ka plānošana un upurgatavība ir neatņemama māceklības sastāvdaļā. Pirmā ilustrācija parāda torņa celšanas plānus: cēlājam jābūt drošam, ka spēs segt izmaksas. Līdzīgi māceklim jāapzinās māceklības pilnā cena. Otrā ilustrācija stāsta par Ķēniņu pirms kaujas; viņam jāspēj upurēt savu uzvaras vēlmi, ja viņš redz, ka nespēs uzvarēt. Šis princips ir svarīgs māceklības ceļā, jo jāspēj atteikties no visa Jēzus dēļ. Jēzus mācība ir skaidra un radikāla, tomēr Viņš nevēlas, lai sekotāji bez apdomas iesaistītos šajā ceļā. Trīs reizes Viņš atkārto “nevar būt Mans māceklis” (Lk 14, 26.27.33). Šie vārdi nosoda dalītās sirdis. Jēzus, protams, neattur mācekļus sev sekot, bet brīdina pret slikti apdomātu un bailīgu pieķeršanos.
Fragmenta beigās Jēzus vēl aicina atteikties no visa, kas pieder. Jūdiem bija tādas, kopienas, kur šādi noteikumi bija, bet jūdaismā vai grieķu-romiešu pasaulē šādus radikālus lēmumus noraidīja. Jūdi deva žēlsirdības dāvanas, bet neatteicās no īpašuma. No Jaunās Derības zinām, ka mācekļi nepalika bez īpašuma, bet dalījās ar visu, kas viņiem piederēja (Apd 2,44-45; 12,12). Jēzum bija svarīgi, lai ticīgie savu īpašumu nevērtētu augstāk par cilvēkiem, bet lai tas kalpo kopējam labumam. Māceklis nav kāds sezonāls brīvprātīgais, kurš piesakās pastrādāt uz saviem noteikumiem un saglabā savu koncepciju par patiesību. Māceklības ceļš nozīmē to, ka jābūt gatavam savas un ģimenes vēlmes pakārtos Kungam; māceklim jāprot aizliegties sevi. “daudz ļaužu gāja Viņam līdzi” (Lk 14,25) - Kungs vēlējās, lai viņi pārdomā kāpēc tieši viņi seko Jēzum. Viņš bija ceļā uz Jeruzalemei, kur sastapsies ar atmešanu un nāvi uz krusta. Krusta perspektīva ir māceklības centrā un Jēzus to neslēpj no viņiem. Viņš aicina rūpīgi un gudri izvērtēt kā es varu būt māceklis, lai pat kādā mazā kalpojumā es varētu ieliktu visu sirdi Kunga dēļ.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru