Lk 17, 5-10
6. oktobra svētdienā mēs noslēdzam septiņu svētdienu ciklu, kurā mēs varējām iepazīt kādi nosacījumi jāņem vērā, lai īstenotu savā dzīvē Kristus māceklību. Ja mēs atskatāmies uz visu šo laiku, mēs varam atminēties kādi ir šie māceklības nosacījumi: apgriezts savu pāraugušo “es” (Lk 13,22-30); pazemība pret tuvākajiem (14,1.7-14); radikāla Jēzus pieņemšana un novietošana dzīves centrā (14,25-33); autentiska atgriešanās (15,1-32); bagātību bīstamība (16,1-13); bagātības nevar būt kā vienīgais dzīves mērķis (16,19-31). Šosvētdien pēdējais Evaņģēlija fragments šajā ciklā aicina mūs pārdomāt savu ticību, kurai jāveido dzīvības pamats. Māceklības apziņas nostiprināšana palīdzēs nākamajās svētdienas pārdomātu Dieva valstības noslēpumu “mūsu vidū”. Evaņģēlijs ieved mūs ticības pieredzes pasaulē, kurā mums ir jārūpējas par tās pavairošanu, lai neiekristu vispusības vai bagātības atkarībās. Par bagātību un izolācijas briesmām varējām pārliecināties iepriekšējās divās svētdienās.
17. Lūkasa Evaņģēlija nodaļa iesāk pēdējo stāsta daļu kurā Jēzus dodas uz savu galamērķi - Jeruzalemi, kur arī svinīgi Viņš iebrauks (Lk 19, 37-38). 17. nodaļā iesākas ar dažādām pamācībām un līdzībām. Nodaļas sākumā Jēzus runāja par nemitīgu piedošanu. Mācekļi saprata, ka ir nepieciešama liela ticība, lai piedotu, un tāpēc viņi jautāja par ticības pavairošanu. Māceklības ceļā bieži var pieredzēt savas ticības vājumu un nespēju saprast Kunga vārdus, un vēl jo vairāk to iedzīvināt ikdienā. Pirmajā lasījuma daļā Jēzus runāja par mācekļu ticību, kurai jābūt tik lielai kā sinepju graudiņam, lai veiktu lielus darbus. Šī līdzība mums atgādina, ka sēkla aug apslēpta kā Dieva valstība (Lk 13,18-19). Otrā daļa iepazīstina mūs ar līdzību par apzinīgo kalpu, kurš gaida savu kungu un ēd tikai tad, kad saimnieks ir pabeidzis ēst. Evaņģēlists lietoja šīs līdzības, lai uzsvērtu, ka kristīgais kalpojums ir pienākums un nevis kaut kas tikai ārišķīgas vai morāls.
Ticība nodrošina šo kalpošanas un māceklības identitāti, jo ticība ved pie ticīgas rīcības, bet ticības trūkums noved pie trauksmes un bailēm (Lk 5,20; 7,9.50; 8,25.48). Lūkas raksta par ticību kā par uzticību un mācekļu lūgumu Jēzum “vairo mūsu ticību!” (Lk 17,5) burtiski var tulkot “pievieno mums ticību”, bet lūguma ir jēga: “padari mūs par uzticīgiem cilvēkiem” vai “dāvā mums ticību līdzās citām dāvanām, ko esam saņēmuši”. Mācekļi iepazīstot Jēzus mācību redzēja, ka viņiem, kā Dieva valstība iemītniekiem, ir jābūt uzticīgiem mazajās lietās (Lk 16,10-13). Tomēr ne tik svarīgs ir ticības lielums, bet ticība Dieva lielumam un varenībai. Maza, bet autentiska ticība.
Šajā ticības ceļā var rasties kārdinājums padoties garīgajam lepnumam un tāpēc Jēzus deva šo piemēru par apzinīgo kalpu. Kad mēs veicam kādu uzdevumu, mēs nevaram apgalvot, ka esam veikuši ko vairāk nekā mums vajadzētu. “Nederīgs” (Lk 17,10) šajā kontekstā varētu nozīmēt “tas, kurš nenes ienākumus”. Šo pašu vārdu evaņģēlists Matejs lietoja rakstot par “nelietīgo kalpu”, kurš noslēpa savus talentus un kuru izmeta “ārējās tumsībā; tur būs raudāšana un zobu griešana” (Mt 25,30). Pat mūsu labākais kalpojums nedod Dievam kādu ieguvumu un mums privilēģijas Viņa priekšā: “Jo kad es sludinu evaņģēliju, tas nav man par godu, bet tas man nepieciešami jādara. Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9,16). Labākajā gadījumā mēs izdarām tikai savu pienākumu.
Jēzus saviem mācekļiem atgādināja, ka viņiem ir atbildība Dieva priekšā. Pirmā no tām ir ticība, taču pareiza un autentiska ticība; otrā - pazemīga kalpošana. Evaņģēlists Lūkas ticību saista ar pestīšanu un atgriešanos “šodien” un “ikdienas”, jo mācekļiem ir jāsaskaras ar pasaules kārdinājumiem un nevis ar kādu abstraktu nākotni. Īpaši Lūkas uzsver spēju dalīties materiālajos labumus kā ticības un nožēla zīme (Lk 19,1-10). Kā divas svētdienas iepriekš mēs varējām pārliecināties, nauda pati par sevi nav ļauna, bet var kļūt par alkatības un viltus drošības līdzekli, kas nav saistīts ar mieru, ko dāvā Dievs. Kungs aicina uz nedalītu sirdi, kas ir gatava kalpot bez aprēķina un pretenzijām. Nevar kalpot Kungam ar algota strādnieka domāšanas veidu: kāds darbs, tāda samaksa, ne vairāk, ne mazāk; tas nav līgums. Jēzus vēlas, lai mācekļi drosmīgi un atbildīgi uzņemtos Valstības prasības, pilnīgi citā garā: prieka un pateicības garā. Lai dienas darbu noslēgumā neteiktu “beidzot”, “es vēlos šo dienu aizmirst”, bet vienkārši izpildīt savu pienākumu. Tomēr tas nenozīmē, ka pat vismazākais pienākums ir nenozīmīgs, viss ir ļoti labs, bet svarīgi sirdī pieņemt domu, ka es esmu Kunga kalps.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru