Lk 16, 19-31
29. septembra svētdienā mēs turpinām pārdomāt Lūkasa Evaņģēlija 16. nodaļu, kurā varam iepazīt kāda ir jāveido mācekļa attieksme pret materiālajām lietām. Šajā svētdienā lasījumi uzvedina uz atziņu, ka visas lietas ir Dieva dāvana. Materiālie labumi paši sevī nav slikti, bet tos var slikti izmantot. Katrs atsevišķi un kā ticīgo kopiena, šo svētdien mēs esam kā “pieci brāļi” (Lk 16,28) no līdzības, pie kuriem Kungs vēršas ar nopietnu, bet arī ierastu vēsti: savas dzīves jēgu nevari būvēt ap lietām, jo tās var paverdzināt un vājināt Dieva klātbūtnes pieredzi. Līdzība par bagāto vīru un Lācaru turpina tēmu par bagātību bīstamību un to, ka tās pastiprina koncentrēšanos uz sevi. Jēzus līdzības motīvi senatnē bija plaši pazīstami: nākotnes izredzes tiem, kas izturas nevērīgi pret nabagiem ir drūmas.
Pasaulīgā komforta noskaņā bagātais vīrs izturējās bezjūtīgi pret nabagu un tas arī sagrāva viņa dzīves un nākotnes perspektīvas. Katrā laikmetā ir cilvēki, kas dzīvo izšķērdīgu un bezrūpīgu dzīvi, un nerūpējas par to, kas nokrīt no viņu galdiem. Bagātnieka purpura tērps bija īpaši grezns sevis prezentācijas veids. Jēzus šajā līdzībā apraksta ļoti ārišķīgu un krāšņu dzīvi. Kaut arī šis vīrs varēja kļūt bagāts ir negodīgiem līdzekļiem vai apspiežot nabagus, Jēzus par viņa vienīgo noziegumu uzskata to, kas viņš noveda Lācaru līdz bada nāvei un neko neizdarīja, lai to novērstu. Pārsteidzoši ir tas, ka bagāts cilvēks nepamana nabagu!
Līdzības sākumā mēs uzzinām nabaga vārdu - Lācars. Parasti stāstos parādījās bagātnieka vārds, bet šeit tas ir otrādāk. Vārds Bībelē izsaka dziļumus un personas dzīves vēsturi. Bagātnieka vārds netika minēts, jo viņam nebija personiskā dziļuma un saiknes ar cilvēka dzīves realitāti. Savu dzīvi viņš veidoja uz tukšuma bāzes un pazaudēja savas dzīves vadlīnijas, motīvus, un tā rezultātā palika bez vārda. Bagātnieks nokļuva izolācijā, kuru pastiprināja materiālie labumu, kas arvien spēcīgāk noslēdza viņu egoismā, atdalot no citiem cilvēkiem. Šis cilvēks sasniedza pretēju stāvokli, kas ir raksturīgs cilvēka dabai - vientulību, garlaicību un tukšumu, kas jau ir savā ziņā elles priekšvēstnesis.
Nabadzīgais Lācars nomira un devās pie Abrahama, bet bagātais vīrs tika apglabāts un nokļuva moku vietā. Līdz šim brīdim stāstījums gāja ierastā secībā, bet šeit parādās jauns elements. Vai bagātā vīra brāļi, kuri iespējams arī bija bagāti un bezrūpīgi, var tikt brīdināti par moku vietu pirms ir par vēlu? Abrahama atbilde ir skaidra: viņi tiek brīdināti gan Likumā, gan caur praviešu personām. Abrahams apliecināja, ka Vecajā Derībā bija pietiekoši daudz norāžu, lai mācītu cilvēkiem atbilstošu attieksmi pret dzīvi un nāvi. Tomēr tie, kas vēsti neuztvēra, nespētu pat pieņemt to no tā, kas pieceltos no mirušajiem. Ja ausis ir aizvērtas uz Rakstiem, tad “papildus” brīnumi var būt neefektīvi vai interpretēti pa savam.
Bagātā vīra nespēja ieviest dzīvē mīlestības un žēlsirdības baušļus neļāva viņam ieiet debesu valstībā. Jūdi cerēja, ka piederība tautai nodrošinās viņiem vietu valstībā, bet Jēzus uzsvēra, ka svarīgs ir dzīves veids un spēja redzēt (nabagus) un dzirdēt (Rakstus). Bagātais cilvēks necīnījās ar Dievu vai speciāli neapspieda nabagus, bet vienkārši nepievērsa tiem vērību. Tā ir bagātību bīstamā puse! Neredzēt un nedzirdēt! Vai pieciem brāļiem (Lk 16,28) jeb mums pietiks brīvības, lai saprastu un skaidri uzlūkotu savu un citu cilvēku dzīvi; vai izdosies pārvarēt izolāciju no Dieva vārda.
Mūsdienu cilvēkiem, kuriem ir optimistiska nostāja pret pasauli, ir tieksme aizmirst par diviem brīvības aspektiem: “no vienas puses atbrīvošana, atsvabināšana, neiesaistīšanās; no otras puses atdošana, kalpošana, iesaistīšanās.” (Yves Congar). Jēzus savā līdzībā atgādina, ka pastāv melīga brīvības izpratne, kas neredz tālāk par galda malu, kur nebūtībā krīt drupatas suņiem. “Brīvība vienmēr saistās ir “riska” pieņemšanu; tā ir spēja uzdrīkstēties iet tālāk par skaidru un apzinātu mērķi.”* Jēzus savu cilvēkmīlestības kalpojumu īstenoja “līdz pat krusta nāvei” (Filip 2,8) un augšāmcēlās no miroņiem, lai dāvātu mums jaunu dzīvību, lai parādītu ceļu pie Tēva, kas atbrīvo no mokošās apaugšanas ar sevi.
* Karl Rahner, Meditations on Freedom and the Spirit, New York: The Seabury Press 1978, 21.lpp.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru