Lk 16, 1-13
Jau vairākas svētdienas pēc kārtas mēs Evaņģēlija lasījumos iepazīstam nosacījumus, kādi jāņem vērā, lai sekotu Jēzum. 22. un 29 septembra svētdienā mēs esam aicināti pārdomāt mūsu attieksmi pret materiālajām vērtībām. Iepriekšējās svētdienas līdzība par pazudušo dēlu parādīja mums, ka ir bīstami visas savas cerības balstīt mantā. Lietas mūs vienmēr pievelk. Tāpēc arī svarīgi ir veidot atbilstošu attieksmi pret lietām, un nevis bēgt vai karot ar tām, jo ar gudri izveidotu sirdi var tās labi lietot un ja Kungs aicina, arī ieturēt lielāku distanci vai pat atteikties no tām. Ir jābūt ļoti modram, lai materiālajiem labumiem neiedalītu Dieva vietu savā sirdī. Lietas vai nauda ir līdzekļi, lai veidotu sabiedrisko solidaritāti. Tieši tāpēc šīs svētdienas Evaņģēlijs mums parāda, ka materiālās lietas var kļūt par brālības un sabiedriskās kārtības instrumentiem.
Jēzus saviem mācekļiem mācīja līdzību, kurā norādīja, ka viņiem ir materiālie labumi jāizmanto valstības vajadzībām. Līdzībā bagātnieks lika norēķināties pārvaldniekam par viņa darbību. Tomēr izrādās, ka pārvaldnieks mantu nepārvaldīja gudri. Senatnē pārvaldnieki tika nolīgti, lai apsaimniekotu bagātnieku īpašumus. Šādu pārvaldnieku mūsdienās var nosaukt par budžeta plānotāju vai pilnvaroto, kurš kontrolē finanšu plūsmas, lai varētu vairāk nopelnīt no īpašumu. Nauda nepiederēja pārvaldniekam, tomēr viņš to līdzīgi kā jaunākas dēls - no iepriekšējās svētdienas līdzības - izšķieda (Lk 15,13). Pārvaldnieku atlaida, bet viņš vēl paspēja iegūt labvēļus no savu darījumu partneru vidus. Kad bagātnieks dzirdēja, ko pārvaldnieks izdarīja, viņš izteica atzinību, jo viņš rīkojās viltīgi. Pārvaldnieks prata plāno uz priekšu, izmantojot materiālās lietas, lai nodrošinātu nākotni.
Šo līdzību var raksturot kā labu mācību ar sliktu piemēru. Jēzus nemācīja, ka Viņa mācekļiem jābūt negodīgiem, bet to, ka viņiem jāprot lietos materiālās lietas nākotnes garīgajiem labumiem. Jēzu neinteresēja veids kā pārvaldnieks atrisināja savu problēmu, bet stāja ar kādu centās nodrošināt savu nākotni. Vai mācekļiem arī nevajadzēja ar tādu pašu noteiktību rūpēties par valstības lietām? Ja pārvaldnieks domāja tikai par sevi, tad māceklis saskaņā ar valstības loģiku. Kā māceklim lietot naudu un lietas? Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta otrajā daļā lasām īsus Jēzus izteicienus, kas aicina pieņemt atbilstošu lēmumu, kas saistās ar radikālu nostāju un iekšējo modrību. Ar lēmumiem nesaskaramies tikai pirms kādiem lieliem notikumiem, bet ikdienas. Iespējams, ka ir daudzas izvēles un situācijas, kuras mēs neuztveram kā “lēmumu pieņemšanas situācijas”, jo tā ir ierasts; iespējams, ka šādas situācijas ir jāatpazīst, jo gan mazās, gan arī lielās lietās mēs varam nostāties starp godīgām un negodīgām izvēlēm, starp uzticību un neuzticību, savtīgum un cēlumu, labo un ļauno.
Kristus māceklim ir jāapzinās, ka viss, kas viņam pieder, ir Dieva dāvana. Viss, kas mums tiek dots nav domāts, lai mūs nomāktu, bet, lai mēs justos brīvi un viegli savās izvēlēs, lai dāvināšana nebūtu nekas smags un sāpīgs. “Cilvēks vai sabiedrība, kas absolutizē īpašuma nozīmi, kļūst par visradikālākās verdzības upuri. Nevienu īpašumu nevar uzskatīt par neitrālu saistībā ar tā ietekmi gan uz cilvēkiem, gan institūcijām. Īpašnieks, kas neapdomīgi kalpo saviem labumiem kā elkam (sal. Mt 6,24;19,21-26; Lk 16,13), kļūst par to īpašumu, un tie viņu paverdzina. Tikai tad, ja atzīst, ka materiālie labumi ir atkarīgi no Dieva, Radītāja, un par to mērķi nosaka kopīgo labumu, tiem var piešķirt atbilstošu funkciju kā derīgiem rīkiem cilvēku un tautu izaugsmē.” (181)*
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru