Lk 15, 1-32
15. septembra svētdienas Evaņģēlijā dzirdam aicinājumu atgriezties tiem, kas vēl nav pieņēmuši radikālo lēmumu sekot Kristum. Grūtības, kas var rasties mācekļiem un par kurām dzirdējām iepriekšējās svētdienās var izprovocēt atkāpšanos no Jēzus. Tomēr arī tiem, kas ceļā nomaldījušies un attālinājušies no Kunga, Viņš iziet tiem pretī un aicina pie sevis. Cilvēks, kas uzgriež Dievam muguru, izsaka savu pašpietiekamības vīziju par savu dzīvi, Dievs tomēr nepadodas šī noraidījuma priekšā. Evaņģēlijs apstiprina, ka Dievs ir žēlsirdīgs un Viņa prieks par grēcinieku atgriešanos ir neizsakāmi liels. “Muitnieki un grēcinieki” (Lk 15,1) tik izslēgti no reliģiskās kopības. Sakāmvārdu grāmata brīdina: “neej vienu ceļu ar tiem” (Sak 1,15), “kas turas ar muļķiem, tas izput” (Sak 13,20) vai “turies tālāk no vīra nelgas - gudrus vārdus tur nedzirdēsi” (Sak 14,7).
Šosvētdien liturģijā tiek lasītas trīs līdzības no Lūkasa Evaņģēlija 15. nodaļas, tai skaitā līdzība par pazudušo avi, drahmu un pazudušo dēlu jeb žēlsirdīgo tēvu. Trīs līdzības par Dieva prieku dēļ grēcinieka atgriešanās. Lūkasa Evaņģēlija fragments ir viens no zināmākajiem un iemīļotākajiem visā Jaunajā Derībā. Pirmajās divās līdzībās uzsvars tiek likts uz patiesību, ka Kungs aktīvi meklē tos, kas ir pazuduši un pasīvi negaida, kad grēcinieki pie Viņa ieradīsies paši. Evaņģēlijā lasām, ka garīgā un morālā ietekme nāk no Jēzus un nevis otrādi.
Šeit apskatīsim pirmo līdzību. Ar šīm līdzībām Jēzus uzrunāja tos, kas Viņu apsūdzēja - farizeji un rakstu mācītāji, bet Viņš liek viņiem saprast, ka viņi nav Dieva draugi. Cilvēki, kuriem nebija cerības ieiet Dieva valstībā saņēma prieka vēsti, ka Kungs arī viņus uzlūko. Dievs ir ļoti noraizējies par grēcinieku nākotni un viņu atgriešanās iespējām. Jau iepriekš Jēzus pamatoja savu vēlmi runāt ar tiem, kas tiek atmesti no reliģiskās kopienas: “Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet tiem, kas slimi. Es esmu nācis ne taisnīgos saukt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus” (Lk 5, 31-32).
Kunga vēlmi iet un meklēt cilvēkus atspoguļo gana tēls, kurš meklē vienu pazudušo avi. Kāds varētu jautāt, kāpēc jāmeklē viena aita, ja pārējās ir drošībā. Tomēr Dievs redz šo situāciju savādāk, jo Viņam katrs cilvēks ir svarīgs. Interesanti, ka līdzībā par avi vārds “gans” nemaz nav pieminēts, tomēr Jēzus klausītājam uzreiz rodas priekšstats par vienu no redzamākajiem Vecas Derības tēliem. Lauksaimniecības sabiedrībās gans bija ikdienas ainavas sastāvdaļa. Tieši gana tēls, viņa persona un darbs, palīdzēja Izraelim izprast Dieva garīgo nozīmi tautas dzīvē, tomēr uz gana tēlu noraidoši skatījās oficiālais jūdaisms. Senie pravieši nebaidījās no šī tēla. Ezehiēls pat raksta, ka pats Dievs būs gans un meklēs savas avis (Ez 34,11). 23. psalms pasludina, ka Kungs būs mans gans. Tie, kas klausījās Jēzus vārdus un sasaistīja tos ar Rakstiem, varēja piedzīvot lielu prieku, jo pazudušie nav vairs nolemti savai vientuļajai eksistencei, bet tiek meklēti; ne tikai anonīmi meklēti, ka tur kāds varētu būt, bet Kungs zina, kuru Viņš meklē.
Muitnieki vai nodokļu ievācēji tika nicināti kā romiešu iekarotāju līdzskrējēji, kuri guva arī sev materiālo labumu no tautiešu maksātajām nodevām. Nepatika pret tāda veida grēciniekiem tika uztverta tik nopietni, ka rabīni pat atteicās viņiem mācīt Likumu (Apd 10,28). Ēšana ar grēciniekiem tika uztverta ļoti saasināti. Ja cilvēki sēdēja pie viena galda, tas nozīmēja, ka viņi sveic, pieņem un atzīst otru cilvēku. Jēzus nāca, lai palīdzētu grēciniekiem, bet to Viņš nevarēja izdarīt nesatiekot viņus. Rabīni zināja, ka Dievs pieņem grēciniekus, kuri labojas, taču viņiem tā bija jauna ideja, ka Dievs ir tas, kas meklē un uzņemas iniciatīvu grēcinieku meklēšanā. Dievs ne tikai meklē, bet meklē kamēr atrod un cieši piekļauj pazudušo cilvēku sev klāt. Kungs piedzīvo lielu prieku un nekurn par pazudušajiem, bet ar savu prieku “aplipina” arī citus. Prieks par viena atrašanu aizēno visas skumjas un pāri plūstošā laime liek arī citiem dalīties šajā priekā. Jēzus vārdi bija pretstatā kādam jūdu teicienam, ka Dieva priekšā ir prieks, kad tie, kas kaitina Viņu pazūd no pasaules. Jēzus piedāvā citu Dieva tēlu.
Jēzus tādā veidā apliecināja, ka Viņš pārstāv Dievu. Farizejus un rakstu mācītājus tas tracināja. Viņi uzskatīja, ka Jēzus apiet likumu, noliedz Dieva taisnīgumu un apšauba Derību. Evaņģēlists Lūkas to labi saprata. Šie pārmetumi tika vērsti arī pret pirmajiem kristiešiem, un tāpēc Kunga žēlsirdība bija jānostiprina ar šādu skaidru Dieva tēla attīrīšanu. Dievs Tēvs, cilvēku meklētājs, vispilnīgāk sevi izpauda savā Dēlā, kuru sūtīja pazudušajā pasaulē. Ja Dēls ienāk visdziļākajos pasaules grēka dziļumos, ka pat runā par to, ka Tēvs Viņu ir pametis, tad redzam, ka Kunga cilvēka meklēšana ir radikāla un nopietna. “Dievs apliecina savu mīlestību uz mums, jo īstajā laikā, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5,8). Jēzus cilvēkiem atklāja Dievu, kurš ir žēlsirdīgs. Jēzus krusta nāve bija lielākā liecība, ka Dievs ir pārsteidzošs un mīlošs, kurš nebaidās pat ienākt mūsu ciešanās un līdzi ciest ar mums un ne kā tas, kas tās noņem, bet ir klātesošs mūsu dzīvēs.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru