Apd 1, 12-14, VII lieldienu laika svētdiena, A

Apd 1, 12-14

Kunga mācekļi un Svētā Gara nosūtīšana (Apd 2,1-4)
Manuskripts no Lielbritānijas
12.gs. vai 13.gs. sākums

21. maija svētdienā lasījumā no Apustuļu darbiem iepazīstamies ar ainu, kurā Baznīca darīja to, ko Kungs tai lika darīt, jo mācekļi un Marija palika lūgšanā, lai saņemtu Svēto Garu, kuru var pieredzēt tie, kas nav vērsti tikai uz savu garu, bet atveras uz Kungu. Apustuļu darbos aprakstītā pirmā kristiešu kopiena pulcējās kopā regulāri uz lūgšanu un dažādu problēmu risināšanu, jo tā tiecās uz vienprātību (Apd 1,14; 4,24; 15,25) un zināja, ka to var panākt un nodrošināt tikai Svētais Gars. Pirmie kristieši labi zināja, ka Svētais Gars ir brīvs un nāk pie tiem, kuri brīvībā ilgojas pēc Viņa. Šīs svētdienas stāsts sākas Olīvkalnā, kur Kungs uzkāpa debesīs, bet iepriekš šī vieta bija fonā Viņa iejāšanai Jeruzalemē (Lk 19,29.37), bet vēlāk Viņš pavadīja tur nakti (Lk 21,37; 22,39). Evaņģēlists Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Jēzum šī vieta bija pazīstama un īpaši norāda, ka tā ir “vieta” (Lk 22,40) lūgšanai. Šādai Olīvkalna vietas atkārtošanai ir svarīga nozīme, jo uzsver, ka tā ir iemīļota Kunga vieta. Šoreiz mācekļi atgriežoties uz Jeruzalemi darīja to, ko nespēja paveikt pirms aresta un sāka lūgties. 

Lūkas ne tikai Evaņģēlijā, bet arī Apustuļu darbos izveidoja mācekļu sarakstu un viņš lietoja tādus pašus personvārdus kā Lūkasa Evaņģēlija 6. nodaļā. Mācekļu sarakstu veido divas reizes pa četri plus trīs jeb vienpadsmit apustuļi. Pastāv tikai četras atšķirības: Jānis un Jēkabs no pirmā četrinieka izbīdīja Andreju; Toms tika pārvietots uz otro vietu otrajā četrinieku grupā un nevis ieņem pēdējo vietu šajā grupā un Matejs šajā grupā ir pēdējais nevis trešais; Pēdējā trijniekā Sīmaņa Zēlota vārds tiek lietots nedaudz savādāk. Pēteris visos sarakstos ir pirmajā vietā, bet Jānis šajā sarakstā iet uz augšu visdrīzāk tāpēc, ka Apustuļu darbos viņam ir svarīga loma (Apd 3,1. 3. 4.11; 4,13.19; 8,14). Līdera pēcteču vai sekotāju uzskaitīšana bija ierasta lieta antīkajā literatūrā, taču šeit tiek iekļauta arī sieviete - Dievmāte un citi Jēzus ģimenes locekļi. Lūkas labprāt piemin sieviešu klātbūtni kristiešu kopienā: Tabita (Apd 9, 36-43), Marija, Jāņa Marka māte (Apd 12,12), Lidija (Apd 16, 14-15). Apustuļu darbos sievietes arī saņem Svēto Garu. Iespējams evaņģēlists aicināja pārskatīt mācekļa definīciju un izpratni par to, kas bija klātesoši debeskāpšanas notikumā. Sievietes pieminēšana šeit ir netipiska. Jēzus māte Marija veido saiti starp sievietēm, kas sekoja Kungam (Lk 8,2; 23,49.55; 24,10).

Mācekļi bija paklausīgi Jēzus norādījumiem un atgriezās no Olīvkalna uz Jeruzalemi, lai gaidītu Svētā Gara nākšānu. Lūkas attēlo mācekļus kā pilnībā apmācītus un atbilstoši dievbijīgus, jo Jēzus viņus sapulcināja (Lk 6, 14-16) un apustuļu formācija bija simbolisks veids kā parādīt, ka Kungs veidoja jauno Izraeli. Tagad var runāt par jauno laikmetu un vecais Izraelis vairs nespēja atbilstoši atbildēt uz Dieva gribu. Būtiski bija tas, ka ticīgo kopiena dzīvoja dievbijībā un vienotībā un šāds novērojums ir sastopams vairākas reizes Apustuļu darbos (Apd 6,7; 9,31; 16,5; 19,20). Vārds “vienprātīgi” (Apd 1,14) Jaunajā Derībā parādas vienpadsmit reizes un desmit no tām Apustuļu darbos, un apzīmē kopienas vienprātīgo darbību un nepārtrauktu vienotību. Dažviet šis vārds apraksta jūdu un citu pretdarbību (Apd 7,57; 12,20; 18,12; 19,29), bet citviet mācekļus, kas kopdarbojas (Apd 2,46; 4,24; 5,12; 15,25). Šis vārds izsaka Baznīcas fundamentālo vienotību, kur kristieši darbojas paklausībā, gaida Svēto Garu un lūdzas, lai sagatavotos šim notikumam. Varam atpazīt dažas Baznīcas pamatīpašības: sapulcināta un ar vienotu prātu lūgšanā meklē Kunga gribu un sapulcējusies, lai izpildītu Dieva misiju. Kristīgajā tradīcijā nav pārliecinoša Svētā Gara tēla jeb attēla, bet tam ir viens ļoti svarīgs iemesls, jo Svētā Gara tēls ir Baznīca, kristiešu kopība, kas meklē Dieva gribu. Kristiešu mākslā jau no seniem laikiem Svētā Gara nosūtīšanu attēloja kā notikumu kurā pulcējās apustuļi un Kunga Māte, un tāds ir Vasarsvētku tradicionālais ikonogrāfiskais tēls.

br. Jānis Savickis OFMCap