Apd 6, 1-7, V lieldienu laika svētdiena, A

Apd 6, 1-7

Apustuļi uzliek rokas septiņiem pirmajiem diakoniem
manuskripts no Austrijas, 1425-1435.g.

Piektajā Lieldienu svētdienā lasām Apustuļu darbu fragmentu par pirmo diakonu izraudzīšanos. Evaņģēlists Lūkas rakstot par Baznīcas pirmajiem gadiem ticēja, ka tajā laikā Viņa bija kā piemērs, kuram jāseko un nekavējoties ir jācīnas ar ļaunuma (Hananja un Safīra) problēmu. Baznīcas vienotība un saite ar Kungu Jēzu balstījās uz Divpadsmit apustuļiem, bet Baznīcas attīstība Svētā Gara vadībā ļāva tai izplatīties. Ne viss pirmbaznīcā darbojas tik vienkārši un Lūkas reālistiski skatījās uz izaicinājumiem. 4. nodaļā var pirmo reizi uzlūkot kristiešus no perspektīvas, 5. nodaļā tiek apskatītas iekšējās problēmas, negodprātība un vajāšanas, bet 6. nodaļā autors atgriežas pie iekšējām lietām un viens no būtiskākajiem jautājumiem bija par etnisko un reliģisko cilvēku izcelsmi. Vai kristīgā kopiena ir atvērta uz visu veidu cilvēkiem? Problēma bija tāda, ka Jeruzalemes baznīcā par helēnizēto jūdu atraitnēm nerūpējās tik pat labi kā ebreju atraitnēm. Visās grāmatas nodaļās un gadījumos Svētais Gars rūpējās par Baznīca, lai tā turpinātu augt. 

Pirmās piecas Apustuļu darbu nodaļas apraksta Jeruzalemes baznīcas izveidošanos un pretestības izpausmes pret Jēzus Kristus personu, kuru sludināja apustuļi. Nākošajās nodaļās lasām Baznīcas misionārās darbības sākumu un pirmās grūtības strauji augošajai kristieršu kopienai. Ar 6. nodaļu evaņģēlists Lūkas iesāka aprakstīt jauno Baznīcas dzīves posmu. Šīs svētdienas stāsta pamatā ir vienkārša stuktūra: problēma, risinājums, kvalificētu personu meklēšana un izvēlēšana. Svētais Gars pulcināja kopā dažādus cilvēkus, bet radās problēma dabiskajā līmenī, kas varēja kristiešu sašķelt. Tāpēc Divpadsmit apustuļi sapulcējās un identificēja izaicinājumu.

Kas notika ar augošo kopienu? Katrs jaunpienācējs radīja izaicinājumus, jo tajā iekļāvās dažādu sabiedrības grupu pārstāvji, daļa runāja grieķu valodā un neprata aramiešu valodu, kurā runāja vietējie ebreji, kuri gan prata grieķu valodu, jo to izmantoja tirdzniecībā un pārvaldē kopš Aleksandra Lielā laikiem. Kristieši dalījās savos labumos un spēja sevi uzturēt, tomēr atraitnes nevarēja strādāt un tajos laikos nebija neierasti, īpaši starp pagāniem, ka viņas varēja nomirt badā. Grieķiski runājošo atraitņu nespēja runāt vietējā valodā varēja ievērojami pastiprināt viņu nedrošo dzīves situāciju. Grieķiski runājošie sūdzējās par šo apstākli, ka viņas nesaņem pārtiku. Būtiski bija tas, ka šī problēma apdraudēja Kristus Miesas garīgo vienotību.  Etniskās sūdzības izraisīja praktiski jautājumi.

Apustuļu uzdevums nebija risināt praktiskās atraitņu problēmas, jo viņi nevarēja atstāt novārtā savu galveno uzdevumu sludināt Jēzu Kristu. Lēmums bija konkrēts un skaidrs, jo jautājuma risināšana ir jāuztic cilvēkiem, kas ir atbilstoši sagatavoti un ļautu apustuļiem neraizēties un novērsties no sava uzdevuma. Tika izvēlēti septiņi vīri, lai uzņemtos atbildību par trūcīgajiem un jo vairāk kristīgā kopiena auga un attīstījās, jo sarežģītāka tā kļuva. Šie septiņi diakoni prata gan sludināt (kā Filips un Stefans 7. un 8. nodaļā) un rūpēties par atraitnēm. Lūkas tādā veidā norāda, ka sludināšana neierobežojas ar Divpadsmit apustuļiem. Augošajai Baznīcai bija nepieciešami vairāk cilvēku ar iniciatīvu un gatavību pildīt aktīvi Dieva gribu. Apustuļi neturēja varu un autoritāti tikai savās rokās, bet meklēja veidus kā adekvāti darboties jaunos apstākļos.

Interesanti, ka apustuļi paši neizvēlējās kandidātus, bet lika kopienai pašai atlasīt atbilstošus vīriešus ar dabiskajām un garīgajām dāvanām. Dabiskajā līmenī​​​​​​ viņiem bija jābūt cienījamiem un ar labu slavu, bet garīgajā jābūt Svētā Gara vadītiem un gudriem, ko labi var redzēt Stefana un Filipa gadījumos. Apustuļi uzskaitīja trīs kvalifikācijas kritērijus: viņiem jābūt (1) Svētā Gara un (2) gudrības pilniem un viņiem jābūt (3) pazīstamiem, ka šīs divas pirmās lietas viņu dzīvē ir klātesošas jeb viņiem jābūt ar atbilstošu reputāciju. Visas trīs lietas bija nepieciešamas naudas pārvaldībai. Septiņu vīriešu atlase atgādina ebreju kopienās tradīciju, kur septiņi cienījami vīrieši vadīja kopēju saimniecību. Septiņiem vīriem bija grieķu vārdi un skaidrs, ka viņi bija grieķiski runājošie kristieši un grieķiski runājošiem vairs nebija iemesla zūdīties, ka viņi tiek apdalīti.

Jāievēro, ka šajā fragmentā septiņi vīri netiek nosaukti par “diakoniem” un vēlāk tekstā viens no viņiem tiek identificēts kā evaņģēlists Filips “viens no tiem septiņiem” (Apd 21,8), taču svarīgi, ka rokas apustuļi uzlika viņiem, lai viņi ar pilnu atbildību kalpotu kopienai. Izskatās, ka sākotnēji viņu loma bija visai šaura, kalpošana pie galda, lai pārraudzītu pārtikas un naudas pārdali. Divi no septiņiem - Stefans un Filips - tiek arī pieminēti kā spēcīgi sludinātāji un nes dziedināšanu. Ja arī apustuļi domāja par konkrētu kalpojuma veidu, tad svarīgi, ka viņi bija atvērti uz Svēto Garu, kurš Kunga plānus diakoniem neierobežoja tikai nabago kalpojumam, bet arī atvēra uz evaņģelizāciju, mācīšanu un sakramentiem. Baznīca šo Rakstu vietu uzlūko kā diakonata iedibināšanas brīdi un kaut arī Apustuļu darbi nelieto vārdu diakons (gr. diakonos), tomēr šis vārds parādas visā Jaunajā Derībā un apzīmē “kalpus”, bet ir vietas, kur tieši runā par diakoniem (1 Tim 3, 8-13).

Septiņu vīru izvēle bija pirmais solis, lai sāktu veidoties lokālās baznīcas un draudzes, jo Dieva plānā Baznīcai bija jāaug un jāattīstas kā Miesai, organismam vai organizācijai, kas darbojas un apstāšanās un sastingšana izsauc paralīzi un nāvi. Baznīcā ienāca kalpojumu, pienākumu un atbildību dalīšana, un atklājās, ka patiesa vara atrod veidus kā dalīties ar dāvanām un Garu. Lūkas apzināti izmantoja vārdu “kurnēt”, jo vēlējās uzsvērt, ka jaunā Jeruzalemes kopiena pieredzēja to pašu, ko Izraelis savā tuksnešainā ceļā no Ēģiptes verdzības (Izc 15-17). Spriedze kopienā nebija radusies tikai dēļ atraitnēm, bet arī divas valodas Jeruzālemes kopienā varēja radīt nopietnus izaicinājumus, jo valoda ir ne tikai vārdi, bet ārējā zīme citāda veida pasaules skatījumam, kultūrai, domām un jūtām. Grieķiski runājošie daudz kritiskāk skatījās uz svētnīcu un Toru, un vairāk vēlējās sludināt atklāti un enerģiski, kas praksē izpaudās pagānu evaņģelizācijā. Evaņģēlists Lūkas parāda, ka krīze ļauj augt Baznīcai un konflikts netika atrisināt katrai pusei mazinot savu uzstājību, bet sanākot kopā, lai spertu nākamo soli kopā. Pārbaidījumi var būt skumji un biedējoši, tomēr izšķiroši, ka ticīgie klausās, ko krīze grib pateikt Baznīcai un meklē kāda ir Dieva griba.

br. Jānis Savickis OFMCap