1 Pēt 1, 3-9, II lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 1, 3-9

Manuskriptā attēlots
kā priesteris metas ceļos svētā Pētera priekšā
Anglija, Dorčestera 11/12gs. 

16. aprīlī svinam balto svētdienu un ik gadus Evaņģēlijā lasām par mācekļu tikšanos ar Kungu un Toma neticību. Dieva vārda liturģijā uzmanība jāvērš uz to, ka patiesa un atvērta kristiešu kopiena liecina par Augšāmcelto Kristu un svētdienas dalība dievaklpojumā, “astotajā dienā” ļauj sastapt Kungu. Pat ja Kristus ir neredzams un nesajūtams, ticīgajiem jātuvojas Viņam, jo “Jūs Viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši” (1 Pēt 1,8). Pēteris apstiprināja, ka jādzīvo saskaņā ar ticību un nevis ar redzi (sal. 2 Kor 5,7; Jņ 20,29), jo galu galā ticīgie sastapsies ar Kungu vaigu vaigā (1 Kor 13, 12). Pēteris šajā lasījumā ieskicē vēstules saturu lasītājiem un piedāvās rīkus labai kristīgajai dzīvei. Vēstule uzrunāja ātri augošās kristiešu draudzes Mazāzijas ziemeļdaļā, kuras sadūrās ar kopienas, misiju un ciešanu problēmām. Pētera pirmā vēstule ir ļoti pastorāla un autora mērķis ir stiprināt lasītāju un klausītāju ticību. Viņš iesāka ar kristīgo cerību un mantojumu, kas balstīts Jēzus augšāmcelšanās notikumā. Savukārt Jēzus ciešanas viņš piedāvā kā modeli kristiešiem, kas paši pasaulē pieredz naidīgumu un ciešanas.

Pirmā Pētera vēstule tika rakstīta vairākām pagānu izcelsmes kristiešu draudzēm, kuras dzīvoja Mazāzijā un šis apvidus parasti saistās ar apustuļa Pāvila darbību. Vēstules saņēmēji pārcieta vajāšanas, kas kļuva par daļu no romiešu attieksmes pret kristiešiem. Vēstule ir kā uzmundrinājums, kas sniedz bagātīgu teoloģisku ieskatu par to, kā pašreizējie apstākļi atbilst Tēva gribai, Dēla ciešanām un Gara atbalstošajam darbam. Viens no vēstules galvenajiem mērķiem ir aicinājums ticīgajiem palikt uzticīgiem Evaņģēlijam. Pastāv teorija, ka vēstule bija paredzēta lasīšanai kristību dievkalpojumā ar mērķi stiprināt katehumenu ticību, jo viņi dzīvoja kā trimdinieki svešā kultūrā. Vēstules struktūrā var saskatīt kristības liturģijas iezīmes: (a) sākuma lūgšana (1 Pēt 1, 3-12); (b) pamācība katehumeniem (1 Pēt 13-21) un kristību rits; (c) jaunkristītā sveikšana (1 Pēt 1,22-25); (d) sprediķis par sakramentiem (1 Pēt 2,1-10) kam seko Euharistija un (e) sprediķis par kristiešu mācekļa pienākumiem (1 Pēt 2, 11-4,6).

Šīs svētdienas lasījumā jāievēro atsauci uz pieredzi, ko Pēteris piedzīvoja neilgi pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad viņš un apustuļi saskārās ar augšāmcelto Kristu un viņiem pašiem tika dota jauna dzīve kopienā (gr. ekklesia), jeb tie, kas ir “izsaukti” un nošķirti Dieva plāna veikšanai (Jņ 20,19-29). Šo noteicošo notikumu Baznīcas dzīvē varētu uzskatīt par sava veida stāstu par radīšanu pēc augšāmcelšanās, kas atklāj Dieva Valstības klātbūtni uz zemes. Tāpat kā Radītājs dārzā noliecās pār Ādama nedzīvo veidolu, tā Augšāmceltais Kungs, Tēva Vārds, caur kuru viss radās, iedvesa Gara elpu savu mācekļu neskaidrajās domās un vājajos ķermeņos. No šī brīža viņi kļuva par jauno radību, kuros ienāk Kunga klātbūtne.

Pirmās Pētera vēstules sākums (1,3-12) grieķu valodā ir viens garš teikums un ietver pateicību ar kuru tiek godināta Dieva žēlsirdīgā darbība, kas ietekmē kristiešu pagātni, tagadni un nākotni. Kristieši ir piedzimuši no jauna un nodrošina to viņiem Dieva žēlsirdība, nevis ticības lēmumi un tas nav kaut kas no pagātnes mantots. Autors uzsvēra, ka jaunā piedzimšana ir aktuāla un joprojām maina cilvēka īstenību. Fragments sākas ar tipisku Jaunās Derības vārdu “slavēts” (gr. eulogētós), kas attiecas uz Dievu. Dieva slavēšana ir tradicionāla jūdu līgšana “berakah”, kurā Kungs tiek slavēts par saviem darbiem un tiek izteikta pateicība par brīnišķīgajām dāvanām (1 Hr 29, 10-13, Tob 13,1-18; Dan 3, 3-22). Apustulim Pāvilam ir līdzīgs sveicināšanas veids kā Pētera vēstulē: “Lai augsti teikts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs” (1 Kor 1,3; sal. Rom 1,8; 1 Kor 1,4; Ef 1,3; Filip 1,3; 1 Tes 1,2; Kol 1,3). Šādas liecības par pirmbaznīcas sveicināšanos norāda uz to, ka šādi varēja kristieši izteikt savu ticību (doksoloģija).

Dievs kristiešus ir “atdzemdinājis” (1 Pēt 1,3) un ļāvis piedzimt no jauna kristībās, lai mēs, kas bijām pasaules bērni, tiktu pieņemti jaunajā pestīšanas ģimenē. Adoptētais bērns jaunajā ģimenē pieņem no vecākiem visu, kas būs viņa dzīves pamatā jeb kāda turpmāk būs viņa dzīve. Lai izprastu šo piedzimšanas tēlu ir labi paturēt prātā adopcijas procesā notiekošo jaunās dzīves saņemšanu, kur vecāki nodod bērnam visu labāko kas viņiem ir un to var arī saukt par “atdzemdināšanu”. Jaunajā Derībā mēs lasām par jauno piedzimšanu, kas ir ļoti reālistisks apraksts par garīgo pārtapšanu, lai uzsvērtu, ka dzīvi saņemam piedzimstot un analoģiski Dieva bērnu dzīvi nevaram saņemt bez jaunas piedzimšanas. Jaunā piedzimšana ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās auglis, kas sākas ar Vārda sludināšanu, kas ļauj piedzimt ticībai. Kristietis piedzimts pateicoties Dieva Vārdam un kad ir ieticējis piedzimt kristības ūdeņos.

Zemes dzīves pārbaudījumu mērķis ir izsijāt to, kas mūsu ticībā ir patiess. Tas savukārt nesīs slavu un godu gan Jēzum, gan cilvēkam, kurš cietis dienā, kad Jēzus atklāsies. Ciešanas un prieks ir paredzami kristīgās dzīves pavadoņi. Ciešanas pārbauda ticību un kad pārbaudījums ir garām, Dievs pagodinās kristieti, kad Kristus atgriešanās piepildīs pestīšanu. Izturība ciešanās un vajāšanās šajā vēstulē tiek pieminēta vairākas reizes (1 Pēt 2, 19-22; 4,1.12-19; 5,9-10) un šī pieredze atgādina metāla kausēšanas procesu, kas atdala zeltu un no piemaisījumiem (1 Pēt 1,7; Īj 23,10, Sīr 2, 4-5; Zah 13,9). Pēteris saka, ka ciešanas ir uguns, kas attīra mūsu ticību un padara mūs līdzīgākus Kristum, kura izturība bija Dēla paklausības izpausme Tēvam. Mūsdienu tendence ir domāt par “jauno piedzimšanu” kā individuālistisku procesu, bet Pēterim indivīda rūpes šeit ir otršķirīgas salīdzinājumā ar ticīgo kopību jeb mistisko Kristus miesu. Atdzimšana nebeidzas ar kristībām, jo ticīgie pastāvīgi piedzimst no jauna. Baznīca kā kopiena virzās uz pēdējo dienu, kad dzimšanas sāpes beidzot tiks atrisinātas “pēdējo reizi” (1 Pēt 1, 5). “Dzīvā cerība” šeit nav domāta kā naivs mierinājums vai optimisms, bet žēlastības radīta patiesa vēlme pēc neredzamās debesu godības.

Fragmentam vijas cauri spriedze par to, ko var pieredzēt tagad un kas būs. Pestīšana šeit tiek aprakstīta atsaucoties uz pagātni, jo ticīgie bija atdzimuši ar Dieva žēlsirdību; tagadni, jo kristiešus pasargā Dieva spēks un nākotnē nāks pilnīga atbrīvošana no ļaunā. Pestīšanu Pēteris apraksta kā nākotnes notikumu, kas nozīmē, ka to nevar ierobežot ar pieredzi pagātnē. Caur Kristus augšāmcelšanos jaunās dzimšanas īstenībai ir savas sekas, kas savieno mūsu pašreizējo pārveidoto realitāti ar apsolīto nākotni: dzīva cerība (1 Pēt 1,3) mirušas, miglainas vai pārejošas cerības vietā, jo cerība nav optimistiska domāšana, ka mūsu dzīves drīz mainīsies uz labo pusi, bet gan balstās Kristus augšāmcelšanā un Dieva apsolījumos par mūžīgo dzīvi. Mantojums ir neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs (1 Pēt 1,4) un tas ir diezgan atšķirīgi no Vecās Derības zemes apsolījuma. Eshatoloģiskais mantojums ir debesu dievišķā īstenība, kuru vēl nevar pieredzēt pilnībā šajā dzīvē. Ticīgajiem ir jāpaļaujas ne tikai uz Dieva aizsargājošo spēku, bet arī uz to, ka Dievs īstenos savus mūžīgos plānus.

br. Jānis Savickis OFMCap